Sabrukuma mūžīgās transformācijas
Videoekskursija izstādē “2020: Mūžības perspektīva”, ko pēc Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzaicinājuma veidojusi apvienība “Orbīta”
“Sadalīšanās vai sabrukuma pēdas piešķir priekšmetam cienību – ja šis priekšmets ir nesējs. Nē, nevis bīstama vīrusa nesējs, bet tā, ko diezgan miglaini dēvē par “informāciju”,” savā nelielajā esejā (“Nesēju sabrukuma vēstures īsais kurss”) izstādei “2020: Mūžības perspektīva” raksta kulturologs Kirils Kobrins.
“Jūs ienākat zālē, kur aug mežs, neliela kolonādes birzs – 19 neregulāri izvietotas melnas kolonnas. Ļoti melnas – izkrāsotas leģendārajā krāsā Black 3.0. Uz katras kolonnas “aug” spīdoša stikla bumba – kopā 19 stikla bumbas, viena no kurām ir spoguļbumba. Objekti šajās bumbās ir 2020. gada jaunumi ar sadalīšanās pazīmēm. Būtiskākais šajos objektos ir uzskatāma laika materialitātes demonstrācija. Laiks šeit nebūt nav pulksteņa rādītāji. Gaisma, temperatūra, rūsa, kristāli, programmas kļūme, pelējums, tarakāni un žurkas – šiem priekšmetiem tie arī ir laika mehānisms. Laiks ir nosacīts, un šeit redzamie objekti ir novecojuši (bet daži vispār kļuvuši nelietojami) ārkārtīgi ātri. Cilvēciskā kaislība pret jauno un sentiments attiecībā pret veco varētu rast vienlaicīgu mierinājumu šajos izstādītajos priekšmetos, taču pašreizējā izskatā tie pārstājuši būt gan viens, gan otrs: “antikvārie jaunumi” ir zaudējuši savas funkcijas un kļuvuši par tīriem artefaktiem, nederīgiem kaislībai un sentimentam,” komentē “Orbītas” dalībnieks Aleksandrs Zapoļs.
“Jāpiemin,” saka cits “Orbītas” dalībnieks, Sergejs Timofejevs, “ka “Orbītas” interpretācijai par Latvijas Nacionālās bibliotēkas dažādo žanru krājumu (grāmatas, priekšmeti, elektroniskie darbi un ne tikai) veltītā ekspozīcija ir kļuvusi par laika mašīnu uzreiz divos virzienos. Projekta dalībnieki nolēma piedāvāt apmeklētājiem iespēju palūkoties uz svaigākajiem artefaktiem (grāmatām, izrāžu un kino biļetēm, programmiņām, ēdienkartēm, kalendāriem utt.) no 2020. gada sākuma it kā no 100 gadu distances. Visi šie priekšmeti tika “novecināti” – turklāt tika izmantoti tieši dabiski veidi (no ultravioletajiem stariem līdz grauzējiem), taču paātrināti un koncentrēti. Un, lūk, izstāde tika atklāta – 14. februārī, taču mūsu jaunākā vēsture ir iekārtojusies tā, ka februāra un marta robeža kļuva arī par divu stāvokļu robežu, par kuras dalījuma līniju kļuva pandēmija. Tagad pirmajā stāvā iekapsulētā bibliotēka ir arī pavisam nesenās dzīves nogrieznis, taču itin kā nonācis aiz karantīnas kordona – ar izrādēm un to afišām, koncertiem un to biļetēm, žurnāliem, pilniem reklāmu un jaunākajiem patērnieciskajiem “trendiem”.
“2020: mūžības perspektīva” ir neparasts gadījums, kad, pēc LNB izstāžu komandas uzaicinājuma, nacionālas nozīmes krājumu brīvi interpretē mākslinieki. Apvienība “Orbīta”, sadarbojoties ar LNB Krājuma saglabāšanas centra restauratorēm, biologiem no Latvijas Universitātes un Rīgas Zooloģiskā dārza, un materiālu tehnologiem no Rīgas Tehniskās universitātes, izmanto tādus krājumam bīstamos faktorus kā mitrumu, pelējumu, mehānisku nodilumu, gaismu un mūsdienu atmiņas nesēju sairšanas procesus, lai eksperimentāli novecinātu 2020. gada izdevumus, piedāvājot iespēju atskatīties uz 2020. gada sākumu no mūžības perspektīvas,” savā komentārā raksta izstādes kuratore Anete Krūmiņa.
Patlaban gan bibliotēka, gan izstāde ir slēgtas sakarā ar valstī izsludināto ārkārtas stāvokli. Stikla bumbās ieslēgtie artefakti cieš klusu, taču tie gaida savu stundu, kad ēka atkal būs atvērta apmeklētājiem, tie gaida kā pelēcīgas, pusizdzisušas un pelējuma apdzīvotas informācijas nesēji, ko tikai skatītājs spēs uztvert kā estētisku objektu. “Šeit,” norāda Kirils Kobrins, “grāmatā, izbalējušā uz palodzes, uzblīdušā no pagraba mitruma, tarakānu gremošanas atkritumu klātā, izcietušā peldi betonā, ar rievotu riepas nospiedumu uz noskrandušas lappuses, – šeit ir piepildījies Jaunā laika filozofu sapnis, šeit ir savijies un saplūdis kopā organiskais un neorganiskais. Dabas un Kultūras sabendētā grāmatā, aiz tehnoloģiskas likstas izjūkošā vietnē (serveri apčurājis kaķis), radioviļņos, ko izvago kosmiskie vēji un aviokompānijas Delta laineri, tieši šeit – un miljardos citu bojātu nesēju – “informācija” iegūst savu galējo statusu. Tā ir mīklaina, pilna slēptu nozīmju, veca kā pasaule, jauna kā pēdējais aifons, tā, galu galā, ir idiotiska kā īsta māksla.”
“Ja grāmata atrodas grāmatu kaudzes augšpusē, to var apsēst mušas un atstāt izkārnījumus, kā redzams izstādē. Ir arī maz zināmie kukaiņi, piemēram, grāmatu uts, kurai patīk dabiskie papīri un līmes. Šos kukaiņus mūsdienās var sastapt tikai ārpus institucionālām bibliotēkām zinātnieku personīgajos arhīvos. Bezizejas stāvoklī grāmatās var ieviesties virtuves prusaks, izmucis no kāda lasītāja pusdienām. Bez dabiska ēdamā materiāla dzīve tam ir grūta un nekas cits neatliek, kā apēst savus sugas brāļus. Tas notiek nevienam nezinot”, piemetina Dr.biol. Voldemārs Spuņģis no Latvijas Universitātes.
Foto: “Orbīta”
