Lai var neuztraukties par rēķiniem
Komentārs par jaunām vēsmām Ziemassvētku mākslas tirdziņos
16/12/2019
“Mākslas darba radīšanas process, kaut arī kaislīgi mīlams, ir arī totālas ciešanas un mokas! Gleznot ir milzu intelektuāla spriedze, [..] konstants domāšanas process par darbu, kas arī patērē laiku un enerģiju. Tas attiecas uz abstraktiem gleznojumiem tikpat ļoti, kā reālistiskām kompozīcijām. Tas ir reāls darbs, kas prasa daudz laiku un ziedošanos – laiku, pa kuru students mierīgi varētu arī pelnīt naudu kādā kafejnīcā un dzīvot laimīgi, neuztraucoties par rēķiniem utt. [..] Dārgākā Baskjā glezna šobrīd maksā $110.5 miljonus, bet kaut kad arī viņš bija totālā nabadzībā bez naudas krāsām un audekliem, un iedomājieties, cik bagāti tagad ir tie cilvēki, kam pieder kādi viņa agrīnie darbi, ko tolaik vēl varēja atļauties. Viss, ko vēlos pateikt – jauni “krutie mākslinieki” turpina rasties un Tu nekad nezini, kurš no mums būs nākamā pasaules zvaigzne! Arī tie latviešu mākslinieki, kuru darbi tagad ir nopietnās kolekcijās kādreiz bija studenti un pastāv liela iespēja, ka kādreiz viņu darbi bija jums realizējamā cenā. [..] Ikvienu Jaunmarkas apmeklētāju aicinu uzdot jautājumus par darbiem un to autoriem, skenēt QR kodus, kur redzami apraksti un apdomāt, cik šī ir lieliska iespēja atbalstīt LATVIJAS MĀKSLAS NĀKOTNI!”
Tā savā Facebook ierakstā raksta māksliniece un Latvijas Mākslas akadēmijas studente Ance Vilnīte, kuras darbi arī nopērkami akadēmijas tradicionālajā Ziemassvētku tirdziņā, kuram šogad pirmo gadu ir nosaukums “Jaunmarka”. Ances teiktajā nav nekā nepareiza: nopērkot tirdziņā gleznu, skulptūru vai trauku, ko uzdāvināt sev vai kādam citam Ziemassvētkos, pastāv neliela, bet tomēr iespēja, ka nopērkam kāda nākotnes lielmeistara agrīno darbu. Tāpat jebkurš šāds ieguldījums kaut nedaudz atvieglo dzīvi jaunajiem māksliniekiem. Jautājums tikai – kas šādā veidā tiek upurēts?
Kad pirmoreiz padzirdēju par ilggadējā nosaukuma “Jarmarka” nomaiņu uz fonētiski līdzīgo, bet neko neizsakošo “Jaunmarku”, man, tāpat kā daudziem citiem, galvā ieskanējās trauksmes zvans – vai tiešām etnopūristi būs uzvarējuši?! Runa ir par viedokļiem, ko bieži izteica arī ar mākslu nesaistītas personas, bet kas katru gadu punktuāli tika pausti ap “Jarmarkas” laiku – kas tie par rusicismiem, vai tad latviešu valodā vārdu trūkst utt. Kas, manuprāt, bija stulbums – lai nu kas, bet vismaz tradicionālā tirdziņa nosaukums bija skanīgs un atpazīstams, un gadu gaitā kļuvis par nesajaucamu zīmolu.
"Jaunmarka"
Drīz noskaidrojās, ka iemesli ir nedaudz citi: LMA nolēmusi pārtraukt sadarbību ar tirdziņu līdz šim rīkojušo aģentūru “Pareizā ķīmija” un tradīcijas turpināšanu uzticēt pamatā pašiem studentiem. Autortiesības uz nosaukumu, protams, palika aģentūrai. Izvēloties nevis pilnībā jaunu nosaukumu, bet kaut ko, kas skan līdzīgi vecajam, jaunā tirdziņa rīkotāji atzīst zīmola spēku un acīmredzot vēlas uz tā kapitalizēt, kas ir pilnībā saprotami no tirgus viedokļa. Piesieties var tikai pie tā, ka vārds “jaunmarka” ir semantiski mulsinošs. Bet, kā norāda tirdziņa galvenā kuratore Sabīne Vernere, arī tam ir iespēja “ieieties” kā zīmolam un pēc pieciem gadiem neviens vairs neuzdos jautājumus par nosaukumu. Atliek vien novēlēt, lai tas izdotos.
Citas pārmaiņas LMA studentu darbu tirdziņā ir daudz manāmākas. Agrāk iespēja “rakņāties” daudziem šķita šī pasākuma lielākā burvība, tomēr šoreiz organizatori mēģinājuši iekārtojuma jautājumam pieiet nopietnāk, veidojot reālu – kaut ļoti pieblīvētu – ekspozīciju. Darbi ir vismaz aptuveni sadalīti pa LMA katedrām, un katram darbam ir pievienota cenu zīme ar katedras identitātes krāsu, cenu, autora vārdu uzvārdu un QR kodu, kuru noskenējot, savā viedtālrunī var izlasīt plašāku informāciju gan par katedru, gan konkrēto autoru. Bezpersoniskuma kliedēšana šādā veidā ir ļoti patīkama: tirdziņš ir vairs ne tik daudz audeklu un māla veidojumu masa, cik bagāta kolekcija ar konkrētu personību veikumiem. Pa zāli staigā studenti-darbu autori, stāsta apmeklētājiem par saviem šedevriem un, protams, mēģina tos pārdot. Akadēmija politika, ka studenti paši spēj ar visu tikt galā, acīmredzami attaisnojas; jo šie jauninājumi noteikti nākuši tirdziņam par labu. Tas, ka paši darbu autori varējuši brīvi noteikt savu darbu cenas, gan ir radījis lielu un brīžiem mulsinošu cenu amplitūdu, pie kuras noteikti piestrādājušas gan emocijas, gan dažādo autoru izteikti dažādie pašvērtējumi. Bet brīvā tirgus aizstāvji taču mēdz apgalvot, ka neredzamā tirgus roka agri vai vēlu visu saliks pa plauktiņiem.
Galvenais jautājums, kas jāatbild: kāda veida motivācijas izmaiņas šis jaunais tirdziņa koncepts radījis studentos? Vienas no bažām, ko “Jarmarkas” modelis viesa līdz šim, bija, ka tas veicina orientāciju uz peļņu, nevis pašizaugsmi, kvalitāti un talanta attīstību. Proti, apziņa, ka var uzgleznot sagleznot kičīgas un naiviskas ainavas, kuras pēc tam tirdziņā iesmērēt “vienkāršajai” tautai pa 300 eiro gabalā, varētu jaunos māksliniekus vilināt prom no cildenākām rūpalām. Vai “Jaunmarkai” ir izdevies to novērst? Jā un nē. No vienas puses, studenti joprojām var izvēlēties radīt apšaubāmas kvalitātes darbus speciāli priekš tirdziņa, un ir liela iespēja, ka tie arī tiks nopirkti. No otras, jaunā modeļa ietvaros viņi tādējādi vairāk riskē ar savu reputāciju. Pirmkārt, tas, ka vairums darbu ir eksponēti krietni redzamāk, nozīmē arī lielāku redzamību pasniedzēju, nozares speciālistu, izsmalcinātu kolekcionāru un citu mākslinieku priekšā. Starp šādiem tirdziņa apmeklētājiem ir arī tādi, kas nāk nevis iepirkties, bet vienkārši aplūkot jaunākās vēsmas. Tāpat jāpiemin vēl viens jauninājums, ko ieviesusi Vernere ar komandu: sākot ar šo nedēļu, uz tirdziņa centrālā stenda divas reizes nedēļā tiks mainīta īpašā ekspozīcija, kuru veidos katrreiz cits vietējais nozares speciālists, no visa vairāktūkstošu darbu klāsta izvēloties savus favorītus. Iekļūt šajā izlasē varētu būt krietni grūtāk, bet iekļūšana tajā, no otras puses, krietni palielina darba pārdošanas iespēju.
"Rīgas Mazākā galerija" Hanzas peronā. Foto: Mārtiņš Mielavs
Jānis Šneiders "Par daudz". "Rīgas Mazākā galerija" Hanzas peronā
“Jaunmarkas” jauninājumi nav vienīgā jaunā vēsma vietējā mākslas tirgū ap šiem Ziemassvētkiem. Aizstaigāju uz vēl diviem, kur par visnotaļ cilvēcīgām cenām tiek pārdoti vietējo – un lielākoties jauno – mākslinieku darbi. “Rīgas Mazākā galerija” nelielu, bet spožu sastāvu aizvedusi uz šiko “Hanzas peronu”, kur tagad ik svētdienu starp standiem ar pārcenotiem “vietējā dizaina” izstrādājumiem var iegādāties Miķeļa Mūrnieka, Rūdolfa Štamera, Kristiana Brektes, Jāņa Šneidera un Madaras Kvēpas darbus. Savukārt Laikmetīgās mākslas centrā Kim? līdz janvāra sākumam būs apskatāma Kaspara Groševa kūrēta izstāde-tirdziņš ar nosaukumu “Black market” (“Melnais tirgus”). Tā centrā ir Maijas Kurševas konceptuālās pārdomas par melnām līnijām, kas ir daļa no viņas nesenajā Ņujorkas rezidencē izauklētā. Taču bez viņas izstādē iekļauti vēl pāris desmiti mākslinieku, ar kuriem Kim? ir bijusi sadarbība. Nosaukums “Melnais tirgus” daļēji ir atsauce uz Kurševas darbiem, bet vedina arī domāt par kaut ko aizdomīgu vai nelegālu. Ar likumu te problēmu visdrīzāk nav, bet tas, kas tiešām brīžiem šķiet aizdomīgs, ir, manuprāt, pieticīgās cenas – jāņem vērā, ka vairums no šiem ir jau sevi pierādījuši atpazīstami mākslinieki. Pilnīgi vai jāsaka – skrieniet, grābiet, kamēr vēl ir!
Kim? "Black market". Foto: Helmuts Caune
Kim? "Black market"
Iespējas iegādāties vietējo mākslinieku darbus šajos Ziemassvētkos šķiet lielākas un demokrātiskākas, nekā līdz šim pieredzēts. Vai tā ir tendence, kas liecina, ka tiek piepildītas Ances Vilnītes cerības un sabiedrība sāk domāt par ieguldījumu Latvijas mākslas nākotnē un rūpējas, lai māksliniekiem nebūtu jāstrādā kafejnīcās – to visdrīzāk skaidrāk parādīs daži nākamie gadi.
