Gorbačovs pret Gorbiju
Izrāde “Gorbačovs” Nāciju teātrī Maskavā
Režisors Alvis Hermanis izrādi noformējis kā grimētavu ar garderobi, parūkām, apaļām lampiņām gar spoguļu perimetru pie galdiņiem un pie sienām piestiprinātām fotogrāfijām, kurās redzams pirmais un pēdējais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs un viņa sieva Raisa Maksimovna. Trīs stundu laikā uz sienas kā noveļu nosaukumi tiek projicēti uzraksti. Tie ir lakoniski un veidoti pēc viena principa: “Gorbačovs un…” Nozīmju amplitūda svārstās no “Gorbačovs un saldējums” līdz “Gorbačovs un Jeļcins”.
Atsauksmi par izrādi gribētos strukturēt pēc tēžu-atbilžu loģikas, kas atbildētu uz principiālu jautājumu, ko man uzdeva kāds kolēģis: “Nenoliedzot aktierdarbu ģenialitāti, nav skaidrs, kas mainītos, ja Gorbačovu laulāto pāri nomainītu ar citu vēsturē iegājušu precētu politiķu duetu.” Atbildēšu, vadīdamies pēc Hermaņa uzstādītā principa “Gorbačovs un…”
Фото: Ира Полярная
“Gorbačovs un Cilvēcība”
Pieļauju, ka nevienu citu no dzīvajiem XX gadsimta otrās puses Krievijas (un bijušās PSRS) politiķiem nevarētu nostādīt līdzās Mihailam Gorbačovam personisko, psiholoģisko, garīgo īpašību sarežģītības ziņā. Mihaila Gorbačova un viņa sievas gadījumā patiešām ir, ko spēlēt. Attīstītā sociālisma, kā arī attīstītā kapitālisma politiķi bieži vien, kāpdami pa karjeras kāpnēm, pamazām zaudē individualitātes paliekas, pārvērsdamies par trafaretu, funkciju, staigājošu ideoloģisko dogmu proklamāciju. Gorbačovs bija un ir neizsmeļama, paradoksāla, intriģējoša mēroga Personība. Atstāsim aiz iekavām tādas odiozas figūras kā Ļeņins un Staļins. Pievērsīsimies tiem, kurus ir interesanti iztēloties uz skatuves krievu reālistiskā psiholoģisko pārdzīvojumu teātra tradīcijās. Tūdaļ pat prātā nāk divi varoņi, kas it kā spētu mēroties spēkiem ar Gorbačovu. Hruščovs un Jeļcins. Tomēr Gorbačovs kā varonis ir daudz interesantāks. Atšķirībā no žiperīgā Hruščova viņš ir daudz izglītotāks, inteliģentāks, sarežģītāks. Atšķirībā no atvērtā un atklātā Jeļcina Mihails Sergejevičs ir vieds un prot gudri klusēt, ieturēt filozofiskas pauzes. Viņa sieva dramaturgam ir īsts atradums – viņā sadzīvo gan pievilcība, gan prāts, smalkums un grācija, mīlīga koķetērija, uzticība un mīlestība. Interesants Raisas Maksimovnas raksturojums izskan pašā izrādē – tērauda stienis, kam apkārt vijas mākonis. Izrādes pirmajā daļā, nabadzīgās jaunības, iepazīšanās un kopā saiešanas periodā, darbība saaužas mazu, spilgti izrakstītu stāstu audumā, ornamentā, kas pazīstams no Šukšina un Astafajeva stāstiem. Tie ir ļoti sirsnīgi, ar labdabīgu humoru sprēgājoši stāsti par vienkāršiem labiem cilvēkiem, kas mīlestības vārdā pārvar neiekārtotās dzīves grūtības. Līdzīgus raksturus Jevgeņijs Mironovs un Čulpana Hamatova spēlējuši arī citā Hermaņa uzvedumā Nāciju teātrī, izrādē “Šukšina stāsti”.
Nezaudēt cilvēciskumu – tā politiķiem ir liela greznība. Cilvēciskā, pārlieku cilvēciskā tēma kļūst par skatītāja uzticības garantu. Galvenais izrādīsies stāsts par Mīlestību. Kulminācijas brīdis: 1991. gada puča laikā Gorbačovs zaudē iespēju palikt lielajā politikā, jo dodas nevis pie Baltā nama, bet uz slimnīcu, kurp pēc infarkta aizvesta sieva: “Es apprecējos nevis ar Krieviju, nevis ar PSRS, bet Raisu.”
“Gorbačovs un Teātris”
Izrāde sākas kā divu aktieru treniņš. Jevgeņijs Mironovs un Čulpana Hamatova pielaiko kostīmus, parūkas. Cenšas notvert savu varoņu intonāciju un mīmiku. Mironovs mācās gorbačoviski iesmieties, ar īsu pauzi, it kā reaģējot uz sarunbiedra reakciju. Hamatova smieklīgi atveido Raisas Maksimovnas čiepstošo runas manieri. Izrādes gaitā varoņi mainīsies – pieaugs. Biogrāfijas etapi kļūs par iemeslu metamorfozēm pie grimēšanās galdiņiem ar lampiņām. Atkušņa vieglums, gaisīgās līnijas pazudīs. Viss kļūs smagāks, atmosfēra dienesta vasarnīcā kļūs vienveidīga un smacīga pašiem varoņiem. Un, lūk, Gorbačovs un Raisa Maksimovna ir gluži kā izkāpuši no hrestomātiskajiem portretiem, ko perestroikas laikā publicēja izdevumi visā pasaulē. Bet, lūk, sirmais Gorbačovs un pārbaudījumu un slimību nogurdinātā Raisa Maksimovna laikā pēc aiziešanas no politikas. Visbeidzot Gorbačovs kā vecs, lēnīgs un piesardzīgs vīrs. Savu atmiņu pasaules glabātājs un sargs. Aktieri spēlē fenomenāli. Tā nav izlikšanās, imitācija “viens pret vienu”, bet tieši pārtapšana, demonstrējot Krievijas aktierskolas augstāko pilotāžu. Interesanti, ka tieši šo skolu cienījis Gorbačovs. Piemēram, es pats, būdams skolnieks, redzēju viņu Maskavas Dailes teātra izrādē, ar kura vadītāju Oļegu Nikolajeviču Jefremovu PSRS galva bijis draugos. Gorbačovam piemīt artistiskums, kura tā pietrūkst citiem politiķiem. Ne velti, būdams Maskavas valsts universitātes Juridiskās fakultātes students, viņš darbojies teātra studijā un pat spēlējis Zvezdiču “Maskarādē”.
Viņa un sievas dabiskais artistiskums ir devis pateicīgu materiālu, ko gluži kā plastilīnu mīca lieliski aktieri.
“Gorbačovs un Laikmeta gars”
Interesanti, ka Gorbačova valdīšanas laiks kļuva par robežšķirtni starp diviem laikmetiem – starp savecējušo padomju impēriju un mežonīgo kapitālismu. Šajos romantiskajos gados svarīgs lūzums notika arī mākslas dzīvē. Oficiālais socreālisma kurss kapitulēja visās frontēs, atdodams vietu jaunām metodēm, stiliem un skolām. Šajā mozaīkā par vadošo socreālisma alternatīvu izvirzās konceptuālisms (sinhrons un daudzviet identisks postmodernismam tā valodas dekonstrukcijas stratēģijā ar citātu kolāžu palīdzību, kā arī vērtību horizontālajā izkārtojumā).
Alvis Hermanis ievēro konceptuālā izteikuma metodi, likdams kopā savu mākslas darbu. Grimētava kā darbības vieta ir kā projekta laboratorija. Runa, teksts it kā tiek ievietoti dubultā rāmī: kā laikmeta dokuments un darbojošos personu pārvērtību materiāls. Aktieri necenšas būt pilnīgi identiski saviem varoņiem. Tāpat kā konceptuālisma mākslā tiek likta lietā paņēmiena atsegšana, dubulta atsvešināšana, kas rada ironisku distanci. Šī ironiskā analītika izgaismojas arī izrādes nelielo nodaļu nosaukumos ar vienu un to pašu konstrukciju “Gorbačovs un…” Pārdzīvojumu teātra principu apvienojums ar varoņu oficiālā, nomenklatūras pārstāvju statusa konceptuālo projektēšanu ir ļoti korekts gājiens konkrētā laika, tā estētikas un stila attēlošanai.
“Gorbačovs un Gorbijs”
Daudzu apziņā pirmā un vienīgā PSRS prezidenta tēls sašķeļas divās daļās. Pirmā hipostāze: GORBAČOVS – Padomju Savienības komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretārs, valsts prezidents, politiķis, kurš sāka glābjošo integrāciju ar pasauli, uzsāka atvērtības, atklātības ceļu un pārbūvi visās dzīves jomās. Otra hipostāze: GORBIJS – drusku anekdotisks, drusku dēmonisks personāžs, iezīmētais. Vienkāršajai tautai viņš ir arī pastāstiņu varonis, kurš pēc kāda pavēles sagrāvis dižo lielvalsti, aizliedzis dzert (ieviesis sauso likumu), atņēmis gaišo padomju nākotni.
Interesanti, ka ikdienas uztverē abas hipostāzes ir apvienojušās ārkārtīgi pretrunīgā, tomēr dzīvā un ar pievilcību apveltītā tēlā – īsts, tuvu ne ideāls cilvēks, kurš kā PSRS birokrātijas virtuozs prot pūderēt smadzenes un kārt makaronus uz ausīm, taču ir savā īpašajā veidā viengabalains cīnītājs par lietu. Vēsture nolika viņu uz savas skatuves veikt tektonisku nobīdi politikā un lielvaru spēku samērā. Vai viņš bija tam gatavs, vai viņa mērogs atbilda šim uzdevumam? Jautājums…
Alvis Hermanis ir smalki un precīzi savienojis Gorbačovu un Gorbiju, ņemdams par sabiedroto tradicionālo teātri un vēstures konceptuālās arhivizācijas ideju. Bet, lai skatītāji balsotu par izrādi ar sirdi, tās priekšplānā Hermanis izvirzījis romantiskās un brīnišķās Lielās Mīlestības tēmu. Nekļūdīgs gājiens.
