«Pirms nokrīt egle»
Īsa saruna ar Annu Volkovu un Vladimiru Svetlovu par izstādi Strenču fotodarbnīcas ēkā un par “Orbītas” rīkotā minifestivāla notikumiem
Mākslinieku apvienība “Orbīta” no 27. augusta līdz 3. septembrim rīko minifestivālu “Mākslas vasara Strenčos”. Festivāls veltīts mākslinieciskai vērošanai un fiksācijai fotogrāfijā un skaņā. Centrālais “Mākslas vasaras Strenčos” notikums ir fotoizstāde “Pirms nokrīt egle” kādreizējās Strenču fotodarbnīcas telpās Rīgas ielā 17 – ēkā, ko pirms vairāk nekā 100 gadiem cēlis nu jau leģendārais fotogrāfs Dāvis Spunde, kurš darbnīcā strādāja kopā ar fotogrāfa Konrāda Kraukļa ģimeni. Tieši šeit – kā arī citās pilsētas vietās – tika radīts materiāls, kas nāca klajā kuratores Annas Volkovas sagatavotajā un “Orbītas” izdotajā fotogrāmatā “Stikla Strenči” (2019). Fotodarbnīcas bēniņos uzglabātā Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekcija kopš 2021. gada ir iekļauta UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.
Foto: Anna Volkova
Izstāde “Pirms nokrīt egle” ir idejisks “Orbītas” izdotās grāmatas turpinājums. Izstādes centrā ir kāds nesen uziets vēsturisks fotonegatīvs – virs ūdens sastingusi egle, kas it kā grasās iekrist no krasta Gaujas ūdeņos. Tieši šis vizuālais tēls, izrādās, savulaik pārzīmēts uz auduma un Strenču fotostudijā izmantots kā fons neskaitāmām tur uzņemtajām fotogrāfijām. Izstādes kuratore Anna Volkova stāsta: “Strenču fotodarbnīcas ēka lielā mērā ir bijusi atbildīga par šīs fotokolekcijas likteņa pavērsieniem – kad 2004. gadā darbnīcai tika mainīts jumts, stikla plates nonāca Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Tagad nākamā remonta priekšvakarā, Dāvja Spundes mantinieks Viktors Gustsons telpas atvēlējis izstādei. Gatavojoties šim notikumam, darbnīcā atradām stikla negatīva plati ar krītošo egli, kuru pārzīmēta fona veidolā bijām manījuši daudzās Strenču fotodarbnīcas bildēs. Brīnišķīgā kārtā, kamēr pastāv krītošas egles attēls, egle nenogāzīsies – Strenču fotodarbnīcas meistari lieliski pārvaldīja šo fantastisko fotogrāfijas spēku!”
Attēls no Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekcijas, kas nonākusi Latvijas Fotogrāfijas muzejā
Izstādē būs aplūkojami grāmatā neiekļauti fotoattēli no Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājuma Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekcijas, fotodarbnīcā 2023. pavasarī atrasti objekti, kā arī fotogrāfa un apvienības “Orbīta” mākslinieka Vladimira Svetlova no fotonegatīviem veidots objekts, kas tapis minifestivāla programmā iekļautās Vladimira Svetlova un Armanda Andžes (Baltic analog lab) vadītās Strenču stikla plašu meistarklases laikā no tās dalībnieku veidotajiem stikla negatīviem. Pie fotodarbnīcas fasādes atradīsies vitrīna, kas ļaus digitāli ielūkoties darbnīcas telpās – nelielu izstādes daļu varēs aplūkot arī ārpus darbalaika un mājaslapā fotodarbnica.lv.
Instalācija “No ētera”. Foto: Baiba Zvejniece 
Tāpat minifestivāla programmā būs apskatāmi uz apkārtējo vidi orientēti skaņu mākslas darbi, kas iezīmē “Orbītas” dalībnieka Artūra Puntes kūrētā projekta “Strenču sonifikācijas stacija” darbības sākumu. Tā ir skaņas un gaismas instalācija “No ētera” (“Orbīta”), kas autonomi pārveido skaņā un gaismā elektriskos signālus (ceļojošs projekts, kas jau izstādīts Siguldā un Nirnbergā), kā arī jaunā skaņas instalācija “Gaujas manuports Nr.1” (Artūrs Punte, Maksims Šenteļevs), kurā izmantoti šī gada maijā, kopā ar Gaujas plostniekiem dodoties braucienā pa upi, tapuši ieraksti, un fragmenti no intervijām ar plostniekiem, ko iepriekš ierakstījusi mākslas grupa Serde. Atskaņošanai izmantotas daudzjoslu stereo vibroskandas, kurās katrai skaņas joslai atbilst savs dabas materiāls: viszemākajām skaņām – akmens, vidēji zemām – metāls, vidus diapazonam – koks, bet pašām augšām – stikls. Skandu tēlnieciskais iemiesojums pieder metālmākslinieka Jēkaba Voļatovska rokai.
Skaņas instalācijas “Gaujas manuports Nr.1” fragments. Foto: Baiba Zvejniece 
Mēs sazinājāmies ar Annu Volkovu un Vladimiru Svetlovu, lai iztaujātu abus par izstādi “Pirms nokrīt egle”.
Foto: Baiba Zvejniece 
Ekspozīcijā ir arī interaktīvs elements?
Anna Volkova: Jā, ja nospiež durvju zvanu pie ēkas, pat ārpus darba laika, iedegas gaisma un sāk kustēties “Stikla mobīlis” no stikla platēm. To var redzēt detalizēti uz ekrāna pie ēkas fasādes vai tiešsaistes translācijā vietnē fotodarbnica.lv. Taču šo procesu var aktivizēt arī attālināti, ja vienkārši piezvana uz telefona numuru, kas norādīts jau minētajā projekta mājaslapā. To var īpaši labi redzēt vakarā – kā ieslēdzas papildu gaisma un mobīlis sāk griezties.
“Stikla mobīlis” no stikla platēm. Foto: Anna Volkova
Vladimirs Svetlovs: To var redzēt no ielas, pa logu… Var teikt, ka izstāde ir veltīta šai telpai. Sākotnējais impulss radās, kad atnācām uz šejieni un atradām vairākus objektus. Tas bija gan fotokameras objektīvs, gan ierīce kopēšanai no stikla platēm uz fotopapīra – tā bija plaši izplatīta metode pirms fotopalielinātāju parādīšanās, tā ļauj iegūt attēlu, kas ir tādā pašā izmērā kā plate. Vēl mēs šeit atradām stikla negatīvu ar krītošu egli, un Anna toreiz teica: “Esmu bieži redzējusi šo krītošo koku fotouzņēmumos, kad strādāju pie grāmatas!” Izrādījās, ka to pārzīmēja fonam, šo pašu Gaujas krastu ar krītošo egli. Un uz šī fona fotografēja studijas klientus. Koks nostāvēja līdz 1950. gadiem…
A.V.: Jā, mums stāstīja, ka piecdesmitajos gados cilvēki to vēl redzējuši. Bet mēs nezinām, kas notika tālāk. Mēs, protams, devāmies šo egli sameklēt, bet tā arī neatradām. Tomēr, liekas, koks nostāvēja nedaudz ilgāk, nekā mēs domājām, kaut kur starp Strenčiem un Valmieru.
Tāpēc arī šāds nosaukums…
A.V.: Jā, jo šī egle nenokritīs, kamēr pastāv tās fotogrāfija. Tajā ir visa fotogrāfijas maģija. Tā it kā krīt, tomēr nekādi nenokrīt, mainās tikai cilvēki tās priekšā. Pēc portretējamo apģērba redzams, ka mode mainās, laiks iet, bet egle pastāv tādā bezgalīgā kritienā.
Foto: Anna Volkova
Vai tas bija tikai viens no studijā izmantotajiem foniem?
V.S.: Jā, bija arī fons ar sniegotu ainavu. Tagad tas glabājas Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Tas ir saglabājies, kā arī kamera, ko šeit izmantoja. Ir palikuši arī krēsli, ko izmantoja portretu uzņemšanā.
A.V.: Visglītākos no tiem saglabājusi vietējā vēstures skolotāja. Tie atrodas Spundes stūrītī vietējās skolas vēstures klasē.
V.S.: Bija arī vasaras fons ar palmām, tāds eksotiski koloniāls. Un tā fonā fotografējās pat ziemas apģērbā!
A.V.: Un vēl bija paklājs, ko arī bieži izmantoja – uzmeta to uz krēsla, izklāja uz grīdas. Un es savācu šo paklāju no dažādās fotogrāfijās redzamiem fragmentiem un izdrukāju tā pilnapjoma “fotomodeli”. Sanācis tāds apkopojošs paklājs, drusku kā Frankenšteina briesmonis, kura gabaliņi ne pārāk labi sakrīt, jo ir nākuši no dažādām fotogrāfijām, uzņemtām dažādos leņķos.
Mēs nezinām, kurš autors uzņēmis katru attēlu, tolaik darbnīcā strādāja vairāki fotogrāfi… Fotomuzejā mums teica, ka visi izstādē redzamie portreti ir no pagājušā gadsimta 20. un 30 gadiem, tomēr te ir kāds pāra uzņēmums, kas vairāk atgādina amerikāņu fotogrāfijas no piecdesmitajiem. Vai četrdesmitajiem, ja spriežam pēc sievietes frizūras.
Attēls no Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekcijas, kas nonākusi Latvijas Fotogrāfijas muzejā
Kādas sajūtas jums raisa Strenči tagad, kad esat šeit kādu laiku padzīvojuši, strādājot pie projektiem?
V.S.: Pārsteidz vietējo iedzīvotāju atvērtība, viņi tevi uzreiz pieņem. Viņi nāk uz izstādi un vairumam tā ir ļoti svarīga vieta, jo te viņi fotografējušies vai nu bērnībā, vai nu vēlāk, jo studija pastāvēja līdz 1982. gadam. Kaut kādā ziņā viņi nāk arī, lai dalītos atmiņās. Aši apskata izstādi un tad sāk stāstīt, kas viņus saista ar šo vietu.
A.V.: Gandrīz visi stāsta, kur kas stāvējis un kur katrs bijis. Šī telpa viņiem ir patiešām svarīga.
Foto: Anna Volkova
Bet vai Strenču fenomens jums kļuva labāk saprotams – Pirmās brīvvalsts laika pilsētas dzīves fotodokumentējums?
V.S.: Protams, ir sajūta, ka tagad pilsēta ir tukšāka, retinātāka. Nav tās rosmes, kas laikam jau tā fascinē vēsturiskajās fotogrāfijās. Nav tās kustības, tā…
A.V.: Entuziasma.
V.S.: Jā. Šī vētrainā entuziasma. Lai gan, no otras puses, mums visi ļoti palīdzēja, lielās pilsētās nesagaidīsi tādu atsaucību.
A.V.: Un ir sajūta, ka ir lietas, kuras šeit grib atdzīvināt. Teiksim, pašlaik pašvaldība meklē līdzekļus, lai atjaunotu darbnīcas ēkas vēsturisko stikla jumtu un ierīkotu tur muzeju.
V.S.: Strenči nav pārāk tālu no Valmieras, 20 minūtes būtībā. Arī no turienes nāk gan cilvēku, gan notikumu plūsma. Un šeit, protams, ir ļoti skaists Gaujas krasts – klusi, gleznaini, kaifīgi.
Un kaut kur tā pati egle, iespējams, joprojām liecas lejup pretī ūdenim.
A.V.: Ļoti iespējams!
