Divas atkalredzēšanās un viena iepazīšanās
03/09/2019
Otto Zitmaņa izstāde “Kopības sajūta. Atstājiet ziņu pēc pīkstiena” galerijā LOOK! un Vernera Lazdāna izstāde “Personas kods” galerijā “Daugava” līdz 7. septembrim; Līvas Arnavas izstāde “Paņem tak tās acis rokās!” galerijā “Noass” līdz 15. septembrim
Recenzijas virsrakstā lietotais vārds “atkalredzēšanās” ir tik garš, ka grūti izrunāt, bet vārda saturs īsumu un ātrumu nemaz neparedz. Patiesi, atkalredzēties jūs varat ar tiem, ko kādu laiku jau pazīstat, jums ir iekrājusies zināma attiecību vēsture. Iespējams, bijis pārtraukums, tādēļ nekad nezināt, vai satiksit to pašu cilvēku, kuru pazināt līdz šim, vai kaut kas būs mainījies. Fiksi uzprasot: “Kā iet, ko dari?”, neko daudz vis neuzzināsit. Es te nerunāju par dzīvi, bet par mākslu, protams, bet mākslā reti kas ir vienkāršāk nekā dzīvē.
Otto Zitmanis. Skats no izstādes “Kopības sajūta. Atstājiet ziņu pēc pīkstiena” galerijā LOOK!. Foto: Kaspars Alksnis
Otto Zitmaņa izstāde “Kopības sajūta. Atstājiet ziņu pēc pīkstiena” galerijā LOOK! ir notikums, par kuru mākslinieka talanta cienītāji var teikt, ka jau sen to bija gaidījuši. Patiesi, Otto Zitmaņa gleznas izstāžu zālēs kādu laiku nav manītas, bet kādreiz tās parādījās itin bieži. Laikā no 2006. gada, kad Otto sarīkoja savu pirmo personālizstādi “Atraitne un viņas septiņas aitas” galerijā “Māksla XO”, līdz 2011. gadam (“Akti”, turpat) viņš bija ļoti ražīgs, sarūpējot pat vairākas izstādes gadā. Kā mākslinieks ar savu rokrakstu un noteiktu tēmu loku viņš bija labi pamanāms latviešu glezniecības kopainā – līdzās Jānim Avotiņam, Andrim Eglītim un citiem tolaik jaunajiem un daudzsološajiem. No minētajiem Zitmanis atšķīrās gan ar pilna spektra krāsu gammu, gan visai izaicinošu saturu. Zitmanis vienmēr ir gleznojis sieviešu figūras, un man ir vismaz divi skaidrojumu, kādēļ tas tā: atstājot malā visādas spekulācijas par mākslinieka personiskās dzīves saistību ar viņa radītajiem tēliem, es pieļauju, ka savu lomu ir nospēlējusi tradīcija – gan Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, gan Latvijas Mākslas akadēmijā, kurās mācījies Zitmanis, studenti tiek “taisīti” par figurālās glezniecības profesionāļiem, un, pat mēģinot no tā attālinieties, viņi atklāj, ka tieši šajā laukā jūtas visdrošāk. Otrs iemesls ir daudz ciešāk saistīts ar paša Zitmaņa talanta īpatnībām: viņa impulsīvā, straujā glezniecības maniere, zīmējuma garās līnijas un vieglā deformācija ir kā radīta, lai attēlotu impulsīvus, iespējams, kaprīzus raksturus. Kaut kas tik stūrains, “bluķīgs” kā, piemēram, vīrieša rumpis nemaz neder Zitmaņa otai par ieskriešanās laukumu. Nebūs nekāds pārmetums, ja gan Zitmaņa tēlus, gan gleznošanas veidu nosauktu par manierīgiem, jo tie sader kā cimds ar roku.
Otto Zitmanis. Skats no izstādes “Kopības sajūta. Atstājiet ziņu pēc pīkstiena” galerijā LOOK!. Foto: Kaspars Alksnis
Protams, visus interesē, kā Otto Zitmanis ir mainījies, ieturot pagaru pauzi radošajā darbā. Jāuzslavē galerija LOOK!, kas sekmējusi šādas intrigas rašanos, reizē arvien redzamāk pozicionējot sevi visai šaurajā Rīgas galeriju parādē. Īsā atbilde uz jautājumu, visticamāk, ir – ne pārāk daudz. Jaunais Zitmanis ir tas pats vecais labais, kura atraisītās iztēles un glezniecības veida mums kādu laiku pietrūka. Tomēr ir arī nianses: žanra ziņā autors ir pavirzījies uz ironisku sadzīves ainiņu pusi (no kādreizējām dramatiskajām fantāzijām), un, šķiet, viņš savas varones labi saprot. Psiholoģiski empātiska pieeja sieviešu tēliem tiešām ir jaunums Zitmaņa glezniecībā. Asprātīgu saspēli ar gleznām joprojām veido izvērstie nosaukumi, piemēram, “Kad padomiem nav jēgas” vai “Nemaz nesāc!”. Tomēr izstādes “smagākais” (un arī lielākais) darbs ir “Katra diena kādam no svara”, kurā netrūkst ne melnā humora, ne dramatisma – pārpildītas pludmales skats iedarbojas gluži fiziski gan ar intensīvi sarkanajiem toņiem, gan attēlotās gaļas daudzumu. Tikai pēc pirmā šoka skatītājs var sākt sevi izklaidēt ar intelektuālām spēlēm, mēģinot atšķetināt ķermeņu savijumus un meklēt katras daļas piederību noteiktai figūrai.
Verners Lazdāns. Darbs no izstādes “Personas kods” galerijā “Daugava”. Foto: Normunds Brasliņš
Atkalredzēšanās ar Vernera Lazdāna glezniecību galerijā “Daugava” ir ne mazāk gandarījoša, lai gan tai trūkst vieglā sensācijas efekta kā Otto Zitmaņa gadījumā. Lazdāns līdz šim sadarbojās ar galeriju “Alma”, kopš 2008. gada parādoties tajā ar 2–3 gadu intervāliem. Arī viņa gleznotāja rokraksts ir izkopts, un tas joprojām attīstās – tiesa gan, jomā, kurā netrūkst domu biedru un arī konkurentu. Arī tradīcijas spēks ir visai ievērojams – krāsu gamma ir stipri reducēta, nupat jau gandrīz pilnīgi monohroma – melnbalta, galveno lomu atvēlot tonālajām attiecībām un krāsu klājuma kontrastiem. Tieši tur slēpjas autora unikālais piedāvājums – viņa darbos plāni ieklātas, niansētas plaknes, kas veido apjoma un dziļuma ilūziju, mijas ar ekspresīvi trieptiem, pastoziem uzlicieniem, kuri atbild par spontanitātes un nejaušības efektu radīšanu. Ja tehniskajā ziņā šis tas Lazdāna darbos atgādina pasaules lielos klasiķus – it kā Anselmu Kīferu, it kā Gerhardu Rihteru –, tematiski viņa māksla nešaubīgi pieder mūsu latviskajai ideju telpai. Dabas motīvi kā nebeidzama viela eksistenciāliem vispārinājumiem, melanholija un drusku misticisma, portrets vai drīzāk pusfigūra kā kompozīciju strukturējošs princips – ar to visu mēs esam bagāti un kas tur ko kautrēties? Bez jokiem, šīs ir fundamentālas lokālas īpatnības, no kurām pat gribēdami netiksim vaļā, jo Latvijā skolojies mākslinieks nevar ar gribas palīdzību vien mainīt savu identitāti. Varbūt tas kādu interesē arī citur pasaulē, kurš no tiesas vēlas uzzināt, kas notiek latviešu mākslā, tomēr šāda kalkulācija nevar būt vērtības mērs. Šī apskata sagatavošanas laikā bija prieks lasīt, ka kādu Vernera Lazdāna māksla ir pa īstam iedvesmojusi (sk. Santas Hiršas recenziju “Mēmo kliedzienu meistars” 29. augusta “Kultūras Dienā”), liekot pat žonglēt ar patosa pilniem epitetiem. Mēdz teikt, ka mākslinieks var būt gandarīts, ja viņa darbi patīk vismaz vienam skatītājam – droši zinu, ka Verneram Lazdānam tādi ir jau divi (Hirša un es). Ar piebildi, ka man patika arī keramikas veidojumi un tieši materialitātes diktēto atšķirību dēļ: ja glezna sākas no tukša, plakana audekla, uz kura māksliniekam jārada it kā sataustāmi tēli, tad māla pikucim, saprotams, nevar ne izpludināt kontūras, ne pārklāt tās ar miglu. Glezniecības šķietamība un māla tiešums izstādē veido perfektu dialogu.
Līva Arnava. Skats no izstādes “Paņem tak tās acis rokās!” galerijā “Noass”
Patīkams iespaids no iepazīšanās ar Līvas Arnavas debijas personālizstādi “Paņem tak tās acis rokās!” bija tikpat likumsakarīgs, cik nejaušs. Likumsakarīgs tādēļ, ka peldošā galerija “Noass” rīko labas izstādes. Es pat nevaru atcerēties, kad uz “Noasa” būtu redzējis kaut ko viduvēju vai vāju. Kaspars Teodors Brambergs, Kate Krolle, “Orbīta”, Pēteris Līdaka – atmiņa saglabājusi tikai patīkamus pārsteigumus. Tādēļ pievienošanās “Noasa” autoru lokam varētu kalpot jauna mākslinieka karjerai kā kvalitātes garantija, autoritatīva rekomendācija. Tomēr tas tā nenotiek, jo galerija nedara tikpat kā neko, lai potenciālos skatītājus informētu par labumiem uz tās klāja (pareizāk – rūmēs zem klāja) un, kas jo īpaši svarīgi jaunam māksliniekam, ieinteresētu par autoru. Vienīgā iespēja uzzināt par kārtējo izstādi ir iet skatīties – riskējot, ka trāpīsit, piemēram, ekspozīcijas maiņas vai korporatīva pasākuma laikā. Zinu gadījumu, kad šāda galerijas konspirācijas politika maksāja autoram ceturkšņa nomināciju Purvīša balvai, jo eksperti vienkārši nebija informēti par izstādes norisi. Laimīgā kārtā šoreiz Arnavas izstādē biju, redzēju, patika. Atšķirība no iepriekš aplūkotajām glezniecības izstādēm ir milzīga – māksliniece lieto samērā klasisku konceptuālās mākslas valodu. To ieraugot, materiāli un atsevišķi elementi var šķist pat pārāk paredzami – dienasgaismas spuldzes, videoprojekcijas cilpa, reālā laika translācija no videokameras uz ekrāna ir jebkuras neokonceptuālistu izstādes standarta ekipējumā. Arī tēma – informācijas aprites un “viltus ziņu” kritika – ir visiem uz mēles. Pastāv risks, ka, piemēram, kādā grupas izstādē šādi darbi būtu viegli aizstājami ar citiem un neradītu par autoru paliekošu iespaidu. Šoreiz, tāpat kā vienmēr, palīdz “Noasa” vide – katrai instalācijai ir sava atmosfēru radoša telpa, tomēr tās arī kopā veido pietiekami monolītu iespaidu. Simpātisks ir veids, kādā māksliniece atrisina pašas izdomātos, formāli ļoti ierobežojošos uzdevumus – video ar kustīgiem aplīšiem piespiež sevi skatīties, izbērti āboli smaržo, novērošanas kamera, kas filmē it kā nekustīgu objektu, tiešām atklāj tā “iekšējā dzīvē” ko negaidītu. Minimālisms materiālos un formās nekļūst par minimālas radošās aktivitātes metaforu, kaut gan vairāk atbrīvotības un atļaušanās autorei drīkst novēlēt – pašā ceļa sākumā, protams!
Līva Arnava. Skats no izstādes “Paņem tak tās acis rokās!” galerijā “Noass”
