Mēs visi vēsturiski esam katoļi...
05/12/2019
Starp aizvadīto pāris nedēļu galvaspilsētas kultūras notikumiem nav daudz tādu, par kuriem varētu sacīt, ka tie izraisījuši plašu sabiedrisku viļņošanos. Ar sabiedrisku saprotot nevis pašūmēšanos šaurā cunftes, nišas vai subkultūras vidē, bet gan viedokļu sadursmi, kas mūsu pieticīgajos apstākļos var tikt uzskatīta par gluži vai pārnacionālu. Alvja Hermaņa dramatizētais un iestudētais stāsts par pāvesta Benedikta XVI pēdējo dienu svētā Pētera atslēgu sargātāja amatā (pirms atkāpšanās) – JRT izrāde “Baltais helikopters” – ir šāds notikums.
Nez kāpēc atcerējos par bēdīgi slaveno ekskavatorista Filipa Vasiļceva korespondenci “Varde purvā” PSRS laikraksta ”Ļiteraturnaja Gazeta” 1958. gada 1. novembrī. Ekskavatorists rakstīja: “Avīzes vēsta par kaut kādu tur Pasternaku. It kā esot tāds rakstnieks. Līdz šim neko par tādu neesmu zinājis, nekad neesmu lasījis viņa grāmatas… tas jau nav rakstnieks, bet kaut kāds baltgvards… nē, es tādu Pasternaku neesmu lasījis, bet zinu, ka literatūrā bez visādām tur vardēm ir labāk.” Apmēram tā. Nebija grūti iedomāties, ka, padzirdot par Hermaņa nodomu, atskanēs pret kristietību naidīgi noskaņoto aprindu balsis, argumentējot šādi: tā kā man ir pretīgi Hermaņa politiski sabiedriskie uzskati un derdzas viss ar melnsvārčiem saistītais, tad pasludinu, ka šī ir kādreiz tik daudzsološā režisora visvājākā izrāde. Tas tā kā būtu saprotams, ja ne pieņemams.
Taču sarosīšanās uzputoja arī “katoļu nometnē”. Sākot ar aizrādījumu, ka neviens no izrādes veidotājiem nav katolis (respektīvi – ko lien svešā dārzā!), beidzot ar īsti ekskavatorista cienīgu atziņu: sak’, lugu neesmu lasījis, skatīties neiešu, bet klausīšu, ko saka ticības māsa A. savā teoloģiskajā analīzē. Kaut kā negribot uzpeld salīdzinājums ar notikumiem 1962./63. gadā, kad latviešu inteliģence ņēmās nosodīt pie mums faktiski neesošo abstrakcionismu, sekojot Kremļa ideologu vadlīnijām.
Interneta diskusiju vārdspēlēs manu uzmanību saistīja kino zinātnieces Anitas Uzulnieces atziņa, ka mēs visi vēsturiski esam katoļi. Zinu, ka šis apgalvojums, lai arī patiess, daudziem uzdzen šermuļus. (Nu, vecā dziesma par septiņsimt gadu jūgu, krusta kariem, inkvizīciju, Konstantīna dāvinājumu, indulgencēm, pedofiliju un visu pārējo.) Bet Alvja Hermaņa izrāde ar nogurušo, taču jaunu vieduma līmeni sasniegušo Benediktu XVI centrā Mihaila Barišņikova lieliskajā atveidā, manuprāt, ideāli piespēlējot Gunai Zariņai un Kasparam Znotiņam, ir tieši par to – nevis par cilvēces un tās elementu, toskait reliģisko institūciju, parasto un mūžīgo korumpētību (grēcīgumu), bet gan par ikvienam doto iespēju transcendēt jeb pacelties pāri šim cilvēkstāvokļa staignājam.
Izrādi nav nepieciešams komentēt, tā ir jāredz, bet galvenokārt jādzird. Hermaņa sakārtotais teksts ir dziļi pārdomāts, mērķtiecīgi virzīts, tas kulminē un pārtop dārdos, kādā jaunā realitātes rakursā. Svarīgs ir skatuves priekškars. Programmiņā var izlasīt, ka tajā atveidota freska no Monte Oliveto Madžore klostera (Abbazia di Monte Oliveto Maggiore) apmēram pusceļā starp Romu un Sjēnu. Tā ir viena no 17 freskām, ko darinājis Džovanni Antonio Baci, saukts Sodoma (pārējo autors ir Luka Sinjorelli). Fresku ciklā, kas aplūkojams klostera lielajā krustejā, izsekots Rietumeiropas klosterdzīves izveidotāja Sv. Nursijas Benedikta (a p480–ap 547) dzīvesstāstam. Darbs, kas izvēlēts skatuves priekškaram, ataino epizodi, ko izstāsta Gregors Lielais “Dialogu” II grāmatas V nodaļā: “No Benedikta dibinātajiem klosteriem daži ir augstu klinšu virsotnēs. Mūki nāk pie Dieva vīra un sūdzas, ka ir ļoti grūti katru dienu, pakļaujot dzīvību briesmām, rāpties lejā un augšā, lai no ezera uznestu ūdeni, un lūdz pārcelt klosteri uz citu vietu. Benedikts liek doties atpakaļ. Pats svētais pa nakti kopā ar Paulīnu, zēnu, kas viņam kalpo, dodas uz attiecīgo klosteri un tur pavada ilgu laiku lūgšanās. Tad viņš novieto uz klints trīs akmeņus un dodas projām. // No rīta mūki atkal ierodas, lai žēlotos par grūtībām. Benedikts sūta tos atpakaļ un liek rakt vietā, kur tie atradīs trīs akmeņus. Mūki ierauga, ka akmeņi jau norasojuši. Tiklīdz sāk rakt, no zemes izšļācas avots, kas plūst vēl līdz mūsdienām.”[1] Dažs sacīs, ka ne nu plūst vairs, nekā. Taču akmeņi, ka norasoja pēc Sv. Benedikta nakts lūgšanām tumšajos gadsimtos pēc Romas impērijas sairuma, atbrīvoja ceļu avotam, kas 11.–12. gadsimtā ļāva atdzimt Eiropai jaunā kultūras veidolā, kas pēc asiņainā visu kara pret visiem perioda ļāva tapt jēgpilnai lauksaimniecībai, amatniecībai, universitātēm utt. Kardināls Jozefs Racingers pēc ievēlēšanas par pāvestu bez šaubīšanās pieņēma Benedikta vārdu, jo sajuta (nē – zināja), ka Eiropai nepieciešami jauni norasojuši akmeņi, kas atdzīvinātu daļēji aizbirušo, daļēji piemēsloto avotu. Kādā vietā, kavējoties pārdomās par Nursijas Benediktu, viņš rakstīja: “Tas, ka esam iesakņoti zemē, nedrīkst kļūt par šķērsli mūsu spējai kāpt augšup, celties kājās. Dižie vīri, kuri gadsimtiem cauri, pacietīgi kāpjot augšup un mūža gaitā atkārtoti saņemot šķīstīšanu, ir kļuvuši par reģiem, par ceļa meklētājiem, ir nozīmīgi arī mūsdienu cilvēcei. Viņi mums rāda, kā gaismu var atrast pat naktī un kā mēs varam stāties pretī draudiem, kas nāk no cilvēka eksistences bezdibeņiem, un raudzīties nākotnē kā tādiem, kam ir cerība.”[2] JRT izrāde “Baltais helikopters” ir par cilvēku, kurš spēj dāvāt cerību.
[1] Rīga: KALA Raksti, 2013, 30. lpp.
[2] Benedict XVI, Pope [Joseph Cardinal Ratzinger]. Truth and Tolerance, Christian Belief and World Religions. Svētais Benedikts un viņa Regula San Francisco: Ignatius Press, 2004, p. 161.
