Orbīta-Viļņu vērošana
Refleksija pēc izstādes galerijā LOW
Roberts Vilsons*
Laikā no 1. līdz 7. oktobrim no pieciem līdz astoņiem vakarā galerijā LOW tekstgrupa “Orbīta” aicināja līdzdalīties jauktā tehnikā veidota (aukla, motors, fotoaparāts, ekrāns, marķieris) darba “Viļņu vērošana” norisē. Lai arī viļņu tēma “Orbītai” nav sveša, izstāde pieteikta kā pirmais notikums vairāku citu tuvākajā laikā gaidāmu notikumu sērijā, kas saistīta ar viļņiem un to vērošanu un kuras mērķis ir vērst sabiedrības uzmanību viļņa - kā esamības universālā pamatprincipa – izpētei.
1. Vērošanas vērošana
Ja cilvēku grupa vai kopība, piemēram, demokrātiska sabiedrība, kāda esam mēs, saņem aicinājumu kaut ko pasākt, tai vispirms jāsaprot, kas tas ir, kur viņa grasās mesties iekšā. Un ja šajā gadījumā runa ir par viļņu vērošanu, tad – kas ir šie viļņi, kurus vērosim, un kas ir pati vērošana, ar kuru nodarbosimies. Tāpēc iniciatīvas ierosinātājiem un, domājams, pieredzējušākajiem viļņu vērotājiem, tekstgrupai “Orbīta”, vajadzētu spert soli mums pretim un rādīt, kas vilnis ir, kā tādu vēro un kā šajā vērošanā vislabāk iesaistīties.
Vērošanā vienmēr pastāv vismaz trīs elementi: (i) tas, ko vēro, (ii) tas, kas vēro – vērotājs, un (iii) viņa novērojums. Tas, ko vēro, šajā gadījumā it kā būtu viļņi, taču par to, kas īsti šie vērojamie viļņi ir, mums jāatzīstas nesaprašanā – ja mēs tos zinātu, mums nebūtu nekādas vajadzības vērot, bet, no otras puses, ja nezinām, mēs nemaz nespējam tos atrast, lai novērotu. Parasti tamlīdzīgas nesaprašanas visvieglāk ir kliedēt ar piemēra palīdzību. Un piemērs, kas oktobra pirmajās dienās bija un nu vairs nav apskatāms galerijas LOW puspagrabiņā, ir tik vienkāršs, ka pietiks, ja to iztēlosimies:
“No četrām baltajām sienām tikai uz vienas, no ieejas pa kreisi, ar melnu marķieri uzzīmēta viļņu augstuma mērīšanas kārts, kas iemieta kaut kur zem grīdas un aizstiepjas virs griestiem, vertikāli šķērsojot sienas baltumu. Kārts sadalīta melnos un baltos posmos, kuru skaitliskā vai jēdzieniskā vērtība nav definēta. Soļa attālumā no šīs sienas, visā tās garumā šķērsām kārtij horizontāli novilkta jūras zila aukla. Viens auklas gals iestiprināts mūrī, bet aiz otra to iesvārsta elektriskā dzinēja darbināta svira, – un aukla viļņojas. Soli no pretējās sienas, pa labi, uz statīva novietots fotoaparāts, blakus fotoaparātam – arī uz statīva – zibspuldze, kas ik trīsdesmit sekundes rada īslaicīgu augstas intensitātes gaismas uzplaiksnījumu. Uzplaiksnījuma brīdī fotoaparāts veic momentuzņēmumu, un dažas sekundes vēlāk ekrānā uz trešās sienas, iepretī ieejai, parādās attēls, tajā uz vienmērīgi balta fona redzama auklas viļņveida līnija un kārts, attēlam pa virsu – tekstlogs, kurā nolasāms intervalometra atskaitītais laiks līdz nākamajam uzņēmumam un attiecīgajā sesijā veikto uzņēmumu kopskaits. Pusminūti vēlāk ekrāns izdziest, atkal uzplaiksnī gaisma, un vēl pēc mirkļa parādās jauns attēls, momentuzņēmumu skaits ir pieaudzis par vienu un intervalometrs uzsācis jaunu ciklu.”
Attēlu autors: Ansis Starks
Tāda, lūk, kompozīcija, kuru veido visi trīs mums aktuālie kaut kā vērošanas elementi: zilā aukla ir vilnis vai vismaz apzīmē vilni, fotoaparāts šo vilni vēro, un ekrānā mēs varam apskatīt tapušo novērojumu, kurā kulminē viss vērošanas instrumentārijs, sākot ar pašu ekrānu, kas vērojumu uzrāda, fotoaparātu, kas attēlu tam piegādā, kārti, kas piedāvā atskaites punktus, un zibspuldzi, kas izstādes telpu izgaismo zinātniskam vērojumam piemērotā nosacītībā.
Un zibspuldzei te ir divi momenti: (i) pētnieciskais, lai attēlā skaidri var izšķirt vilni pret visu, kas vilnis nav, un (ii) apžilbinošais, mirkli iemūžinošais un izgaismojošais moments. Turklāt šī izgaismošana notiek it kā no iekšpuses, tāpēc tas, ko mēs ieraugām ekrānā, ir vairs ne vienkārši vērošana, bet šajā no malas jau novērotajā vērošanā notvertais vērojuma rezultāts, kas – atšķirībā no viļņa masīva vai tā virsmas līnijas, bet līdzīgi krastu apskalojuša viļņa nospiedumam smiltīs – ekrānā paliek līdz nākamajam zibsnim un vilnim, kas atstāj jaunu nospiedumu.
Šī nospieduma shematisms tiek izjaukts, piemēram, tādā gadījumā, ja fotoobjektīva redzes laukā ir patrāpījies kāds no izstādes apmeklētājiem. Viņa neaprēķināmā ēna, gaismu lauzošā un absorbējošā ķermeņa kontūras un apģērba krāsas un faktūras atdzīvina attēlu, piešķir tam dziļumu un liek nojaust, ka uz viļņu vērojamās auklas fona īsta cilvēka daudzdimensionālā viļņošanās ir bagātīgāks vērojuma priekšmets, varbūt pat pārbagāts – vismaz iesācējiem, kādi mēs atzīstamies esam.
Šis ir arī brīdis, kad sekot ekrānā novēroto apmeklētāju piemēram un šķērsot robežu, kuru iezīmē fotogrāfijas kadrējums, nošķirot to teritoriju, kurā lauztie gaismas viļņi atstarojas objektīvā, no pārējās, salīdzinoši drošās telpas, kur iespējams vērot, netiekot novērotam; tie, kas šo robežu šķērso, paši nostājas viļņa priekšā, lai ķertos pie tehniski nepastarpinātas vērošanas.
Un, kad cilvēks beidzot visu savu uzmanību ir pievērsis saraustītajām auklas kustībām, viņš pirmo reizi kļūst par vērotāju. “Tagad es esmu vērotājs,” viņš domā, “manā apziņā iespiežas vērojums; bet tas tur – kas atrodas ārpus manas apziņas un vērojuma, bet reizē ir šī vērojuma pamatā –, tas ir vilnis, un vilnis ir kā aukla, kas svārstīdamās apraksta kādu kustību. Nevis kustība pati par sevi, bet tieši šīs kustības apraksts – tas ir vilnis. Līdzīgi kā pēdas liedagā apraksta gājēju, rakstzīmju virknes – to autoru, bet debesu ķermeņu trajektorijas – šo ķermeņu kustību, tā arī vilnis apraksta kaut kādu kustību, varbūt pat visa kustību vai pat kustību kā tādu.”
Lai cik poētiski viļņains nebūtu cilvēks, viņš zināmā mērā līdzinās arī fotoaparātam – cilvēks vēršas pie lietām, un to atstarotā gaisma iespiežas viņa apziņā, veidojot lauztas vai liektas līnijas un krāsu laukumus. Taču vērojamā aukla, protams, ir metafora, kas iezīmē svārstības dažādās abstrakcijas pakāpēs un vērošanas nozarēs. Te runa acīmredzot ir gan par visuma pamatā esošo stīgu viļņošanos, mīlestības un domu viļņiem, arvien pieaugošajiem saslimstošo cipariem, par gravitācijas, radio un rentgena viļņiem, vēja ritmisko brāzmojumu, apzīmētāja un apzīmējamā pulsu, par melodiju līnijām, roku drebēšanu, uzsvērto un neuzsvērto zilbju miju un vispār par ikkatru mainīgumu un ikkatru strāvojumu, uz priekšu dzenošu informācijas plūsmu un satiksmes loģistiku un autobraucēju triumfu, kad visos luksoforos iedegas zaļā gaisma, utt. Bet dzīvais un konkrētais cilvēks, pats nebūdams metafora, drīz vien saskaras ar grūtībām, kas neizbēgami rodas, mēģinot vērot metaforiskus viļņus to burtiskajā vieliskumā. Un tādos gadījumos vislabāk ir ķerties pie kaut kā arhetipiska, caur ko izjust visas dzīvotās pasaules masīva daudzslāņaino viļņošanos, pie kaut kā visiem saprotama un tuva.
2. Viļņu vērošana
Tāpēc iztēlosimies, ka stāvam liedagā un raugāmies jūrā:
“Jūra viļņojas, tās viļņošanos pavada tuvojošos vētru ieskandinošas vēja brāzmas un pērkona duna, ko grūti atšķirt no garām braucoša motocikla vai viļņus ražojošā motora rūkoņas. Viļņojas krasta līnija, un viļņi mums pie kājām aizkrāso vienu putu zīmējumu ar nākamo. Debesis klātas mākoņiem, ko izgaismo oktobra pēcpusdienas vēsi vienmērīgā gaisma, kas šķiet nākam it kā no iekšpuses, it kā no mums pašiem (“tas mūsu iztēles starojums”), bet iepretim mūsu iztēles starojumam – laiku pa laikam tālumā uzplaiksnī zibens, kas pārāk stipri pievērš uzmanību pilnīgi visam un pilnīgi visam uzreiz, tā ka nepieredzējis vērotājs tādos brīžos var izklupt tūkstoš lauskās izšķaidītas uzmanības palēcienos un uz mirkli izgaist pa visam.”
Mēs domājam par viļņiem, par viļņošanos, par “~”. Mēs skatāmies uz auklu un prātojam, cik līdzīgi tam, kā elektrības vados brīvo lādiņnesēju plūsma steidz pārvērsties mehāniskā enerģijā, ūdens un gaisa berzes rezultātā kaut kur tuvāk apvārsnim norimst vējš un, atdodot spēku jūrai, pārtop viļņos; mēs redzam, kā vilnis mums tuvojas, savācot pie sevis arvien vairāk un vairāk ūdens, topot lielāks un bīstamāks, līdz kaut kur salūst pie krasta, izplūst smiltīs un atstāj savas līnijas viļņaino nospiedumu, kuru liedags saglabā atmiņā līdz nākamajam vilnim.
Taču no viena viļņa līdz nākamajam nav nekā. Vilnis vienmēr sākas citos viļņos un atrauti no tiem nemaz nav iedomājams. Un tāpēc mēs vērojam jūru. Bet jūra vēro arī mūs, un, līdzīgi acij, kas savāc redzes lauka atstarotos gaismas viļņus un visu, ko tie atnes sev līdzi, arī viļņi, kas salūzuši pie krasta, nemanāmi atgriežas jūrā. Šī atgriešanās, kas izgaismojas uz ekrāna vai pārāk dziļi iebriduša vērotāja bailēs tikt parautam līdzi, tieši šī vienu viļņu atgriešanās pie citiem, – tas ir vērojums. Arī tad, kad novēršam skatienu vai aizveram acis, kaut kas elektromagnētisks, mehānisks, emocionāls, vizuāls, ēterisks vai tekstuāls joprojām viļņojas pret mūsu apziņas krastu – “viļņi viļņojas,” mēs sakām, "viļņi viļņojas, un es viļņojos tiem līdzi”.
3. Viļņu viļņošanās
Pakāpeniski viļņa jēdziens absorbē mūsu viļņošanos savējā, lai tas, ko mēs vērojam, kļūtu par to, kas mēs esam, jo tikai šādā interferences stāvoklī iespējama mistiskā viļņu vērošanas pieredze. Un, lai to sasniegtu, vilnim ir jāļaujas, tad vērotājs un vērotais saplūst vērojumā, kas no sākuma iet uz augšu un tad uz leju, un tad uz augšu, un tad uz leju; pats vilnis vienkārši ir, un tā būšana ir svārstīga. Viss cits, kas pastāv, pastāv tikai kā šo svārstību ārējā, ar maņām tveramā forma, kā fundamentālās viļņošanās atbalss.
Vilnis ir esamības pamatrežīms. Vilnis iekustina to, kas šķiet apstājies, un apstādina to, kas atrodas nepārtrauktā kustībā. Vilnis ir tāpatīgs sev, bet savā tāpatīgumā ietver arī atšķirīgumu, kas norāda uz kustību un tieksmi ieņemt citu formu, mainīties; ja tas apstātos, tas pārstātu būt vilnis; tomēr – tajā pašā laikā, savā tāpatībā un savā vārdā tas vienmēr ir apstājies un vienmēr – mierā. “Vienas vienīgas lielāku un mazāku neapklusināmu un neapstādināmu viļņu bangas – tāds, lūk, ir realitātes kodols,” mēs domājam, “lielākie viļņi uzņem sevī mazākos, un mazākie tiem ļaujas, un, izlīdzinot visas nesaderības, paspilgtinot vienam otru un vienam pret otru dzēšoties, tie pieņemas realitātē.” Vilni nav iespējams notvert eksaktiem paņēmieniem, jo tiklīdz mēģina saprast, tiklīdz pieslēdz prātu un domāšanu nostāda iepretim viļņojumam, tā viss tūliņ apstājas, viss kļūst atsevišķs kā burti, kas nevada elektrību, bet vērot nespējīgais cilvēks kļūst līdzīgs slīkonim, kas sapinies viļņos starp ūdeni un sauszemi, starp esamību un neesamību, un viļņi triec to uz krastu un velk atpakaļ jūrā.
Tāds ir melanholijas nomākts cilvēks, tāds ir cilvēks, kas padevies absurdam, cilvēks, kura dzīvotā pasaule kļuvusi vien par haotisku ņirboņu; un tādai tai arī būtu jāpaliek, ja nepastāvētu brīnišķīgā iespēja savākt izkliedēto enerģiju vienā lielākā un virzītākā vilnī ar skaidri iezīmētu pacēlumu un ieplaku. Tāpēc mēs pūlamies pakāpties viļņa mugurā vai pazust vilnī, kas piešķirtu dzīvotajam formu un nozīmi – mēs dejojam, atbalsojot mūzikas ritmisko viļņošanos gurnu šūpās, uz intensīviem spilgtas gaismas uzplaiksnījumiem reaģējam ar smaidu, mēs ļaujamies burtiem savienoties un acīm lēkāt no vārda pie vārda, savirknējot tos dzejā, ar kuru pielabināt skumjām traucējošo izklaidību uz brīdi padoties, lai pacelšanās sekotu vēl jo saldāka – “pa augšām un lejām vai lejām un augšām, kā pa viļņiem,” mēs domājam, “kā jau daždien dzīvē.”
No sava skumjuma un atsevišķības mēs esam aicināti vērot viļņus, iegrimt tajos un saplūst vienā lielākā par citiem – viļņu vērošanas vilnī, kas sastāv ne vien no fotoaparāta un auklas, bet arī no citiem vērotājiem un tiem, kas paši nezina, ka vēro, un tiem, kas nezina, ka tas, ko viņi vēro, ir viļņi; tādā vilnī, kas, savācot ap sevi vairāk un vairāk labās enerģijas, tiecas tikt absorbēts kādā vēl lielākā, pavisam-visaptverošā kosmiskā vilnī, kura aprakstītās bezgalīgās, vieliskās un prātnās masas svārstības diktē mūsu katra paša katras kustības trajektoriju tā, ka uz mirkli šķiet – viļņu vērojumā cilvēks ir spējīgs pieskarties svārstīgajai mūžībai.
4. Vērošanas viļņošanās
Šāda atziņa var atnākt ar lielu prieku un vēlmi tai ļauties, taču viss, kas ir liels, ir arī bīstams. Un tieši tāpēc mums jābūt vēl uzmanīgākiem un vērīgākiem, mēs nedrīkstam pieļaut pakļaušanos vieniem un palaist garām citus viļņus, mums jāieklausās gan kritiķos, kas runās par viļņu vērošanas kaitīgo ietekmi un iespējamo risku, gan atbalstītājos, kas slavēs vērošanas pozitīvo nozīmi dvēseles izkopšanā, taču ne vieni, ne otri nedrīkst ļaut mums aizmirst, ka aukla jebkurā brīdī var pārtrūkt, mūs nesagatavotus var pārsteigt emocionāls satricinājums vai apšļākt caur peļķi braucošs motocikls, vai kāds vienmēr mūs var nofotografēt, īsāk sakot, lai cik viļņu vērošana nebūtu bīstama, tā ir arī neizbēgama un pieprasa mūsu uzmanību, īpaši laikā, kad arvien skaidrāk kļūst saprotams, kas tieši ir visa pamatā.
Un cilvēka uzmanība, kas, savukārt, ir vērošanas pamatā, joprojām piedzīvo ārējās pasaules iespaidu salūšanu pret viņa būtības krastu, tā viļņojas, atmiņā atstājot nospiedumus, noskalojot tos un atnesot atkal jaunus. Kad cikls atkārtots pietiekami daudz reižu, lai sevi varētu uzskatīt par pavērojušu, mums jāpaiet malā no ekrāna, jāpaiet malā no auklas, ļaujot mūsu vietu aizņemt kādam citam, un, pakāpušies uz izeju, mēs atskatāmies, kā biedri vērotāji, noliekušies pār motoru vai aizmieguši acis pret vieglo vēsmu, kas ar viļņa līnijas saceltajām gaisa svārstībām maigi atglauž vērotāja matus, staigā mūsu jau iestaigātos ceļus vai pozē uz mehāniskās pludmales fona, vai lien aiz auklas vērot vilni no otras puses. Uz brīdi kļūst bailīgi, vai vispār drīkst mūs visus te atstāt bez uzraudzības, jo arī šķietami visdemokrātiskākās sabiedrības pilsoņu masas viļņošanās lielu ideju vārdā strauji var kļūt nekontrolējama un postoša, ja klāt nav kāda, kas saprot, ko dara, tāpēc, lūkojoties līdzpilsoņos, pirms atstājam izstādes telpas, gribas jautāt, vai paši esam pietiekami izpratuši, kas tas ir – vērot viļņus. “Ja esmu sapratis, tad nekā neesmu sapratis, un ja neesmu sapratis, tad esmu sapratis visu,” mums nez kāpēc iešaujas prātā. Atziņas avots nav redzams, bet tās viļņveida forma – izteikti jūtama un aicina saglabāt vērīgumu, līdz “Orbīta” mūs no jauna ņems pie rokas un piesardzīgi tuvinās visa viļņošanās noslēpumam.
Titilbildes autors: Roberts Vilsons
*Roberts Vilsons studē filozofiju Latvijas Universitātē, raksta dzeju un veido teātra izrādes jauniešiem.
