Stikla Strenči
Apvienība „Orbīta” laidusi klajā jaunu fotogrāmatu „Stikla Strenči”, kuras pamatā Strenču pilsētas fotodarbnīcas arhīvs no Latvijas Fotogrāfijas muzeja kolekcijas
Anna Volkova
17/12/2019
Fotogrāfijas vēsture ir cieši saistīta ar atradumiem – filmiņām un fotoplatēm, kas brīnumainā kārtā saglabājušās. Atcerēsimies Roberta Kapas Meksikas čemodānu, Vivianas Maijeres mantu glabātavas skapīšus vai, piemēram, kinoteātra Palladium ruļļus, Strenču pilsētas fotodarbnīcas bēniņus… Pēc fotogrāfiju atradumiem iespējams atjaunot „tā laika” vēsturi un sadzīvi, gatavot grāmatas un dažādos veidos uzturēt aizgājušā klātbūtni, kā to, piemēram, dara pēc dinozauru kauliem. Pašu atradumu vēsture kūda uz ziņkāri un blīvi ievijas arhīva tēlā.
Tas, kas to pašu dinozauru gadījumā daudziem liekas acīmredzams, fotogrāfijā bieži vien aizslīd garām. Pēc atradumiem mēs veidojam versiju, un šī versija izvēršas tagadnē. Ko gan dinozauri mūsdienās vien nedara kino un grāmatās. Ja neesi pētnieks, tad attēls var uzrunāt tevi, tikai balstoties mūsdienu vizuālajā valodā. Mēs nevaram uzlūkot 100 gadus vecu fotogrāfiju un uztvert to tā, kā to uztvēra fotogrāfa laikabiedri. Mūsu skatīšanās pieredzi daudzējādi formējis kinematogrāfs, mūsu skatiens jau ir apguvis agrāk izstrādāto fotovalodu. Mēs viegli spējam novietot sevi telpā, kas turpinās aiz kadra robežām, un neredzam, piemēram, norautus locekļus roku tuvplānā, kā to pēc liecībām redzēja pirmie kino skatītāji.
Savu stāstu par Strenču fotodarbnīcas kolekcijas atrašanu fotogrāfs Mārcis Bendiks – no Strenčiem nākuša plostnieka mazdēls – arī pārstāsta kino raksturīgā valodā, kāpinādams saspensu agrīno šausmeņu garā. „Agrāk man ilgus gadus bija kantoris Vecrīgā Arsenāla ielā. Smieklīgi, starp citu, no Arsenāla ielas 3 es pārvācos uz Artilērijas ielu 3. Jocīgi tā dzīvē gadās… Tad, lūk, Arsenāla ielā man līdzās darbnīcai bija atsevišķs kabinets. Skapis, darbagalds, galds pārrunām… Sēžu es aiz galda savā kabinetā un caur pusatvērtajām durvīm redzu, ka ienācis brangs vīrietis vidējos gados. Tālāk viņš ienāk kabinetā. Viņam ir tādas milzīgas rokas. Un viņš skatās uz mani un jautā: „Tu esi Mārcis Bendikss?” Oi, es domāju, kas gan tagad būs?”
Kabinetā bija ienācis Jānis Krauklis – fotodarbnīcas īpašnieka un fotogrāfa Konrāda Kraukļa dēls. 2004. gadā Jānis ar māsu nolēma remontēt jumtu, bet stikla negatīvu kaudzes metra augstumā bēniņos tam traucējušas (to bija teju 13 000, kā izrādījās), dauzīt stiklu necēlās roka. Viņi vērsās pie sava novadnieka fotogrāfa, kurš iekārtojies uz dzīvi Rīgā. Pabijis bēniņos Strenčos, Mārcis Bendiks tūdaļ pat aptvēra arhīva vērtību un saprata, ka pats ar to netiks galā, bet Kultūras ministrija ir ilgs ceļš, un viņš vērsās pie fotogrāfijas entuziasta, nekustamo īpašumu aģentūras „Latio” prezidenta Edgara Šīna. Aģentūra nodrošināja arhīva nodošanu Latvijas Fotogrāfijas muzejam un tā tālāku digitalizāciju.
Tātad, no 1909. gada Strenču darbnīcas dibinātājs, fotogrāfs Dāvis Spunde un viņa mācekļi aktīvi fotografēja. Fotografēja arī pēc pasūtījuma un, kā teicis pats Spunde, vēsturei. XX gadsimta sākumā jau bija viegli uzņemt fotogrāfijas jebkurā vietā – līdz ar sausā fotoprocesa izgudrošanu fotogrāfi bija mobili, plates ar fotojūtīgo maisījumu, ko ražoja rūpnīcās, varēja attīstīt, atgriežoties mājās. Fotografēja visu. Ģimenes svinības, pilsētas svētkus, brīvprātīgo biedrību sanāksmes, palus Gaujā, saules aptumsumu, plostniekus, celtniekus, psihiatrisko slimnīcu, skolu… Notikumus, cilvēkus, vietas. Kā grāmatā savā esejā uzskaitījis Kirils Kobrins, ikvienam Strenču iedzīvotājam bija vajadzējis iekļūt fotogrāfu uzņēmumos vairākas reizes.
Vēsture operē ar nozīmīgiem notikumiem un vārdiem. Savukārt fotogrāfijas ienes tajā vēlamā attēlus. XX gadsimta sākumā Strenču ciemā gribējās būt kontaktā ar kaimiņu, nogriezt tam maizes riku, pasniegt krūku, sist pa plecu, mest skatus uz skaistuli, būt darbonim – progresīvam un laimīgam. Jā, protams, tā ir mūsu uztvere, kas meklē sižeta pavērsienus. Tomēr arī fotogrāfijas ir stāsts par to, kā cilvēki varēja dzīvot, nevis par to, kā viņi dzīvoja.
Trīsdesmitajos gados Spunde pārdeva darbnīcu Kraukļu ģimenei, tomēr pats turpināja fotografēt. Tajā pašā laikā darbnīcā strādāja viņa mācekļi, brāļi Konrāds un Jānis Kraukļi (Jānis Krauklis, starp citu, kļuva pazīstams kā dzejnieks Jānis Ziemeļnieks), viņu māsa Paulīne, Konrāda sieva Elza un, iespējams, citi fotogrāfi. Darbnīca pastāvēja līdz pat Elzas nāvei 1985. gadā, tomēr nodoto arhīvu pilnībā veido attēli uz stikla platēm. Tik trauslais stikls izrādījās ilgmūžīgs. Ilgmūžīgas ir filmiņas, uz kurām darbnīca pārgāja piecdesmitajos gados, taču no tām ir viegli atbrīvoties. Jānis Krauklis – tas pats dēls ar lielajām rokām – intervijā laikrakstam „Diena” 2004. gadā atminējās, ka, būdams puisēns, dedzinājis filmiņas, “tās tik labi dega”.
Stikla fotoplates tagad glabājas Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Katra ir iekļauta sarakstā un aprakstīta, ielvietota konvertē ar references numuru, un viss salikts kastēs. Zināms, ka temperatūra nedrīkst pārsniegt +18 °C, relatīvais mitrums – 30–40 %. Tā arhīvs ir saglabāts, taču, kā tas dzīvos – tas ir cits jautājums. Kādas aktuālās nozīmes aizraus mūsdienu skatītāju un liks uzturēt provinciālas pilsētiņas starpkaru laimes mākslīgo elpošanu? Vai ar mūsu pašu ziņkāri par darbnīcas kolekcijas savdabību un īpatnību būs pietiekami tās reanimācijai?
Pie grāmatas „Stikla Strenči” kopīgi strādājuši: redaktors Vladimirs Svetlovs, sastādītāja Anna Volkova, vēsturnieks Kirils Kobrins un dizainers Aleksejs Muraško. Grāmatas izdošana bijusi iespējama, pateicoties Latvijas Kultūrkapitāla fonda un nekustamo īpašumu aģentūras „Latio” atbalstam. Grāmata pieejama tīmeklī veikalā talka.lv.
