Tas ir tas, kā pasaule beidzas
09/12/2019
Nesen smaga, nedziedināma slimība pāragri izdzēsa dzīvību kādai manai paziņai. Vakarēšanā pēc bēru ceremonijas, kā jau tas ierasts, aizgājējas draugi (bet galvenokārt draudzenes) dalījās atmiņās par kopā pavadītajiem mirkļiem – no bērnudārza, skolas, Mākslas akadēmijas, līdz pat slimības spēji aprauto darba gaitu nobeigumam un pēdējām tikšanās reizēm, ko jau apēnoja neizbēgamās šķiršanās tuvums. No visiem atmiņu stāstījumiem kā kopsaucējs man atmiņā palicis atkal un atkal atkārtotais: “Mēs kopā smējāmies.”
Kāpēc mēs vispār smejamies? Kāpēc, ieinteresēti vērojot kāda pieaugušā grimasi, līksmi smejas bērns? Kāpēc par muļķīgu joku tramvajā smejas desmitgadīgu skolēnu bariņš? Kāpēc, vietējos garāmgājējus aizvainojot, smejas dīkie tūristi vasarīgos alus dārzos? Kāpēc, skatoties kinokomēdiju, mēs smejamies par situācijām, kādās nonākot paši, visticamāk izmisumā raudātu? Iemesli un motīvi ir dažādi, bet starp tiem var saskatīt vienu, kas būtisks turpmākajam izklāstam. Mēs, lai cik nopietni arī necenstos sev iegalvot pretējo, neesam drošībā. Katrs mirklis, kas “aizrit”, ir robežšķirtne starp bijušo, neatgriežamo un turpmāko, nezināmo. Apdraudējuma sajūta aizvien gruzd apziņas sadurē ar zemapziņu. Bet mēs esam dzīvi, un šī atskārta (ar retiem izņēmumiem galējās situācijās) ielīksmo. Un smiekli pasprūk paši par sevi.
Taču, ja mūsdienīgi satīkloto masu apziņu tramda kolektīvs nemiers, ja veselām paaudzēm šķiet, ka tehnocivilizācija virzās uz kaut kurieni krietni ātrāk nekā līdz šim pierastie, cilvēciskie kultūras un “kulturālības” aspekti, aizsargreakcija var būt arī ļauni smiekli par visu. Kā tumšākajos apziņas nostūros līdz kritiskam brīdim snaudošas pusaudžu ņirgas par pakritušu vecenīti vai neizskaidrojama dziņa aizdedzināt atkritumu urnu un aiziet pa ielu, skaļi rēcot.
Dažbrīd šķiet, ka eiropeiskās kultūras pašapziņa aizvien biežāk iekrīt tādā pusaudziski pašiznīcinošas, destruktīvas pašizsmiešanas mijkrēslī. Pasaules medijus pāršalkusī ziņa par Art Basel Miami tikko notikušo ir tikai viens piemērs. Provokatīvā itāļu mākslinieka Mauricio Katelana un mākslas galerijas īpašnieka Emanuela Perotēna žests, ar līmlentu piestiprinot pie sienas Maiami supermārketā nopirktu banānu, uzdodot to par mākslas darbu un veiksmīgi pārdodot šo ķēmošanos vairākiem klientiem, liecina tikai par vienu – vēl samērā nesen visumā konservatīvā mākslas, izsoļu namu, kolekcionāru un muzeju valstība vairs nespēj apslēpt tās stabilitāti no iekšienes plosošo pašmērķīgas destrukcijas spiedienu. Nekādu akadēmisko izglītību nebaudījušais Perotēns kopā ar mēbeļu galdnieka profesiju reiz apguvušo Katelanu vienkārši ņirgājas par konvencijām. Perotēns atklāti pauž, ka, ja tiek uztaisīts kaut kas tāds (piemēram, pie sienas pielīmēts banāns), un tas netiek pārdots, tad tā nav māksla. Vai šis izteikums ir tirgus visvarenības apliecinājums? Drīzāk jau atskārta, ka tirgus ir tikpat absurds kā viss pārējais. Patiešām, ko gan lai citu padomā, ja izrādās, ka banānam ir pircēji. Ko lai domā par šiem pircējiem. (Par ņujorkieti, kurš ieradās Maiami, lai Katelana banānu apēstu un šo aktu pasludinātu par mākslas performanci, vispār labāk klusēsim.)
Banāna epopejas sakarā vien jāatgādina, ka Emanuels Perotēns nav nekāds niekkalbis. 2018. gada aprīli viņš tika iekļauts Francijas prezidenta Emanuela Makrona delegācijā valstsvizītē ASV un piedalījās prezidenta Donalda Trampa sniegtajās oficiālajās pusdienās Baltajā namā. Kaut kā tā – Perotēns / Tramps.
Šobrīd Katelana banāns (mākslas darbs ar nosaukumu “Comedien”) aizēno Benksija “Meiteni ar balonu”, kas pirms gada daļēji pašiznīcinājās Sotheby’s izsoles laikā, bet tika pārdota par 1.04 miljoniem mārciņu. Bet nav ko skumt, ka viss plūst un mainās, gan jau vēlme ierēkt par visu jau drīz “dzemdinās“ kādu jaunu monstru.
Tikmēr trīs visai izglītoti franču puiši: Pjers Fotrels (Fautrel), Igo Kazels-Diprē (Caselles-Dupré) un Gotjē Vernjē (Vernier), laikam jau saprotot, ka ar cilvēka prāta un roku darinātu mākslu vairs ilgi nevarēs rēķināties, attīsta mākslīgā intelekta programatūru, ar kuras palīdzību “uzglezno” nekad neeksistējuša Edmona de Belami portretu. Christie’s izsolē tas “aiziet” par 432 500 dolāriem, četrdesmit reizes pārsniedzot sākumcenu.
Šķiet, atkal būs jāatgriežas pie T. S. Eliota “Tukšo ļaužu” pēdējās četrrindes:
This is the way the world ends
This is the way the world ends
This is the way the world ends
Not with a bang but a whimper
(Tas ir tas kā pasaule beidzas // Tas ir tas kā pasaule beidzas // Tas ir tas kā pasaule beidzas // Nevis ar blīkšķi bet šņukstos)
No smiekliem līdz žēlai šņukstēšanai, kas var pāraugt nevaldāmās asarās, nereti ir tikai viens solis.
