Kino ir kaut kas vampīrisks
Saruna ar Jaunā Rīgas teātra vadītāju un režisoru Alvi Hermani
Parunāsim par seriāliem – tāds bija mans uzstādījums, Arterritory vārdā aicinot uz sarunu Jaunā Rīgas teātra vadītāju un režisoru Alvi Hermani. Nenoliedzami, tas ar ko JRT ir nodarbojies visu pandēmijas pavasari un tam sekojošo vasaru, intriģē. JRT kolektīvs filmējis seriālu Aģentūra, izmantojot teātra iekšējos resursus un tā galveno bagātību – aktierus. Lakoniskas, izteiksmīgas fotogrāfijas no procesa regulāri sociālajos tīklos publiskoja Mārtiņš Grauds, kuram, kā stāstīs Alvis Hermanis, ir ļoti būtiska loma šajā projektā. Kāpēc Hermanis ar savu trupu ir devies tieši seriāla virzienā, apzināti ignorējot ierasto filmu/seriālu producēšanas praksi, kurā ietilpst gan komplicēta projekta izstrāde, gan finansējuma meklējumi – nereti daudzu gadu garumā, ir sarunas vērts.
Nepārsteigšu ar apgalvojumu, ka seriālu formāts nesenajā vēsturē ir piedzīvojis radikālas pārmaiņas gan ražošanas praksē, gan “patēriņā”, mainoties skatītāju ieradumiem. Esam pieraduši arī pie jēdziena “kvalitatīvais seriāls”. Režisors un Eiropas kinoakadēmijas ilggadīgais prezidents Vims Venderss pirms vairākiem gadiem, viesojoties Rīgā, nodēvēja TV seriālus par mūsdienu “jauno vilni” – to mākslas teritoriju, kas ir daudz atvērtāka eksperimentiem un meklējumiem nekā konvencionālās spēlfilmas. Kopš Vendersa spārnotā teiciena jau paskrējuši seši gadi. Pietiekami ilgs laiks, kas spēj ienest izmaiņas, arī komerciālas korekcijas, kas saistītas ar dažādu globālo spēlētāju (Netflix u.c.) klātbūtni. Kā šajā raibajā seriālu ainavā ierakstīsies JRT 10. sēriju seriāls Aģentūra, kas vienlaikus ir arī Alvja Hermaņa debija kino? Par to šajā sarunā.
“Es tā padomāju, ka parādīšu tev pirmās desmit minūtes…,” saka Alvis Hermanis. Es skatos, tad sākam sarunu.
Pavasarī COVID ierobežojumu dēļ daudzi teātri metās jaunu multimediālu iespēju apzināšanā, tika iestudētas izrādes, parādījās mēģinājumi apgūt cita veida spēles telpu, izmantojot internetu kā platformu. Spēlmaņu nakts žūrija ir nodibinājusi kategoriju Gada notikums digitālajā vidē. Jūs aizgājāt citu ceļu, izvēlējāties veidot seriālu. Kāpēc tieši seriālu un nevis izrādes zoom vai kādu cita veida multimediālu eksperimentu?
12. martā pēdējo reizi zālē sēdēja skatītāji, un kā reizi bija ģenerālmēģinājums izrādei, kuras pirmizrāde būs tikai šoruden. Tajā vakarā jau zinājām, ka no nākamās dienas viss tiek klapēts ciet. Sēdējām kopā ar aktieriem, un es viņiem teicu, ka jārēķinās ar to, ka tas varētu būt uz ilgu laiku, un man padomā ir daži varianti. Pirmais variants, proti, nodarboties ar kaut kādu “interneta teātri” pat netika nopietni izskatīts. Cilvēki iet uz teātri, lai pasēdētu ar izslēgtu telefonu un padomātu par dzīvi. Man jāatkārto jēlība, ka teātris internetā ir sekss ar piepūšamu partneri. Tas ir kaut kas pilnīgi nejēdzīgs.
Jā, teātris var būt visāds, un var izmēģināt iespējas…, bet mēs negribējām tērēt laiku. Neviens jau to “interneta teātri” neskatās. Varbūt teātra kritiķi, vai konkrētajā izrādē iesaistīto papi un mammas. Arī tagad, kad ir pagājuši jau daudzi mēneši, pat aktieri ir atzinušies, ka viņi nav noskatījušies nevienu no šīm “interneta teātra” izrādēm līdz beigām...
Cilvēki iet uz teātri, lai pasēdētu ar izslēgtu telefonu un padomātu par dzīvi.
Iesaistītie aktieri vai citi aktieri?
Citi aktieri. Domāju, ka par skatītājiem vispār nav ko lolot ilūzijas. Pašā sākumā man bija cits plāns, jo rēķinājos, ka pandēmija var ievilkties uz gadu vai diviem…
To mēs pagaidām nezinām…
Jā, to mēs nezinām… Kā pirmais variants tika izskatīta ideja, ka JRT pārkvalificējas par interneta kultūras kanālu. Tas būtu līdzīgi TV kultūras kanālam, kāds Latvijā nekad nav bijis, tikai interneta versijā. Ja krieviem ir Kanal kultura vai vāciešiem ARTE, tad mēs veidotu savu kanālu. Tā kā mums ir infrastruktūra, domājām, ka mēs – visa māja – varētu kļūt par interneta kultūras kanālu. Domājām ražot savus raidījumus, filmēt TV uzvedumus, kas ir pilnīgi cits “žanrs”, tas nav “interneta teātris”. Tas ir tas, ko mēs atceramies no savas padomju bērnības – savulaik bija “TV uzvedumi”. Šāds variants šķita interesants, bet nebija tā, ka baigi “uzbudinājāmies” no idejas. Otrais variants bija seriāls. Doma, ka mēs varētu beidzot taisīt savu seriālu. Par seriālu veidošanu bijām domājuši jau senāk. Toreiz, kad taisījām Latviešu stāstus, bija ideja, ka to turpinājums varētu būt tāds, ka mēs atsevišķo stāstu varoņus salaistu kopā un paskatītos, kas starp viņiem notiek. Tolaik mēs to iztēlojāmies kā teātra seriālu, bet teātra seriālam ir konkrēta problēma. Skatītāji jau nevar katru vakaru nākt uz teātri – tāpēc šādu teātra seriāla formātu arī neviens īsti nav izmantojis.
Tad nonācām pie kino. Mēģinājuma taisīt kino. Kino tomēr ir teātrim radniecīga māksla. Jā, tā ir it kā cita nozare, cita profesija, bet daudzi no mums JRT ir kino profesionāļi.
Foto: Mārtiņš Grauds
JRT štatā ir Latvijas populārākais un pēdējās desmitgadēs Latvijas kino visvairāk filmētais kinoaktieris – Andris Keišs…
Mums te ir pilns ar visvairāk filmētajiem aktieriem. Katrā grimētavā sēž pa diviem Lielā Kristapa laureātiem, ieskaitot mani, starp citu. (Alvis Hermanis ir saņēmis Lielo Kristapu kā labākais aktieris par lomu Arvīda Krieva filmā Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili (1987) – red.) Arī mūsu tehniskie darbinieki – piemēram, grimētāja Sarmīte Balode un daudzi citi, ir strādājuši kino. Tādējādi mūsu vēlmi veidot kino nevar uzskatīt par pilnīgu amatierismu. Uzdevums bija izdomāt kaut ko tādu, kur iesaistīti ir visi darbinieki.
Sākumā pieļāvu domu, ka mēs varētu filmēt ar telefoniem. Mēs to esam daudz darījuši, veidojot izrādes. Tomēr izšķīros par labu profesionāļiem.
Bija jautājums par to, kā mēs to tehniski īstenosim. Sākumā pieļāvu domu, ka mēs varētu filmēt ar telefoniem. Mēs to esam daudz darījuši, veidojot izrādes. Paši daudz filmējam mēģinājumu procesā. Tad tomēr izšķīros par labu profesionāļiem. Būtībā “no malas” paņēmām tikai operatoru komandu un montāžas režisoru, arī skaņa ir mūsu teātra speciālistu pārziņā. Faktiski seriāla tapšanā tika iesaistīts viss teātra kolektīvs, izņemot garderobistus. Visi pārējie bija nodarbināti, pārkvalificējās gan administrācija, gan tehniskie darbinieki. Kļuvām par tādu mazu kinostudiju. Vienu stāvu mēs pilnībā pārbūvējām par kino paviljonu, kur tika nofilmēta vairāk nekā puse visas filmas, tepat – vietējās lokācijās. Būtisks arguments par labu seriālam bija arī tas, ka gribējām izdomāt kaut ko tādu, kas aizsniegs pēc iespējas vairāk skatītāju. Jo arī pat šajā laikā, kad it kā kaut kas ir palaists vaļā un teātri darbojas, mūsu zāles šeit, Tabakas fabrikā, ir tik maziņas, ka... Jau agrāk skatītāji cemmējās, ka nevar nopirkt biļetes, un tagad arī ir žēlīgi, ka zālē sēž tikai 100 cilvēki. Ar to kino bija doma sasniegt visus JRT skatītājus… Un mūsu seriāls ir domāts JRT skatītājiem – tā arī ir seriāla mērķauditorija.
Mūsu seriāls ir domāts JRT skatītājiem – tā arī ir seriāla mērķauditorija.
Kāpēc nebija doma iet soli tālāk un piesaistīt ne tikai esošos JRT skatītājus, bet arī citus skatītājus… Starp citu, cik daudz ir JRT skatītāju?
Tie ir vismaz 20 000. JRT jau kādu laiku diez vai izskatās kā elitārs teātris. Tas, ka nevar dabūt biļetes, ir viena lieta, bet teātra valoda, ko piedāvājam, pamatā ir lineāri stāsti, kuru centrā ir aktieri, nevis koncepcijas vai konceptuālisms.
Tā taču bija tava koncepcija, pavērsties ar seju pret skatītāju. Ja nemaldos, tas sākās ar Lindu Vistu…
Nu ko, gadi iet... Mūsu vērtība, teātra vērtība ir aktieri, tālab arī es neaicinu uz JRT režisorus konceptuālistus, kas riktīgi nezina, ko ar aktieriem, iesākt. Aktieri, kā vērtība, ir jūtama arī seriālā. Es neticu un neesmu redzējis, ka ir kāda latviešu filma, kurā ir tik daudz tuvplānu kā mūsu seriālā, kur viss grozās ap aktieriem.
Mūsu vērtība, teātra vērtība ir aktieri, tālab arī es neaicinu uz JRT režisorus konceptuālistus, kas riktīgi nezina, ko ar aktieriem, iesākt.
Pēdējo gadu laikā seriāli ir piedzīvojuši pamatīgas pārmaiņas gan kvalitātē, gan veidā, kā tos patērē. Tas noticis, pateicoties interneta platformām – gan globālajām (Netflix, Amazon utt), gan arī lokālajām. Kur ir jūsu seriāla vieta šajā ļoti fragmentētajā, ļoti sarežģītajā “kosmosā”? Jūs nākat kā teātris ar savu projektu un, iespējams, jaunas valodas piedāvājumu. Kur tu redzi Aģentūras vietu?
Pateicoties tam anonīmajam ķīnietim, kurš izdomāja pamieloties ar sikspārni vai tamlīdzīgi, es esmu sācis domāt par šīm lietām, par kino…
… vai seriāliem?
Man tas ir viens un tas pats. Agrāk par to nedomāju un īpaši neiedziļinājos. Bet tagad man ir visādas domas. Tu labāk par mani zini iemeslus, kāpēc pasaules kino labākie spēki pāriet seriālu pusē – gan režisori, gan aktieri. Acīmredzami, ka filmas gadu gaitā ir nokļuvušas producentu stingrā uzraudzībā, ka mārketings diktē savus noteikumus, budžeti ir tik lieli, un tā… čūska apēd savu galvu. Skaidrs, ka režisori, kuri grib stāstīt gruntīgākus stāstus, pāriet uz seriāliem. Cita lieta, ka šos pēdējos mēnešus piespiedu kārtā sāku vairāk skatīties seriālus. Pareizāk sakot, skatījos dažādu seriālu pirmās 20 minūtes, sapratu noteikumus un tad gāju tālāk. Gribēju izprast, kādā veidā ar seriāliem “izrīkojas” pasaulē. Tas, ko ievēroju, neiepriecina. Diemžēl arī visi seriāli, bez izņēmumiem, top zem producenta bargās acs, un visi ir apsēsti ar domu paplašināt auditoriju. Tādu ļoti īpašu, specifisku seriālu nav. Viss tiek izdomāts, domājot par auditoriju. Lai “tantei no Bauskas” nebūtu garlaicīgi, un lai skolniekiem arī būtu kāda interese paskatīties. Būtībā arī seriāli paliek arvien popsīgāki, tāds širpotrebs…
Foto: Mārtiņš Grauds
Seriāls jau ir dzimis kā plaša patēriņa prece – širpotrebs – plašu TV skatītāju masu izklaidei.
Jā, un acīmredzami viss atgriežas pie saknēm. Seriāli uzskatāmi paliek arvien komerciālāki. Tas, no kā visi bēga, ir bēgošos panācis… No vilka bēga, lācim virsū uzskrēja. Mūsu gadījumā tomēr bija unikālā iespēja, veidot seriālu bez saskarsmes ar producentiem. Aģentūru mēs producējam paši par saviem līdzekļiem, kā valsts teātris, izmantojot savus resursus. Mums nekādi producenti blakus nestāv un nestāsta, kas ir labi un, kā ir pareizi taisīt seriālu. Mēs taisām, es taisu, tādu kino, kādu es pats gribu skatīties.
Seriāli uzskatāmi paliek arvien komerciālāki. Tas, no kā visi bēga, ir bēgošos panācis…
…garu kino.
Nu stāsts ir jāizstāsta. Tas ir kā ar biezām grāmatām, kuras tagad neviens vairs nelasa, bet arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc seriāli ir populāri. Vairs nelasa Karu un mieru, bet skatās kāda seriāla n-tās sezonas.
Stāsts ir jāizstāsta. Tas ir kā ar biezām grāmatām, kuras tagad neviens vairs nelasa, bet arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc seriāli ir populāri.
Ieinteresēja tava prakse skatīties seriālu pirmās 20 minūtes. Jautājums, ko tu skaties, kur, kādās platformās tu to dari? Vai tiešām pirms COVID izaicinājumiem seriāli bija tev sveši, proti, tos izslēdzi no savas dienišķās “barības”?
Nē, nē, es šo to biju redzējis, bet tagad skatījos ar “citu aci”. Mūsu gadījums tomēr ir ļoti specifisks. Jau no paša sākuma, pirms es biju pieaicinājis līdzautorus no malas, biju izdomājis seriāla sižeta konstrukciju. Man bija arī skaidrs, ka tas būs melnbalts un vienkāršs kino. Iekšēji atspēros no 60. gadu melnbaltajām filmām, kādas tajā laikā taisīja gan franči, gan itāļi, gan (Rainers Verners) Fasbinders, gan (Marlēns) Hucijevs… Man šķiet, ka 60. gadu filmās ir naivums un ideālisms, kas pēcāk kino tika pazaudēts. Tā kā mēs te visi… Labi, tā kā es seriālos esmu iesācējs, tad domāju, ka ar to arī varētu sākt. Kad man bija skaidri vizuālie noteikumi, sāku domāt, kurš varētu man nākt talkā. Kā pirmo atradu Mārtiņu Graudu. Ar Mārtiņu mēs savā laikā taisījām kopā izrādi Kapusvētki, kur daļa no izrādes bija viņa fotogrāfiju kolekcija par kapusvētkiem, arī tā bija melnbalta. Zināju, ka Mārtiņam ir ļoti augstas prasības pret “bildi” (attēlu) un kadra kompozīciju. Mārtiņš Grauds ir ļoti svarīgs elements šajā projektā. Izlēmām, ka mums vajag talkā operatorus, kuri ir jauni un nav iegrimuši rutīnā. Tādus mēs atradām – Dāvids Smiltiņš un Andris Kudors. Domāju, par viņiem vēl nāksies dzirdēt, viņi ir tikko beiguši studēt. Jau kopā ar viņiem taisījām testus un diezgan ātri sapratām, kāda varētu būt mūsu kino valoda. Tikai tad tika pieslēgts Jānis Joņevs, jo arī scenārijs mūsu gadījumā tapa ļoti neprastā veidā – diezgan spontāni. Lai arī sižeta konstrukcija šķietami bija skaidra jau darba sākumā, tomēr ainas tapa … teju kā (Deivida Vorka) Grifita laikos, kad kameras ir ieslēgtas, bet ainas vēl tiek rakstīta.
Foto: Mārtiņš Grauds
Domāju, ka šis spontanitātes faktors daudz ko nosaka. Mūsu kino aug un veidojas spontāni – arī tāpēc, ka daļu ainu ir sarakstījis Jānis Joņevs, daļu – es, daļu – mūsu aktieri, pat studenti. Jo filmā piedalās tikai JRT štata aktieri un JRT studijas audzēkņi. Citu tur nav. Nodarbināti un iefilmēti ir pilnīgi visi. Katram JRT aktierim Aģentūrā ir loma, tāds arī bija viens no uzdevumiem, veidojot šo kino.
Mūsu kino aug un veidojas spontāni – arī tāpēc, ka daļu ainu ir sarakstījis Jānis Joņevs, daļu – es, daļu – mūsu aktieri, pat studenti.
Tātad JRT slavenā darba metode, ka aktieri būtībā kļūst par dramaturģijas līdzautoriem, ir izmantota arī seriālā?
Jā, tieši tā. Tāpēc uzreiz jāsaka, ka tas nav nekāds autorkino, tas vārda burtiskā nozīmē ir kolektīvais kino, kuru racionāli izdomājot, pat nebūtu iespējams noorganizēt. To nevar atkārtot.
Tas nav nekāds autorkino, tas vārda burtiskā nozīmē ir kolektīvais kino, kuru racionāli izdomājot, pat nebūtu iespējams noorganizēt. To nevar atkārtot.
Vai vari ieskicēt dažus Aģentūras sižeta pieturas punktus? Cik saprotu, tieši vide – reklāmas aģentūra – tad arī determinē seriāla norises. Vai tā?
Sižeta centrā ir mūsdienu Rīgas reklāmaģentūra, kas ir ievākusies Tabakas fabrikā, jo teātris ir slēgts, pārstājis darboties. Un arī reklāmaģentūrai jaunajos laikos riktīgi neiet, viņi no lepnām telpām ir spiesti pārvākties uz Miera ielu. Viņiem arī ir krīze, nesapratne, ko tagad darīt… un aiziet jūriņā. Reklāmas industrija mūsu stāstā ir metafora mūsdienu pilsētnieka raibajai, interesantajai dzīvei. Ir arī detektīva elementi. Aģentūrā nav vienas galvenās lomas. Tagad, kad nofilmētas 10 sērijas, var saprast, ka ir kādas 10 galvenās lomas, kādas 10 vidēji svarīgas lomas, un tad ir sīkākas epizodes, kurā katrā ir savs stāsts, kā jau seriālā pieklājas.
Reklāmas industrija mūsu stāstā ir metafora mūsdienu pilsētnieka raibajai, interesantajai dzīvei.
Jūs filmējāt un rakstījāt uz priekšu?
Jā, man pašā sākumā bija zināms, ar ko seriāls sāksies un ar ko tas beigsies. Bija zināms arī karkass, bet detaļas tapa procesā.
Ja jau tā ir reklāmas aģentūra, tad jāprasa par pasaulslavenā seriāla Mad Men (2007-2015) nozīmi? Esi redzējis, esi ietekmējies? Kādreiz man tas bija viens no būtiskākajiem seriāliem, kas ļāva saprast gan reklāmas industriju, gan 60. gadu Ņujorku. Vai tev ir kāda saikne ar šo seriālu?
Mad Men bija viens no tiem seriāliem, kuru es jau biju redzējis iepriekš. Protams, ka pārskatījos citām acīm gan Mad Men, gan The Office (2001-2003) britu versiju, gan vēl šo to, kam it kā ir kaut kāds sakars ar mūsu stāstu. Man jau citas kino izglītības nav kā tikai filmu skatīšanās. Sāksim ar to, ka man nav arī izglītības kā teātra režisoram.
Nešķiet, ka šis fakts ir tev traucējis.
Tarantīno, kurš ir režisors autodidakts, ir bieži citēts teiciens par viņa kino izglītību, kas būtībā ir filmu skatīšanās. Arī režisors Vitālijs Manskis nesen izteicās par saviem VGIK (Maskavas kino institūts – red.) pavadītajiem laikiem. No tiem viņa kursa biedriem, kuri netika padzīti vai neaizbēga pirmo divu kursu laikā, dzīvē nekas arī nesanāca. Viņi visi pēc tam satikās Dovženko kinostudijā. Es domāju, ka tā lieta ir regresējusi vēl lielākos apmēros. Un kinoskolas mūsdienas studentus ieliek vēl lielākās shēmās, un pēcāk viņiem ir ārkārtīgi sarežģīti no šīm shēmām tikt vaļā. Protams, pēc tam var strādāt komerctelevīzijās un reklāmā, bet ir ļoti grūti izrauties no skolā ieliktām shēmām.
Foto: Mārtiņš Grauds
Gribu gan iebilst, ka ir dažādas skolas. Domāju, kino skolas Eiropā, savukārt, ļoti forsē autorības elementus, un pēcāk jaunietim ir ļoti grūti saprast, ka ciniskajā kapitālismā ar autorkino ir sarežģīti, un ar to, kā šīs filmas sasniedz auditoriju, ir vēl sarežģītāk. Domāju, situācija COVID gaismā kļūs vēl skaudrāka. Atvaino par atkāpi, bet es tev īsti nepiekrītu, ka skolas viennozīmīgi orientē uz komercproduktu ražošanu, ir arī pretējais virziens. Tiek audzināti autorkino režisori, nepastāstot, ka autorkino auditorija ir kļuvusi par grūti sasniedzamu segmentu.
Jā, jā, bet, salīdzinot ar teātra teritoriju, nosacījumi tomēr ir atšķirīgi. Tāda leksika, kā “šitā ir pareizi filmēt” un “šitā nav pareizi””, tādi teksti teātrī netiek lietoti. Tam taču tu piekrīti? Ja tagad paskatās veco, labo 60. gadu kino, to visu varētu apzīmēt ar “tā taču nedrīkst filmēt”.
Piekrītu, bet tas ir ļoti konkrēts laiks Eiropas kino attīstībā, modernisma periods, unikāls autorkino ziedu laiks. Diemžēl tik radikālā un vitālā veidā tas mūsdienās vairs neeksistē.
Jā, bet tā problēma jau ir tāda, ka skatītāja uztvere ir pieradināta pie tiem pareizajiem kodiem, un tiklīdz šie kodi netiek lietoti, tā viss sāk buksēt, un skatītājs neskatās, jo nesaprot un uzkaras.
Foto: Mārtiņš Grauds
Jā, tam piekrītu. Varbūt pakomentē, kādus kodus tu izmanto Aģentūrā. Tajās 10 minūtēs, ko man bija iespēja redzēt, vairums kodu ir mūsdienu skatītājam labi saprotami un komfortabli – skaista sieviete, kompozicionāli perfekti nofilmēts… Jā, vienīgais, kas varētu izsviest no komforta zonas, ir melnbaltais attēls. Tas nav tipisks mūsdienu seriālam vai audiovizuālam “produktam”. Protams, ir dažādi izņēmumi.
Mēs negrasāmies piedāvāt “baigo avangardu”, tā tas nav. Bet tas, ka dominē nevis sižets, bet kaut kas cits – tas gan. Mēs zinām, ka vienu un to pašu materiālu var montēt dažādos veidos. Mums ar Mārtiņu Graudu daudz svarīgāk ir nevis dzīt uz priekšu sižetu, bet ļaut, lai elpo aktieri. Jo, redz, mums ir tā “problēma”, ka mums ir ļoti labi aktieri. Pirmās sērijas es biju uzrakstījis uz papīra un iztēlojies, ka sēriju garums būs daudz īsāks. Tomēr montāžas procesā viss kļuva daudz garāks. Mūsu aktieri ir tik labi, ka ir vērts viņus rādīt ne tikai tad, kad viņi kaut ko runā, bet arī tad, kad viņi nerunā. Teiksim, ja būtu viduvēji aktieri, tad to visu varētu samontēt uz pusi īsāk.
Mums ar Mārtiņu Graudu daudz svarīgāk ir nevis dzīt uz priekšu sižetu, bet ļaut, lai elpo aktieri.
Par to melnbalto… Ja prasītu, kāpēc Inta Ruka un Andrejs Grants netaisa krāsainas fotogrāfijas, lai smukāk izskatās, es nezinu, ko viņi atbildētu, bet mēs taču zinām, ka tikai melnbalta bilde iedod to abstrakciju, caur melnbalto grafiku iestājas cita veida poētika.
Foto: Mārtiņš Grauds
Jūsu seriāla attēls rada asociāciju ar 60. gadu kino. Tomēr kā praktizējošs pasniedzējs zinu, ka mūsdienās daudziem uztvert melnbaltu attēlu ir ļoti liels izaicinājums. Jā, tas var šķist šokējoši paaudzei, kas zina gan Rukas, gan Fellīnī darbus, tomēr melnbaltais attēls spēj radīt estētisku atsvešinājumu, ko pie hiperrealitātes un krāsas pieradinātais jaunietis uztvers ar “neuzticību”. Tālab “melnbalts” un “seriāls”- tas ir izaicinošs savienojums.
Tikko atcerējos 17 pavasara mirkļus – bija brīnišķīgs melnbalts seriāls…
Tā bija cita ēra, un mūsu paaudzei ir atšķirīga audiovizuālā pieredze. Protams, ir aktualitātes, melnbaltās Pāvela Pavļikovska filmas, piemēram, Aukstais karš (2018), arī Alfonso Kuareona Roma (2018), vairāku latviešu režisoru darbi. Tomēr es nevaru saukt nevienu melnbaltu seriālu, tad man jāmeklē…
Mēs ar lielām pūlēm vienu atradām – spāņu seriālu Degošā Madride (Arde Madrid: Burn Madrid Burn, 2018). Domāju, ka melnbalto attēlu viņi izmanto gan tālab, ka tas ir Franko laiks, gan tādēļ, lai vienkārši atšķirtos no (Pedro) Almodovara, kas ar savām krāsām ir pārbliezis spāņu kino. Man kā iesācējam, melnbaltais interesē. Mana kino pieredze, arī pateicoties Valentīnas Freimanes kinolektorijiem, pārsvarā bija melnbaltais kino – filmas, ko viņa veda no Baltajiem stabiem, no Maskavas arhīviem. Lieliski atceros Antonioni filmas, kuram arī dominēja tuvplāni un ļoti skaisti noorganizēti foni. Un tad, kad Antonioni sāka taisīt krāsainas filmas, tad gan vairs nebija labi. Paskatījos viņa pēdējo filmu (Beyond the Clouds (1995) – red.), ko palīdzējis taisīt Vims Venderss, nu tas tik stulbi izskatījās...
Foto: Mārtiņš Grauds
Ja nebūtu bijis COVID, vai būtu sācis lūkoties kino virzienā?
Nē, protams. Tāpēc jāsaka paldies tam anonīmajam ķīnietim. Cita lieta, es nedomāju, ka to vēlreiz darīšu, ja nu vienīgi atkal būs kaut kāda “bedre”, un būs jātaisa seriāla otrā sezona. Jāsaka, kas mani pārsteidz, kino baigi fiziski nogurdina. Es pēc teātra mēģinājumiem nekad neesmu bijis tik noguris. Tā tiešām ir fabrika, kur atpakaļ neko nedabūn, tikai atdod spēkus.
Neviena opera nekad nav prasījusi tik daudz spēka. Tu nedabūn neko pretī. Teātra mēģinājumos tu no aktieriem iegūsti kaut kādu enerģijas apmaiņu, kino tā nenotiek.
Sākam filmēt Aģentūru maijā un filmējām katru dienu līdz septembrim. Vēl neesmu no tā atgājis un vēl ilgi neatiešu. Neviena opera nekad nav prasījusi tik daudz spēka. Tu nedabūn neko pretī. Teātra mēģinājumos tu no aktieriem iegūsti kaut kādu enerģijas apmaiņu, kino tā nenotiek. Es, piemēram, pēdējās divas augusta nedēļas mēģināju Gorbačovu. Pie manis bija atbraukuši Maskavas aktieri (Jevgeņijs) Mironovs un (Čulpana) Hamatova, jo es pie viņiem aizbraukt nevarēju. Pēc filmēšanas, vakaros gāju pie viņiem galīgi noguris, savukārt pēc Gorbačova mēģinājuma es atkal biju viegls un priecīgs. Tajā kino lietā ir kaut kas vampīrisks.
Kino lietā ir kaut kas vampīrisks.
Nav jau jātaisa seriāls, var jau arī filmu…
Mana aktiera profesija jau sākās ar kino. Pēc studiju beigšanas neizgāju strādāt uz nevienu valsts teātri kino dēļ. Paspēju pafilmēties Rīgas kinostudijā un arī Mosfiļmā. Jau toreiz man nelikās baigi vilinoši, ka režisoram ir jāveltī divi gadi no savas dzīves pusotras stundas garai filmai, tolaik – celuloīda lentai. Bet šoreiz tas notika tik ātri un spontāni, ka es pat nepaspēju attapties. Kaut gan atceros, kad beidzu kondženi (Latvijas valsts Konservatorija – red.) kā aktieris, vienu brīdi apsvēru domu mācīties augstākajos režisoru kursos Maskavā. Tolaik filmējos Maskavā pie (Igora) Talankina filmā Rudens. Čertanovā (Osen, Chertanovo (1988)). Jau biju ievadījis sarunas ar (režisoru Romānu) Balajanu, kas tajā gadā taisījās uzņemt režijas kursu, bet tad jau viss juka un bruka un braukt uz Maskavu vairs nelikās baigi seksīgi.
Foto: Mārtiņš Grauds
Jautājums, tu es noguris no seriāla procesa, bet tas nenoliedzami kaut ko ir devis aktieriem. Piemēram, JRT studistiem, kuriem atšķirībā no Keiša, Zariņas, Daudziņa vēl nav lomas teju katrā latviešu filmā?
Tajā laikā, kad es beidzu aktierus, mums diplomā bija rakstīts drāmas un kino aktieris, tāda ir mana profesija. Tagad tā vairāk nerakstot. Bet mūsu studentiem ziemas sesijā es likšu atzīmi par to, ko viņi ir izdarījuši kino laukumā. Tagad arī viņus sāk aicināt filmēties. Mums gan ir nosacījums, ka viņi drīkst piekrist filmēties filmās, bet ne seriālos. Mūsu JRT aktieriem gan nekad nav bijis aizliegts filmēties. Daži ir mēģinājuši – arī latviešu seriālos. Tā kā JRT aktieriem ir liela slodze, jo trupa mums ir maza, tad viņiem nav arī īpaši daudz laika, lai darbotos seriālos. Te jau daži aktieri filmējas katru gadu trīs galvenajās lomās filmās. Nedomāju, ka viņiem Aģentūra ir devusi kaut kādu jaunu pieredzi. Viņi to dara šā vai tā. Bet tas, ka šis kino ir tapis, viņiem piedaloties arī kā autoriem, kā scenārija autoriem, tas gan ir īpaši. Zinu arī, ka (kinorežisors) Juris Poškus liek aktieriem izdomāt ainas un ir aizguvis šo metodi, izmantot aktieri kā dramaturgu, dramaturģijas līdzautoru. Savulaik viņš ir sēdējis JRT mēģinājumos, vērojot darba procesu.
Mūsu kino – Aģentūra – ir pilns ar tuvplāniem. Tuvplāns, kā zināms, ir jānopelna, bet katrā ziņā mūsu filmā tuvplānu ir daudz vairāk nekā kino ierasts.
Aģentūra būs aktierkino.
Tagad mēģinot izrādi par Gorbačovu ar Žeņu Mironovu, es viņam saku, ka ļoti uzmanu, lai būtu pēc iespējas mazāk profila, bet, lai būtu tuvplāni. Profils ir neizteiksmīgs un tikai 15% no aktiera padarītā aiziet līdz skatītājam. Un Žeņa saka, jā, tu vienkārši esi aktieru režisors, tu to saproti. Jo viņš visu mūžu pats kā aktieris ir cietis no tā, ka kinorežisori nemāk novietot aktiera seju kadrā, lai viņa darbs neaiziet smiltīs. Aģentūra būs tāds aktierkino.
Vai esi kaut ko skatījies no latviešu seriāliem? Vai tev ir konteksts, ko pieminēt?
Maniem bērniem, pirmklasniekiem, vienu brīdi ļoti patika Sirdsmīļā Monika. To es šad tad paskatījos. Sarkanais mežs ir labs seriāls, sižets ievelk.
Man kā skatītājam visu mūžu ir bijusi viena problēma ar latviešu kino – tas ir ļoti didaktisks. Nezinu kāpēc, faktiski, viss – bez izņēmumiem.
Iespējams, viens no iemesliem ir tas, ka kino veidotāji ir spiesti…, ka viņi vienkārši, visu pārmudrī. Viņi strādā vairākus gadus, raksta, pārraksta, attīsta un kadrē. Un tad var baigi pārmocīt materiālu.
Foto: Mārtiņš Grauds
Tikko noslēdzies arī Nacionālā kino centra konkurss par kvalitatīvo seriālu ražošanu. Pārsteigums ir tas, ka piedāvājumā bija daudz projektu. Lielākā daļa no tiem – interesanti un ar potenciālu. Seriāli interesē arī profesionālos filmu veidotājus. Vai vari pakomentēt? Vai ir notikušas kādas izmaiņas domāšanā, attieksmē pret savulaik ļoti piezemēti vērtēto seriālu formātu?
Domāju, ka tā ir iespēja detalizēti izstāstīt stāstu. Varbūt visi grib tikt iekšā televīzijā (smejas). Mēs gan uz TV nepretendējam, jo mūsu seriāls ir diezgan politnekorekts, droši vien tur būs parametri, kas TV var arī nepatikt. Mēs meklēsim savus ceļus.
Kas notiks ar JRT šajā sezonā? Vai seriāls nav izsmēlis visus iekšējos resursus?
Mums ir palicis lērums neizdarītu darbu no pavasara, kurus labi, ja varēsim pabeigt – jaunas izrādes, kas tika sāktas taisīt un netika pabeigtas. Tā arī paies šī sezona. Būs Pētera Krilova izrāde Dublinieši Miera ielā pēc (Džeimsa) Džoisa – tā ir liela izrāde. Redzu, ka citi teātri šausmīgi grib parādīt, ka viņi histēriski dara un viss notiek. Protams, mums ir jāattaisno, ka esam valsts teātris un saņemam subsīdijas, tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc mēs atradām Aģentūras formātu.
Kādā veidā Aģentūra nonāks līdz skatītājam? Šogad, nākamgad? Kādu plānu briedināt?
Ir nofilmēts viss materiāls. Puse sēriju jau ir samontēta, otra puse vēl pēcapstrādes procesā. Līdz ar to mums ir laiks vēl izdomāt, ko ar to visu darīt.
