Una vita violenta (vardarbīgā dzīve)
Gints Ozoliņš
22/11/2019
“Necenties mani nogrūst bezdibenī, jo bezdibenis mīt tevī pašā”, pravieto Sfinksa, brīdi pirms Edips paveic iecerēto. Kas galu galā ir greizsirdība – vai tas ir psihoemocionāls konstrukts, paaudžu konflikts, cīņa par vietu zem saules un asiņainās izdzīvošanas cīņas nejaušs perpendikuls? Gan Sofokls (429 p.m.ē.), gan Pjērs Paolo Pazolīni (1967), gan Serhio Blanko (2016), šķiet, pauž – ne tikai! Edipa kompleksa dzīlēs rosās arī dievišķie (dēmoniskie) spēki, un jautājums ir – kā nu kurš no mīta atstāstītājiem spēj un vēlas to atklāt. Pazolīni gleznainais neoreālisms neapšaubāmi ir kā radīts Edipa mīta daiļskanīgai dramatizēšanai. Minēsim kaut vai tipiskus pazolīnisma dramatizēšanas vizuālos elementus – arhaiska vide, mežonīga un vienlaikus mūžīga ainava, eklektiski kostīmi, monumentāla sakrālā mūzika vai skaniskais noformējums, kas veidots, izmantojot etnogrāfiskus instrumentus un muzikālus reliktus. Cita starpā uzreiz jāatgādina, ka Pazolīni bija kaislīgs ceļotājs, tomēr viņa ceļojumu galamērķi nav vis luksusa viesnīcas un elitāri kokteiļbāri. Katoliski (un homoseksuāli) orientētais marksists Pazolīni dodas uz Indiju (1961. un 1969. gadā), Keniju un Sudānu (1962. gadā), Ganu, Nigēriju, Gvineju, kā arī Jordāniju un Izraēlu (1963. gadā), kur uzņem dokumentālo filmu Sopralluoghi in Palestina (Filmēšanas vietu meklēšana Palestīnā). 1970. gadā viņš vēlreiz dodas uz Āfriku, lai uzņemtu dokumentālo liecību Appunti per un'Orestiade Africana (Piezīmes par Āfrikas oresteju). Pazolīni arhaisko ceļojumu ģeogrāfija atklājas arī vairākās viņa pilnmetrāžas spēlfilmās – Kapadokijā (Turcijā) tiek ekranizēta Eiripīda traģēdija “Mēdeja” (titullomā – padevīgā režisora ceļojumu pavadone Marija Kallasa), bet Irānā, Nepālā un Jemenā top arābu literatūras kanona “Tūkstoš un vienas nakts pasakas” ekranizējums “Arābijas naktis” (1974). Arī “Ķēniņš Edips” (ar Franko Čiti titullomā) netiek filmēts Beotijā, bet gan Marokas dienvidos. Filmas statistu lomas atveido vietējie iedzīvotāji. Pazolīni Edipa fabulas izklāsts aizsākas pirmskara Itālijā, bet “liekais mīlas auglis” tiek atstāts vietējā pļaviņā. Suģestējoši, dramatiski un nepiekāpīgā likteņa baisie liecinieki ir mēmi, vējā šalcoši koki (operators Džuzepe Rucolīni). Par Pazolīni šeit arī beigsim.
Par Sofokla 429 g. p.m.ē. traģēdijas pirmuzvedumu gan liecību mums nav, vien nolieksim galvas dižā dramaturga priekšā. Dosimies tālāk.
Novembra sākumā Tallinas ielas kvartālā uz “Tu jau zini kur” skatuves pirmizrādi Latvijā piedzīvoja franču-urugvajiešu dramaturga Serhio Blanko dokumentālā teātra žanrā tapusī luga “Tēbu zeme” Dmitrija Petrenko režijā. Intriģējoša šeit ir tēmas izklāsta forma – dokumentāla fikcija, kas skatītāju ieved mēreni neomulīgā arhaiskas kontekstualitātes stāvoklī. Vienkāršāk izsakoties, noziedznieka figūra tiek ievietota skatītāju zālē. The Gardian teātra apskatniece Līna Gārdnere Blanko lugā saskata līdzības ar Čārlija Kaufmana ekrāndarbu “Sinekdoha, Ņujorka” (2008), kurā demonstrēta robežu izplūšana starp fikciju un realitāti.
Izrādē darbojas Martins – slepkava, Fredijs – aktieris, kurš atveido Martinu (abas lomas atveido Kārlis Ērglis) un Trevors Vaits – dramaturgs (Gints Andžāns).
Blanko gan neizvēlas tiešā veidā pārstāstīt senlaiku mītu. Šeit visas kārtis ir atklātas (izņemot neskaidrību par notiekošā patiesumu). Patricīds jau ir noticis un abiem iesaistītajiem (tēvam un dēlam) viņu radniecība ne mirkli nav bijis noslēpums.
Serhio Blanko lugā ievij homoseksualitātes tēmu. Tā pirmajā acu mirklī šķiet lieka un neiederīga. Tomēr iedziļinoties grieķu mīta aizkulisēs nedaudz uzmanīgāk, varam secināt, ka šī ir visnotaļ apzināta rīcība, proti, centieni rast iemeslus patricīda patiesajiem motīviem. Tā nebūt nav tikai kaila greizsirdība tēva un dēla attiecībās. Pirms klasiskās traģēdijas notikumiem risinās vēl kādi būtiski notikumi. Un proti, Edipa tēvs Lājs vainojams Peloponēsas ķēniņa Pelepa daiļā dēla Hrīsipa nolaupīšanā un izvarošanā (lieki teikt, ka Hrīsips skarbo nodarījumu nespēj pārdzīvot un izdara pašnāvību). Dievi noskaišas un nolād Lāju, viņa ģimeni un visu tautu. Atgriežoties pie Martina un Trevora attiecībām, Blanko izspēlē reversu darbību – Martins uzsāk dramaturga pavedināšanu, bet Trevors šķietami šo “piedāvājumu” noraida.
Izrāde lielā mērā nodarbojas ar dramaturģiskā materiāla vienlaicīgu konstruēšanu un izspēli. To var saukt par drosmīgu soli, dramaturga pārdomās iekļaujot refleksiju par Pazolīni ekrāndarbu. Drosmīgu tādā nozīmē, ka ar Pazolīni dramatisko kolorītu nevienam nebūs viegli sacensties.
Neskaidra gan paliek notiesātā Martina un viņa atveidotāja Fredija līdzību iezīmēšana (līdz pat apavu fasona salīdzināšanai un polemizēšanai par tēmu ricchi e poveri). Jautājums tomēr paliek atklāts – par lugas spēju šos mīta apakšslāņus pilnvērtīgi izvērst un izskaidrot skatītājam. Varbūt tāpēc dramaturga pārdomās ieskanas pārmetums Martinam (un arī skatītājam) par labas izglītības trūkumu un nespēju sekot sarežģītam naratīvam. Kas attiecas uz pašu inscenējumu un aktieru darbu, tad šeit nudien ikvienam jāizsaka uzslava. Un galu galā, izrāde ar to vien ir vērtīga, ka liek uzmeklēt Pazolīni filmu un to beidzot noskatīties.
