Bažas par vīriešiem
Komentārs par Toda Filipsa filmas “Džokers” fenomenu
18/10/2019
Foto: Publicitātes foto
Režisora Toda Filipsa filma “Džokers” bija sensācija jau labu laiku pirms tās iznākšanas, kas vien apliecina, ka tās sensacionālismam ir maz sakara ar pašu filmu. Supervaroņu filmu – jo sevišķi DC komiksu universa – fani gribēja redzēt kārtējo mēģinājumu Betmena slavenāko antagonistu iedzīvināt spēlfilmā (par šo mēģinājumu vēsturi savā recenzijā uzrakstījusi Marta Martinsone). Arī tie, kas ar komiksu filmām ir uz jūs, varētu būt redzējuši nebūt ne tik seno “Tumšo bruņinieku” (2008) ar leģendāro Hīta Ledžera tēloto Džokeru – valdzinoši trako, bet rafinēto haosa sējēju un kriminālo ģēniju, pēc kura šķita, ka jebkurš nākamais mēģinājums piešķirt šim tēlam citu seju būs vien vārga atblāzma. Tāpat jau pēc pirmā treilera tika nojausts, ka filmas galvenais varonis iemieso kādu mūsdienīgi neērtu un satraucošu tēlu: neveiksmīgu, apjukušu, nemīlētu jaunu vai pusmūža vīrieti.
Labējās un cita veida radikalizācijas, “vientuļie vilki”, kas laiku pa laikam apšauj kādu skolu vai baznīcu, incel kustība, sūdzības par to, ka #MeToo laikmetā “vairs pat flirtēt nedrīkst”, feminisma ideoloģiskais uzvaras gājiens un pretestība tam, vīrišķības jēdziena dekonstrukcija, ieslodzīto un pašnāvnieku dzimumproporcijas un citi laikam raksturīgi fenomeni liek neskaidri bažīties par vīriešiem. Vakīna Fīniksa spēlētais Arturs Fleks, kam lemts kļūt par Džokeru, ir gandrīz viss: audzis bez tēva, savos jau apmēram 40 gados dzīvo ar māti, neveicas jau tā visnotaļ apšaubāmajā darbā, cieš no smagām psihiskās veselības problēmām, slepus sapņo par glīto kaimiņieni un viņu izseko un ir nelaimīgs būtībā katru savu nomoda minūti, izņemot vakarus, kad skatās savu iemīļoto komēdijšovu. Arturs pats vēlas kļūt par komiķi, bet, lai visu padarītu vēl ļaunāku, viņam akūti trūkst asprātības – ne tikai komiķa darbam, bet arī sociālā kapitāla iemantošanai tik nepieciešamās īpašības. Likumsakarīgu procesu, nejaušu atgadījumu, apkārtējo nevērības, kapitālisma un dažu pagātnes noslēpumu atklāšanas rezultātā jebkāda stabila un paredzama dzīve, kas Arturam jau tā karājās mata galā, dažu dienu laikā aizvirpuļo vājprāta, vardarbības un traģēdijas akacī, no kura viņš atgriežas jau kā Džokers – neparedzams, bailes iedvesošs klauns (par klauna tēla kultūras vēsturi un simboliku popkultūrā “Džokera” kontekstā lasiet žurnālā The Wire), kam vienlaikus ir liels potenciāls iedvesmot citus marginalizētos, kuru izdomātajā Gotemas pilsētā allaž ir pietiekami daudz.
Artura tēls, kuru savā gan jau “Oskaru” pelnošajā lomā atveido Vakīns Fīnikss (par monumentālo aktierdarbu jau pateikts tik daudz, ka man atliek tikai piebilst – Jā!), veiksmīgi spiež uz pieaugošajām bažām ne tikai par vīriešiem, bet arī par ekonomisko un sociālo noslāņošanos un tās potenciālajām sprādzienbīstamajām sekām. Filmas pirmizrādēm tuvojoties, ASV pat tika veikti zināmi drošības pasākumi, jo auga bažas par iespējamo vardarbību kinoteātros un citur, ko Džokera tēls varētu iedvesmot (līdz šim skaļākais incidents, šķiet, ir divi jaunieši, kuri seansa laikā nolēma uzpīpēt – noziegums, kas citas filmas gadījumā diez vai nokļūtu līdz ziņu virsrakstiem).
Pati filma neaizvelk līdz ap sevi uzbūvētajam sensacionālismam. Tā ir labi producēta, detaļās lieliski noslīpēta “augstās raudzes” Holivuda, kas uzbur ticamu un nomācošu ainu par drūmo, pagrimušo 80. gadu sākuma Ņujorku Gotemu. Stāsts par sabiedrības atstumto, nemīlēto beztēva vīrieti, kurš pārvēršas par monstru, ir līdz garlaicībai paredzams, un bez Fīniksa tēlojuma degvielas tam diez vai pietiktu jaudas noturēt skatītāja uzmanību līdz filmas beigām. Arturs kļūst par Džokeru, skaļi piesaka sevi pasaulei, kaut kur fonā mazajam Brūsam Veinam (kam lemts kļūt par Betmenu) tiek nogalināti vecāki, un vecais stāsts var atkal turpināties, bagātinoties ar jaunai paaudzei būtiskām dimensijām.
Artura traģēdijas hronikas un loģikas attēlojums ir ticams. Piesieties varbūt var nereālistiskām detaļām (piemēram, iespējai mierīgi ienest šaujamieroci tiešraidē rādīta, slavena humora šova studijā), bet ne paša galvenā varoņa psiholoģiskajai attīstībai. Jau filmas sākumā viņš visiem iespējamiem līdzekļiem tiek pieteikts kā ļoti, ļoti vārīgs indivīds, un nerodas īpašas šaubas, ka viss ar viņu notiekošais – piekaušana, ieroča iegūšana, atlaišana, patiesības noskaidrošana par vecākiem – neizbēgami virza uz krišanu. Varbūt tāpēc filma nav nemaz tik noderīga kā sociāls komentārs, jo vientuļa vīrieša radikalizēšanos vardarbības un terorisma virzienā saista pamatā ar garīgu saslimšanu, kas mums galveno varoni liek ieraudzīt kā žēlojamu upuri un apstākļu vergu, nevis kā aktīvu izvēļu veicēju. Tikmēr, cik nu mums zināms par reālās pasaules “džokeriem”, breivīkiem, dilaniem rūfiem un par “Islāma valsti” karot skrienošiem franču un beļģu jaunekļiem, primārais cēlonis viņu rīcībai nav bijušas mokošas un asocializējošas garīgās saslimšanas, bet gan krietni apzinātākas un pašiem saprotamā racionalitātē balstītas rīcības. Mēģinot runāt par mūsdienu marginalizēto vīriešu problēmām un to potenciālajām sekām, filma izvēlas vieglāko, bet ne precīzāko ceļu.
Bet filmas banālā pamatvēsts ir skaidra – monstrus radām mēs paši. Caur disfunkcionālu sistēmu, nevērību, empātijas trūkumu, neapdomību. Skaidrs, lieliski. Miljoniem, kas visas pasaules kinoteātros tagad dodas šausmināties par Artura stāvokli un likteni, kino seanss ir kā terapija, kurā atpazīt senzināmas lietas un problēmas, just līdzi galvenajam varonim un pēc tam uzsist sev uz pleca par savu vēl nenomirušo spēju just vispār, lai pēc tam dotos mājup ar neskaidri mierinošu ilūziju, ka izdevies pieredzēt kaut ko, kas cilvēkiem “atvērs acis”. Tikmēr miljonāru vakariņas ar nosaukumu “Oskaru pasniegšanas ceremonija”, kurā laurus plūks šo filmu veidojušie miljonāri, estētiski ļoti atgādinās ainu no filmas, kur Gotemas elite teātrī skatījās Čaplinu. Bet visu veidu un ieviržu džokeri turpinās rūgt tumšos dzīvokļos, lai ik pa brīdim pārrūgtu pāri malām un uz dažām dienām iekarotu ziņu virsrakstus. Un viss atkal būs nostājies savās vietās, kuras tā arī nemaz nebija atstātas.
