Kā dzīvot kopā ar mākslu
Kristians Fukss
Par Kaspara Groševa personālizstādi “Dzīvo ar / Domā par” / Izstāde Kim? Laikmetīgās mākslas centrā skatāma līdz 7. jūnijam
Kaspara Groševa personālizstāde “Dzīvo ar / Domā par”, kas līdz 7. jūnijam skatāma Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, piedāvā netradicionālu skatījumu uz izstādes formātu, galerijas telpas pārvēršot vienlaikus par dzīvojamu vidi, darbnīcu, mūzikas studiju un procesuālu mākslas darbu. Izstādes kuratore ir Zane Onckule.
Mākslinieka darbības pamatā ir nemitīga eksperimentēšana, meklējot jaunus veidus, kā attīstīt gan idejas, gan tehniskās prasmes. Tas ir nepārtraukts profesionālās pilnveides process – mācīšanās, kas balstās gan atkārtojumā un vispārīgās prasmēs, gan arī pētnieciskā eksperimentēšanā un kļūdu un mēģinājumu metodē.[1] Izstādē ir redzams šo liecību kopums, kas ļauj izprast radošo procesu, kas tradicionālajā izstāžu formātā bieži vien paliek skatītājam neredzams. Groševs paplašina studijas jēdzienu, sadalot to funkcionālās zonās, kas sasaucas ar Kim? telpu struktūru. Vienlaikus studija kļūst arī par arhīvu, koncertu norises vietu un relikviju glabātuvi. Izstādes telpa tiek izmantota kā reāla dzīves un darba vide, kur mākslas radīšana netiek nošķirta no ikdienas eksistences. Tādējādi skatītājs sastop ne tikai mākslas darbu, bet arī tā tapšanas apstākļus, procesus un laika slāņus.
Foto: Ansis Starks
Ieejot izstādē, rodas sajūta, ka esmu nonācis nevis institucionālā baltā kuba telpā, bet gan skeita veikala estētikā ieturētā suvenīru veikalā. Ieejas zonā atrodas no skaidu plāksnēm veidots galds, uz kura izvietotas Groševa ierakstu studijas No Sex Just Talk kasetes, pirmās mākslinieka izstādes Kim? Laikmetīgās mākslas centrā “I/O. Bez ienaidniekiem” (2011) katalogs, monogrāfija Four to Seven M. S (2015), kā arī izstādei “00:10:00:00” (Kim?, 2013) veltīts komplekts, kurā ietilpst kasete, atklātne un iespieddarbs. Starp šiem objektiem novietota arī cenu lapa, kas veidota Groševam raksturīgajā DIY un panku kultūras estētikā. Divas nedēļas pirms izstādes noslēguma 427 grāmata un vairākas kasetes jau ir izpārdotas. Šis suvenīru veikalam līdzīgais stūrītis ar T-krekliem, kasetēm un drukātajiem izdevumiem izgaismo mākslas apriti subkultūrā un alternatīvajā ekonomikā, kur kultūras vērtība bieži vien veidojas ārpus institucionālajiem un tirgus noteiktajiem rāmjiem.
Telpā pa perimetru izvietotas Groševa gleznas. Atšķirībā no daudzām citām Kim? izstādēm, kur darbi eksponēti ar ievērojamu atstatumu un uzsvērtu telpisku eleganci, šeit tie izvietoti blīvi un tuvu cits citam, atgādinot mākslinieka darbnīcas vidi. Šāds eksponēšanas princips aktualizē pretrunu starp studiju kā dzīvu, nepārtrauktā procesā esošu radošās darbības telpu un izstādi kā kuratora veidotu atlasi, kur minimālisma estētika nereti veicina akadēmisku skatījumu, kas maskējas aiz šķietamas formālās daudzveidības.
Telpā pa kreisi no ieejas izveidota improvizēta skaņu studija ar kasešu kolekciju, sintezatoriem un audio atskaņošanas tehniku. Tādējādi izstāde kļūst ne tikai skatāma, bet arī klausāma un apdzīvojama. Tā vairāk atgādina mēģinājumu telpu vai ilgstošu performanci nekā stabilu, noslēgtu ekspozīciju. Ik pēc dažām dienām šeit uzstājas mūziķi un dīdžeji, tostarp Maikls Hollands, Iļja Krūmiņš, Trashy Trax un citi avangarda mūzikas pārstāvji. Pie sienām pa perimetru izvietoti ar melnu kontūrlīniju zīmēti performanču plakāti, savukārt aiz skaņu tehnikas redzams lielformāta grafiti zīmējums. Atšķirībā no tradicionālas darbnīcas, kas parasti ir cieši saistīta ar konkrētu vietu, mūzikas studija funkcionē kā pārvietojama infrastruktūra, kas spēj saglabāt savu funkciju arī institucionālajā vidē.
Trešā telpa funkcionē kā darbnīca, kurā apkopotas vēl citas mākslinieka gleznas un līdzekļi ar kuriem tās tapušas. Tur atrodas vienkāršs, mūsdienīgs IKEA galds, neskaitāmas akrila, eļļas un akvareļu krāsu tūbiņas, fiksatīvs, paletes, molberts un citi mākslas darbu radīšanas instrumenti, kas brīvi izvietoti telpā. Uz grīdas novietots Īrisas Erbses (Kaspara Groševa alter ego) darbs no izstādes Fermentation (galerija 427, 2015). No vienas puses tas pievērš uzmanību krāsai kā būtiskai glezniecības vielai, sasaucoties ar darbnīcā redzamajiem darba rīkiem un krāsu tūbiņām. No otras puses, tas atsaucas uz konkrētu posmu Groševa radošajā attīstībā, kad viņš sāka aktīvāk izmantot krāsu savos darbos. Viņa agrīnās gleznas lielākoties bija melnbaltas. Savukārt telpas tālākajos stūros izvietotās mantu kastes rada iespaidu, ka tās bez starpniecības pārvietotas no mākslinieka dzīvesvietas jeb “īstās” studijas. Tajās glabājas Groševa vadītās galerijas 427 izstāžu dokumentācija, skaņu tehnika, apģērbi, plates un citi ikdienas priekšmeti.
Ceturtajā telpā izveidotā guļamzona “zZZ” (kopā ar Eliasu Zandmani), kas būvēta no otrreiz izmantotiem materiāliem un atgādina pagaidu šķūni vai bunkuru. Tā vienlaikus šķiet ironiska un ļoti personiska konstrukcija. Groševs tajā faktiski dzīvo, pilnībā nojaucot robežu starp mākslinieka privāto telpu un institucionālo vidi. Šāda stratēģija sasaucas ar 20. gadsimta otrās puses instalāciju un performanču tradīcijām, kur māksla kļūst par eksistences formu nevis autonomu objektu. Šī pieeja atgādina arī par Groševa nesenajiem projektiem – “Café de Paris” TUR telpā (2024) un “Zilā līča māja” (kopā ar Evitu Vasiļjevu) Cēsu mākslas festivāla ietvaros (2022). Arī tajos arhitektoniskās struktūras kalpoja kā ietvars personiskāku stāstu un attiecību atklāšanai. Kim? izstādē mākslinieka darbnīcas privātajā sektorā pie sienām izvietoti draugu darbi, gleznas, personiski artefakti un ikdienišķi priekšmeti, kas kopā veido sava veida pašportretu caur citiem cilvēkiem, attiecībām un ietekmēm. Te sastopami Matīsa Runtuļa, Ernesta Alfrēda Krūmiņa, Labā Dāmas, Viktora Timofejeva, Kristera Krūma, Elīnas Vītolas, Ievas Kraules-Kūnas, Jāņa Dzirnieka un citu mākslinieku darbi. Atšķirībā no pārējām telpām viesistabā objekti izvietoti retāk, bet pieklusinātais apgaismojums rada intīmāku atmosfēru.
Īpaši nozīmīgs šķiet mākslinieka vectēva akvarelis, kas sūtīts no Sibīrijas gulaga, kā arī mātes Ineses Groševas izšuvums. Tomēr šo objektu emocionālā nozīme lielā mērā balstās zināšanās par to izcelsmi. Bez attiecīgā konteksta tie izstādes telpā neatstāj spēcīgu iespaidu. Izstādes lielākais spēks ir Groševa vēlme rādīt kaut ko īstu – īstu veikalu, īstus artefaktus, reālus koncertus, personiskas attiecības, nevis tikai institucionāli aprobētu konceptuālismu. Šeit pār vizuālo formu dominē funkcija, un skatītājam tiek dota iespēja ne vien aplūkot mākslas darbus, bet arī ielūkoties dzīvesveidā un apstākļos, kādos tie rodas.
Būtiska izstādes sastāvdaļa ir tās nepabeigtība. Pie sienām izvietoti tukši rāmji, kas gaida jaunus darbus. Pats Groševs šo situāciju raksturo “kā lamatas pašam sev”[2] – piespiedu darbnīcu, kurā māksliniekam publikas klātbūtnē jāveido jauni darbi. Vienlaikus izstāde “Dzīvo ar / Domā par” izvairās no pārlieku dramatizētas konceptualizācijas. Tā ir apzināti haotiska, brīžiem pašironiska un estētiski tuva DIY kultūrai. Groševs necenšas radīt monumentālu institucionālu žestu; drīzāk viņš piedāvā dzīvu vidi, kurā māksla rodas no ikdienas darbībām, draudzībām, mūzikas klausīšanās un kopā būšanas.
Mākslinieka studija ir pastāvējusi vēl pirms galeriju un muzeju institūciju rašanās. Kā norāda Daniels Birēns,[3] iespējams nošķirt divus mākslinieku studiju tipus. Eiropas tips veidojies, balstoties 20. gadsimta sākuma Parīzes studiju paraugā. Tās ir plašas telpas ar augstiem griestiem un lielām durvīm. Savukārt Amerikas tips, kas radies vēlāk, visbiežāk saistīts ar pārveidotām industriālām loftu telpām, kuras parasti ir ievērojami plašākas nekā Eiropas studijas. Šajās telpās dabiskajam apgaismojumam ir salīdzinoši neliela nozīme, jo studijas nepieciešamības gadījumā tiek apgaismotas ar elektrību gan dienā, gan naktī. Tādējādi veidojas zināma līdzība starp loftu studijās tapušajiem mākslas darbiem un to eksponēšanu mūsdienu muzeju telpās, kur arī tiek izmantots mākslīgais apgaismojums – neatkarīgi no diennakts laika.
Latvijā visbiežāk sastopami hibrīdtipa mākslinieku studiju un dzīvesvietu apvienojumi. Aija Zariņa ir spilgts piemērs tam, ka mākslinieka studija var būt jebkura privāta telpa. Viņas hrestomātiskās izstādes “Mosties, mosties reiz, svabadais gars” (2019) lielformāta darbi tika radīti nelielā vienistabas dzīvoklī.
Vēsturiski mākslinieka studija bija arī statusa simbols. Šis aspekts mūsdienās ir daļēji zaudējis savu aktualitāti, lai gan kuratoru organizētajās studiju tūrēs tas joprojām netieši saglabājas kā nozīmīgs elements. Jau Antonija van Deika un Rembranta van Reina studijas bija daudz vairāk nekā tikai darba telpas. Tās noteica mākslinieku sociālo statusu, ienākumus, māksliniecisko attīstību un reputāciju Eiropā. Studija bija ne tikai vieta, kur gleznot, bet arī instruments karjeras veidošanai un mākslinieciskās ietekmes paplašināšanai: tajā tika veidoti kontakti ar mecenātiem un pasūtītājiem, apmācīti skolnieki, reproducēts mākslinieka stils un nodrošināta reputācijas izplatīšanās plašākā sabiedrībā.
Tādējādi mākslinieka studija kalpo kā daudzfunkcionāla telpa, kur notiek mākslas darbu radīšana, uzkrāšana un, ja process ir sekmīgs, arī to nonākšana apritē. Šajā ziņā studiju iespējams raksturot kā sava veida mākslas darbu uzglabāšanas un izplatīšanas centru. Groševa studijā atrodas ievērojams skaits “izstādāmu” augstas kvalitātes darbu, arī pēc nesenās tiešaistes darbu izpārdošanas un pārliecinošu reprezentāciju privātās mākslas kolekcijās.
Vēsturiski notikušas arī vairākas izstādes, kas aplūko mākslinieka studijas fenomenu. Barbara Vanderlindena un Hanss Ulrihs Obrists 1999. gadā organizēja izstādi Laboratorium, kas piedāvāja alternatīvu tradicionālajam, uz mākslas objektu orientētajam izstādes modelim. Iedvesmojoties no Antverpenes gleznotāju studiju tradīcijām, izstāde apkopoja vairāk nekā sešdesmit mākslinieku studiju prakses, izveidojot ilgstošu, funkcionējošu darba vidi izstādes formā. Agrīnās atsauksmes uzsvēra pretrunu starp publiski pieejamo, urbāno izstādes struktūru un tajā notiekošo sadarbības procesu privāto un ikdienišķo raksturu. Tika norādīts, ka šāds formāts nereti priekšroku dod iekšējiem dialogiem un radošām apmaiņām starp dalībniekiem, nevis tiešai komunikācijai ar skatītāju.[4]
Pretēji tam “Dzīvo ar / Domā par” tieši rada apmeklētājam priekšstatu par mākslas darba rašanās vidi un ļauj izsekot tā izcelsmei, vienlaikus izgaismojot spriedzi starp darba iederību mākslinieka studijā un tā atsvešinājumu baltā kuba sterilitātē. Darba realitāte, tā “patiesums”, kā arī saikne ar autoru un radīšanas vietu ir tas, kas šīs pārvietošanas rezultātā tiek neatgriezeniski zaudēts. Groševs Kim? telpu ir pārvērtis par savu pagaidu dzīves modeli, kur māksla nav nošķirta no ikdienas dzīves. Šajā ziņā izstāde nav tikai par mākslu – tā ir par to, kā iespējams ar mākslu dzīvot.
***
[1] Borgdorff, H. (2012). The Conflict of the Faculties: Perspectives on Artistic Research and Academia. Leiden: Leiden University Press. Pieejams: https://www.diva-portal.org/smash/get/diva2:608916/FULLTEXT01.pdf (skatīts 31.05.2026.).
[2] LSM.lv. (2026). “Visa šī izstāde ir lamatas pašam sev” – mākslinieks Kaspars Groševs centrā Kim? iekārtojis gan darbnīcu, gan guļamzonu. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla/10.05.2026-visa-si-izstade-ir-lamatas-pasam-sev-makslinieks-kaspars-grosevs-centra-kim-iekartojis-gan-darbnicu-gan-gulamzonu.a646248/ (skatīts 31.05.2026.).
[3] Birēns, D. (1971). “The Function of the Studio”. October, Nr. 10, 51–58. Pieejams: https://media3.cagd.co.uk/21/894273_13ee9f.pdf (skatīts 30.05.2026.).
[4] Grokipedia. Laboratorium (art exhibition). Pieejams: (https://grokipedia.com/page/laboratorium_art_exhibition) (skatīts 31.05.2026.).
