Iluminācijas XI
Fotoieskats Kristas Vindbergas izstādē galerijā ALMA
Līdz 25. maijam galerijā ALMA ir skatāma Kristas Vindbergas izstāde “Iluminācijas XI”.
“Es gleznoju, saloku, ieskrāpēju laiku. Liela daļa mūslaiku fotogrāfiju paliks nemateriālas, un tās savu novecošanu nepiedzīvos. Ar katru reproducēšanu attēls mainās un pārveidojas, līdz beidzot tas kļūs par kaut ko pilnīgi citu – varbūt tuvāku aurai, kas tam sākotnēji piemita,” stāsta Krista Vindberga.
Viņa šo izstadi veidojusi trīs daļās. Fotogrāfiju sērijas, kas veltītas vectēvam un vecmāmiņai, kā arī video “Iluminācijas”, kurā Krista uzfilmējusi ainu, kurā lasa Valtera Benjamina grāmatu “Mākslas darbs tā mehāniskās reproducējamības laikmetā” (1935). “Es uzfilmēju ainu, kurā es lasu šo darbu, pēc tam to pārfilmēju, izmantojot to pašu kameru, un šo procesu atkārtoju vēl un vēl. Ar katru reproducēšanu attēls mainījās un pārveidojās. (..) Jo vairāk attēls attālinās no sākotnējās skaidrības, jo vairāk tas atgūst unikālu klātbūtni, distancējoties no tīras mehāniskas reprodukcijas. Savā veidā šis filmēšanas process ir rituāls – tehnoloģisks cikls, kas, nevis izdzēš auru, bet to no jauna atklāja citā formā.”
“Darbu cikls “Vladislavs Goļikovs” sākts 2014. gadā, katrs sastāv no 29 novecinātām manas pases fotogrāfijām. Savu vectēvu Vladislavu Goļikovu (1929–1980) es dzīvu nesatiku, viņš nomira deviņus gadus pirms manas dzimšanas. Fotoattēlos redzu, ka viņš bija skaists vīrietis. Viņa seja ir pazīstama un maiga. Darba pamatā ir mana vectēva pases fotogrāfija, kas uzņemta pirms 66 gadiem. Šī fotogrāfija ir mīlēta, un arī es to mīlu. Papīrs bija nolietots, laika un roku pieskārienu ietekmēts, kļuvis līdzīgs muzeja relikvijai – mīlestības artefaktam. Šajā fotogrāfijā viņam ir 29 gadi, viņš ir jauns, bet papīra locījumi un skrāpējumi laika gaitā sacietējušajai fotogrāfijas virskārtai izskatās pēc grumbām, it kā dzīve ar visu savu smagumu būtu uzspiesta uz viņa sejas. (..) “Vladislavs Goļikovs” ir vairāku miniatūrdarbu sērija, kur savu pases fotogrāfiju padaru par vēsturi. Par pamatu ņemot viņa fotogrāfiju, es radīju tāda paša novecinājuma repliku uz mana attēla. Šis darbs ir dziļi personiska satikšanās diviem tuviem cilvēkiem, kuri dzīvē nesatikās.”
Savukārt savu vecmāmiņu Valliju Vindbergu (1929–2013) Krista satika daudz. Lielā mērā viņas neatlaidība, gudrība un pārliecinātība veidojusi Kristas bērnību. Viņas bieži kopā skatījušās ģimenes arhīva fotogrāfijas.
“Divos cietos vākos sagūstīta kustība, kas ir statiska. Šis darbs ir ceļš jeb nogrieznis ar sākumu, kas ved uz noslēgumu. Manas pases fotogrāfijas, kas hronoloģiski ietiecas tagadnē. Caurspīdīgas kārtas, kas viena uz otru noslāņojas un rāda nākotni aiz plīvura. Atsedzot vienu smalko kārtu aiz otras var ieraudzīt skaidru tagadni, kas kļūst par pagātni,” stāsta māksliniece.
Piedāvājam ieskatu izstādē.
Foto: Krista Vindberga
