Nekas nerodas tukšā vietā
29/01/20
Iepriekšējā reizē, rakstot par dažām 2019. gadā iznākušām grāmatām, iespējams, nedaudz ļāvos vieglprātībai. Bet tas bija iepriekšējā reizē. Nekādu vieglprātību nevar atļauties cilvēks, kurš iedrošinās atvērt un lasīt Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskajā apgādā pērn klajā laisto, kādus trīs kilogramus smago, 807 lappuses biezo un veikalos par vairāk nekā 50 eiro nopērkamo sējumu “Latvija: kultūru migrācija”. Grāmatu sagatavojuši LU Filozofijas un socioloģijas institūta, LU Latviešu valodas institūta, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta un LU Latvijas vēstures institūta pētnieki.
Uzmanību piesaista Māra Kūļa priekšvārds “Kultūru migrācija – ievads pamatjēdzienu filosofiskajā glosārijā”. Autors mēģina argumentēt, kāpēc “kultūru migrācija” ir kaut kas īpašs, akadēmiskajā prātniecībā inovatīvs un svarīgs. Bet vispirms viņš nedaudz paspriež par “kultūras” jēdziena nozīmi un saturu. Mēģinājums, protams, ir bezcerīgs, jo kultūras definīciju ir simtiem un cerēt, ka tieši tavējā būs tā īstā, ir veltīgi. Tas gan neliedz arī man definēt: kultūra ir viss nemateriālais un materiālais, kas cilvēku padara atšķirīgu no pārējām dzīvības formām. Vārds “kultūra” tāpēc ir vienskaitlinieks. Skaidrs gan, ka, pasakot “kultūra ir viss nemateriālais utt.”, uzrodas vērotāja problēma. Ir jābūt kādam, kurš vai kura atrodas ārpus dihotomijas “cilvēks: pārējās dzīvības formas” un var objektīvi izvērtēt (saturiski un kvantitatīvi) atšķirības starp abām dihotomijas pusēm. Tā kā šo hipotētisko “kādu” sakarīgi priekšstatīt ir pagrūti, cilvēks neko vairāk par cilvēciskošanu, respektīvi, darbību kultūras iekšpusē, nespēj. Tādēļ iespējams pateikt, ka, piemēram, lapeņputns, veidojot telpiskas struktūras mātītes pievilināšanai un rotājot tās, “praktizē” kā arhitekts un mākslinieks. Un pievilinātā mātīte, sanāk, ir mākslas kritiķe vai kuratore.
Par migrāciju es sauktu, piemēram, ziemeļbriežu baru ikgadējo pārvietošanos pa tundru un tiem pa pēdām ejošo seno ziemeļbriežu mednieku ierašanos teritorijā, ko tagad dēvējam par Latviju, kad šeit pirms kādiem 13 000 gadu nokusa ledus. Vai – jau mūsdienās – tūkstošu šejieniešu pārcelšanos uz citām zemēm. Ja ziemeļbriežu mednieki un izceļotāji no tagadējās Latvijas ir cilvēki, tad viņu pārvietošanās neapšaubāmi ir kultūras fakts. Taču migrē dzīvnieku un cilvēku bari, nevis “kultūra”.
To saprotot, apjomīgā sējuma autori, gan pieminot (vismaz savu apcerējumu virsrakstos) “kultūru” vai “kultūras”, vai “ideju” migrāciju, tomēr izvairās no ieslīgšanas ezoterikā. Tā vietā, lai izteiktos par abstraktu jēdzienu pārvietošanos flogistonā vai astrālā pasaulē, filozofiskas apceres pratēji, lingvistikas, vēstures, dažādu mākslas nozaru analīzes speciālisti raksta par lietām, ko zina un saprot. Par to, kā atsevišķi cilvēki vai kārtām, vai etnosiem piederīgas grupas, ierodoties tagadējā Latvijā ar savu kultūras pieredzi (vai dodoties tālāk ar šeit iegūto pieredzi), ir ietekmējuši citus atsevišķus cilvēkus, grupas, kārtas, etnosus, deformējot (vienalga – pozitīvi vai negatīvi) esošo pieredzes lauku. Runa ir par konkrētām pieredzēm: kā vācu valoda ietekmējusi latviešu valodu; kā reformācija ietekmējusi Livonijas krāsns podiņu dekoru; kā Nikolajs Sergejevs ietekmējis Latvijas baletu; kā verbatim teātris ietekmējis Alvi Hermani. Un tā tālāk.
Grāmata ir par ietekmēm, mijiedarbību, saitēm un atgriezeniskajām saitēm. Sastatot dažādo autoru ar dažādu degsmi rakstīto, veidojas dabiski raiba, daudzslāņaina, visai bagātīga faktu kolāža. To var reducēt līdz atziņai, ka viss vienmēr un visur ir saistīts un ne atsevišķi cilvēki, ne “tautas” nedzīvo vakuumā – galu galā pat šķietami tukšajā starpzvaigžņu telpā tumšā enerģija stumda tumšo matēriju. Un nereti tieši šī “tumšā enerģija” – aizmirstas vai par nevēlamām vai noklusējamām uzskatītas ietekmes – ir veidojušas to vai citu individuālās vai kolektīvās “identitātes” šķautni vai plakni.
Nenoliedzami interesantajai, uz daždažādām pārdomām mudinošajai grāmatai ir kāds nozīmīgs trūkums. Izlasot aizraujošo Zanes Radzobes rakstu par ietekmēm un impulsiem, kas daudzējādā ziņā strukturē jaunākās parādības latviešu teātrī, gribētos palasīt arī par tiešākām vai kādām citām ietekmēm, kas Latvijā formē tā dēvēto laikmetīgo (vizuālo) mākslu. Katram taču skaidrs, ka tā nerodas tukšā vietā – tā top ar mūsdienu komunikācijas iespējām pārsātinātā informatīvajā vidē, kur konjunktūru veido visi radošo un patērējošo cilvēku vidē laika gaitā un globālā mērogā izauklētie tikumi un netikumi. Par to, cik atkarīga no citu ietekmēm bija latviešu vizuālā māksla 19. un 20. gadsimta mijā, lasām Eduarda Kļaviņa rakstā “Latvijas simbolisms Eiropas mākslas kontekstā”, kas tapis kā referāts konferencei “Nacionālais romantisms un simbolisms Baltijas valstīs” nozīmīgajā izstādē “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs” Orsē muzejā Parīzē 2018. gadā[1]. Diez vai nesen aizvadītajā 20. un 21. gadsimta mijā ietekmju intensitātes ziņā daudz kas ir mainījies. Un par to būtu gribējies palasīt grāmatā ar mulsinošo nosaukumu “Latvija: kultūru migrācija”. Šāds raksts tur lieliski iederētos.
[1] Raksts publicēts Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā “Muzeja raksti 7” (2019).
