«Mans mērķis ir veicināt kopības un kolektīva izjūtu»
Intervija ar galerijas LOW jauno vadītāju Deividu Ešliju Kerru
Deivids Ešlijs Kerrs ir kurators no Austrālijas, kurš nesen kļuvis par galerijas LOW vadītāju. Deivids pārcēlās uz dzīvi Rīgā ap pandēmijas sākuma laiku. Šie pēdējie divi gadi, iedzīvojoties Rīgā, viņam nav bijuši viegli. Intervijā runājām par viņa saknēm, to, kas viņu iedvesmo Latvijā, un galerijas LOW tālāko programmu.
Krievijas iebrukums Ukrainā 24. februārī ir satricinājis visu, tostarp arī mākslas pasauli. Kāda ir galerijas LOW reakcija? Kas mākslas institūcijai šādā situācijā būtu jādara?
Fakts, ka Ukrainā arvien turpinās karš, caurstrāvo mūsu ikdienas dzīvi, ir kļuvis ļoti grūti koncentrēties uz parastajām lietām un darbiem. Lai gan šobrīd šķiet kaut kā frivoli turpināt radīt mākslu, tomēr pasaules un arī šī reģiona uzdevums ir parādīt, kāda izskatās brīva sabiedrība, un kultūra šādā nozīmē ir viens no varenākajiem instrumentiem. Institūciju atbildība ir parādīt savu pozīciju, iestāties pret tirāniju un karu, un to platformas var kalpot kā atbalsts grūtībās nonākušajiem, kā arī tās var izmantot, lai vērstos pret agresora atbalstītājiem. Izrādīt solidaritāti sociālajos tīklos ir viena lieta, taču ir svarīgi un nepieciešami censties izdarīt kaut ko taustāmāku to Ukrainas cilvēku labā, kam nācies pamest savas mājas, kā arī atbalstīt krievus, kuri ir pret Putinu un vēlas aizbraukt no Krievijas. Galerija LOW kopā ar savu “vecāko māsu” – galeriju “427” nesen sarīkoja labdarības pasākumu Ukrainas atbalstam. Biju plānojis uz galeriju uzaicināt ukraiņu mākslinieku duetu Yarema & Himey (Jarema Malaščuks un Romans Himejs), taču diemžēl nesaņēmu Valsts Kultūrkapitāla finansējumu. Jaunie mākslinieki – divi puiši no Kijivas – atsūtīja man videodarbu no savas pilsētas dienā, kad uz tās sāka krist bumbas. Tajā iemūžināti jaunieši kādā slavenā Kijivas reiva pasākumā; tagad, noskatoties to vēlreiz, darbs likās tik traģiski trāpīgs un aktuāls. Tāpēc, apvienojot spēkus ar “427”, mēs šo darbu izrādījām īpašā seansā – izsniedzot dzērienus pret ziedojumiem un vācot līdzekļus vietējai labdarības organizācijai, kas palīdz Latvijā iebraukušajiem Ukrainas kara bēgļiem.
Lielām institūcijām un iniciatīvām ir izdevies savākt vairāk naudas, rīkojot saziedotu mākslas darbu izpārdošanas, un tas ir lieliski, taču tikpat svarīgi un vērtīgi šādos laikos ir veicināt kopības sajūtu. Sociālā kohēzija dziedē un palīdz mums kopīgi pārdzīvot bēdas, zaudējumus un traumas. Un, runājot par traumām, īpaši satraucoša ir diskriminācija un neizpratne, ko pret Austrumeiropu vērš liela daļa pasaules, ieskaitot pašu Eiropu. Tas šī kara laikā ir kļuvis uzskatāmāks, atklājot novecojušus un nepatiesus priekšstatus, attieksmi un vēstures interpretāciju. Ja no šīs traģēdijas var būt kāds ieguvums, tad tā, iespējams, būs spēcīgāka Rietumu virzība uz Austrumeiropas reģionu – gan solidarizējoties ar ukraiņu tautu, gan arī ar visām citām valstīm, kuras kolonizēja padomju imperiālistiskais eksperiments.
Deivid, jūs pārcēlāties uz Latviju tad, kad sākās pandēmija. Kā jums šeit ir gājis?
Nu, tā kā esmu pieredzējis tikai Latvijas pandēmijas versiju, šis nav viegli atbildams jautājums! Lai gan man nav svešas birokrātiskās mahinācijas – nebūdams ES pilsonis, esmu jau iepriekš pārcēlies uz citu valsti –, pārcelšanās uz šejieni šķita īpaši sarežģīta. To noteica pandēmijas un dažu šeit iesīkstējušo sistēmisko absurdu kombinācija. Par spīti iedzīvotāju skaita kritumam un sabiedrības novecošanai, Latvija nav īpaši labvēlīga imigrācijai. Bet! Esmu iepazinis ļoti jaukus cilvēkus un, pateicoties tieši viņiem, pamazām spējis integrēt sevi vietējā mākslas ainā.
Kas jūs piesaista Latvijai?
Nekur neesmu redzējis tik daudz izcilu off-site (ārpus ierastajām ekspozīcijas telpām) izstāžu kā Latvijā. Tas parāda Latvijas kultūras veidotāju daudzpusību un apņēmību, kā arī liecina par milzīgu daudzumu neizmantotu un tukšu telpu – kas visbiežāk ir padomju laika paliekas vai 2008. gada finanšu krīzes sekas. Tādi lielformāta off-site vizuālās mākslas pasākumi kā RIBOCA un LLMC Survival Kit, paralēli neskaitāmiem neatkarīgo kuratoru projektiem Rīgā un citur Latvijā, prasa milzīgu loģistikas darbu. Un no Baltijas valstīm tagad nāk tik daudz talantīgu mākslinieku! Viņi ir pirmie, kas var pilnībā izmantot mobilitātes priekšrocības, ko nodrošina ES dalībvalsts statuss, viņi var mācīties Centrāleiropas un Rietumeiropas mākslas akadēmijās. Lai gan, atgriežoties mājās, lielākajai daļai, šķiet, ir grūti noturēt globālu profilu.
Vai varat mazliet pastāstīt par sevi? No kurienes jūs esat?
Es uzaugu lauku saimniecībā Austrālijā, netālu no valsts tālākā dienvidu punkta, Viktorijas štata dienvidaustrumos. Mums bija vairāki simti govju, bija smagi jāstrādā, vasarās bija liels sausums, bet ziemās – plūdi. Taču mani vecāki strādāja īpaši smagi, lai mums ar brāli nodrošinātu labu izglītību un mums nebūtu jāpārņem saimniecība. Skaidrs, ka es devos uz mākslas skolu (smejas), kas viņus ļoti pārsteidza. Taču man likās, ka tikai mākslai un filozofijai ir kaut kāda jēga – spēt uzdot un atbildēt uz tādiem jautājumiem, kādi mani vienmēr bija nodarbinājuši. Es pārcēlos uz Melburnu, kopā ar citiem māksliniekiem un mākslas aktīvistiem mēs dibinājām galerijas un veidojām projektus. Vēlāk, kad biju ieguvis doktora grādu, pārcēlos uz Eiropu. Turpināju strādāt kā neatkarīgais kurators dažādās galerijās, rakstīju rakstus, nodarbojos ar mākslas izpētes projektiem, un tagad esmu Rīgā!
Izstāde SECURITY PATTERNS Miķelis Mūrnieks & Karlīna Mežecka, kuratore Žanete Liekite. Foto: Filips Smits
Jūs nesen esat pārņēmis galerijas LOW vadību. Ko cerat sasniegt savā darbā?
Izmantojot savu globālo tīklu, es ceru panākt, lai vietējie un reģiona mākslinieki sasniegtu noteiktu autonomijas līmeni, un nodrošināt jaunajai paaudzei ilgtspējīgu karjeru. Šejienes māksliniekiem nav pieejams tik plašs valsts un privātais finansējums, kāds tas ir turīgākās valstīs, te nav arī nekā tāda, ko varētu nosaukt par daudzveidīgu mākslas tirgu. Tāpēc mans mērķis, tā sakot, ir ievest viņus tirgū – to domāju panākt ar galeriju telpu apmaiņas programmu. Jau no oktobra mums ir telpu apmaiņa ar Leipcigas SHEBAM! galeriju, kas atbalsta mākslinieces sievietes.
Vai jums kā ārzemniekam bija viegli pārņemt galerijas vadību? Kādus izaicinājumus paredzat savā darbā?
Nu, bezpeļņas mākslas telpas vadīšana Latvijā jau vien nozīmē unikālus izaicinājumus, ar kādiem iepriekš nebiju sastapies ne Austrālijā, ne citās Eiropas valstīs! Es nekad neesmu tik daudz strādājis un tik maz nopelnījis naudas ziņā kā šeit. Kā saka austrālieši – galerija “darbojas no eļļainas lupatas smaržas”. Kā ārzemniekam un, iespējams, pirmajam cilvēkam ārpus Baltijas valstīm, kurš pārņēmis neatkarīgu mākslas telpu Latvijā, man ir svarīgi vismaz saglabāt pārmantojamību un galerijas LOW pamata manifestu, nezaudējot vietējo īpatnību kontekstu. Paredzamie izaicinājumi ir iegūt pietiekamu vietējo finansējumu savai programmai. Pēc savas pieredzes ar valsts finansējuma piešķiršanu citās valstīs zinu, ka ir jāprasa tikai tik, cik ir vajadzīgs, taču šeit, kā redzu, ir pieņemts prasīt divreiz vairāk un tad saņemt pusi no tā, kas ir visādā ziņā nepareizi! Citi paredzamie izaicinājumi ir apgūt valodu, arvien mainīgo nodokļu un likumu sistēmu, kas, šķiet, šeit visu laiku tiek izdomāta no jauna, tādējādi neļaujot mākslas jomā strādājošajiem maksāt normālu atalgojumu. Beigās iznāk, ka visvairāk nopelna mans grāmatvedis!
Izglītības programmas norise galerijā Low, 2022. gada februāris. Foto: galerija Low
Vai varat atklāt izstāžu idejas un mākslinieku vārdus, ar kuriem gatavojaties turpmāk sadarboties? Vai ir kādas tēmas/aktuālie jautājumi, kurus jums šķiet svarīgi apskatīt?
Galeriju apmaiņas programma ir laikietilpīgāka un prasa lielāku darbu nekā vietējo mākslinieku izstāžu sarīkošana, taču gala rezultātā sniedz šiem pašiem māksliniekiem vairāk – ja kuratori un galeristi ieinteresēsies, viņi atbrauks šurp un satiksies ar māksliniekiem jau te, viņu darbnīcās. Paralēli tam es gatavoju plaša spektra mākslinieku grupu izstādes, kā arī esmu iecerējis piesaistīt citus producentus. Mana pirmā grupas izstāde New Beasts of Burden būs starptautiska, tās tēma ir darbs un tā reprezentācijas. Vēlāk rīkosim Rīgas praida izstādi un paneļdiskusiju par minoritātēm drošām vietām, būs izstāde, kas veltīta vietējās izdevniecības “Kuš!” 15 gadu jubilejai, kā arī piedāvāsim dažādas publiskas programmas bērniem, darbnīcas skolēniem un studentiem, tiešraidē straumētus vasaras mūzikas pasākumus – jo mums kaimiņos neviens nedzīvo!
Taču, nopietni runājot, mūsu pandēmijas ieskautā postdigitālā tagadne šķiet hiperindividuālistisks un hiperkonkurējošs laikmets, tāpēc mans mērķis ir veicināt kopības un kolektīva izjūtu, radīt Rīgā drošu telpu, kur attīstīt sociālkritisku vai kultūras diskursu. Šeit brīžiem ir tāda sajūta kā Mežonīgajos rietumos, kur viss vienlaicīgi mainās uz priekšu un atpakaļ… Taču ir paaudze, kas nemanāmi, ar niansētām un subversīvām darbībām panāk pārmaiņas. Man ir svarīgi mēģināt to atbalstīt, cik tas ir manās iespējās.
Vai varat pateikt, kas jūs pēdējā laikā ir pārsteidzis mākslā? Kādas tendences jūs redzat un kādā virzienā, jūsuprāt, māksla dodas?
Ir tiešām bijis daudz tāda, kas mani nav pārsteidzis. Liels skaits balto mākslinieku vīriešu turpina baudīt savas privilēģijas, kas liecina par to, cik tālu mēs esam no vienlīdzīgākas sabiedrības. Ņemot vērā konkrēto pandēmijas diskursu, es paredzu publiskās telpas pārkonfigurāciju, ko panāks fiziska un temporāla (t.i., digitāla) mākslinieciskā intervence, kas, protams, diezgan ātri var arī pārvērsties politiskā. Tāpat kā biroji un mazie uzņēmumi kļūst par tukšām telpām, arī bagātība un dzimumu atšķirības ir kļuvušas atklāti redzamas. Es redzu arī vairāk transhumānisma izpausmju, ņemot vērā postdigitālo virzienu un publiskā un privātā saplūšanu. Diemžēl tas nozīmē arī muzeju virzību uz populāriem blokblāsteriem – izstādēm, kas galvenokārt izklaidē un, būsim godīgi, sniedz labu iespēju selfijiem.
Deivids Ešlijs Kerrs pie Karlīnas Mežeckas darbiem, 2022
