Māksla mēra laikā: pēdējā sezona
“Neviens nespēlēja bumbu, neviens nestaigāja pa ielām maskās, neviens neizspēlēja komiskas ainas, nekādu priekšnesumu un jautru izrāžu, …tovasar pat netika rīkotas zirgu skriešanās sacīkstes, uz kurām parasti pulcējas daudz ļaužu.”
XVII gadsimta Florences iedzīvotājs
1629.gada rudenī Itālijā ienāca mēris. To ienesa vācu landsknehti, precīzāk – blusas, kuru barība tie bija. Kara posts, kā tas itin bieži gadās, atnesa cita veida postu. Nevienu epidēmiju nevar nosaukt par “dabisku fenomenu”; epidēmiju sociālais aspekts ir ne mazāk svarīgs par bioloģisko, proti, mēris, dilonis, spāņu gripa, AIDS vai koronavīruss vairāk attiecas uz mums, nekā uz neredzamām ļaunām radībām, kas mūs ēd no iekšpuses. Bet, ja tas attiecas uz mums, tad tas attiecas arī uz mākslu, tā kā attiecības ar t.s. Daiļo ir tas, kas atšķir cilvēku no visiem pārējiem. Es ar to domāju apzinātas attiecības, reflektētas, nodoma vadītas. Protams, var piekabināt arī nedaudz teoloģijas: cilvēks ir mirstīgs, Dievs ir visvarens, Daiļais ir Dieva atribūts, tāpēc tas viss it kā ir viens un tas pats. Viduslaikos Eiropā tā arī domāja; tiesa, arī XVII gadsimtā, lai arī nedaudz citādāk. Taču zemāk es centīšos pateikt dažus vārdus par to, kā nāvējošas masveida slimības ir saistītas ar Daiļā ideju, skatītu nepavisam ne no reliģijas skatpunkta. Jo, ņemot talkā reliģiju, viss ir samērā skaidrs.
Tātad, Itālija, Florence, 1629.–1630. gads, plosās mēris. Ar epidēmiju cīnās; tā kā blusas nesošie landsknehti izsoļojuši cauri Pjemontai, tad Pjemontu nolemj izolēt, noslēdzot Apenīnu kalnu pārejas. Kukuļi, sakari un prasta ļaužu dabiskā nevīžība padarīja šo pasākumu bezjēdzīgu; mēris tomēr ieradās Florencē, un tad pie lietas ķērās pilsētas valdība. Tā ieviesa karantīnu, radīja īpašu orgānu ar daiļu nosaukumu Sanita, apglabāja mēra slimniekus atsevišķi un ievērojot visus piesardzības soļus, atvēra patversmi un slimnīcu, mājās ieslēgtajiem florenciešiem piegādāja maizi un vīnu, bet brīvdienās arī šo to vēl. Nupat Tvitera ziņu lentē es izbaudīju video, kurā padzīvojis itālis (liekas, tā bija Boloņa) satrakojās, ieraudzījis lielveikalā tukšus plauktus. ITĀLIJĀ NEVAR NOPIRKT PASTU!!! Itālis žestikulēja un kliedza, ka nekas tāds nav bijis pat Otrā pasaules kara beigās. Koronavīruss, sak, ir ļaunāks par fašistiem un antifašistiem. Nezinu, vai viņam taisnība, jo Musolīni vēl 1930. gados sarīkoja kampaņu pret pastu: sak, no tās itāļi pieņemas svarā un kļūst par nekam nederīgiem karotājiem. Rezultātā brangu daļu Ziemeļitālijas pārvērta par rīsu lauku. Manuprāt, tieši šajā apstāklī meklējams viens no dučes tik graujošā kraha iemesliem. Vēl vakar viņš no tribīnes taisīja jocīgus ģīmjus, bet šodien jau karājas ar galvu uz leju. Itālijā pret pastu ir jāizturas ar visu cieņu.
Taču atgriezīsimies Florencē 1630. gada vasarā. Mājās ieslēgtie pilsētnieki izklaidējas, kā nu kuram nesās prāts; nu, nevar tak augu dienu un nakti garlaikoties, lai arī Kaulainā nezaudē modrību ar savu izkapti, pār kuru lēkā vācu mēra blusas. Un šajā punktā, kad viss ir drūms un baiss (tajos laikos no epidēmijas mira vismaz desmit procenti pilsētu iedzīvotāju, bet vispār uz to sauli varēja doties arī katrs otrais), dzimst māksla, dzimst jaunas attiecības ar Daiļo, bez muļķiem un lielajiem stiliem. Jo tādos apstākļos plaukst un zeļ tikai viens Lielā Stila variants – Baumu Māksla. Taču šīs baumas kā reiz ir visneinteresantākās, tipiskākās; skaidrs, ka pie visām nelaimēm vainojami burvji, svešzemnieki un ebreji. Florencē viss notika tieši tāpat; smieklīgākās tā laika baumas – stāsts par sicīliešu (svešzemnieks!) ārstu, kurš pielaidis mēri saviem pacientiem ar puvušām vistām. Tas jau ir uz mata kā pašreizējais koronavīruss ar savu izcelšanos dzīvnieku tirgū Ķīnas pilsētā Uhaņā. Neatkarīgi no šīs versijas patiesuma (un tā izskatās pēc patiesības) šis stāsts ideāli sapasē ar Mēra Laika Baumu Lielo Stilu: te ir gan draudīgie ķīnieši (tas amerikāņiem un eiropiešiem), gan eksotiski dzīvnieki, kas nes mums bojāeju, un pat (tas jau pašiem ķīniešiem) tas, ka vīrusu ievazājuši kaut kādi zvēri, kas ievesti (nelegāli! kas arī ir ļoti svarīgi) kaut kur no Dienvidaustrumāzijas, vai tik ne no Malaizijas (no ārzemēm!). Tā ka visi noteikumi ir ievēroti: vainīgi ir Citi, svešzemnieki un dzīvnieki (kas tak arī kaut kādā ziņā ir ārzemnieki).
Taču mēs jau atkal esam novirzījušies no Florences 1630. gada vasarā. Ja atmetam baumas, tad pilsētnieki aiz slēgtām durvīm individuālā kārtā nodevās dažādām nodarbēm. 1631. gada janvārī pamest mājas jau bija kategoriski aizliegts. Pilsēta kļuva pavisam tukša. Kāds Džovanni Baldinuči, kurš izdzīvoja un sarakstīja memuārus par mēra laiku, piezīmēja, cik gan melanholiski izskatījušās tukšās pilsētas ielas un baznīcas. Tiesa, slēgtajās telpās kūsāja spiesta dzīve, un tā radīja mēra laika mākslu. Kādas divas tīnes, izmantodamas vecāku prombūtni (interesanti, kā un kur viņus izlaida ārā?), devās uz kaimiņu māju padancot. Pārkāpējas saķēra, bet viesus uzņēmušo tēti un mammu aizraidīja uz cietumu. Kāds cits māsu pārītis izrādījās bagātākas ar izdomu. Viņas sāka ņirgāties par savu jaunāko brāli visartistiskākajā veidā. Viena no viņam – jau pēc aresta – tiesnešiem paziņoja: “Lai kavētu laiku, mēs uzlikām jaunākajam brālim masku un dejojām viņam apkārt, līdz mūs pa logu pamanīja pilsētas sardzes vīrs.” Ko ar māsiņām iesāka – nav zināms, taču šis atgadījums ir svarīgs, lai saprastu, kā mēs šodien (vakar, aizvakar) sastopamies aci pret aci ar vīrusu un kāda māksla tam var sekot. Vai jau ir sekojusi.
Florenciešu māsas – gan tās, kas vienkārši dejoja ar kaimiņiem, kā arī tās, kas dejoja ap nelaimīgo brālīti, – arestēja ne tāpēc, ka viņas iznēsāja mēri pa kvartālu vai pilsētu. Neviena no viņām nepameta slēgtās mājas. Nē, meiteņu noziegums bija tāds, ka viņas centās priecāties, turklāt visnepiemērotākajā – no mācītāju un pilsētas varas vīru skatpunkta – veidā. Viņas kavēja laiku, kura bija pārāk daudz – jo nebija taču ne grāmatu, ne televizora, ne viedtālruņu. Māšeles kavēja tukšo laiku, proti, viņas to piepildīja ar Daiļo. Tas arī ir tas punkts, kur dzimst mēra laika māksla.
Nāve rada prombūtni; jo vairāk mirušo ir dzīvo vidū, jo vairāk ir brīvu vietu; taču šīs vietas nez kādēļ netiek sadalītas starp izdzīvojušajiem, bet tā arī paliek tukšas. Mēģinājums piepildīt no rutīnas izkritušo laiku – kā arī telpu, tā kā jebkura epidēmija, XII , XVII vai XXI gadsimtā, padara nupat ļaužu pilnās vietas tukšas – ir riskants, jo šajā gadījumā tu sāc spēkoties, cīnīties ar nāvi un tātad ar sākotnējo lietu kārtību, vienalga kas to noteicis – Daba vai Dievs. Mēra laiku māksla vienmēr ir zaimošana, jo tā iestājas pret lietu hierarhiju; tā nav cilvēka lieta – strīdēties ar to, kas stāv augstāk par cilvēku un tā gribu. Un tomēr šāda māksla rodas, un tā vienmēr ir šaubīga, dziļi nepiedienīga. Bet kādas domas gan raisītos prātā, teiksim, kādā Venēcijas laukumā, kur pašlaik karnevāla vietā nav nekā? Vai neuzņemt pie Svētā Marka baznīcas porno filmiņu, kamēr tur tukšs? Vai neuzrakstīt uz zvanu torņa sienas kaut ko tādu kā “For whom the fucking bell t®olls”?
Pašlaik Boloņa un Venēcija ir tukšas – protams, ne tā kā Florence 1630. gadā, un tomēr. Skatam ir atklājušās šo slaveno pilsētu kontūras un ainavas. Es kāri apskatu tukšo ielu, laukumu, baznīcu fotogrāfijas un saprotu, te nu tas ir – Daiļais. Daiļais nu jau atkal ir atnācis roku rokā ar Baiso, ar Bailēm, ar Paniku; šodien mūsu pasaules panikas lēkmes ja ne ārstē, tad vismaz attaisno iespēja pamielot acis ar tukšajām Boloņas marmora galerijām. Un tā ir Māksla, kas radusies itin kā pati no sevis, vienkārši mums ierasto vietu tēli ir pārklājušies ar vīrusa izplatīšanās un pret to vērsto ārkārtas pasākumu sekām. Māksla kā dzīvības un nāves blakne. Taču pastāv arī cita mēra laika māksla; un tā ir apzināta, vismaz daļēji. Tā ir māksla, ko radīja divas florenciešu māsas 1630. gadā – protams, ar viņu nelaimīgā brālīša piedalīšanos.
Māsas uzmauca zēna sejai masku un sāka dancot viņam apkārt. Tas ir vēsturisks, teatrāls, artistisks un pat zaimojošs akts. Maska – ērmota, baisa, ar lielu knābi – ir galvenais viduslaiku Eiropas epidēmiju atribūts; interesanti, ka tās funkcija tolaik bija citādāka nekā tagad. Ārsti, galvenie masveida likstu pārnēsātāji un upuri, centās glābties, sabāzdami šajos knābjos īpašas zālītes, kuru dūmi, kā tolaik tika uzskatīts, aizsargā no inficēšanās. Maldi ir palikuši pagātnē, bet tēls ir saglabājies – atmiņā paliekošs, šaušalīgs tēls, itin kā tā būtu nāve pati, kas knābj mūsu dzīves, izknābdama dvēseles no mirstīgajām miesām. Maska – tā ir Nelabā seja. Jā, ārstiem vienmēr klājies smagi, bet jo īpaši epidēmiju laikā. Viņi biežāk mira, viņus turēja aizdomās negantos nodomos un masveida inficēšanā, viņus dēmonizēja, sita, nogalināja, visbeidzot, viņiem nācās nēsāt nejēdzīgas maskas. Pagāja gadsimti; Florences Sanita laikos maskas bija citādākas un tās vilka citos nolūkos, taču šausmas, ko tās vieš, ir palikušas. Nāve aiz maskas. Florences meitenes sarīkoja nāves deju mēra laika garā. Viņas patiešām līksmoja, jo bija ļoti bail un ļoti garlaicīgi. Laikam jau spēcīgākā māksla rodas tieši no šādas kombinācijas.
Florences meičām bija sekotāji, turklāt daži no tiem gana negaidīti. Gustavs fon Ašenbahs, piecdesmit gadus vecs vācu rakstnieks, kurš atbraucis uz Venēciju 19… gadā, nonāk tur holeras epidēmijas laikā. Iegrimis savā nepiedodamajā mīlā pret poļu zēnu vārdā Tadzio, viņš epidēmiju neievēro; Ašenbahu nodarbina ne tikai viņa jūtas, bet arī tas, kā viņš šo jūtu iespaidā izskatās. Un, lūk, solīds kulturāls vācietis ierodas pie bārddziņa, lai iegūtu jaunu seju – jaunu, skaistu, vulgāru. Jo tuvāk Nāve, jo stiprākas alkas pēc Daiļā, lai arī tik karnevāliskā paskatā. Un Ašenbahs – ar bārddziņa palīdzību – uzvelk holeras masku: “Ašenbahs, ērti zvilnēdams, nekādi nespēdams pretoties, bet drīzāk gan juzdams satrauktas cerības, ko modināja šī norise, spogulī vēroja, kā viņa uzacis izliecās noteiktāk un samērīgāk, acis pagarinājās un, pateicoties vieglam skropstu noēnojumam, iemirdzējās spožāk, viņš redzēja, kā sejā, kuras brūnganā āda bija izskatījusies kā izmiecēta, viegli uzziests, atplauka maigs sārtums, kā lūpas, kas nupat vēl bija bālas, iezaigojās kā sulīgas avenes, kā ar krēma un atjaunotāja palīdzību izzuda grumbas vaigos un gar muti, krunkas ap acīm, – sirdij dauzoties, viņš spogulī ieraudzīja ziedošu jaunekli.” Visbeidzot, viņš nes šo masku, savu jauno seju, uz pludmali, kur peldas Tadzio – un, protams, mirst.
Tā ir tā pati mēra laiku māksla, kurai nodevās florencietes. Daiļas būtnes dejo ap baisu masku – nepiedienīga jautrība pie atvērta kapa malas. Nē, šausmas šādā veidā netiek uzvarētas, tās pat netiek piejaucētas; šādā mākslā nevietā dzimušās jautrības nejēdzība šausmas tikai pastiprina. Nāve neatkāpjas otrajā plānā; gluži pretēji, tā iegūst tiesības dzīvot, ienāk ikdienā, taču ka kaut kas ārkārtējs, ārpus ierastās kārtības.
Tamdēļ arī tik nejēdzīgi izskatās pašreizējie mēģinājumi izlikties, ka koronavīruss nav tik briesmīgs, ka tās vispār ir sīkas nepatikšanas, ka business as usual. Nē, it nemaz ne as usual. Runa nav par salīdzinoši pieticīgo mirušo un saslimušo skaitu (samērojot ar Ķīnas un visas pasaules iedzīvotāju skaitu, protams). Vienkārši cilvēce kārtējo reizi saduras ar kaut ko, kas tikai daļēji no tās atkarīgs, ar kaut ko ārpus ierastās kārtības; katra no šāda veida sadursmēm sniedz mums iespēju apturēt mūsu rīcības, vārdu, lietu, rituālu, automātismu, ieturēt pauzi, ieraugot tukšumu tur, kur vēl nesen nebija kur adatai nokrist. Ne tikai ģeogrāfiski vai temporāli, bet arī eksistenciāli. Citiem vārdiem sakot, epidēmija ir ārkārtīgi rets iemesls refleksijai, kas ņem vērā, ka šajā pasaulē esam ne tikai mēs un ne viss pasaulē ir atkarīgs no mums. Ar to epidēmija atšķiras no kara, tas, kā jau tas acīmredzams, ir mūsu pašu roku darbs. Savukārt mēra vai spāņu gripas gadījumā ir sprauga – un šajā spraugā reizumis velk caurvējiņš ne no šīs pasaules.
Sifiliss kļuva par vienu no galvenajām literatūras satīriskajām tēmām – pats par sevi vai kā mājiens par to. Dilonis ir jau tik kultūras apropiēta, pat rafinēta slimība, ka reizumis rodas šaubas, vai tik to nav sagudrojis Tomass Manns vai Obrijs Bērdslijs. Holera nez kādēļ kļuva muzikāla; tā izplatījās mūsu kulturālajā atmiņā te ar siltajiem, mitrajiem Mālera Adagietto viļņiem, te jautrajiem treļļiem no “Rekstkoža” svītas. Ar AIDS aizsākas tīri vizuāla mēra laika mākslas vēsture – skat. fotogrāfijas ar izdilušo Ervē Gibēru vai Dereku Džārmenu. Par kādu mākslu kļūs koronavīruss? Un vai vispār kļūs par tādu? Pagaidām tas izskatās pēc minimālista – tas strādā nevis ar lietu un nevis ar lietas koncepciju, bet ar lietas prombūtni. Koronavīruss ir licis apklust La Scala operteātrim, kas vien ir ko vērts. Tas atcēlis karnevālu. Tas slēdzis Luvru. Tas atstājis tukšu vietu veikala plauktā, kur vēl nesen stāvēja pastas iepakojums. Koronavīrusa himna ir Keidža slavenais “Četras minūtes un trīsdesmit trīs sekundes”. Tā devīze – Nabokova slavenā romāna pēdējā frāze: “Taču nekāda Aleksandra Ivanoviča nebija.” Un, protams, šis mākslinieks minimālists nevarēja parādīties nekur citur kā vien valstī ar lielāko iedzīvotāju skaitu pasaulē.
