Idejas un attēli, attēli un teksti
Lauras Veļas, Ērika Caunes un Envijas izstāžu apskats
Ceļojumi, ceļošana un ar to saistītā kņada, iespējams, ir viena no pēdējā laikā visvairāk aprunātajām tēmām – gan tādēļ, ka pēc rudenīgās ziemas dīkstāves par sevi sāk liecināt urdošais pavasaris, gan arī daudz mazāk simpātiska iemesla – Covid-19 – dēļ. Ar patiesu nožēlu jāatzīst, ka negaidītā pandēmija skārusi arī manus tūrisma plānus, tādēļ personiskie ceļošanas uztvērumi burtiski ar katru brīdi iegūst aizvien simboliskāku nozīmi. Domājot un runājot par šo tēmu, jāsecina, ka kāda (kaut pavisam niecīga) ceļošanas pazīme atrodama vairumā mūsu ikdienas paradumu, kaut vai uzlūkojot to psiholoģiskās kondīcijas kontekstā. Proti, tuvākus un tālākus izbraukumus var iedalīt vairākās gana vispārinātās fāzēs: (1) ilgās pēc atrašanās kaut kur citur; (2) priekā par došanos uz kaut kurieni; (3) ekspektācijās, vienalga – pārāk augstās vai zemās; (4) saskarsmē ar realitāti, ko angliski tik jauki mēdz dēvēt par reality check. Šāda stāvokļu izdalīšana var būt pateicīga pašanalīzes metode un, grūti noliegt, ir attiecināma uz plašu situāciju spektru. Šīs četras fāzes var noteikt, piemēram, dodoties uz piemājas pārtikas veikalu, uz kādu saviesīgu pasākumu piektdienas vakarā vai arī ejot aplūkot mākslas izstādi. Konceptuāli mākslas telpu apmeklējums kā ceļojums nav nekas jauns, bet salīdzinoši šaurajā vidē nereti aprobežojas vien ar ceļojumu uz izstādes atklāšanu un nevienam nevajadzīgu solījumu: “Es noteikti atnākšu vēlreiz.” Tādēļ, izvēloties šādu pieeju kā vadmotīvu un apmeklējot Lauras Veļas “Prāta defragmentāciju” galerijā “Māksla XO”, Ērika Caunes Caption this galerijā LOOK! un Envijas “Mēs visi smiesimies, skumsim, raudāsim, atkal smiesimies” Jūrmalas pilsētas muzejā, izrādījās, ka arī šīs trīs diezgan atšķirīgās izstādes atbalso savstarpējās līdzības. Šajā gadījumā – idejas par attēlu, idejas par tekstu un idejas par šo nojēgumu kopsakarībām.
Ceļojums Nr. 1. Atmiņas
Lauras Veļas izstāde “Prāta defragmentācija” galerijā "Māksla XO". Foto: Renārs Derrings
Izstādē “Prāta defragmentācija”, kas līdz 10. martam bija skatāma galerijā “Māksla XO”, gleznotāja Laura Veļa rādīja vairākus desmitus izfantazētu un piedzīvotu atmiņu jeb miniatūru darbu, kas rosinoši izvietojušies gar visām galerijas lielās zāles sienām. Mazo darbu būtība saslēdzas ar māksliniecei tuvo identitātes tēmu un katram šīs izstādes skatītājam pavēra absolūti neierastas interpretāciju iespējas. Cilvēki, laiks, lietas un motīvi, kurus Veļa tik meistarīgi no idejas pārcēlusi glezniecībā, veido subjektīvas asociācijas un tiecas izkristalizēt atbildi uz jautājumu: ko mums katram nozīmē lietu atmiņa? Izstādes koncepcijā minēts, ka “katra atcerēšanās reize pārraksta vienu atmiņu kadru”, tāpēc, nepavisam nenoliedzot šo apgalvojumu, liekas, ka šie nelielie attēli patiesībā ir formulējums kaut kam lielākam. Piemēram, atklātam atzinumam par personiskās pieredzes veidošanos. Galu galā – kā gan jebkurš, kurš nav šo darbu autors, vispār var apliecināt attēloto personāžu un sajūtu leģitimitāti? Mirkļi pārtop jau minētajās lietu atmiņās un veido arvien jaunus, asociācijās balstītus stāstus.
Lauras Veļas izstāde “Prāta defragmentācija” galerijā "Māksla XO". Foto: Renārs Derrings
Pati māksliniece skaidrojusi, ka datortehnoloģiju termins defragmentācija saistīts ar viņas iepriekšējo izglītību un pieredzi (!) informātikas tehnoloģiju jomā. Proti, nosaukumā izmantotais vārds raksturo failu sakārtošanas un saglabāšanas procesu. Līdzīgi arī Laura Veļa kārtojusi atmiņu kadrus sev vien zināmā secībā un parādījusi, ka šis nojaušamais sadrumstalotības princips sevī ietver spēcīgu kodolu. Lielais daudzums mazo darbu (māksliniece radījusi arī paralēles ar padomju laikos populāro spēli sekreķiki) nenomāc cits citu, bet, gluži pretēji, veido neredzamu tīklojumu, kur savienojuma vietas ir atkarīgas no prāta vai atmiņu defragmentācijas rituma.
Ceļojums Nr. 2. Bīstamā tagadne
Ērika Caunes izstāde "Caption this" galerijā "LOOK!". Foto: Kārlis Didrihsons
Gluži pretēju pieeju attēlam savā izstādē Caption this parāda jaunais mākslinieks Ēriks Caune, kurš iedvesmu vizuālajam materiālam smēlies kolektīvajā jeb interneta atmiņā. Izstādē, kas līdz 14. martam skatāma galerijā LOOK!, mākslinieks skatītājiem piedāvā aplūkot savu iecienīto interneta joku jeb mīmu izlasi, ko viņš no virtuālās vides pārcēlis “nopietnajai mākslai” raksturīgākā formātā.
Ērika Caunes izstāde "Caption this" galerijā "LOOK!". Foto: Kārlis Didrihsons
Darbu ir gana daudz, un tematiski tie viegli pieskaras gan sociāli politiskās kritikas laukam, gan arī uzkrītoši parāda visos laikos eksistējušo paradumu smieties par stulbībām vai īpaši pašsaprotamām lietām. Ērika Caunes tehniskā meistarība ir uzteicama, darbojoties gan eļļas glezniecībā, gan grafikā. Kā nojaušams pēc sarunas ar galerijas vadītāju Raivi Alksni, tekstus jaunais mākslinieks uz attēliem drukājis sietspiedes tehnikā, tātad izstādes darbiem izmantojot pietiekami plašu izteiksmes līdzekļu komplektu. Arī attēli tikuši stilizēti vai radīti no jauna, tā veidojot līganas atkāpes no internetā pieejamā satura. Tomēr nedaudz mulsina tas, ka patiesībā šo attēlu kvalitāte ir otršķirīga – tie ir tikai fons mākslinieka atlasītajiem tekstiem angļu un latviešu valodā. Līdz ar to grūti uzminēt, vai izstādes apmeklētājs (un pats autors) pievērš jebkādu uzmanību vizuālajai mākslai vai arī tikai iesmej par glīti pārkopēto tekstu. Ja kāds iebildīs, atsaucoties uz vispārzināmo konceptuālās un tekstu mākslas estētiku, tad šeit attiecīgi der pretjautājums – cik būtiski māksliniekam vispār ir bijis mīmus pasniegt kā konceptu?
Ērika Caunes izstāde "Caption this" galerijā "LOOK!". Foto: Kārlis Didrihsons
Piekrītot Ērikam, jāsaka, ka mīmus tiešām var uzskatīt par absolūti fenomenālu mūsu laiku parādību, vien šoreiz tā īsti nepārliecina tieksme šos jociņus izņemt no interneta vides. Tā sauktajai drazai, ar kuru ik dienas satiekamies sociālajos tīklos, piemīt ne vien izklaidējošas, bet arī prātu aptumšojošas iezīmes, tādēļ negribētos ticēt, ka ar laiku šādas tendences pārņems arī izstāžu telpas un galerijas. Saprotamu komentāru šajā jautājumā Caption this tomēr nesniedz.
Ceļojums Nr. 3. Ārpus laika
Envijas izstāde “Mēs visi smiesimies, skumsim, raudāsim, atkal smiesimies” Jūrmalas pilsētas muzejā. Foto: Auguste Petre
Trešais ceļojums uz gleznotājas Envijas izstādi “Mēs visi smiesimies, skumsim, raudāsim, atkal smiesimies” Jūrmalas pilsētas muzejā sākotnēji šķiet vissarežģītāk īstenojams, tomēr apmeklējums rezultātā sniedz patiesu gandarījumu. Izstādē ar poētisko nosaukumu skatāmi darbi, kurus māksliniece radījusi laikā no 2014. gada, konsekventi attīstot savu glezniecības manieri un panākot ne ar ko nesajaucamu izteiksmes veidu. Atsauces uz mākslas un literatūras vēsturi, laikmetīgo vidi un popkultūru nav uzbāzīgas, bet sevi attaisno, liecinot, ka Envijas atrašanās vienā pulciņā ar Baskjā, Dostojevski, van Gogu, Boviju un Džoniju Depu ir vienkārši pašsaprotama.
Envijas izstāde “Mēs visi smiesimies, skumsim, raudāsim, atkal smiesimies” Jūrmalas pilsētas muzejā. Foto: Auguste Petre
Envijas glezniecību balsta dziļa un atklāta personiskā izjūta pašai par sevi un apkārtējo vidi, kā arī brīva simbolu un tēlu sistēma, kas dažādos veidolos pārvietojas no gleznas uz gleznu. Šos darbus ir neiespējami ierobežot vienā konceptuālā rāmī vai arī vispārināt attiecībā uz “mākslas tendencēm”. Drīzāk tos būtu iespējams analizēt atsevišķi, teju monogrāfiski pievēršoties katram darbam un analizējot to redzamo un neredzamo saturu.
Envijas izstāde “Mēs visi smiesimies, skumsim, raudāsim, atkal smiesimies” Jūrmalas pilsētas muzejā. Foto: Auguste Petre
Par vienu no lielākajiem trumpjiem Envijas darbos, nenoliedzami, var uzskatīt skarbu ironiju – tā brīžiem pārklājas ar paškritiku un pilnīgu apziņas plūsmu. Šeit kā viens no spēcīgākajiem gleznotājas ieročiem jāmin spēja brīvi un izteiksmīgi darboties ar tekstu, kas nereti kļuvis par viņas galveno izteiksmes līdzekli. Daži darbi sastāv vien no konkrētu vārdu attēlojumiem, kaligrāfiskām spēlēm uz audekla, kamēr citos autores radītā poēzija sastopas ar jau pieminētajiem tēliem vai reālām lietām, kuras Envija izmantojusi divās instalācijās. Sadursme starp dažādajiem formātiem (gan burtiski, gan tehniski) tomēr neveicina it nekādu disonansi, drīzāk aicinot pievērst uzmanību mākslinieces talanta amplitūdai.
Ceļojums noslēdzas, braucot vilcienā atpakaļ uz Rīgu, un, klausoties mūziku, austiņās ieskanas Zigfrīda Račiņa dziesma “Tikai prieks”. Tās vārdi “mēs nīstam, mīlam, smejam mēs un ilgojam” ironiski atgādina gan par Envijas izstādes nosaukumu, gan Ērika Caunes vēlmi pievērsties asprātību analīzei, gan par Lauras Veļas atmiņu mākslu.
