Zīda odere, kam vienā malā atirusi vīle
Fotoieskats
Galerijā “ALMA” līdz 20. maijam ir apskatāma modes dueta MAREUNROL’S pirmā galerijas izstāde: “Zīda odere, kam vienā malā atirusi vīle”. Izstāde kuratore ir Astrida Riņķe.
“Šis laiks mūs visus ir izgriezis ar vīlēm uz āru. Skarbi konfrontējis ar zemādas realitātes dziļākajiem slāņiem. Saviem un pasaules. Fiziskiem un mentāliem. Pandēmija bezkaislīgi atgādināja, kā funkcionē smalkmehānisms vārdā ķermenis. Turklāt neatkarīgi no politiskās vai sociālās pārliecības, turības vai nacionālās identitātes, izglītības vai statusa. Cik viss tajā ir savstarpēji saistīts, un, cik neiedomājami ātri, kādam būtiskam elementam/orgānam izejot no ierindas, sabrūk ķermeņa sistēmiskais līdzsvars un funkcionēšanas spēja. Viss eksistenciāli trauslais kāršu namiņš, kura izredzētību un unikalitāti tik viltīgi nostiprinājis prāts. Ikdienā mēs sevi pārlieku nenodarbinām ar domām par zemādu, spogulis to nerāda un nepieciešams zināms mazohisms, lai nodotos tādiem empīriskiem vingrinājumiem, kā sevis asociatīva sadalīšana pa sastāvdaļām. Tas nav skaistums, kuru pieņemts eksponēt, jo tas slēpj arī zināmu devu eksistenciālās trauksmes. Katrā ziņā, daudz nekatrāk tas izskatās anatomijas grāmatās. Iespējams, tāpēc tik daudz ķirurgu ir ciniķi.
Ar augstāko saprātu apveltītās būtnes (vismaz no cilvēka skatu punkta) ierastajam komfortam sevišķi glaimojoša nav arī apziņa, ka patiesībā mūsu ķermeni veido četru veidu daļiņas, kas eksistē Visumā kopš tā pastāvēšanas. 99 procenti mūsu ķermeņa sastāv no ūdeņraža, oglekļa, slāpekļa un skābekļa atomiem. Turklāt neviens atoms mūsos nav unikāls, katram ir sava individuālā – miljardiem gadu ilga vēsture, saisīta ar pārējo dabas un Visuma pasauli. Un ņemot vērā, ka mūsu katra ķermenī ir apmēram 100 000 reižu vairāk atomu nekā jebkad eksistējošo cilvēku skaits pasaulē, - kopskaitā apmēram 7, 000, 000, 000, 000, 000, 000, 000, 000, 000, ir visai liela iespējamība, ka mūsos katrā ir pa kādam atomam ar iepriekšēju suņa, blusas, oša, nātres, tarakāna, svētā vai slepkavas pieredzi. Ka viss ir viens, un viss ir savstarpēji saistīts. Turklāt, ieelpojot un izelpojot, notiek nemitīga atomu apmaiņa. Iespējams, ja mēs katrs to uztvertu ne tikai kā faktus vai vārdus, bet patiešām arī apzinātos, pasaule nežonglētu uz iznīcības kraujas kā šobrīd...
Heidegers ir teicis, ka trauksme reizēm mūs it kā sūta meklēt savu īsteno patību. Nav obligāti jāapzinās, ka tā notiek, taču tas var notikt diezgan piepeši. Āda pēkšņi tiek parauta vaļā, ar visu, kas ir zem tās. Priekšstatu un mūsu identitātes slāņi šo priekšstatu kontekstā vienkārši izirst. Izgāžas kā ūdens masa no hidroelektrostacijas slūžām. Tiem nevar uzlikt ne plāksteri, ne aizšūt ar ķirurģiski kosmētiskajiem diegiem. Ierastie delikāti saudzējošie un pārbaudītie instrumenti vairs neder, - neturas; ārdošais spēks brutāli izmanto izolācijas lentu – saskočo pasauli. Tā nekad vairs nebūs tāda kā iepriekš.
Apģērbs ir cilvēka ķermeņa lielākā orgāna ārējā čaula, kuru mēdz dēvēt arī par “otro ādu.” Tas to sargā, silda, estētiski izskaistina vai, gluži pretēji – apzināti izceļ šķietami apslēpjamo; apģērbs ir visaptveroša valoda. Daudz spēcīgāka par vārdiem. Un arī apģērbam ir zemāda. Šuves, nošuves, iešuves, oderes, ieloces, stepējumi, vatējumi, stīvināmie materiāli, polsteri, diegi, šķiedras, - visi tie daudzie slāņi, kas veido kopumu - apģērba fasādi jeb ķermeni.
Šīs izstādes, kuras pamatelements ir trīs auduma ciļņi, impulss ir Rolanda Pēterkopa bērnības atmiņas. Līdzīgi kā daudziem, arī viņa ģimenes mitekļa koridorā ir bijis drēbju pakaramais, kas līdz ūkai piekrauts ar visu sezonu un visu dažāda gada gājuma ģimenes locekļu jakām un mēteļiem. Mazs būdams, viņš mīlējis palīst zem drēbju kārtām, klausīdamies kā izmainās skaņa. Vienlaikus ienirstot savveida zemādas pasaulē – savalkātas vilnas piedurkne, kas nevilšus uzdzen spokainu trauksmi, zīda odere, kam vienā malā atirusi vīle, kuru – mazinot trauksmi vai vienkārši intrigas pēc, var paknibināt tālāk. Kabata, kurā aizmirsies iepriekšējā sezonā piešņaukts kabataslakats. Vīles un ieloces, kurās sakrājušies putekļi. Padomju laika garderobē vienmēr klātesošais putekļumētelis, kura nosaukuma izcelsme tā arī ir neskaidra, bet kas visai precīzi iemieso pieputējušas laiktelpas sajūtu.
Kaut dekonstrukcija un mēģinājumi apģērba zemādu dizainiski pārvērst virsādā kopš japāņu dizaineru leģendārā uznāciena uz Parīzes modes skatuves pagājušā gadsimta 80. gados, modē ir ierasta prakse, līdz šim tā zināmā mērā bijusi analogs pāris vizītēm pie psihoterapeita. Solis dziļāk iekšējo “ēnu pasaulē”, bet joprojām ar salīdzinoši ērtu distanci. Mēs jau neģērbjamies, lai atkailinātos. Apģērbs ir mūsu publiskā āda.
Iespējams, tālab cilvēkam vienmēr tik tuvs bijis mīts par hameleonu, kurš pielāgojas – maina krāsu atbilstoši videi, kurā atrodas. Izmanto ādu kā kamuflāžu. Kaut zinātne ir pierādījusi, ka dziļākajā būtībā hameleons ir absolūti kails, - viņa āda ir viņa noskaņojumu, ārējās vides kairinājumu, vētru un dziņu spogulis. Hameleona smadzenes raida signālus hromatoforiem – šūnām, kas satur dažādu krāsu pigmentus, un tās attiecīgi maina dzīvnieka “fasādi”. Ja hameleons ir dusmīgs – viņa krāsa ir tumša; ja viņš ir relaksēts – āda iekrāsojas zaļā tonī. Hameleons ir kā atvērta grāmata. Un mūsos visos ir hameleona atomi. Tāpat kā hameleonā ir mūsējie. Šis laiks tos manifestē. Ne vienmēr tīkamos veidos. Vienlaikus, apzināšanās, ka mūsos tie ir, savā ziņā palīdz izdzīvot. Jo viss ir un turpinās būt viens. Iekšpuse un ārpuse, un nemitīgā spriedzē esošais, utopijai līdzīgais trauslais līdzsvars starp tām.
MAREUNROL’S izstādē izmanto cilni kā iekšupvērstas sarunas instrumentu, mākslinieciskās saziņas formu, kas telpiski savieno fasādi un “oderi”, vienlaikus eksponējot abu mijiedarbību, un tādējādi – caur vērošanu un klātbūtni, inicējot skatītāja sastapšanos ar savu zemādas spoguli,” izstādi pavadošajā tekstā raksta Una Meistere.
Foto: Toms Harjo 
