Katru mirkli cita es
Saruna ar Kristu Vindbergu Auznieci
Līdz 13. maijam Čehova teātra galerijā skatāma Kristas Vindbergas Auznieces izstāde “Osculum. Basium. Suavium”, kas pievēršas radīšanas aktam, iedvesmojoties no slavenās Mikelandželo freskas “Ādama radīšana”. Tomēr māksliniece šo tēmu risina pavisam citādi – tehniski un vizuāli smalkā instalācijā, kurā svarīgs cikliskums un viens teju netverams brīdis, kurā satiekas radītāja rokas.
Krista Vindberga Auzniece (iepriekš Dzudzilo) strādā ar zīmējumu, glezniecību, video, instalāciju un scenogrāfiju. Viņas darbu tēmas bieži saistās ar kolektīvo un individuālo atmiņu, sevis meklējumiem dzimtas kontekstā, savukārt izpildījumā būtiska ir jutekliska ietekme uz skatīju, tāpēc tiek meklēti arvien jauni tehniski risinājumi. Savus darbus viņa izstādījusi Latvijā un ārvalstīs, piedaloties arī starptautiskos projektos un biennālēs, un darbi atrodas publiskās un privātās kolekcijās, tostarp Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā.
Pastāsti, lūdzu, kā radās iedvesma darbam no Mikelandželo “Ādama radīšanas” ainas?
Es domāju, ko man nozīmē radīt un kādas vizuālas, konceptuālas un vēsturiskas atmiņas manī aktivizējas, domājot par radīšanu. Mani fascinē roku smalkums, rakstura precizitāte un individuālās iezīmes, un vienlaikus man patīk radīt instalācijas, kuru daļa ir ķermeņa atlējumi. Domāju par kustību, tuvošanos un attālināšanos, par gaidīšanu, par iespējamību un pieskārienu. Pieskāriens gan idejisks, gan fizisks, kļuva par darba centru. Man bija svarīgi uzsvērt pieskāriena nozīmi un piešķirt tam idejisku smagumu, vēsturisku noslodzi. “Ādama radīšanas” aina gandrīz visiem kaut kur ir ieslēpusies atmiņā, tāpēc tā man kļuva par enkuru. Gribēju, lai pieskāriena nozīme ir milzīga, bet pats pieskāriens ir īss, mirklīgs. No tā radās doma par kustību, kas veic pilnu apli, lai no 360 grādiem tikai vienā piedzīvotu saskaršanās momentu. Gribēju, lai rodas nepacietība, īsta, bet ne pārlieku ilga. Lai skatītājs, jau uzmetot aci, zinātu iznākumu, bet vienalga būtu jāpārvar sevī tieksme skriet pa priekšu. Apstāties un sagaidīt iznākumu, kurš ir skaidrs, bet tomēr katru reizi ir jāiztur.
Man patīk arī doma par pasauli, kas ir uzbūvēta vienai funkcijai. Tā gaida un ir pakārtota šai funkcijai. Un šī funkcija ir radīšana, kurā var rasties jebkas – bezgalīgas iespējas.
Vērojot darbu, kurā ir redzams atsegtais masīvais mehānismu prātā nāk komunikācijas trauslā daba tehnoloģiju apstākļos. Taču izstādes pieteikumā lasu, ka darbā abas rokas pieder vienam cilvēkam un uzsvars ir uz radīšanas tēmu.
Es saprotu šo skatījumu, un man tas šķiet pamatots, jo tehnoloģijas vienmēr ienes spriedzi, starp tuvumu un distanci, starp kontaktu un klusumu. Tajā pašā laikā man šķiet, ka komunikācija ir trausla jebkuros apstākļos. Tā vienmēr ir risks, uzdrīkstēšanās, gaidīšana, nepilnīga saprašana, un vēlme turpināt. Sākotnēji mehānismu biju domājusi veidot neredzamu, bet tad sapratu, ka atsegts mehānisms padara darbu pilnīgāku. Tas parāda, ka šis brīnums, šis pieskāriens, nav mistisks triks, bet uzbūvēta sistēma, kas strādā ar precizitāti, atkārtojumu un laiku. Mehānisms arī pasvītro tieksmi, to nepārtraukto virzību pretī vienam īsam notikumam. Turklāt pulksteņa zobratiem līdzīgais objekts izskatījās tik graciozs, ka uzsver vēl vairāk kustības un tiecības nozīmi. Man bija svarīgi, lai mehānisms nav papildu elements un nav arī tehnoloģiju kritika. Man tas ir organisms, vienota ķermeņa sistēma. Tas norāda uz vienotību, uz to, ka viss ir saistīts. Šī kustīgā mašīna atkārto radīšanas žestu, un prātā tas kļūst kaut kas fundamentāls, kā sākums.
Tāpēc abas rokas pieder vienam cilvēkam. Man šeit nav stāsta par divām atsevišķām pusēm, kas mēģina sarunāties, bet par vienu būtni, vienu ķermeni, vienu apziņu, kas pati sevī mēģina radīt kontaktu, satikties, izveidot pasauli. Tā ir radīšana kā iekšējs notikums, kas tomēr ir redzams ārpusē.
Tavus darbus nereti raksturo tehnoloģiju meklējumi, lai atspoguļotu kādu dziļi juteklisku, viscerālu pieredzi. Nereti tie ir sarežģīti mehānismi. Cik sarežģīti šajā darbā bija atrisināt tehniskos izaicinājumus?
Es ļoti priecājos, ka galerija tiecas izstādīt kinētiskus darbus un piedāvā iespēju tādus arī radīt. Instalācijas ir labs piemērs, kur mākslinieciskās radīšanas vientulība satiekas dialogā. Es strādāju ar meistariem, kuri fiziski rada instalācijas detaļas. Un tieši tagad, atbildot uz tavu jautājumu, sapratu, ka tie ir pieci vīrieši, kuri metina, būvē, atlej, slīpē, krāso. Šī darba dzimšana bija lēna un stabila – tā kā vilciens izbrauca no sākuma punkta un 13. februārī iebrauca atklāšanas stacijā. Man pašai patika rokas kustības ātruma meklējumu aina, kurā divi meistari ar divām manām rokām lēni griezās ap savu asi, kopā ar mani meklējot īsto radīšanas ātrumu. Tas bija ļoti aizkustinoši, jo tajā tehniska meklēšana pārvērtās par gandrīz horeogrāfisku ainu.
Un izšķiroša nozīme ir tam, ka radītājas tēls ir sieviete. Vai tas atspoguļo tavu personīgo pieredzi mākslas darba radīšanas laikā?
Mikelandželo “Ādama radīšanā” es redzu divas vīrieša rokas, un autors ir vīrietis. Darba procesā arvien vairāk domāju par mākslas un radīšanas attiecībām, un man kļuva svarīgi, lai radīšanas žests pieder pašai māksliniecei. Tāpēc tās ir manas rokas. Tas atspoguļo manu personīgo pieredzi ļoti tieši, jo radīšana man nav abstrakta ideja. Tā ir fiziska darbība, disciplīna, gaidīšana, šaubas, atkārtojums, atbildība. Es burtiski lieku savu ķermeni darba centrā, nevis kā ilustrāciju, bet kā autorības pierādījumu. Šeit radīšana nav hierarhija, bet līdzvērtīga klātbūtne, kurā radītāja nav aizsegta. Man ir svarīgs arī kontrasts. Rokas ir smalkas, dzīvas, individuālas. Mehānisms ir masīvs, auksts, precīzs. Un man šķiet nozīmīgi, ka tieši šajā mehānikā, šajā strukturētajā ritmā, atrodas sievietes rokas un tās nosaka darba jēgu.
Šis nav pirmais darbs, kurā izmanto atkārtojuma motīvu.
Jā, man patīk turpināšanās, darbu sērijas, labirinti, atsauces un daudzslāņainība. Atkārtojums nav tikai forma, tas ir veids, kā domāt par laiku un uztveri. Pirmās rokas, kuras atlēju betonā, bija 2016. gada izstādei “Sestā pasaules radīšana”, tās bija manas mātes rokas. Tas ir viens no retajiem darbiem, kas visu šo laiku man stāv darbnīcā redzamā veidā kā pastāvīga klātbūtne, kas ar mani turpina strādāt. Un viens no pirmajiem kustības apļiem bija video “Skaidrība” 2013. gadā, kur sieviete ir sasalusi apļa kustībā, kas sākotnēji vizuāli atklājas kā līnija. Sasalšana kustībā un atkārtojums ir tēma, kas mani interesē jau sen. Man šķiet, ka ikdiena ir uzbūvēta atkārtojumā, bet atkārtojums nekad nav identisks, jo mainos es. Pat ja acu priekšā notiekošais nemainās, es katru mirkli esmu cits cilvēks. Tas nozīmē, ka mainās arī viss, ko redzu un kā to uztveru. Tāpat pavisam funkcionāli: spīd saule, un, piemēram, pirkstu saskaršanās kļūst silta, vēl maigāka, atgādina visu vieglo. Ir putenis, kāds bija atklāšanas dienā, kad viss ir balts, ir auksti, un baltās rokas šķiet sasalušas – gandrīz kā no Daugavas ledus, pa kuru visi staigā, izgrebtas – un līdz ar šo domu pieskāriens ir auksts, ass, kā stikls. Ir nakts, un silti rozā sienu telpā atklājas kā intīms pieskāriens, tumsā ieskauts. Tad kāds ierauga Venēras skulptūras attēlu pie sienas un varbūt pirmo reizi apzināti ierauga, ka viņai nav roku. Un tās šķiet kā atrauti locekļi no citādi dzīva organisma, vai kā stāsts no cita laika, kad rokas bija no marmora. Es šādi varētu turpināt vēl ilgi.
Arī šī darba pieteikumā lasāms, ka tas “mainās mēnesi no mēneša". Kādas ir šīs izmaiņas?
Man patīk radīt tiltus starp dažādām mākslas formām un valodām, un zinātkārība man ir būtisks dzinējspēks. Šajā darbā pieskāriens patiesībā ir roku skūpsts. Man liekas, ka rokas, īpaši mākslā, ir kā portreti. Tās nes raksturu un atmiņu. Un šeit šie portreti satiekas. Darbs laikā mainīsies, sekojot tā vienkāršajai dramaturģijai, jo nosaukums sastāv no trim vārdiem, un tie nav nejauši. Izmaiņas nav radītas kā efekts, bet kā neliela nobīde uztverē, kas iedarbina skatītāju. Nosaukums ir latīņu valodā, un tas ir apzināti. To var atpazīt, bet ne vienmēr uzreiz izlasīt un saprast. Man gribējās, lai teksts ir pietiekami liels, lai tas kļūtu par aicinājumu. Kas tas ir. Ko tas nozīmē. Kāpēc tieši šī valoda. Latīņu valoda man šeit saistās arī ar ķermeni, ar bioloģisku un medicīnisku klātbūtni, ar precizitāti, ar nosaukšanu. Es gribētu, lai cilvēks ejot garām uzreiz pat nesaprastu, kas tieši ir mainījies, bet viņu pārņemtu sajūta, ka bija citādi. Kā sapnī, kad realitātei ir nedaudz nomainījusies lēca. Un šī sajūta liek apstāties un skatīties vēlreiz.
Ciktāl ņēmi vērā telpas kā skatloga nosacījumus un to, ka skatītājs var būt steidzīgs garāmgājējs, un pilnu darba ciklu noskatīsies retais?
Tā kā es pati dzīvoju Vecrīgā un eju gar šo galeriju katru dienu, es ļoti labi pazīstu šo skatītāju. Arī pati esmu bijusi steidzīga, izklaidīga, pārņemta, un esmu bijusi arī pacietīga un vērojoša skatītāja. Mani uzrunā šī galerijas demokrātiskā esamība, kur jebkurš cilvēks, neatkarīgi no tā, cik daudz viņš zina par mākslu, var kļūt par laikmetīgās mākslas vērotāju. Tā ir iekļaujoša un skaista situācija. Tāpēc man bija svarīgi radīt apstākļus, kas aicina pienākt tuvāk un apstāties. Rokas saskaras katras 20 sekundes. Tas ir īss laiks, ko var atļauties pat garāmgājējs. Un tajā pašā laikā šis mazais, niecīgais notikums nes sevī ļoti lielu vēsturisku un simbolisku smagumu. Es arī lasīju pētījumu, ka lielos muzejos cilvēki pie viena darba bieži pavada tikai dažas sekundes, un pat pie slavenās Monas Lizas vien 27 sekundes. Tāpēc man šķiet godīgi un pat skaisti strādāt ar šo realitāti, nevis cīnīties pret to. Es priecājos par katru, kurš apstājas kaut uz vienu ciklu.
Un vispārīgāks jautājums – vai uzvārda maiņa ietekmē arī tavu māksliniecisko rokrakstu?
Tas maina mani. Šis uzvārds ir spēcinošs. Tas ir manas vecmāmiņas Vallijas Vindbergas uzvārds, kuru man tagad ir gods nēsāt. Tas, ka katru reizi, sakot savu vārdu, es izjūtu lielu piederību savai ģimenei, savai dzimtai. Es ļoti mīlēju Valliju, un viņai ir bijuši veltīti vairāki mani darbi, sākot ar personālizstādi “Nepārejošs”. Liela daļa manu darbu ir saistīti ar atmiņu, identitāti, tāpēc tas liekas tik organiski un dabīgi: kā darbā “We are born with the dead”, kas arī ir balstīts atmiņās par Valliju, es piedzimstu no savas dzimtas un saglabāju savā vārdā un katrā savā šūnā daļu no saviem priekštečiem.
Tāpēc es teiktu, ka māksla iedrošināja man mainīt personisko rokrakstu – uzvārdu. Un otrais uzvārds, kurš nāca klāt pirms pāris mēnešiem, atgādina man, ka Krists (dzīvesbiedrs, komponists Krists Auznieks – red. piez.) ir mana dzīves daļa. Neizslēdzot neko no manis pašas, tā dzīvo man blakus un veido mani par to, kas es esmu tagad.
