Foto

Kas lai zina

Pēteris Bankovskis

17/01/20

Gads strauji ritina dienas nu jau pavasara virzienā, bet atskati uz 2019. gada 365 dienās notikušo, ieraudzīto, saklausīto, sataustīto, jā, arī izlasīto, negrib izsīkt.

Pērn klajā nācis krietns skaits vērtīgu grāmatu. Ja tās saliktu kaudzē, nezin vai atrastos daudzi, kam šo kaudzi būtu pa spēkam pacelt. Galvenais notikums nenoliedzami bija “Latvijas mākslas vēstures” 3. sējums divās grāmatās (sastādītājs Eduards Kļaviņš; tekstu autori Eduards Kļaviņš, Elita Grosmane, Valdis Villerušs, Imants Lancmanis, Inese Sirica, Kristiāna Ābele, Daina Lāce, Silvija Grosa). Tas aptver mākslas norises laikposmā no 1780. līdz 1890. gadam, respektīvi, no laikmeta, ko Vilhelms Neimanis reiz nodēvēja par Baltijas mākslas pavasari, līdz Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša un Johana Valtera triumfālajam uznācienam. Par galveno šo notikumu gribas dēvēt tāpēc, ka diezin vai pārredzamā (un vispār) nākotnē būs iespējas un nepieciešamība veidot citu tik visaptverošu, panorāmisku un reizē detaļām bagātu Latvijas mākslas kopainas portretējumu.

Mākslas vēsturei tiešāk vai netiešāk ir sakars arī ar Latvijas Nacionālā arhīva sērijā “Vēstures avoti” izdoto Valdas Kvaskovas sarūpēto Jelgavas mākslinieka un pedagoga Jūliusa Dēringa ceļojumu piezīmju sējumu. Kā jau avotu publikācijām pienākas, tas izdots oriģinālvalodā, turklāt ir arī tulkots latviski (atsevišķā grāmatā) un bagātīgi komentēts. Un, tāpat kā iepriekšējais Dēringa izdevums – memuāri, ir aizraujoša lasāmviela katram, kam ir vēlme un dziņa detaļās, raksturojumos un stilā sajust, sasmaržot aizgājušā, fiziski neatgriežamā laikmeta struktūru un faktūru.

Vēstures avotu publikācijām kā vēsturiskās domas iespējamības pamatam pagājušajā gadā ir pievērsta īpaša uzmanība. Starp maniem favorītiem lasāmgrāmatu klāstā bija arī profesora Aleksandra Ivanova monogrāfija “Latvijas arheogrāfija”. Tajā sistematizētas zinātnieka gadiem krātās atziņas par avotu publicēšanu, par to, kas un kā darāms, lai publikācijas nebūtu pavirši diletantiskas (tādu diemžēl nekad nav trūcis), bet būtu zinātniskajam standartam atbilstošas. Starp citu, tieši Latvijas Nacionālā arhīva apgādātos Dēringa sējumus Ivanovs izceļ kā perfektas avotu edīcijas paraugus un piemērus. Līdzīga kvalitāte piemīt arī Gvido Straubes un Munta Auna sagatavotajai grāmatai “Vidzemes 1624./1625. gada arklu revīzija. Turaidas, Krimuldas un Siguldas pilsnovadi” līdz ar Turaidas un Krimuldas pilsnovada 13.–18. gadsimta vēsturiskās ģeogrāfijas apceri.

Vēstures avotu lasīšana nav dīka, garlaicīga un bezjēdzīga nodarbošanās. Man, lasot Vidzemes arklu revīzijas sarakstus, ienāca prātā šādas sinhronitātes.

Tajos gadu desmitos. Poļu-zviedru karš tuvojās beigām, cita pēc citas Vidzemē notika arklu revīzijas, Kauve Matčs Lēdurgas muižā sakarā ar buršanu tika sadedzināts kopā ar savu dēlu, tāpēc svītrojams no zemnieku saraksta, kāds cits svītrojams, jo poļu nomocīts līdz nāvei, bet vēl viens tāpēc, ka nejaušības pēc zviedru karavīru nosists; dažā muižā vairs nebija neviena zemnieka, un īpašnieks pats ara un sēja tīrumā nedrošā cerībā, ka līdz pļaujas laikam gan jau, gan.

Tajos gadu desmitos. Rīgu uzzēģelēja pirmie holandiešu tirgotāji, līdz ar citām precēm atvedot uz dēļiem vai audekla gleznotas bildes. Kas vairs pateiks, kādas. Bet viens otrs saklausījās vai varbūt saausījās, ka arī pilsonis drīkst ar tādām istabas rotāt, un bildes atrada pircējus gan jau, gan.

Tajos gadu desmitos. Vakarzemē, tāltālu no Zviedru Vidzemes un landtāga sapluinītās Kurzemes, bildes darināja vīri, par kuriem nei Vidzemē, nei Kurzemē neviens i dzirdējis nebija gan jau, gan.

Tajos gadu desmitos. Diplomāts Pīters Pauls Rubenss ar otu un slepeniem ziņojumiem gleznoja liela stila un liela formāta eiropeiskas kaislības, jaunais dzirnavnieka Harmena fan Reina dēls tēloja pats sevi, bet dažus gadus par viņu vecākais Klods (trešais no Žana Želē pieciem dēliem) jau domāja ainaviski gan jau, gan. [1]


Klods [Lorēns]. Ainava ar tirgotājiem. 1629. 97,2 x 214,36 cm. © Washington, National Gallery of Art, Samuel H. Kress Collection.

Gan jau, gan. Ikurzeme, Ividzeme, Ilatgale [būs] mūsu. Un jaunsaimnieks un velns būs mūsu. Tajos gadu desmitos.

Gan jau, gan. Pašiem sava Mākslas akadēmija ar Ainavu glezniecības darbnīcu un Purvīti būs mūsu. Tajos gadu desmitos.

Gan jau, gan. Vakarzemē teozofs Pīts Mondriāns cilvēces nākotni saredzēja rūtiņās, bet dievzemītē par to neviens i dzirdēt negribēja. Tajos gadu desmitos.

Gan jau, gan. Mondriāna rūtiņas bija atšķirīga lieluma, un dažas pat sarkanas, dzeltenas vai zilas. Kā jau pie cilvēkiem. Tajos gadu desmitos.

Gan jau, gan. Beigtais Meierovics un beigtā Kristīne Bakmane, un beigtais Fricis Gailis, un lielo cilvēku slepenā diplomātija būs mūsu. Tajos gadu desmitos.

Gan jau, gan. Tajos gadu desmitos. Pirms hercoga Jēkaba un pirms Kārļa Ulmaņa.

*

Skaidrs, ka arklu revīzijas materiālu lasīšana var mudināt uz visvisādām pārdomām un uzplaiksnījumiem. Vienam tādi, citam – nezin kādi. Tāpat noteikti būs, arī ja internetā sameklēsiet Agra Dzeņa sagatavoto Rēzeknes stārastijas 1772. gada dvēseļu revīzijas elektronisko publikāciju. Vēstures arkli un vēstures dvēseles. Šķietami garlaicīgās vēstures avotu publikācijās.

2019. gads, iespējams, joprojām zemdegās gruzdošās valsts simtgades iespaidā, bija vēstures lasāmvielas bagāts. No avotiem vēl jānosauc Ērika Jēkabsona un Jāņa Šiliņa sagatavotās Latvijas Neatkarības kara dokumentu publikācijas divas daļas: “Cīņa par brīvību: Latvijas Neatkarības karš (1918–1920) Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumentos”. No rakstu krājumiem pavisam svaigs un lasīšanai jau atvērts ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas apgādā klajā nākušais rakstu krājums „Viduslaiku Livonija un tās vēsturiskais mantojums” (sastādītāji Andris Levāns, Ilgvars Misāns un Gustavs Strenga). Tos, kam joprojām dārgi Pērkons un Pīkols, Potrimps un Pergrubis, iespējams, pie prāta vedīs Alda Pūteļa monogrāfiskais pētījums par pseidolatviskās pseidomitoloģijas Romoves birzi – “Domas par latviešu mitoloģiju”.


Par izcilu notikumu gribas pasludināt Valtera Grīviņa sagatavoto Hermaņa Enzeliņa “Skatu Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē” paplašināto un komentēto izdevumu (pirmizdevums1932. gadā). Vēsturiski sacerējumi, tāpat kā pārsvarā jelkas no reiz rakstītā, šādā vai citādā ziņā mēdz novecot – nāk klāt jauni dati un fakti, dažas par neapgāžamām uzskatītas hipotēzes tiek atmestas utt. Tā tas gan jau ir arī Enzeliņa gadījumā. Bet aizrauj šī darbīgā zemniecības ideologa un praktiķa apbrīnojamās dzimtā novada vēstures zināšanas un prasme tās sakārtot, aizrauj stils un materiāla atlase. Ar pēdējo arī beigšu šo fragmentāro ieskatu pērnā gada vēstures literatūrā. Enzeliņa grāmatā nodaļā “Kapsētas un citas pēdējās atdusas vietas” lasām:

“Baznīcas likumos, kas lielvarenā ķēniņa un kunga Kārļa XI, zviedru, gotu un vendu valdnieka uzdevumā 1696. gadā sastādīti un 1697. gadā iespiesti, noteikta arī kristīgā apglabāšana. Kas kristīgi dzīvojuši, pēc šķiršanās no šīs pasaules, godīgi un pienācīgi apglabājami un par viņu miršanu nākošā dievkalpošanā baznīcā no kanceles jāziņo, pateicot Dievam par viņu žēlīgu atpestīšanu, un lūdzot Dievu, lai tas apbēdinātos piederīgos iepriecētu. Par mirušiem jāzvana ar vienu vai vairāk zvaniem, vienu vai vairākas reizes, skatoties pēc katra kārtas, ne nu jau aiz māņticības, bet lai pasludinātu mirušo aiziešanu un lai dzīvajos modinātu pārdomas par miršanu un iznīcību. Pavēlēts atturēties no dārgiem zārkiem un līķu tērpiem un uz apglabāšanu aicināt tikai nedaudzus aizgājēja tuvākos piederīgos. Līķu apglabāšanai jānotiek visā klusībā bez kādām svinībām un mielastiem. Līķim lai seko vienīgi tie, kas viņu aiznes un apglabā. Mācītājiem, piedraudot ar sodu, aizliegts izbraukt uz bēru mājām, tur apdziedāt līķus un teikt izvadīšanas runas. Līķa runa lai ir īsa, mirušā dzīvei piemērota un bez nepelnītas uzslavas. Kapiem baznīcā jābūt 3 olektis dziļiem un bez sevišķas kapu kopiņas, lai netraucētu satiksmi. Ap kapsētu jābūt sētai un kapsētas tajās gulošo dēļ jāuztur labā kārtībā. Pie to apglabāšanas, kas bezdievīgu dzīvi veduši un rupjos grēkos miruši, mācītāji lai nepārsteidzas, bet lai prasa pasaulīgai tiesai, kas katrā atsevišķā gadījumā darāms viņu apbedīšanas ziņā. Tāpat arī pašslepkavām.”

*

Kas lai zina, vai viss tika izdarīts pareizi ar Kauvi Matču Lēdurgas muižā, kas sakarā ar buršanu sadedzināts kopā ar savu dēlu, vai ar to, kurš poļu nomocīts līdz nāvei, vai ar vēl vienu, kurš nejaušības pēc zviedru karavīru nosists. Kas lai zina, kā izdarīsies ar mums ikkatru. Bet vēsture māca darīt šā vai tā. Vai iemāca arī? Parasti jau ne.

 


[1] Rembrants Harmenszons van Reins. Pašportrets beretē ar spalvu. 1629. 89,5x73,5 cm. Boston, Isabella Stewart Gardner Museum.
Pīters Pauls Rubenss. Marijas Mediči ierašanās Marseļā. 1622. 29,5x39,4 cm. Paris, Louvre.
Klods [Lorēns]. Ainava ar tirgotājiem. 1629. 97,2x214,36 cm. Washington, National Gallery of Art, Samuel H. Kress Collection.