Miklas un dusmīgas
Izstādes “ĒDENE: Wet Work Over Lap” apskats / Izstāde Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (Hanzas ielā 22) skatāma līdz 12. jūlijam
Jau trešo gadu Kim? Laikmetīgās mākslas centrs piedāvā skatītājiem izstādi-festivālu “Ēdene”. Pirmo divi notikumu tēmas formulējās caur institucionālām pašatsaucēm, kaut kādā mērā par galveno tēmu padarot pašu Kim? kā mākslas organizāciju. 2024. gada festivāls “Jauna adrese. Ēdene” pieteica Kim? jauno (ikdienā vēl neaktīvo) lokāciju Hanzas ielā, nosaukumā atsaucoties uz 2010. gada performanci, kas notika Kim? pirmajā lokācijā Spīķeros. Mākslinieki Kaspars Groševs, MAREUNROL’S, Rūdolfs Bekičs iekārtoja improvizētu viesnīcu “Ēdeni”, kurā bija viegli ienākt, bet apgrūtinoši pārvietoties, un viesi drīz meklēja izeju. Arī Hanzas ielas ēka pagaidām tiek apdzīvota sezonāli, telpās, kam nepieciešama rekonstrukcija (pie šīs laikmetīgās mākslas eksponēšanas vides diemžēl esam jau pamatīgi pieraduši) un kas pilnvērtīgi tiks izmantotas tikai pēc vairākiem gadiem. Savukārt 2025. gada izstāde “Ēdene: Saldie sešpadsmit” atzīmēja Kim? dibināšanas sešpadsmito gadu un aktualizēja pusaudzības un pieaugšanas, profesionālisma un amatierisma tēmas. Abas pirmās Ēdenes atsaucās uz Kim? darbības pieturpunktiem, savukārt 2026. gada izstāde meklē Ēdeni tās bibliskajā nozīmē.
Šīgada izstāde “Ēdene: Wet Work Over Lap” vairs nesmeļas ierosmi Kim? pagātnē un tagadnē, un tas veselīgi paplašina tematisko horizontu, nevis iesloga to pašspoguļošanās rāmjos. Interesanti, ka Latvijas laikmetīgā māksla pēdējos gados arvien biežāk pievēršas mazliet narcistiskām pašrefleksijām, gan institūcijām, gan māksliniekiem savos darbos ļoti daudz prātojot un atgādinot pašiem par sevi – mākslas dzīves iekšējiem rituāliem, sociālo statusu, vēsturi, darbību kodiem u.tml., vienlaikus ļoti reti iesaistoties paškritiskā dialogā vai dziļākā pašanalīzē. Pašspoguļošanās, protams, šad un tad ir vajadzīga, taču pēdējā laikā šī “mēs paši par sevi pašiem” tendence (ko saskatu arī jaunajos literatūras un filozofijas izdevumos, ne tikai vizuālajā mākslā) rada ideju izsīkuma iespaidu, it kā radīšanas process un apstākļi būtu vienīgais, par ko mākslinieki grib runāt un nekas ārpus mākslinieciskās vides vispār nepastāvētu. Sastopoties ar šīm radošajām izpausmēm sajūta bieži vien ir līdzīga saskarsmei ar sarunu biedru, kurš aizrautīgi runā tikai pats par sevi, ne brīdi nepainteresējoties par otru.
Zanes Onckules kūrētā “Ēdene: Wet Work Over Lap” pievēršas iekāres, sievietes seksualitātes un darba savstarpējām saistībām, aplūkojot tās dažādos pietuvinājumu mērogos, sabiezinājumos, pārklājumos vai burtiskos atkailinājumos. Laikmetā, kad darbs ir dzīve un dzīve ir darbs vairāk nekā jebkad iepriekš, savukārt produktivitātes un efektivitātes mērauklai tiek pakļautas arī tās dzīves sfēras, kas balstās uz nemateriālām vērtībām, no sieviešu perspektīvas aplūkot iekāri un seksualitāti kā dažādu sociālu konstruktu un ekonomisku apstākļu ietekmētu lauku šķiet neizbēgami aktuāla tēma. Neatkārtošu visus daudzos līmeņus, kuros patriarhālisms saistīts ar kapitālismu, bet uzsvēršu, ka tā arvien radikālākās izpausmes šķiet proporcionāli pastiprina arī baudas un ar to saistīto savstarpējo attiecību komodificēšanos, to padarīšanu par patēriņa preci un viegli patērējamu resursu.
Izstāde meklē sieviešu pašnoteikšanos šajā vīriešiem ērto nosacījumu telpā un apliecina, ka tā var izrietēt no ļoti dažādiem radošiem impulsiem un ikdienišķiem stāvokļiem – tējas sēnes, vaska smaržas, pašportretiem ar kaķiem, strūklakas.
Šķidrums gan kā substance, gan kā tēls atkārtojas gan izstādes nosaukumā, gan vairākos darbos. Lai arī pirmajā brīdī tā var šķist pārāk fallokrātiskajai pasaules daļai piesaistīta metafora, šķidruma konceptuālā nozīme Ēdenes izstādē drīzāk ir saistīta ar hidrofeminisma idejām – fiziskā netveramība, plūstošums kā pretošanās patriarhāli stingrām, noteiktām un lokalizētām varas struktūrām. Ēdenē šī plūstamība izpaužas gan burtiskā ūdens (Paula Zvane, Evija Krištopane), gan atspulga principa (Sofija Tūna, Zenta Dzividzinska, Reba Meiberija) izmantošanā, caur dažādiem at- un pašspoguļošanas žestiem aktivizējot skatiena un skatīšanās nojēgumā iemiesotās varas attiecības, ko vēsturiski nospriego vīrišķā un sievišķā skatiena asimetrija. Visbeidzot izstādes “slapjumu” ietver arī vēl smalkākas netveramības formas, piemēram, mainīgajās gaismas un ēnas saspēlēs Sabīnes Verneres instalācijā, kas veltīta bībeliskās Ēdenes un seksuāli neatkarīgās sievišķības arhetipam Lilitai, kā arī Elzas Sīles un Alijas Milkas iespaidīgajā telpas organismā, kas kļūst par materiālu plūstamības performanci.
Otrs izstādes tematiskais smaguma centrs, kam pamatā pievēršas ārvalstu mākslinieču darbi, artikulēts ap iekāres lomu plašākās ekonomiskajās attiecībās. Sievietes seksualitāte tiek aplūkota ciešā saistībā ar to pavadošo un veidojošo sociālo arhitektūru – tehnoloģijām, naudu, (ne)vienlīdzības aspektiem. Te gribas vilkt dziļākas paralēles ar vispārīgiem modernās dzīves labklājības jautājumiem, kuros īpatnējā veidā krustojas seksuālo pakalpojumu sfēras un mākslas pasaule. Pirmās mākslas darbinieku arodbiedrības Rietumos aktivizējās ap to pašu laiku 1960-1970. gados, kad konsolidējās arī seksa darbinieku apvienības, abām grupām pieprasot citām profesijām līdzvērtīgu sociālo un arodam specifisko aizsardzību un norādot uz abām raksturīgo sociālo neaizsargātību, marginalizēšanu un ignorēšanu. Šo jautājumu aktualizēšanās sakrita arī ar laiku, kad Rietumu kultūrā notika arvien straujāka abu šo sfēru sniegto pakalpojumu un vērtību monetizēšana, proti, gan māksla, gan iekāre kļuva par aktīvām libidinālās ekonomikas patēriņa precēm, vienlaikus šo pakalpojumu “sniedzēju” profesionālās dzīves vēlmes un vajadzības apzināti stigmatizējot.
Arī šobrīd radošums un kultūra tiek instrumentalizēta un kļūst par resursu visdažādāko, ar šīm nozarēm tieši nesaistīto vajadzību apmierināšanai, tādēļ mākslas un mākslinieka pašnoteikšanās un autonomijas jautājumi šķiet kļūstam arvien samezglotāki, kamēr pats mākslas darbs arvien vairāk līdzinās institucionālo gaidu un vajadzību apmierināšanas rīkam. Visburtiskāk Ēdenes izstādē mākslas un prostitūcijas tēma aplūkota mākslinieces Sofijas Džovanniti darbos, kura paralēli (cik nu šāda ģeometrija ir piemērota mākslas un prostitūcijas attiecību skaidrošanai) vizuālajai mākslai ikdienā nodarbojas arī ar seksuālu pakalpojumu sniegšanu. Savos darbos, performancēs un tekstos māksliniece ne vien demistificē ēdenisko sievietes seksualitātes grēku un no tā izrietošo kaunu, bet arī apzināti iejaucas seksa, varas, darba un mākslas bieži vien apzināti necaurspīdīgajās mijiedarbības struktūrās.
Dzimtes un seksualitātes jautājumiem veltītas tēmas Latvijas vai drīzāk joprojām galvenokārt Rīgas izstāžu dzīvē pēdējos gados atkārtojas ar jau zināmu regularitāti, taču, jāatzīst, ka biežāk funkcionē ilustrācija faktiem un jau nostiprinātām zināšanām vai priekšstatiem. “Wet work Over Lap” sevi nepozicionē kā piesaistītu kādam teorētiski noteiktam rāmim, gluži otrādāk, tā uzkrītoši izvairās no feminisma un dzimtes studiju piesaukšana, tā vietā akcentējot tādus jēdzienus kā process, spriedze, apkopes režīms, horeogrāfija, novilcināšana. Iespējams, kārtējais izvairīgā feminisma piemērs Latvijas izstāžu vēsturē ir arī rezultāts tam, cik greizsirdīgi lokālajā mākslas vidē šo jautājumu aktualizēšana tiek uztverta, bieži vien pārspīlēti kritizējot nobīdes vai neatbilstības vadošajiem feminisma un dzimtes studiju diskursiem. Lai cik ļoti man pašai būtu svarīga teorētiski informēta, vēsturē un zināšanās balstīta pieeja mākslas izstāžu veidošanā, kas Latvijā tik ļoti iztrūkst, domāju, ka ir svarīgi šīs ikvienam svarīgās idejas un pieejas integrēt mākslas dzīvē arī radoši rotaļīgākos veidos, tostarp ar mākslas darbiem un notikumiem atklāt pretrunas un paradoksus jau nostiprinātajos zināšanu kopumos.
Šī pieeja lielā mērā sasaucas ar Zanes Onckules citiem projektiem raksturīgo kuratoriālo rokrakstu. Viņas izstāžu metodoloģija ir ļoti tuva laikmetīgās mākslas darbu fragmentārajai, ambivalentajai dabai, iedarbinot jaunas nozīmes caur materiālo formu plūstamību un tām dabiski piemītošo procesualitāti. Stingru, blīvi noslēgtu vēstījumu vietā skatītājs sastopas ar nejaušību un asociāciju rotaļu, kuras noteikumi balstās jaunu kombināciju un atsauču meklējumos. Arī “Wet Work Over Lap” kā kopīgā organismā ārēji apvienojošu elementu nav daudz: tās ir samērā veiksmīgas karjeras būvējošas sievietes mākslinieces, kuras pārstāv dažādas, taču lielākoties jaunākās paaudzes un kuru mākslas valoda lielā mērā atspoguļo Rietumu reģiona estētiskās tradīcijas, vārdu krājumu, problēmas un zemtekstus. Tāpat kā iepriekšējos Ēdenes gadus, dominē sadarbība ar ASV. Neviļus (?) izveidojas arī ģeogrāfiska pretstatu ass starp latviešu un ārvalstu māksliniecēm, pirmkārt tādēļ, ka pārstāvniecība skaitliski ir tuva pusei un pusi, un, otrkārt, tādēļ, ka ir uzkrītošas līdzības mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu izvēlēs, ko minēju jau iepriekš.
Ja latviešu autores politisko nomaina pret materiālo un telpisko erotiku, priekšmetu simboliem un uzvedinājumiem, tad ārvalstu autorēm darbu izejas punkts lielā mērā ir ap, virs, zem un caur sievietes seksualitāti mediētas ekonomiskās, ģeopolitiskās un mākslas vēstures hierarhijās ieslēptie pakļaušanas mehānismi. Pārfrāzējot izstādes nosaukuma vārdu spēli – latvietes vairāk wet, ārvalstu mākslinieces vairāk work, ko atspoguļo arī izvēlētie mediji. Latviešu mākslinieces izvēlas strādāt ar telpu un abstrakciju, kamēr ārvalstu autoru darbos dominē attēls un teksts, paužot ļoti konkrētas nostājas un vēstījumus (daudzos gadījumos tās ir veselas grāmatas).
Ar šo atšķirību uzsvēršanu gan negribu noniecināt vienu vai otru pieeju kā mazāk vērtīgu, un galu galā, Latvijas formas konceptuālisma tradīcijas un vairīšanās no sociāli un politiski ietekmētiem vēstījumiem ir labi zināma parādība. Telpisku struktūru dominance sasaucas arī ar kuratores tekstā minēto iekāres definīciju: iekāre ir klimats, kurā atrasties, nevis mirklis ko pabeigt. Domāju, ka Ēdenes gadījumā būtiskāk ir tas, ka abas (nosacīti nošķiramās) pieejas katra savā veidā pretojas objektivizēšanai – neaizmirsīsim, ka arī dematerializācijā balstītās mākslas prakses, kas sasaucas ar Ēdenē skatāmajām telpas instalācijām, vēsturiski izveidojās kā pretreakcija uz mākslas komercializēšanos un kapitālisma loģikas ielaušanos kultūras nozarē. Arī forma, gan tās neesamība, gan izplūšana un paškonfrontācija pati par sevi var būt konceptuāli izvēlēts kritikas vai pat drīzāk nepakļaušanās rīks. Un sievietes seksualitātes, tās apspiešanas un pieredžu vēsture man šobrīd šķiet viens no intelektuāli bagātākajiem avotiem, kuros smelties ierosmi jebkāda cita veida pretošanās stratēģijām un gūt izpratni par koloniālajiem mehānismiem mikro un makropolitiskā mērogā. “Wet Work Over Lap” nesniedz pasaules glābšanas instrukcijas, taču trāpīgi diagnositifcē šībrīža pasaules mentālo stāvokli caur baudas un varas attiecības prizmu.
