Skatīties kino kopā
Ekspresintervija ar Alekseju Muraško, grāmatu mākslas konkursa “Zelta ābele 2019” titula “Gada labākais mākslinieks” ieguvēju
Grāmatu dizainers Aleksejs Muraško uz Latviju no Baltkrievijas atbrauca 2007. gadā. Kā pats stāsta, jutis nepieciešamību pēc eiropeiskākas kultūras telpas un vilinājusi jūra. Šķiet, šobrīd viņš ir pieprasītākais savas jomas pārstāvis Latvijā. Viens no pirmajiem izdevumiem, kura tēlu viņš radīja un kas piesaistīja mākslas sabiedrības uzmanību, bija veltīts bākām. Tā ideja piederēja fotogrāfu -entuziastu grupai, un tirāža bija 222 eksemplāri. Tālāk sekoja sadarbība ar apvienību “Orbīta” - tapa krājums “12 Krievijas dzejnieki” un izdevumu sērija “Publiskā telpa” - grāmatas, kas veltītas Andreja Strokina, Vladimira Svetlova un Māras Brašmanes foto daiļradei. Toreiz viņš pirmo reizi kļuva par “Gada mākslinieku” konkursa “Zelta ābele 2017” ietvaros. Pagājušās nedēļas beigās noslēdzās “Zelta ābele 2019”, un viņš jau atkal ieguva šo titulu. Jāpiebilst, ka nominēto izdevumu vidū bija septiņas grāmatas, kuru grafisko tēlu bija radījis Muraško - šis fakts padara viņu par šī konkursa savveida rekordistu. Piektdien Aleksejs savā Facebook profilā publicēja paziņojumu, kura ietvaros pateicās visiem, ar kuriem sadarbojies nominēto projektu ietvaros. Tāpat viņš rakstīja, ka Latvijas Kultūras ministrijas piešķirto prēmiju ziedo portālam Arterritory.com, kas krīzes rezultātā zaudējis privāto finansējumu. “Šis medijs, kurš ilgstoši balstījis Latvijas un kaimiņvalstu kultūrtelpu, ir viens no mūsu valsts lepnumiem”, – teikts šai Alekseja paziņojumā.
Aleksejs Muraško Jelgavas tipogrāfijā grāmatas “Stikla Strenči” sagatavošanas laikā
Foto: Vladimirs Svetlovs
Mēs, Arterritory.com redakcija, esam dziļi pateicīgi Aleksejam par šo žestu un par reālo atbalstu, kas ļaus mums pabeigt iesāktos 2019/2020. gada projektus (kopš marta vidus redakcijas darbs pagaidām tiek organizēts pēc brīvprātības principa).
Sestdien sazinājāmies ar Alekseju, lai aprunātos par veiksmīgo dalību konkursā, par izdevumiem, kas izpelnījušies žūrijas ievērību un par šībrīža situāciju valstī. Sarunājāmies telefoniski, lai arī atradāmies pāris kilometru attālumā viens no otra. Tāda nu ir globālās karantīnas realitāte.
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izdevums “Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā”
Šogad konkursā “Zelta ābele” piedalījās veseli septiņi Jūsu kā mākslinieka veidotie izdevumi. To vidū ir gan dzeja (Ilmāra Šlāpina krājums un grāmata, kas veltīta 20. gadsimta Latvijas dzejas ainas hrestomātiskai personībai Montai Kromai), gan bērnu izdevumi (Kārļa Ķezbera 20. gadu vidū ASV tapusī grāmata), gan lieliskais senās Romas filozofa Lūcija Annēja Senekas darbs “Vēstules Lucīlijam par ētiku”... Savukārt balvas saņēma “Orbītas” (sadarbībā ar Latvijas Fotogrāfijas muzeju) izdotie “Stikla Strenči” un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra sagatavotā grāmata, kas veltīta Rietumvācijā dzīvojušajam emigrācijas māksliniekam un kuratoram Valdim Āboliņam (1939-1983), kas apbalvojumu saņēma dokumentālo izdevumu kategorijā.
Jā, tur būtisku apjoma daļu veido tieši vēstuļu kopums - atšifrējums, kas bija arī šī projekta sākumpunkts - pirms pāris gadiem Valda Aboliņa brālis uzdāvināja Latvijas Laikmetīgās mākslas centram visu viņa arhīvu. Būtiski, ka arī daudziem cilvēkiem Latvijā ir viņa vēstules - gan kolekcionāriem, gan tiem, kas aktīvi ar Āboliņu sarakstījās. Viņš bija ārkārtīgi ražīgs epistulārajā žanrā un jāatzīst, ka tieši šis ir veids, caur kuru viņa dzīves gājumu iespējams iepazīt vispilnīgāk. Labāk kā jebkurā citā veidā vai caur līdzgaitnieku liecībām. Vēstules atklāj ne tikai viņa uzskatus un idejas, tās zīmīgas arī ar savu noformējumu. Tas ir teju kas neiedomājams – izkrāsotas ar zīmuļiem un flomāsteriem; viņš tās mēdza rakstīt pa diagonāli; drukātas uz rakstāmmašīnas, kārtojot tekstu šaurās kolonnās – daļa oriģinālajā veidolā redzamas arī grāmatā. To atšifrēšana LLMC aizņēma daudz laika. Precīzi nepateikšu, bet, šķiet, kopumā tie bija seši gadi (ieskaitot grāmatas sagatavošanu).
Vienlaikus gana būtiskas ir arī dokumentālās Āboliņa laikabiedru liecības, it īpaši viņa tuvas draudzenes Marutas Šmites stāstītais. Izdevumu noslēdz neliela foto galerija, kur redzamas fotogrāfijas - sākot no bērnības dienu uzņēmumiem Otrā pasaules kara laikā, tālāk attēli no Vācijas, kurp devās viņa ģimene un tiem seko jaunības un brieduma gadu bildes.
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izdevums “Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā”
Izdevums, kura sastādītāja ir Ieva Astahovska, radīts atbilstoši Valdim Āboliņam tik būtiskajā mail-art stilistikā. Vārda vistiešākajā nozīmē grāmata līdzinās sūtījumam...
Jā, patiesībā ne mirkli neesmu nedomājis, ka iespējams pārspēt pašu Valdi Āboliņu – viņa fantāziju un asprātību, ar kuru burtiski uzlādētas vēstules, viņa aplokšņu noformējumu – tālab izdevums ir visai askētisks. Vēlējos radīt tēlu, kas atgādinātu kaut kur pa ceļam noklīdušu paciņu vai bandroli. Tā kā Valdis Āboliņš nenodzīvoja tik ilgi, lai pieredzētu Latvijas neatkarību un to, kā "pa īstam" atkal atjaunojas kontakti starp cilvēkiem, es vēlējos šai grāmatai radīt formu, kas atgādinātu par mēģinājumu piegādāt kaut kur aizķērušos nepiegādātu vēstuli, kas beidzot sasniedz adresātu.
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izdevums “Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā”
Lai arī pavisam atšķirīgs, tomēr arī “Stila Strenči” ir savveida dokumentālais darbs. Taču ar pilnīgi citu piegājienu. Arī no dizaina viedokļa.
Es negribētu neko teikt sastādītājas Annas Volkovas un redaktora Vladimira Svetlova vietā. It īpaši tālab, ka laika gaitā man ir radusies sajūta, ka mēs uz šo darbu raugāmies katrs no sava skatpunkta. Tas gan nav spējis padarīt procesu mazāk interesantu. Man pašam ir sajūta, ka grāmatas tapšanas laikā šis dokumentālais aspekts atvirzījās otrajā plānā, savukārt pirmajā izvirzījās kaut kāda kinematogrāfija, dzīves dramaturģija. Pēc tam, kad izkristalizējās grāmatas forma un – vissvarīgākais – arī izmērs, parādījās arī šis dokumentālais aspekts. Kaut vai tāpēc, ka šais fotogrāfijās piepeši kļuva iespējams saskatīt vēsturiskas detaļas, kas citreiz pazūd, jo parasti katalogiem ir pragmatiski izmēri un – tādējādi – fotogrāfijas pavisam nelielas. Bet te piepeši varēja redzēt cilvēku apģērbu detaļas, kaut kādas nozīmītes. Un, ja kadrā ir tikai dažas figūras, ir iespējams ievākt neiedomājamu daudzumu informācijas. Tā visa rezultātā šis izdevums pārvērtās par augstas izšķirtspējas kino – šis neiedomājamais izmērs radīja tādu sajūtu it kā jūs kinoteātrī stāvētu pie paša ekrāna un varētu izskaitīt par varoņa uzacu matiņus.
Divas fotogrāfijas šai grāmatā aizņem ne vien atvērumu, bet paplašinātās arī uz atlokiem – tādējādi tās ir pat lielākas par izdevuma izmēru un rada visai maģisku sajūtu. Neraugoties uz to, ka, radot šo grāmatu, strādāju ar visai iespaidīga izmēra datora ekrānu, nevarēju iztēloties patiesu efektu.
Tik liela grāmata sniedz iespēju organizēt tādu savveida ģimenes kopā skatīšanos. Pats par to pārliecinājos, kad uzdāvināju izdevumu Jānim Ozoliņam. Pie viņa savācās vesela kompānija, nolika grāmatu uz dīvāna, paši puslokā sasēdas apkārt un šķīra atvērumu pēc atvēruma. Izrādījās, tas var kļūt par meditatīvu pasākumu. Grāmatas izmērs padara to interaktīvu. Tā teikt – skatāmies kino kopā.
Ir vēl kāda būtiska lieta līdzās grāmatas dramaturģijai. Tas ir satriecošs Kirila Kobrina teksts - vēstījums, kas tiek novests līdz neiedomājamam spriegumam. Un tas viss notiek pateicoties cilvēkam, kas ir vērotājs no malas. Kirils nav vietējais, viņš dzīvojis Latvijā neilgu laiku un Strenčos pabijis vien reizi. Taču viņam ir izdevies radīt konstrukciju, kas atsevišķus laikmetus un atsevišķus Eiropas reģionus sasien vienotā pārliecinošā veselumā un liek aizdomāties par to, kāda būtu dzīve Latvijā, ja to nebūtu piemeklējuši dramatiskie notikumi, kas sākās 20. gadsimta 40. gados.
Jau otro reizi Jūs saņemat konkursa “Zelta ābele” titulu “Gada mākslinieks”, kas nozīmē ne tikai pagodinājumu, bet arī naudas prēmiju. Šoreiz jūs to nolēmāt ziedot mūsu portālam Arterritory.com, kas nonācis situācijā, kurā mēs tādā vai citādā mērā visi atrodamies sakarā ar globālo pandēmiju.
Tā vienkārši ir sanācis, ka mēs visi atrodamies vienā situācijā, tomēr vienlaikus ir redzams, ka dažiem jau šobrīd ir izteikti sliktāk nekā citiem. Tāpēc man ļoti svarīgi šķiet tupināt veco labo praksi palīdzēt tiem, kam ir sliktāk nekā pašam. Man šķiet, Latvijas kultūras finansēšanas mehānisms jau vairākus gadus liek uzdot daudzus jautājumus. Izrādījās, ka stresa tests (tāds, kādu mēdz imitēt bankas un lielās kompānijas, pārbaudot sava biznesa noturību)... Šo stresa testu izveica dzīve un izrādījās, ka sistēma var neizturēt – ņemot vērā to, ka Latvijas kultūras shēma ir lielā mērā atkarīga no privātā atbalsta un pēdējos pāris gados to skāruši tādi satricinājumi kā šībrīža pandēmijas, Borisa Tetereva došanās mūžībā, kā arī AB.LV un laikmetīgā mākslas muzeja stāsts.
Ja man šādā situācijā ir iespēja palīdzēt, es to daru. Un, droši vien, ir vēl cilvēki un uzņēmumi, kas šo krīzes laiku var pārlaist vieglāk nekā citi un vienoties palīdzībā kultūras projektiem, palīdzībā mediķiem un atsevišķiem cilvēkiem, kas jau cietuši vai vēl cietīs, jo man šķiet, šis būs garš stāsts un tam noteikti būs ilgstošas sekas – pat ja pati pandēmija beigsies salīdzinoši ātri. Ir skaidrs, ka valstij būs ar ko noņemties un ir acīmredzami, ka tai ir savas prioritātes, kas jau apzinātas. Atsevišķiem projektiem un iniciatīvām tiks pievērsta mazāka uzmanība. Un, ja vari palīdzēt tiem, kurus citādā palīdzība visticamāk nesasniegs, tad dari to.
Kā ir mainījusies jūsu ikdiena un jūsu darbs šai situācijā? Vai grāmatu projektu apjoms ir samazinājies kardināli?
Man šķiet, mēs esam pašā procesa sākumā un ka patiesībā daudzi vēl nav sapratuši, ko tas nozīmē. Vēl joprojām veikalos un kafejnīcās redzami cilvēki. Nav sajūtas, ka dzīve ir pilnībā apstājusies. Un ir pat labi, ka cilvēki cenšas dzīvot tāpat kā līdz šim – protams, vienlaikus rūpējoties par savu un apkārtējo drošību. Spriežot pēc situācijas, kādā atrodos pats, un maniem novērojumiem, šķiet, pagaidām tiek atlikta stingrāku mēru ieviešana. Daudzi projekti pārceļ datumus - gan uz nenoteiktu laiku, gan arī pavisam konkrēti, taču tie šķiet tikpat nereāli kā iepriekšējie. Tomēr teikt, ka noticis apvērsums un man vairs galīgi nav darba, arī nevaru. Ir grūti prognozēt, kas notiks pēc mēneša vai pusotra, taču man būs ko darīt - ir jāpaveic gūzma lietu, kuras esmu atlicis gadiem. Sākot ar to, ka man pat nav savas vietnes, kur būtu iespējas parādīt to, ko daru, lai vienmēr nebūtu jāatbild uz jautājumu, ar ko nodarbojos. Šis ir jautājums, kuru laiku pa laikam uzdot arī mani vecāki.
