Atritinātās mēles un ekofeminisms Latvijā
Lienes Mackus izstādes “Silta pļava” apskats / Izstāde Māksla XO galerijā skatāma līdz 28. jūnijam
Latvijas laikmetīgās mākslas ainavā Lienes Mackus radošā darbība izceļas ar savu tiešumu un burtiskumu. Ja iepriekšējā personālizstādē Rīgas Porcelāna muzejā redzējām objektus, kas atveido dārza pupiņas dažādās dīgšanās stadijās, tad šoreiz Māksla XO galerijā māksliniece piedāvā pļavā un dārzā sastapto augu un būtņu attēlojumu. Viņas skulptūras un zīmējumi nepretendē uz kādu simbolisku vai pārpasaulīgu zemtekstu: tauriņa spārns ir tauriņa spārns, kliņģerīte ir kliņģerīte. Vienkāršības efektu pastiprina arī zīmējumu izkārtojuma veids – lielās lapas vienkārši piestiprinātas pie sienas, radot gaisīgu un nepabeigtu iespaidu, it kā šie darbi vēl arvien atrastos ārpus mākslas institucionālajiem rāmjiem.
Foto: Renārs Derrings
Lidojošās sēklas
Kamēr daudzi mākslinieki Latvijā šobrīd aizraujas ar jaunajām tehnoloģijām un materiāliem, veidojot tehniski sarežģītus, eksperimentālus un nereti samudžinātus darbus, Lienes Mackus mākslinieciskie paņēmieni ir drīzāk klasiski atturīgi. Arī dabas un ekoloģijas tēma mūsdienu mākslā izskan bieži – gan vietā, gan nevietā –, un Liene Mackus šajā strāvojumā iekopusi savu nišu un attīstījusi rokrakstu, ko iezīmē sapnim līdzīga poētika, feministiski uzslāņojumi un atsauces uz sieviešu pieredzi, kā arī apzināti kultivēts naivums. Lai arī publiski zināmākajos mākslinieces darbos – kā labirinta skulptūras Vecrīgā pie Doma baznīcas un vides mākslas objekts “Rīgas lauva” sabiedriskā transporta pieturā pie Latvijas Mākslas akadēmijas – redzami dzīvnieki, pēdējo gadu laikā Mackus konsekventi pievēršas augu tematikai.
Sastapt augus mākslā nav nekas neparasts, tomēr, atskatoties mākslas vēsturē, var pamanīt, ka augu motīvi drīzāk izmantoti kā ietvars simboliskam vēstījumam, cilvēka jūtu vai domu atklāšanai, kā dekorācija, papildinājums vai fons, uz kura risinās notikumi. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā humanitārajās zinātnēs notikušais pavērsiens uz augiem (the plant turn) liek pārskatīt nevērīgo attieksmi pret augu valsti, kas ilgstoši dominējusi Rietumu filozofijā, pārvarot tā dēvēto augu aklumu (plant-blindness). Jauni pamanīšanas un apzināšanās veidi, kas tiek izstrādāti starpdisciplināros pētījumos, piedāvā gan zināšanas par nereti pārpratumiem apvīto augu dzīvi, gan jaunu ieskatu ilgtspējas un planētas izdzīvošanas scenārijos. Tāpat tiek drupinātas ierastās domāšanas kategorijas, iezīmējot vērtību pārvērtēšanas posmu, lai izceltu to, kas iepriekš tika atzīts par mazāk svarīgu, nenozīmīgu, garlaicīgu. Šeit atklājas augu un sieviešu dzīvju pētniecības radniecība un konceptuālais tuvums.
Kā prototipus “Siltās pļavas” izstādes darbiem māksliniece izmanto objektus, kuriem, visdrīzāk, savās ikdienas gaitās – pat ja tās tiešām vestu cauri kādai pļavai – mēs paietu garām to mazā un ikdienas acij nepamanāmā izmēra dēļ. Turklāt ziedu kompozīcijas klasiski uzskatītas par zemāku žanru, kas “piestāv” sievietēm – mūsdienās gan šis pieņēmums ir atmests, savukārt tā vēsturiskā noslodze piedāvā iespējas gan kritiskiem, gan jaunradošiem impulsiem. Tos redzam arī izstādē “Siltā pļava”, kur mākslinieces jutīgais skatiens līdz ar citām maņām kavējas pie botāniskām detaļām un vairāk-kā-cilvēka ķermeņa daļām. Lai arī siltums ir primāri izceltā sajūta, izstāde piedāvā arī tādas kvalitātes kā lipīgs, dzelkšņains, trausls, pūkains, simetrisks, rievots, un citas.
Lienes Mackus interese par ziedputekšņu pigmentu darbā “Putekšnīca” atsauc atmiņā Lindas Boļšakovas instalāciju un performanci “Svešinieku tuvība” (2000), savukārt zīmējums “Olšūna” veido saikni gan ar Mackus 2023. gadā tapušo vides objektu “Altāris olšūnai”, kas bija skatāms Elitas Ansones kūrētajā ekspozīcijā “Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, gan intīmo Lauras Feldbergas instalāciju “Cerību dārzi” izstādē “Bērni +/-” DOM galerijā 2022. gadā. Var spekulēt arī par kliņģerīšu diptiha sarunu ar Helēnas Heinrihsones gleznām, kurās redzami līdzīgi ziedu motīvi ar vaginālu šķēlumu – vizuālo saikni pastiprina fakts, ka arī Heinrihsones darbi bija skatāmi izstādē “Sieviete” 2021. gadā tajā pašā galerijas telpā. “Siltās pļavas” intertekstuālais tīklojums iezīmē ekofeministiskas kustības Latvijas laikmetīgajā mākslā, kuru virzienu un amplitūdu raksturo viens no izstādes tēliem – sēklu mākonis, ko pārnēsā gaiss, kukaiņi un citas būtnes. Brīvā lidojumā tās atrod plaisas sabiedrības nocietinātajās virsmās, ieaugot, plaukstot un atritinot savas garās mēles, kuras ir reizē asas un baudkāras.
Sakņojums
Radikāla mēroga maiņa, kas izpaužas kā sīku ikdienas objektu pārvēršana monumentālos veidojumos, ir paņēmiens, ko māksliniece izmantojusi jau iepriekš. Piemēram, skulptūrā “Ziediņš”, kas bija skatāma izstādē “Sieviete bez īpašībām” 2020. gadā un vēlāk arī ietverts “Tikai neraudi”, attēlots savītis zieds vairākkārtējā palielinājumā, notverts brīvā kritienā. Mēroga pārveidošana mākslinieces praksē iezīmē antropocentriskā pasaules skatījuma kritiku – šajā pļavā cilvēks vairs nav radību kronis, kam ļauts valdīt pār dabu un to izmantot, bet tikai sīka, neievērojama būtne, ievietota plašākā ekoloģisko attiecību sistēmā.
Tiesa, izstādes koncepcijā parādās konsekvences trūkums – te redzami gan savvaļas augi, piemēram, asinszāle, gan cilvēka kultivēti un aprūpēti ziedi, piemēram kliņģerīte. Lai arī mūsdienās arvien biežāk pļavas augi nonāk dārza dobēs, un nereti arī dārza augi izplatās savvaļā (piemēram, Kanādas zeltslotiņa), cilvēka loma šajās abās ekosistēmās, kā arī viņa attiecības ar augiem būtiski atšķiras. Izstādes anotācijā lasām par ieceri būt “tuvāk dabai, dārzam”, tomēr starp abiem jēdzieniem nav liekama vienlīdzības zīme. Dārzs atspoguļo arī cilvēka vēlmi un spēju dabu pārveidot, sakārtot un pilnveidot, sākot ar ravēšanu un beidzot ar ģeoinženieriskiem risinājumiem, piemēram, mūsdienās tik populārajiem vertikālajiem dārziem. Savukārt uzsvars uz ārstnieciskajiem augiem pārstāv citu domāšanas tradīciju un prakses veidu. Iespējams, mākslinieces dzimtas dārzā patiešām aug tikai ārstniecības augi, taču šādā gadījumā pati pļava kļūst lieka.
Sēkla. Papīrs, pastelis, 107x72 cm, 2024
Izstādes priekšrocība ir tās izteiksmes vienkāršība, kas padara mākslinieces ieceri pieejamu un intuitīvi nolasāmu. Vienlaikus darbu saturā iezīmējas arī sarežģītība, ko veido mākslinieces atsegtā augu ķermeniskā daudzkāršība, virsmu un struktūru pārmērība, kā arī jutekliskā pārbagātībā, tostarp taustes, ožas un garšas līmenī. Nav šaubu, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj iegūt detalizētus augu makro-uzņēmumus un fiksēt to kustību dinamiku jebkurā diennakts laikā. Šādi paņēmieni bieži sastopami mākslas praksēs, kas seko vairāk-kā-cilvēka ievirzei. Tomēr tehnoloģiski sarežģītie un resursu ietilpīgie, tostarp mākslīgajā intelektā balstītie risinājumi rada arī ētisku problēmu: augu apcerēšanai mēs izmantojam tos pašus instrumentus, kas, kā norāda daži pētnieki, ir pašreizējās ekoloģiskās krīzes simptomi. Mackus izvēlētie materiāli un tehnikas – pasteļi, papīrs un akrila sveķi, tāpat kā pacietība, pieticība un iztēle – ļauj pievērsties augiem lēni un jūtīgi. Izstādes darbus autore salīdzina arī ar dienasgrāmatu, kurā apjaustas un fiksētas augu un mākslinieces ķermeņa formu, uzbūves, faktūru un funkciju līdzības. Tā ir vēl viena pieskaršanās apjomīgai tradīcijai ekofeminisma filozofijā, kas pēta sievietes un augu mijattiecības, paverot iespējas audzēt grodāku sakņu sistēmu, lai vairāk-kā-cilvēka saikņu materializāciju varētu ieraudzīt mākslinieces turpmākajā radošajā darbībā.
Personīgās piezīmes 9. Papīrs, pastelis, 110x75 cm, 2024
Publikācija balstās pētījumā, kas tiek īstenots ES Atveseļošanas un noturības mehānisma plāna un valsts budžeta finansētā projekta RSU iekšējā un RSU ar LSPA ārējā konsolidācija (nr. 5.2.1.1.i.0/2/24/I/CFLA/005) ietvaros īstenotajā pēcdoktorantūras grantā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli” (nr. RSU-PG-2024/1-0003).
