Kas paliek, kad izstāde ir beigusies
Saruna ar Rolandu Pēterkopu
Kas paliek, kad izstāde ir beigusies? Vai tā var kļūt par sākumu sarunai par sevi un vai skatītājs savā ikdienas skrējienā vispār ir gatavs uz to tā palūkoties? Vai viņam ir laiks un vēlēšanās?
Pagājušā gada nogalē Rīgas Mākslas telpā bija skatāma radošā tandēma MAREUNROL’S (Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops) personālizstāde “Fieldwork: Invisible Exercises”/ “Izpētes darbs: Neredzamie vingrinājumi”. Izstāde, kas zināmā mērā iemieso jeb padara redzamu to, kas jebkurā radošā procesā paliek aiz kadra – neredzamos prāta un prakses vingrinājumus. Lietas, kas tā arī palikušas tikai iztēles telpā un fiziski nav materializējušās. Stāsts par oderes kārtām katrā no mums, kuras – dzīvojot savā dažādu klišeju pārņemtajā burbulī, labāk izvēlamies apslēpt, jo tā ir ērtāk un nosacīti drošāk.
Izstāde tika nominēta “Purvīša balvai” un vienlaikus izpelnījās pretrunīgas atsauksmes. Ko tā, – būdama savveida pašanalīze, atklāja māksliniekiem pašiem – par sevi un sabiedrību kopumā?
Foto: Kristīne Madjare
Parasti, kad tiek relizēts tik apjomīgs projekts kā izstāde, tam ir nosacīts virsmērķis. Tiešāks vai netiešāks vēstījums, kas caur to tiek pausts. Interesanti, ka atšķirībā no jūsu iepriekšējās izstādes – Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, šī nebūt netika uztverta viennozīmīgi. Kaut arī vainagojās ar nomināciju “Purvīša balvai”. Tas viss kaut kādā mērā veido izstādes stāstu. Kādas ir galvenās lietas/mācības, ko izstādes procesā – no mirkļa, kad radās ideja par to, līdz mirklim, kad tā tika aizslēgta, esi guvis?
Mums tas allaž ir bijis process, tu it kā vēro vidi, kurā darbojies. Piefiksē aktualitātes, sajūtas, notikumus. Esmu pamanījis, ka mēs arvien biežāk viens otru nesaprotam, jo dzīvojam dažādos burbuļos. Un te nav runa par kādu estētisku lietu, kas citam patīk un citam nē, bet gan godīgu, veselīgu un objektīvu skatījumu uz notiekošo.
Sabiedrībā par daudziem jautājumiem ir ļoti sašķaidīti viedokļi, kā arī raksturīga fragmentāra uztvere un izpratne citam par citu, tādējādi radot nepareizus priekštatus. Ne tikai par politiku, bet arī par valsts kopējo attīstību un labklājības veicināšanu. It īpaši tas attiecināms uz radošo sfēru – darba process tiek padarīts mākslīgi komplicēts, kas neļauj notikt normālām radoša procesa attīstības fāzēm valstiskā līmenī, sabiedrībā, nozarēs un to mikro vidēs. Tas bieži noved pie savstarpējiem aizvainojumiem, nesadzirdamības vai pat daudzu cilvēku mentālās veselības problēmām.
Mēs bieži redzam tikai savu līdzcilvēku ārējās fasādes, bet par viņu emocionālo pasauli, iespējams, tikai nojaušam.
Līdzīgi ir ar mūsu darbībām. Ar vienu kāju esot iekšā vizuālās mākslas pasaulē, savukārt ar otru dizaina un modes pasaulē, kā arī strādājot ar studentiem Tallinas Mākslas akadēmijā, labi redzamas lietas, kas it kā nesēž kopā. Dizainera darbs ir ļoti piesātināts – no domāšanas, idejas, koncepta, piegrieztnēm, skicēm līdz materiāla meklēšanai, attīstīšanai, radīšanai, prototipa izstrādāšanai un garajam sadarbības procesam ar ražotājiem. Tai pat brīdī turpat blakus ir kāds vizuālais mākslinieks, kurš vairākas nedēļas padziļināti domā, vienas nedēļas laikā rada un izdara, un šis darbs gūst pat lielāku vērtību, jo spēj skaidri un gaiši pastāstīt par būtisko.
Kamēr dizainera veikumu daudzi no vizuālās mākslas pasaules neuztver gana nopietni, norādot, ka mākslai tomēr piemīt daudz viedāks intelektuālais vēstījums nekā tikai radot utilitāru produktu sabiedrībai. Kaut patiesībā darba blīvums ir vienlīdzīgs.
Ja tā padomājam, ar ko dizainera darbs atšķiras no mākslinieka, kurš labi pārdod savus darbus – īstenībā ne ar ko. Nepārtraukti darbojoties kā tāds pētnieks, ejot riska ceļus, dizainers darba procesa ziņā ne ar ko neatšķiras no mākslinieka, kas it kā dara to pašu.
Taču sabiedrībā viņus uztver dažādi – mākslinieks ir kaut kas liels, kamēr dizainers automātiski tiek ielikts industrijas rāmējumā... Kaut loģiski paraugoties, kāda industrija...dziļākajā būtībā dizainers ir tāds pats cilvēks kā tas mākslinieks, kurš kaut ko dara. Līdz ar to mums, mūsu ģeopolitiskajā tirgus apvidū, ir šīs sašķobītās realitātes. Mūsu pēdējo gadu pieredze, darbojoties dažādās sfērās, izgaismojusi, cik ļoti šī aizkadra tēma ir aktuāla šodienas kontekstā, it īpaši kultūras nozarēs.
Tālab mums šķita interesanti izveidot izstādi par lietām, kas ir veidojušas mūsu pieredzi, bet par kurām daudzi nezina. Iekšējām sajūtām un emocijām, kuras esam piedzīvojuši un ar kurām esam saskārušies strādājot pie dažādām idejām, projektiem, kas ne vienmēr materializējušies. Tā mēs nonācām līdz idejai par nepareizo biogrāfiju. Kā būtu, ja viena no izstādes sadaļām ļautu iepazīties ar mums nevis caur patosu, kas ir nepieciešams, lai mūsdienu sabiedrībā pārdotu savu produktu, bet gan aizkadra pasauli, kurā mīt arī tie projekti, kas gandrīz realizējušies jeb caur dažādām muļķīgām situācijām tikuši padarīti neredzami.
Šai izstādei būtībā nebija nekāda sakara ar modi kā tādu, tā drīzāk bija mūsu izpausme, izmantojot savus darba rīkus, ar kuriem darbojamies ikdienā – tekstilu, konstrukcijas, figurālo domāšanu, fragmentāciju, attēlojumu un, protams, dekonstrukciju. Savā ziņā tā bija turpinājums savulaik galerijā ALMA aizsāktajam – it kā ir detaļas no apģērba, bet mēs šķietami “izkadrējam” – fragmentējam šos elementus, ieliekam plaknē un sākam tajā veidot kaut kādas formas, kas, iespējams, rada kādas pārdomas vai jautājumus un emocijas. Šīs emocijas ir iniciējuši konkrēti iemesli, un šajos darbos tās it kā neuzbāzīgi rezonē. No vienas puses ir konkrētība, ka tas ir kaut kas nēsājams un ļoti saistīts ar cilvēku, no otras – caur šo izteiksmes veidu it kā cenšamies iekļūt kādās citās dimensijās un veidot vizuālo valodu jau kā intelekta formu.
Tiesa, viena no izstādes mācībām ir nedzīvot utopijā, ka viss ir iespējams. Labāk nesākt neko darīt, kamēr nav pārliecības, ka būs pietiekams budžets, lai savu ideju īstenotu. Tas tikai apstiprina, kāpēc daudzi labi mākslinieki vairs Latvijā nerīko izstādes.
Foto: Kristīne Madjare
Otrs, mums reizēm patīk sevi iemest izaicinošās situācijās. Jau pašā sākumā bija skaidrs, ka izstādes norises telpa ir ļoti sarežģīta, un viens no galvenajiem jautājumiem bija, kā to salauzt, pārveidot, lai izteiktu savu vēstījumu. Rīgas Mākslas telpai ir ļoti izteikta sava emocija, kas nav pārāk patīkama un kuru veidojušas, iespējams, ne visai veiksmīgas mākslas pieredzes vai notikumi, kas vispār nav saistīti ar mākslu. Tā ir telpa ar savu auru, un ir ļoti jādomā, kā ar savu darbu vari tās iepriekšējo un visai pašpietiekamo sajūtu atdalīt.
Trešā pārdoma – ir jāsaprot, ka nav tādas pasaulē labākās izstādes, un nav tādi pasaulē labākie darbi. Ir tūkstošiem subjektīvu skatījumu, jo mūs katru ir veidojusi mūsu personīgā pieredze. Pat tuvāko draugu lokā bieži mēdz būt pilnīgi pretēji viedokļi. Turklāt izstāde jau nepastāv tikai izstāžu telpā, tas ir kopienas, sabiedrības darbs. Izstādes veiksmi lielā mērā ietekmē mākslinieka un ap viņu esošo cilvēku lauks. Tas, kā veidojas saruna – jo tikpat labi pūlis to visu var pacelt, un pūlis to visu var arī nogremdēt. No racionālā viedokļa mākslas eksperta viedoklis pat nav svarīgs.
Līdz ar to gribu pateikt milzīgu paldies “Purvīšu balvas” ekspertu žūrijai, – par iedziļināšanos, sapratni un izstādes tēmas – kā nozīmīgas mākslas komunikācijā, izcelšanu.
Foto: Kristīne Madjare
Atgriežoties pie telpas, vai tev bija sajūta, ka jums ir izdevies ar to sarunāties? Iepriekš Dizaina muzejā jums savā ziņā izdevās teju neiespējamais – jūs pilnībā pārmācāt telpas iepriekšējo auru un radījāt savu.
Tās ir divas dažādas izstādes pieredzes, Dizaina muzejā tā bija retrospektīva, atskats uz mūsu darbībām, dizainam savijoties ar naratīvu, konkrēto kontekstu un vērojumu.
Šī izstāde bija radīta konkrēti Rīgas Mākslas telpai. Tai ir savs smagums, un es domāju, ka mēs nevarējām no tā aizbēgt. Viens variants bija izstādi iesēdināt pilnīgā tumsā un izsniegt katram apmeklētājam lukturīti. Tādējādi veidotos nosacīti atdalīta telpa un kontrasts ar ārējo pasauli. Arī tumsas efekts, kuru realizējām, sākotnēji nebija paredzēts, tas radās tāpēc, ka tīri tehniski nebija iespējams īstenot ieceri eksponēt darbus uz baltas sienas, jo izgaismojot uzmanība no objektiem novirzītos uz sienu negludumiem un sadzīviskumu. Zināmā mērā caur teatrālismu – kā stāstošo elementu, mēs mēģinājām panākt attīstību. Tā ir telpas dramaturģija. Skatītājs no vienas saliņas pāriet uz otru, un tas viss sasummējas gaismā tuneļa galā, kas simboliski ir tāda kā izeja.
Kad abi ar Augusti iepazīstinājāt ar izstādi, mūs ar Daigu mazliet samulsināja Augustes (Petres) sacītais, ka viņa ir gribējusi jūs aizvest projām no modes. Zināmā mērā tas nozīmētu aizvest projām no sevis.
Es to īsti tā neuztvēru. Domāju, ka Auguste vairāk bija domājusi ne mūs, bet, visticamāk, mūsu vērotāju, – skatītāju, kurš nāk uz izstādi, tādējādi mudinot viņu sevi neieprogrammēt, neierobežot izpratnes rāmējumā, ka viņš dodas uz modes izstādi.
Bija cilvēki, kas teica, – o, tā ir jūsu pirmā izstāde, kaut šis projekts īsti ne ar ko neatšķiras no tā, ko esam darījuši visus pēdējos 15 gadus. Vien tas, ka šeit nav nekāda tieša, apzināta sakara ar modi.
Tas, ko šoreiz gribējām uzsvērt, bija emocionālais pārdzīvojums un pieredze, ko var gūt gan taisot izstādi, gan strādājot pie kolekcijas vai rakstot grāmatu. Tas vairāk bija par vērotāja uzķeršanu sevī. Bija cilvēki, ka stāvot iepretim “sagurušajam plašķim”, sasaistīja to ar savām sajūtām. Riebumu pret to, ko pats dari. Radošajā procesā ir etaps, tuvu pirms darba fināla fāzes, kad netici savam darbam. Pasaulē ir tik daudz skaista un vienlaikus viss šis skaistums tev nedod enerģiju, kālab tam vēl pievienot savu? Tas ir tāds darba noslēguma fāzes elements un mūsu subjektīvā sajūta, kas radusies arī novērojot citu radošu cilvēku emocijas. Izstādi ļoti labi saprata cilvēki, kas ir saskārušies ar līdzīgiem pārdzīvojumiem. Cilvēki tajā atpazina emocijas un sevi šajos procesos. Vienubrīd mums šķita, ka varbūt nepieciešama Ikea stila grāmatiņa, kurā būtu atšifrēts katrs no izstādes elementiem. Tāda kā spēlētāju iepazīstināšana ar spēles laukumu. Piemēram, marga – tā ir realitāte, uz kuras mēs trenējāmies.
Darba process. Foto: MAREUNROL’S
Vienlaikus jūs tomēr izšķīrāties šo pavedienu skatītājam nedot.
Tas viss ir ļoti subjektīvi. Tas ir it kā tavs spogulis konkrētajā mirklī. Tu vari stāvēt, ieklausīties skaņās, taču katrs vienlaicīgi sadzirdēs kaut ko citu. Atslēga jau ir tevī pašā, neatkarīgi vai ir pavedieni vai nav. Ja tu uz izstādi aizej aizslēgts un tev nepieciešams milzīgs daudzums atslēgu, iespējams, tu tāpat to neatslēgsi. Tajā pašā laikā esam satikuši cilvēkus, kas izstādē pavadījuši divas, trīs stundas. Vienkārši meditējuši.
Arī mūsu pašu pieredzē izstādes vienmēr ir aizstājušas tādu kā mūsdienu baznīcu. Galeriju un muzeju telpas ir kļuvušas par vietām, kur tu ej sarunāties ar sevi. Vērojot mākslas darbu tu it kā vispirms mēģini saprast, kāpēc tas tur vispār ir un tad caur sevi to visu piedzīvot. Protams, tas nav attiecināms uz visām izstādēm. Ir tādas, kuru būtība notverama jau pirmajā acumirklī; iztrūkst naratīvi, līdz ar to tev viss ir skaidrs. Tāpēc visvērtīgākās ir tās izstādes, kur pavadi mazliet ilgāku laiku un jūti, ka tas varbūt ir kaut kas tāds, kas nesniedz tūlītēju atbildi, bet sniedz kaut kādu pieredzi vai sajūtu par būšanu telpā kopumā. Ar objektu, skaņu.
Izstādei ideālā variantā būtu jāizprovocē saruna ar sevi, kas gan nekad nenotiek ar visiem. Jo mums šai sarunai vispirms ir jāatrod laiks un tai jāļaujas.
Nekad nav iespējams paredzēt, kurš no izstādes darbiem rezonēs. Tālab mums šķita interesanti vēstījumu uzticēt dzejniecei (Marijai Luīzei Meļķei – red.). Šķita, ka dzejolis ir tas, kas iedod mājienus, par ko mēs vispār te runājam. Konkrētajā gadījumā dzejolis ir kā tāds sinonīms – radošais darbs, – nemiers, kas urda, ieejot jebkurā radošā procesā. Sākumā tas ir neskaidrs, it kā mutuļo, līdz nonāc nākamajā fāzē un katrs izstādē eksponētais objekts it kā nedaudz tuvina skaidrībai. Jo tā skaidrība jau mūsos kaut kur dziļi iekšā ir, taču līdz tai nokļūt iespējams tikai caur darba procesu – vingrinājumiem uz virves.
Foto: Kristīne Madjare
Mani kā skatītāju mazliet mulsināja videodarbs. Sākumā tas ievilka, taču vienā mirklī pārņēma sajūta, ka mežs ir tikai fons. Meitene, iegājusi mežā, to nesadzird un mežs nesadzird meiteni. Viņa kaut kādā mērā kļūst dekoratīva, jo starp viņiem ir nošķirtība, nav vienuma.
Mūsu doma nebija integrēt mežu. Bija divas nianses, ko gribējām sapludināt. Viena, – brīžos, kad ir neskaidrība un nemiers, mēs tiecamies nonākt dabā. Daba jau mums arī ir kā fons, mēs it kā staigājam pa mežu, ir skaņas, bet īstenībā mūsu prāts ir pilns ar tā mirkļa aktualitāti. Tas domā, risina. Vismaz man tā ir.
(Sarunai pievienojas Mare: “Mums tā ir vienmēr. Kādas lietas ir sakrājušās, un mums ir jau savs maršruts – ejam pa mežu, apkārt ezeram, apmēram 12,5 km. Sākumā visu laiku sarunājamies, dažbrīd tur pat iezogas tāda kā agresija. Kamēr beigās jau vairs nesarunājamies un mājās atgriežamies tīri – vispār bez problēmām. Kas tas vispār bija, kāpēc mums tas aplis bija vajadzīgs? Tu esi tā kā nomierinājies.”)
Darba process. Foto: MAREUNROL’S
Daba jau īstenībā arī ir fons. Mēs esam citā telpā. Daba allaž ir iedvesmas avots, un vīzija par objektu dabā mums bija jau sen. Daļu mēģinājām realizēt “Koku operā,” 2019. gada vasarā, Somijas Hyrynsalmi mežos, taču toreiz sapratām, ka tas būs par daudz. Un tad, domājot par šo nemieru – šķita, ka šī ideja perfekti iesēžas izstādē. Proti, ir vingrinājumu margas, uz kurām mēs ikdienā vingrināmies, un sanāk, ka tās gluži nevilšus sāk veidot tās mūsu skulptūras. Horizontāls/vertikāls – tā ir tā mūsu raize, prieks vai aktualitāte, ar kuru tobrīd nodarbināts mūsu prāts. Un šī meitene, horeogrāfe Jette Loona Hermanis, ir tas mans prāts. Viņa it kā to attēlo. Kā caur kustību meklējot risinājumu, mēs apskatām, domājam, meklējam līdz nonākam pie pareizajiem vārdiem, apliecinājumiem, skaidrības par konkrēto aktualitāti. Daba te ir tikpat klātesoša kā YouTube dabas ainavu 8 stundu klipos, tikpat klātesoša kā klasicisma gleznā, – kā viens no kodiem. Daba kā fons, jā, tieši fons, jo uz tā mēs abstraktāk ieraugam šo horizontālo/vertikālo skulptūrveida formu, objektu.
(Mare: “Interesanti, ka mūsu pastaigas maršruta desmitajā kilometrā ir vieta, kur Rolands vienmēr izņem telefonu vai diktofonu un sāk rakstīt. Viņš it kā sāk dzirdēt un beidzot ieklausīties.”)
Svarīgs video darba elements bija veidot šo akusmātisko skaņas vēstījumu, kas kā tāds domu kolāžas vērums šaustās pa galvu, – līdz iegūsti līdzsvaru. Un prāts, gluži kā Jettes kustības, katrā aktuālajā situācijā atrod mieru, kas nepārtraukti mijas ar dabas elementu – skaņu, kas ilustrē domu pasauli.
Svarīgi arī pieminēt, ka šis darbs tika radīts sadarbībā ar fotogrāfi Ivetu Gabaliņu. Un šajā kopdarbā būtiskākais un saistošākais likās pats vienmuļais, vietām miegainais, vietām dinamiskais performatīvais process un tā fiksācija video formātā, kurā savijas neziņa, neparedzama kustība, nejaušība, kļūda vai perfekcija, skaņa, naivums, tiešums, kontrasti, tēlojums un interpretācija par ieceri.
Vienlaikus tas ir arī stāsts par digitālo dabu, kas mūsu dzīvē šobrīd ienākusi. YouTube platformā ir daudzi tūkstoši video, kur daba mums ir tikai tāds ķeksītis. Arī jaunākajā Prada šovā tiek koķetēts ar dabu kā datorsimulāciju.
Darba process. Foto: MAREUNROL’S
Tā teikt, uzliec virtuālo hedsetu un nokļūsti, kur vien vēlies.
Tā bija otra lieta, par kuru reflektējām – ļoti bieži mums pat nav laika nonākt dabā un tad tu tepat studijā izveido skaņu telpu, kas to aizvieto un ļauj darboties.
Darbnīcā, kur ir daudz blakus trokšņu, – gan no kaimiņiem, gan ielas, kas traucē strādāt un lai tos ignorētu, veidojam kakofonisku, vienlīdz esošu trokšņu kopumu, neparedzamu audio skaņas pasaules performanci – ar YouTube kanāliem, ar dabas vai jebkādām citām ainavām, kas kā skaņas telpa mums ļauj būt savā nosacītajā klusumā. Tā ir kā mākslīgs elements, kas virspusēji ierauj mākslīgā audio telpā, paralēli esošai realitātei, fonā skanošam radio vai citā datorā atvērtiem 2–3 YouTube kanāliem ar dabas ainavām.
Caur skaņu it kā nokļūsti dabas kanālā un sāc risināt tās savas lietas. To visu šajā video darbā gribējās sasummēt.
Mares pieminētais stāsts par pastaigas apli, kas jums nepieciešams, lai attīrītu lieko un atgrieztos savā centrā, ir ļoti precīzs.
Īstenībā līdzīgs cikls ir jebkuram cilvēkam. Viņš brīžiem saņemas, pārtrauc pīpēt vai dzert, iet kaut kādu apli, tad viņam kļūst garlaicīgi un atkal ir aplis, kad viņš atsāk visu lietot. Savā ziņa tas ir arī mūžīgais modes aplis. Tu esi kaut kādā posmā un, gribot negribot, nepārtraukti nonāc pie līdzīgām lietām.
Meža pastaigu laikā bieži esmu domājis, kāpēc dažas lietas uztveram kā atgriezušās? Nekas jau tieši neatgriežas, vienkārši mainās paaudzes un laiks turpina ritēt uz priekšu. Ik pa desmitgadēm jūti, kā tas raksts atkārtojas – tad ir kaut kas askētisks, tad dekonstruktīvs, tad nenormāli krāsains...
Darba process. Foto: MAREUNROL’S
Jūs jau arī paši ik pa mirklim kāpjat savveida déjà vu jeb “nenotikušo lietu” paternos. Pēc uzvaras konkursā Jērā jums bija kaut kas atgadījies ar epastu un daudzas atsūtītās vēstules uzgājāt pārāk vēlu. Savukārt pavisam nesen bija kolorītā epizode ar cepurēm Madonnas koncerttūrei, kur jau bijāt visu izdarījuši, bet beigās nenosūtījāt, jo atklājās detaļas ar kurām nebijāt rēķinājušies. It kā pietrūka pēdējais posms un viss būtu noticis.
Tādas situācijas ir bijušas vairākas. Vienā brīdī šķiet, ka šie piedāvājumi ir brīnišķīgi, bet otrā saproti, ka nevari spēlēt industrijas spēlītes. Tās ir tās neredzamās likumsakarības, kas vienā situācijā liek rīkoties tā vai citādi. Madonna piedāvā iespēju, un ļoti daudzi dara visu, lai to izmantotu. Viņas cilvēki mūs uzmeklēja caur Instagram, sakot, ka Madonna savai tūrei vēlas līdzīgas cepures kā mūsu kolekcijā 2015. gadā, – “dūmu cepures” un mūsu koka putnu kroni no 2010. gada kolekcijas. Sākām tās pielāgot, izgatavojām pamatcepuri pēc viņas parametru piegrieztnes, taču viss apstājās pie pirmās pielaikošanas, kad bija jānosūta milzīgi sapakotais pirmais sūtījums uz Ņujorku. Pateicām, ka par savu naudu nesūtīsim, un, jā, tas kļuva neredzams notikums.
Izstādē kā simbolisku žestu – atsauci un šo notikumu, izlikām kroni ar putniem. Šķita, ka pašas cepures būs pārāk tiešas un ienesīs sadzīviskumu. Savukārt putns kā elements iemieso kādu pārāku spēku, kurš vienmēr ir līdzās esošs. Tā leiputrija, kas gandrīz bija...
Darba process. Foto: MAREUNROL’S
Un tomēr nebija..
Tu dabūn tā kā ar ābolu pa galvu, ka bāc...realitāte ir kaut kas cits.
No otras puses – tu jau pats zināmā mērā līdzdarbojies tās realitātes veidošanā.
Vadoties no savas realitātes apziņas, mēs arī pieņēmām lēmumu neinvestēt pašiem sūtījuma nogādes izmaksās, kuras viņi bija solījuši segt, un mēs visu atcēlām. Bet toties šis notikums tikai vēlreiz apstiprināja nodomu par izstādes tēmu un jau izvēlēto tās nosaukumu – neredzamie vingrinājumi. Tu esi tas, kas uzsūc un translē tālāk. Ja tu to nedari, tad attiecīgajā vidē neesi, jo tā ir viena no tavām fasādēm. Līdz vienā brīdī sākas izdegšana.
Šobrīd tu neslēpjot saki, ka esi izdedzis. Ar to saskaras daudzi, bet vienlaikus turpina darboties ierastajā sistēmā, it kā koķetējot ar savu izdegšanu un līdz galam pat neesot gatavi atzīt, ka ir izdeguši.
Es domāju, ka jebkurš mākslinieks savā ziņā jūtas viens ar savām domām. Tas, vai izveidojas kāda saruna vai nē, reizēm pat nav atkarīgs no tevis. Mēs dzīvojam mārketinga ciparoti pilnā pasaulē, kur bieži šķietami nebūtiskas tēmas iegūst nozīmīgumu. Savukārt tās, kas ir svarīgas, netiek sadzirdētas, jo nav pūļa, kas tās spēj pacelt. Tas arī ir viens no spoguļiem, kādā vidē mēs kā valsts dzīvojam – cik veselīga ir sabiedrība, cik priecīgi ir cilvēki, kurus ikdienā sastopam pilsētas ielās. Protams, katram no mums ir savs rakurss. Ir nozares, kas mokās, izdeg un turpina ar to dzīvot. Piemēram, runājot par dizainu, no vienas puses saproti, ka vajadzētu būt veselīgai industrijai, bet tā kā nav sistēmas, tā ir sašķobījusies, vai, precīzāk, nekad nav izveidojusies. Ņemot vērā, ka ilglaicīgi esam šajā jomā darbojušies, tīri emocionāli gribas atrast formas un veidus, kā komunicēt daudz dziļāk un vērtīgāk. Apģērbam, kas paredzēts nēsāšanai, nav jābūt informatīvi piesātinātam, tam ir cita funkcija.
Tāpēc arī sākām veidot tādas izstādes kā pirms diviem gadiem galerijā ALMA, jo mums gribas izteikties plašāk. Radīt ko, mūsuprāt, vairāk nozīmīgāku un stāstošāku kā tikai apģērbu, kaut ko, kas neietilpst sabiedrības standarta modes izpratnes rāmī, un vienlaikus ir gana atbildīgs un sociāli vēstošs. Šo sajūtu izstādē iemiesoja arī gumijotā riepu instalācija – vai tas metāla rāmis, kurā mēs darbojamies, – birokrātiskais, ikdienišķais, ir pareizs vai nē? Ir termiņi un mēs visu laiku it kā kaut kur dzenamies. Piebremzējam, gāzējam līdz pilnīgi izdegam un esam uz bremzēm.
Darba process. Foto: MAREUNROL’S
Ko nozīmē “esmu izdedzis”?
Kad nenormāli daudz gribas izdarīt, turklāt visdažādākās lietas, taču esošie apstākļi nav tam radīti... Kad dauzos pa visdažādākajiem laukiem teju vai vienlaicīgi. Vai nu nodarbojoties ar dizaina radīšanu, uzraugot šūšanas procesus, vai radot scenogrāfijas, kostīmus, iekārtojot izstādes, vai cenšoties tikt galā ar nogurdinošiem birokrātiskiem sadzīves jautājumiem, paralēli būvējot kaut kādu utopisku mākslas radio komūnu – kopienu; nodarbojoties ar hobijiem – kā skaņas kolekcionēšanu un audio raidījumu veidošanu, turpinot mācīt un strādāt ar saviem studentiem, kā arī ik pa laikam pašam mācīties; abiem mums cenšoties audzināt mūsu bērnus un tikt galā ar visiem sīkajiem ikdienas darbiem, kur nu vēl visas tās vīzijas un idejas, kas šaudās pa galvu, darbības un ieceres, mākslinieciskie koncepti un stratēģijas, kas nāk prātā, ko gribam abi pagūt izdarīt, un blakus esošais nomācošais kara fona filtrs, kas rada savu spriedzi un nedrošību, liekot pārvērtēt vērtības... Pa to vidu arī reizēm par daudz iegrimstu apkārt eksistējošā sociuma nepilnībās, aizdomājoties par vides infrastruktūru, arhitektonisko telpu, vai, piemēram, kāpēc Rīgai pietrūkst patiesuma un modernības vaibstu; kāpēc tiem, kam ir materiālā kapacitāte, nav vīzijas, un dzīve notiek pēc vecām izpratnēm, savukārt tie, kam ir vīzijas un redzējums, ir spiesti pielāgoties tam esošajam, utt. Un – kā tikt galā ar sagurumu no tā, ka praktiski tikai dažas retas lietas vairs spēj kaut kā sajūsmināt, kur nu vēl iedvesmot, un lai arī kā es censtos tajās iedziļināties, lai labāk izprastu, tās tikai apgrūtina.
Pēc izstādes visu laiku ir jautājums – vai kaut ko tādu turpināt? Tā ir sajūta, kad saproti, ka esi nenormāli daudz darbojies, kaut ko izteicis, sevī meklējis, jūties viens ar savu pārslodzi un nemitīgi klātesošs ir jautājums – vai tam ir kāda jēga? Izdegums lielā mērā ir arī fizisks, jo paralēli ir daudz intereses, virzienu, kuros gribētos darboties, taču vienā brīdī saproti, ka tevī ieslēdzas kāda pašsaprotama bremze. Nevis tu bremzē, bet vienkārši stimuls sāk zust. Nenotiek enerģijas apmaiņa. To es šobrīd redzu daudzos. Īpaši ņemot vērā, ka soctīklos katrs cilvēks ir medijs, reizēm pēkšņi jūti, ka pazīstams cilvēks kļūst ļoti aktīvs vai pasīvs un acumirklī nojaušams, ka kaut kas vairs nav tā kā pirms tam. Tu satiec to cilvēku pēc pusgada, un viņš tev izstāsta, kas noticis. Un tu saproti, ka viņa komunikācija jau tev par to ir vēstījusi. Tas varbūt nav tiešs vēstījums, bet tādā kā nojausmas līmenī mēs acumirklī pamanām tās “vīles”.
Foto: Kristīne Madjare
Viens no izstādes spēcīgākajiem darbiem, manuprāt, bija plašķis jeb “sanīkušais skaistums.” Kaut tajā mode šķietami bija ienākusi vistiešāk, vienlaikus plašķis bija pilnībā pārvarējis modes/mākslas robežšķirtni un būtībā jau bija pilnīgi pašpietiekama domforma. Tieša un uzreiz sajūtama.
Tā bija izteikta un vēstoša skulptūra. Stāsts par dinamiku, kas mūs rauj augšup vai velk lejā. Pretstats vai pretvējš. Un tad tas viss savilkās kopā ar skaistuma pārdozēšanu. Mums visapkārt ir skaistums, kurš, manuprāt, ir viegli uzkodēts un viegli pielietojams. Vai skaistums, ko par tādu uzskatām, tiešām ir skaistums, kas cilvēkos rada enerģiju darboties tālāk? Man šķiet, ka nē, ja apkārt ir pārāk daudz šāda skaistuma, tu jūties no tā saguris. Līdzīgi kā mēs sagurstam no lietām. Vienlaikus tas plašķis iemieso arī atslābumu, jo atļaujas būt tāds, kāds ir. Tajā ir arī paļaušanās.
Zināmā mērā tas viens otru papildina – tu esi saguris no nepārtrauktās spriedzes, to ir neiespējami izturēt, tu atslābsti un paļaujies.
Izstādē galerijā ALMA kā simbolu izmantojām hameleonu, kurš iemiesoja to cilvēcisko jeb dvēselisko, kurš pielāgojas un reflektē par ārējo pasauli. Šajā izstādē it kā to turpinājām – ar audumiem, kas bija izvietoti pie katras ieejas un savā ziņā reflektēja gan to, kā cilvēciskajā spoguļojas apkārtne, ārējie apstākļi, gan to, kurā telpā atrodamies. Savukārt plašķa audums, kā oderes kods, bija no zelta, kas pati par sevi ir klišejiska skaistuma lieta.
Mums mode ir izeja no šodienas situācijas. Ja iztēlojamies sadaļu “mode” nosacītajā Ikea grāmatiņā – tas ir šobrīd aktuālais, visas tās krāsas un garšas, kurās dzīvojam. Savukārt dizaineram mode nozīmē atrast gudru izeju no šī visa, enerģiju, kas ļauj mums nonākt citā vidē, virzīties tālāk, dodot potenciālas norādes, kur pūlim doties nākotnē. Mode nosacīti ir pārnesums uz šo citu vidi. Skatoties modes nedēļās demonstrēto, var redzēt dizainerus, kas nepārtraukti meklē šo izeju. Viņi nemutuļo vienā un tajā pašā skaistumā. Protams, ir mākslinieki, kas to dara – apmēram 90% zīmolu, bet viņi nekad nebūs šie tilti uz nākotni.
Mums mode ir šis tilts, un, manuprāt, mākslā ir līdzīgi. Vienīgi māksla ir daudz intelektuālāka, tā spēj daudz dziļāk pieskarties/aizskart mūsos dziļi mītošas sajūtas un tās izcelt.
Foto: Kristīne Madjare
Vēl viens būtisks izstādes elements bija caurspīdīgums. Izteikti baltie darbi.
Tas bija viens no elementiem, kur saproti caurspīdīguma būtību – uzticamību un godīgumu attiecībās. Kā Meļķes dzejolī bija – mēs tāpat redzam viens otra vīles. Manuprāt, lai vispār taptu jebkādas formas, materiālam būtu vīle, ir jābūt šīm attiecībām. Attiecības veido formu, redzamību un ļauj māksliniekam (jebkuram cilvēkam) kādā brīdī nonākt līdz konkrētam gala rezultātam. Mūsu gadījumā, piemēram, tās bija kaut kādas darbības, kuras individuāli neveicām mēs paši, jo nestrādājam ar metālu. Mums tās īstenot palīdz cilvēki, savas jomas profesionāļi. Un šajā kopdarbā arī top kaut kāda forma. Caur šiem objektiem mēs it kā gribējām parādīt attiecību nozīmīgumu. Savā ziņā tie bija kā rentgenuzņēmums.
Vai tev ir sajūta, ka izstāde kā process tevi pašu kaut kādā veidā ir sakārtojusi?
Tā ļoti tieši nē un īsti nebija tāds nodoms. Neskaidrības moments, kas mīt kaut kādā procesā, caur kuru gribas kaut ko izteikt, varbūt ir kļuvis skaidrāks. Mazliet ir sakārtojušās kaut kādas lietas, un varbūt šobrīd nav tas posms, kad gribas ļoti skriet. Negribas skriet pakaļ kaut kam. Ir sajūta, ka ir kaut kādas pasaules, kur tāpat – skrienot vai neskrienot, viss notiks kā tas notiks.
Foto: Māris Ločmelis
Vienlaikus mums visiem ir ļoti svarīgi, lai mūs saprastu.
Jā, vienlaikus mums kādā mirklī pat sašķita, ka tas “sagurušais plašķis” ir pārāk stāstošs. Pārāk skaidrs, jo vienmēr it kā ir vēlme atstāt plašāku telpu abstrakcijai. Proti, cilvēks vēro un it kā nekam nepieskaras, bet, iespējams, tādējādi savā prātā viņš “pieskaras” divreiz vairāk nekā, ja esmu savu domu/sajūtu ielicis ļoti konkrētā formā. Vissvarīgākais ir līdzsvars. Perfektā attiecība. Reizēm ar saprotamām lietām ir daudz vieglāk, jo tās ir tiešākas. Taču bieži negribas pie tām apstāties, jo šķiet, ka nav kur rakties dziļāk.
Tai pat laikā, artefaktu pielāgot konkrētai saprašanas videi, lai to saprastu vairākums, noteikti ir ļoti bīstami un, iespējams, lielāka bauda vērotājam būs, ja mākslinieks par to nedomās, bet tikai fokusēsies uz intuitīvu vīzijas un ieceres realizāciju, pašizpausmi. Un ja kāds mākslas darbs šodien vēl nav pilnībā izprotams, iespējams, tam ir lielāka perspektīva būt saprastam nākotnē...
Katrā ziņā šī izstāde noteikti nebija par ciļņiem/objektiem, auduma skulptūrām, tas bija stāsts kā caur mūsu darbības rokrakstu un domāšanas naratīviem izteikt emocijas. Un ciļņi bija viens no veidiem, kā mēs dažas no emocijām izteicām. Kā vēlāk dzirdēju sarunās, izdegšana bija viena lieta, kas ļoti daudzos rezonēja. Arī šī nosacīti naivā cerība, kas mīt lielākajā daļā no mums. Arī stāstu par margām daudzi saprata. Tās ir tavs dzīves balsts, skolotājs, vide, telpa, situācija, no kuras tu mācies un kurā esi.
Un krusts, šī horizontāle un vertikāle – kāpēc jums bija būtiski ietvert šo elementu?
Dzīvē tu parasti rēķinies ar margu, uz kuras horizontāli trenējies, taču vienlaikus vienmēr ir tas paredzamais/neparedzamais. Reizēm neparedzamais parāda, ka tev ir jātrenējas vertikāli. Uz augšu vai uz leju, lai iegūtu perspektīvu. Šis objekts vairāk nāca kā vīzija, kuru mēs paši mēģinājām izprast. Sasaistot to ar stāstu par margu, tas mums pašiem kļuva redzams un skaidrāks, jo nezin cik gadus bija stāvējis kā neredzams vingrinājums. Tikai uz papīra uzzīmēts.
Kur tu pats pēc šīs izstādes esi – horizontālē vai vertikālē?
Man liekas, ka tieši tur, kur tā meitene. Pa vidu. Kur tu būtu?
Darba process. Foto: MAREUNROL’S
Foto: Māris Ločmelis
Foto: Māris Ločmelis
Domāju, ka šobrīd laikam ne horizontālē. Es drīzāk mēģinu virzīties uz vertikāli, kas, protams, ir riskanti un bīstami, jo nezini, kas tevi sagaida. Vidū ir nosacīti visdrošāk, jo tur viss ir diezgan zināms.
Tu pieskāries labai lietai – par drošumu. Nezinu, vai arī tev vērojot no malas tā šķiet, bet mūsu darbība nekad nav bijusi tādā nepārtrauktā drošībā. Allaž ir bijusi tieksme kāpt nezināmajā, kas vienmēr ir risks. Pieņemsim, ja mēs šo izstādi uzskatītu kā tādu lielu risku – tas viss mums ir samērā nezināms un nepiedzīvots. Vai tas patiesībā ir vedis un augšu vai uz leju – es nezinu. Taču mūsu prātos tas ir vedis uz augšu. Jebkura ieiešana nezināmajā no vingrināšanās un attīstības viedokļa ir daudz spēcīgāka nekā konstanta darbošanās horizontālē, kur viss jau piedzīvots. Zināmā mērā, mode mums allaž šķitusi tāds horizontāls treniņš, kur it kā droši jūties. Zini, ka sezona sekos sezonai, bet emocionāli tas vairs nepiepilda un nerada gandarījumu. Tu it kā kalpo sistēmai, shēmai, esi priecīgs, ka kāds nēsā tavas drēbes, bet kaut kā pietrūkst...
Darba process. Foto: MAREUNROL’S
Vienlaikus tu teici, ka ar to, ko darāt modē, jūs visu laiku kāpjat tai robežai pāri.
Jā, tāpēc jau tie esam mēs. Pirms pāris gadiem kāds arhitekts savā runā teica, ka nesaprotot, kāpēc latviešu dizaineri neražo snīkerus, bikses, cepures utt. Aksesuārus, kas ir daļa no klasiskā modes mārketinga. Taču, ja apakšā nav precīzas sistēmas, kā to izdarīt, nav arī racionālu iespēju ražot. Un te tieši gribas atdalīt dizaineru/ražotāju/ industriju no dizainera/inovatora/vizionāra, kurš tiešām cenšas atrast veidu, kā mode var būt tilts izejai no šodienas. Manuprāt, valstī, kur pavisam loģiski nav šīs industrijas, dizaineram ir potenciāls atrast citu inovatīvu, tieši ar ražošanu nesaistītu veidu, kā dot savu pienesumu modes videi. Jo, lai ražotu un eksistētu sistēma, kas saistās ar industriju, tai ir nepieciešami šie inovatori. Pretējā gadījumā tā paliks kā tāds blīvs objekts, kas vienā brīdī apstāsies.
Es zinu, ka daudzi ar smīnu noraugās, kad sakām, ka mūs interesē jaunais skaistums, taču tieši tā tas ir. Modes pasaulē visi runā par jauno. Klasiska frāze, ko ar katru jaundarbu pasniedzēji saviem studentiem prestižajās rietumu modes skolās izmet – tell me something new!
Skaidrs, ka fiziski tā nav jauna lieta. Drīzāk – jauna vēsma, jaunas attiecības esošajā kontekstā, un no šī kopuma rodas vēstījums, kas arī ir tas jaunais.
Ir jārēķinās, ka modē viss sastāv no milzum daudz komponentēm, un tās nepārtraukti mainās visradikālākajos un nesavienojamākajos veidos, radot it kā ko pazīstamu, jau sajustu, bet pilnīgi jaunu. Tam visam rezonējot, rodas enerģija un rodas apetīte tai sekot. Tas ir sava veida attiecību intelekta blīvums, nepārtraukta horeogrāfija, kas neļauj iemigt, jo nevēlas pazaudēt šo enerģiju – ar visintuitīvāk uztvertiem virzieniem un racionālām likumsakarībām.
Kas šobrīd modē ir šis jaunais vēstījums? Vai tu to redzi?
Tas darbs par “sagurušo plašķi” ir tas, kā es vēroju modi. Tu redzi daudz ko, kas ir redzēts neskaitāmas reizes, un ļoti ātri to informatīvi atkodē. 5–10 % ir tas, kas ir ļoti forši. 20% ir ļoti skaistas lietas, – saproti, jā, tas ir skaisti, es arī tā gribētu darboties, bet vienlaikus apzinies, ka šo pašu tūlīt darīs arī visi citi. Tas ir acīmredzams, jo mēs dzīvojam vienā burbulī.
Man subjektīvi patīk mēģināt uztvert/atšifrēt šķietami dīvainas lietas. Pirmkārt, tu sāc tās analizēt; otrkārt, saproti, kurā kategorijā tās iekāps – tajā, kas ir dīvains bez iemesla vai dīvains ar kādu dziļāku vēstījumu, jo jūti, ka tajā kaut kas ir.
Vēl modē, manuprāt, ļoti svarīga ir tehniskā attīstība. Darbošanās ar materiālu, kas ir tīri aroda prasme, un vienlaikus saistīta ar tehnoloģijām un paša prasmēm. Manuprāt, tieši šajā nišā mode šobrīd piedzīvo ļoti daudz iespēju. Atceros, kovida laikā, kad visi sēdējām iesprostoti mājās, šķita, ka tūlīt attīstīsies digitālās drēbes, jo caur tām, atrodoties katrs savā mikrotelpā, mēs varam pozicionēt savu sapratni par to, kas notiek ar modi un mums pašiem. Digitālā mode ir ļoti aktuāla joprojām, taču tajā nav īstuma. Esmu to pamanījis arī darbojoties ar studentiem Tallinā – ir ļoti skaistas skices, viņi it kā tver to skaistumu, saprot nianses, taču tas ir vieglākais. Pēc tam to visu tehniski realizēt ir ļoti grūti un liels darbs, un apmēram 70% studentu līdz iecerētajam līmenim tā arī nenonāk. Tāpēc digitālo prasmi es pārāk augstu nevērtēju, turklāt, tehniskās lietas, manurpāt, ar laiku pazaudē savu vērtību. Līdzīgi kā pirms diviem gadiem konkrētam i-phone parādījās telpu 3d skeneris, ko daudzi izmantoja mākslas procesos, bet jau šobrīd tas ir pieejams gandrīz visiem, un tādējādi tas tīri tehnoloģiski zaudē vērtību. Līdz ar to mākslinieka intelekts nevar būt balstīts tehnoloģijās, kas ar laiku kļūst pieejamas visiem.
Foto: Māris Ločmelis
Ne jau velti pēdējā laikā teju it visā tik ļoti atgriežas roku darba vērtība. Arī mākslā.
To ļoti var just arī modē. Roku darbs. Tā ir vērtība. Līdz ar to es no digitālā vairs nebaidos. Tas ilgtermiņā pastāvēs, kā labs instruments vai līdzās esošs formāts, taču nekādā ziņā vairs neizkonkurēs īstu, labi uzšūtu apģērbu. Jārēķinās, ka mūsdienās roku darbs ir kļuvis ārkārtīgi dārgs.
Atgriežoties pie izstādes, kuras pamats bija viss šis emociju kopums un vēlme par tām runāt. Vai nav tā, ka mēs kā sabiedrība šobrīd esam aizmirsuši, kaunamies vai vairs neprotam runāt par savām emocijām un tās atpazīt? Mēs it kā ierokam tās dziļi sevī un ik pa mirklim izvelkam vienu, kas kļūst par trendu. Teiksim, visi runā par izdegšanu, bet tai pašā laikā tiek ignorēts pārējais spektrs. Jūs it kā šo tematu aktualizējāt, bet saruna īsti tā arī neizveidojās.
No vienas puses, tas varbūt arī nebija izstādes mērķis. Zināmā mērā tas spoguļoja situāciju, kurā šobrīd atrodamies. Esošās vides skarbumu. Un cilvēks, kurš varbūt kādreiz ir uz salūšanas robežas, viņš negrib, ka par viņu smejas un tad labāk ir visu paturēt sevī. Iespējams, kaut kādā mērā tā joprojām ir postpadomju domāšana.
Es arī skaistumu salīdzinu ar bailēm. Mēs esam daudz pētījuši skaistumu kā tādu; skaistumu, kas ir paliekošs. Kāpēc daudzas lietas sabiedrībā tiek pieņemtas? Tev pretim nāk sieviete ar izteikti uzkrāsotām acīm, lūpām, kas, viņasprāt, ir skaistums, bet zem tā visa tu redzi sabijušos cilvēku, kurš it kā meklē baiļu aizvietotāju/pretmetu. Viņš nav sevi pilnībā iepazinis, nezina, kas viņš ir un negrib izkāpt no vispārpieņemtu klišeju rāmējuma.
Zināmā mērā tas sasaucas ar tiem trim ciļņiem, kurus izstādījām galerijā ALMA. Pirmais bija introvertais – iekšējā pasaule bija pussaizslēgta ar rāvējslēdzi un no tās sprāga ārā trīs, četras oderes kārtas. Mēs, protams, varam savu fasādi aizslēgt tik ļoti, ka mūs nepazīstot, neviens tā arī nezinās, kādās bailēs dzīvojam. Taču cilvēki, kas savas iekšējās kārtas uzdrošinās šķetināt, parasti nemeklē un neprovocē konfliktus ārpasaulē. Viņi apzinās, ka viss ir viņos pašos, un viņi arī nekad nebūs tie sabijušies cilvēki.
Skaistums ir labs produkts tiem, kas bēg no savas iekšienes. Viņi, arī caur modi, kāpj fasādiskajā skaistumā un caur to – ārējo efektu, pietušē patiesumu. Līdzīgi kā daudzi no mums, šajā pēckovida laikā esmu izgājis savus procesus un šķetinājis iekšējās oderu kārtas, tādējādi mēģinot tuvoties būtībai.
Izstādes atklāšanā sajutu dīvainu trauslumu. Bija ļoti daudz cilvēku, un vienā mirklī saproti, ka mēs cits citu nesam uz priekšu milzīgā tempā un turbulencē, un bieži pat vairs nespējam uztvert tās labās lietas, kas ir ap mums. Dabā, pilsētā, uz ielas. Tās ir tepat blakus, kā uz pirkstu galiem. Taču tām ir tik viegli paskriet garām un ja kādā mirklī izdodas apstāties un sajust, ir gandrīz šoks – kā es to varēju nepiedzīvot, nepamanīt? Mums visiem ir nepieciešama atvērtība un ļaušanās neparedzamajam, jo tikai tā, manuprāt, iespējams atkodēt aizsērējušo ikdienas kodu, kas mūs ir padarījis par mašīnām skrējienā. Mūsu naivā cerība bija, ka izstāde kļūs par pavedienu sarunai ar sevi.
Titulbilde: Radošais tandēms MAREUNROL’S (Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops). Foto: Kristaps Kalns
