Kā izmainījās vērtības
Man ir sajūta, ka pasaulei un mums, cilvēkiem, visiem kopā tiek dota unikāla iespēja kļūt labākiem, atgriežoties pie cilvēciskā. Praktiski visās jomās attieksme no “MĒS un VIŅI” nomainās uz “MĒS”, vienkārši šī vīrusa priekšā MĒS VISI esam vienādi.
Slavas, varas, dekoratīva skaistuma un materiālas pasaules vērtības pāris dienu laikā “nokritās cenā” un tapa novecojušas.
Pēkšņi nomainījusies vērtību sistēma – vērtība ir veselība, rāms prāts, ģimene, mīļie, tuvie cilvēki, saulaina diena un cilvēcība vienam pret otru.
Itālijas influenceri vāc līdzekļus slimnīcām, un Nīderlandē vīrusu izslimojis pāris kā influenceri dalās informācijā, kā labāk, saudzīgāk, drošāk to izslimot, pasargājot citus.
Man pašai ir rāmāks prāts un vairāk harmonijas nekā vairākus pēdējos gadus, joņojot ikdienas – sauksim to par biznesu – skrējiena neprātīgajās stafetēs un kopējā maratonā.
Manus nebeidzamos darba joņus uz brīdi pa īstam ar gandarījumu spēja apstādināt foršs pabeigts objekts un klientu prieks vai aizbēgšana uz mežu, vientulīgu jūru, kādu vientulīgu salu vai citu mežu/džungli otrā pasaules malā un patiešām foršs koncerts vai kāds mākslas notikums.
Tagad, pāris dienu laikā, pasaule pēkšņi pilnīgi ir izmainījusies un izmainījusies ir arī mana ikdiena. Es gan esmu palikusi tā pati un, godīgi sakot, beidzot vienkārši esmu, viss, nekas vairs nav nokavēts, un neko vairs nav iespējams nokavēt.
Šīs abas brīvdienas mēs, radinieki, sazvanījāmies biežāk, nekā ierasts, ar draudzenēm braucām uz jūru un mežu staigāt, elpot, piedzīvot būšanu dabā un būšanu kopā.
Vakar pēc klaiņošanas dabā ieslēdzu labu filmu, reklāmas pauzēs internetā klejoju pa Parīzes d’Orsē muzeja (Musee d’Orsay) kolekcijām, vēlreiz izstaigāju Amsterdamas Nacionālo muzeju (Rijksmuseum) un tiku līdz Brazīlijas Sanpaulu Mākslas muzejam (Museu de Arte de São Paulo, MASP), pēc tam uzliku un noskatījos nākamo filmu.
Svētdienā atvēru acis agri, atdarīju logu, lai izvēdinātu guļamistabu, izdzēru kļavu sulas glāzi un Facebook pamanīju Gundara Āboliņa superīgo ideju dalīties ar mums “Dekamerona” lasījumos, iepazinos ar Teātra trupas “Kvadrifrons” līdzīga satura piedāvājumu tiešsaistes lasījumos un pārliku galvā, kad es pati “Dekameronu” esmu lasījusi. Secināju, ka neatceros tieši neko. Toties ļoti labi atminos Albēra Kamī “Mēri” – pat sajūtas, kādas bija lasot. Interesanti. Un mirklī tapa diezgan skaidrs – kā nākamnedēļ jāsaplāno diena tā, lai pēcpusdienās ap pulksten 15 var klausīties “Dekameronu”.
Draugi un paziņas ārpus Latvija apjautājas, kā man un mums klājas, un padalās tiešsaistes iespējās skatīties Metropolitēna operas straumējumā, un sūta savas apkārtnes šīs dienas bildes.
Tieši vakar sākām dalīties ar draudzenēm ar grāmatām, ko lasīt.
Es pavisam noteikti esmu tālu no ļoti pareiziem dzīvesveida scenārijiem, un vienlaikus mani ikdienas rituāli, kas izveidojušies ilgā laikā, noder veselīgākai šodienai: no rīta pa rokai man ir tēja, zaļā tēja, tai pēc garastāvokļa pievienojas mūsu platuma grādu augi – vībotne, priežu skujas, priežu pumpuri.
Vairākus pēdējos gadus pavasarī trendīgajos smūtijos blenderēju iekšā pieneņu dīgstus kopā ar nomazgātām saknēm. Jau gaidu sezonu. Pagaidām der spināti un viss, kas diedzējams.
Skābeņu zupa ar pieneņu un gārsu dzinumiem, lakšiem, grūbām vai putraimiem, griķiem ir vienkārši ļoti garšīgs un laikam veselīgs ēdiens, vismaz pēc pašsajūtas man tā šķiet.
Pati uz savas vasarās divreiz iegūtas saaukstēšanās bāzes un pilnīgi zaudētas balss (pavisam bez skaņas) esmu izmēģinājusi ļoti iedarbīgu metodi – priežu pumpuru tēju… Aptuveni vienu dienu dzīvojot bez skaņas un izdzerot pāris litru šīs tējas, jau nākamajā dienā balss atgriezās, lai arī bija sajūta, ka dzeru kaut ko starp sveķu un darvas uzlējumu.☺
Mēs esam mežu, pļavu, koku, ziedu, lapu un sakņu, un jūras cilvēki, un šīs visas senās zināšanas ir mūsos iekšā, nodotas no paaudzes uz paaudzi dzimtās, un, lai cik mistiski jokaini tas izklausītos, tieši tagad, izrādās, tās noder.
Mana vecmāmiņa pirms daudz gadiem siena laikā dakterēja apkārtnes kaimiņus no čūsku kodumiem ar pieneņu sakņu un piena uzlējumu. Skaidrs, ka ne jau tāds uzlējums spēj izārstēt mūsdienās radušos mutējušos vīrusus, tomēr visi dabas preparāti veido un rada ķermenī imunitāti. Praktiski jebkas, pat modificēts ātrās ēdināšanas ķēdes saldētais izstrādājums kaut kādos pirmsākumos ir sācies dabā. Tātad, ja daba/augi ir spējuši pastāvēt daudz ilgāk vēl pirms mums, cilvēkiem, ļoti iespējams, ka dabā ir viss nepieciešamais imunitātei. Un ar šo es tomēr nedomāju sikspārņu lietošanu uzturā, bet gan augu nonākšanu mūsu organismā.
Un vēl viens stāsts. Reiz, 2007. gadā, mēs ar draudzeni ceļojām pa Malaiziju un ciemojāmies džungļos joprojām mītošā vietējā ciltī. Jā, tas jau bija pārvērties par tūristu pasākumu, tomēr gājām dabiskā pārgājienā pa džungļiem kopā ar vietējo indiešu izcelsmes puisi augu zinātāju un cilts pārstāvi. Lai arī viņš nerunāja angliski, mēs diezgan ātri atradām kopīgu valodu par/ap augiem… Viņš paņēma mani aiz rokas, veda pa taku un rādīja, ko drīkst ēst, ko ne. Dažus augus es atpazinu, lielāko tiesu – ne. Augu pazinējs stāstīja angliski, kā praktiski iespējams izdzīvot dabā, kā iegūt ūdeni. Kādā takas posmā abi vīri rādīja uz ceļmallapām un jautāja, vai zinām, kas tās ir un ko ar tām dara (kompānijā bijām mēs, divas latvietes, vācietis, briti, vēl kādi latīņamerikāņi, visi raustīja plecus). Mēs protams teicām “jā” un stāstījām, kā tās lieto.
Zināt un pazīt dabu ir dabiski un vienkārši interesanti. Forši, ka tagad ir laiks no jauna ar to iepazīties. Skatāmies ekrānos kultūru un dabā atkaliepazīstam dabu.
Santa Meikulāne
