Tanku izstāde
15/11/2019
Kad jūs pēdējoreiz Vecrīgā redzējāt tankus? Es pirms nedēļas. Labi, man tikai vienu brīdi likās, ka tie ir tanki, paskatoties uzmanīgāk, bija skaidrs, ka bruņutransportieri vai vēl kādas necilākas šķiras kara mašīnas. Tās bija novietotas pie Pulvertorņa, proti, Kara muzeja, un, spriežot pēc visa, domātas militāri patriotiskajai audzināšanai. Apkārt pulcējās cilvēki, bērni priecīgi kāpelēja mašīnās iekšā un ārā. Tobrīd vēl tikai tuvojās Lāčplēša diena, bet svētku nedēļas pasākumi jau bija sākušies. Pie mums tā ierasts – ja svinam, tad svinam: valsts simtgadi nevis vienu, bet trīs gadus, divas svētku dienas – nedēļu un pat ilgāk. Katrus svētkus vēl pienācīgi sagaidām un pavadām. Lūk, kad 11. novembris garām, internetā lasu, ko tad īsti redzēju: izrādās, 8., 9. un 10. novembrī pie Kara muzeja notikusi “Latvijas un sabiedroto bruņoto spēku militārās tehnikas un ekipējuma izstāde”. Turpat dedzis brīvības cīnītāju piemiņas ugunskurs, zīmogotas jaunas pastmarkas, rīkotas radošās darbnīcas. Viss kopā saucies “Lāčplēša dienas un Bermontiādes simtgades pasākumi”, organizatori: Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki sadarbībā ar vīru kopu “Vilki”, Latvijas Nacionālo bibliotēku un Rīgas domi.
Man nav nolūka diskutēt par to, cik neatraujamas viena no otras ir militārā un patriotiskā audzināšana un kādos pedagoģijas zinātnes atklājumos balstās abu vienība. Es tikai konstatēju faktu, ka nu jau gadus piecus militāra tematika ir arvien klātesošāka politikas publiskajās izpausmēs, medijos un kultūras pasākumos. Ja kādam liekas, ka tā ir bijis vienmēr, esmu gatavs strīdēties: pirms gadiem septiņiem mēs varējām nodzīvot nedēļām un mēnešiem, nedzirdot nevienu ziņu par armijas jautājumiem. Šodien tas nav iespējams – ja ne citādi, tad filmas “Dvēseļu putenis” reklāmas kampaņas sakarā vīri formastērpos ir visapkārt: uz lielajiem ekrāniem, televīzijā, interneta portālos un visur kur vēl. Militārā parāde 18. novembrī vēl tikai gaidāma – arī tajā uzsvars tikšot likts uz tehnikas sasniegumiem.
Tā kā šis ir vizuālās mākslas portāls, jāatzīmē, ka militārajai jomai ir izteikta estētiska dimensija, un ne bez pamata: tā kā miera laikos armijas pastāvēšanai ir simboliska funkcija, tai jābūt pienācīgi kodētai. Lūk, kādēļ formastērpiem, zīmotnēm, karaspēka parādēm un propagandas dizainam visos laikos ir bijusi izšķiroša nozīme komunikācijā ar sabiedrību. Bet komunikācijā izpaužas vara, Latvija, kā zināms, ir to nedaudzo NATO dalībvalstu vidū, kas aizsardzībai tērē 2% no iekšzemes kopprodukta, un, ja arī absolūtos skaitļos Latvijas nav militāra lielvalsts, tad simboliski rāda pasaulei savas politiskas izvēles.
Lai arī armijas uzturēšana tiek pamatota ar pragmatiskiem apsvērumiem, es personiski uzskatu, ka militārais diskurss ir daudz tuvāks reliģiskajam nekā laicīgajam, racionalitātē balstītajam. Tādēļ viedokļu dažādībai, argumentētai diskusijai šajā jomā ir zemi griesti, aiz tiem sākas pārliecība, kas neprasa pamatojumu, saziņa, kas viscaur piesātināta tēliem un simboliem. Tādēļ arī nepieciešami šie tēli – brīvības cīnītāji šineļos, armijas parādes horeogrāfija, patriotu gājieni nakts tumsā ar lāpām. Arī kara tehnikas jaudai un izsmalcinātībai, kuru solās demonstrēt šī gada 18. novembrī, daudzu acīs piemīt estētisks, gluži juteklisks valdzinājums.
Vērojot, kādu atsaucību izpelnījusies filma “Dvēseļu putenis” pirmajā izrādīšanas nedēļā, ienāk prātā – vai kas tāds gan būtu iespējams, ja auditorijai šie tēli, figūras neliktos jau izsenis pazīstami? Latviešu strēlnieka vizuālais tēls, tūlīt aiz Bārtas tautastērpa, šķiet visaprobētākais nacionālajā kultūrā, pateicoties neskaitāmies attēlojumiem mākslā. Kas šķiet savādi, ņemot vērā, ka piecdesmit okupācijas gadus tika glorificēta cita strēlnieku versija – ar sarkano zvaigzni pierē. Lūk, tepat, kur pirms nedēļas greznojās bruņumašīnas, ap stūri ir Jēkaba kazarmu gala siena. Tagad uz tā rindojas Latvijas pilsētu ģerboņi. Pirms tam uz tās atradās sienas gleznojums – variācija par Induļa Zariņa gleznas “Leģenda” (1971) motīviem, ko 1986. gadā realizēja viņa vadītās Monumentālās glezniecības meistardarbnīcas studenti – Kaspars Zarinš, Kristaps Zariņš, Vija Zariņa un Atis Kampars paša meistara vadībā. Kas zina, varbūt drīz vien kādam ienāks prātā to atjaunot, minimāli mainot detaļas. Iesaistoties Aizsardzības ministrijai un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, tas būtu paveicams!
Indulis Zariņš. Leģenda. 1971
