Jaunā sezona
Ieskats Valsts Kultūrkapitāla fonda projektu konkursa rezultātos
01/11/2019
Ar teātriem vai mūziku viss ir skaidrs – kad sākas sezona un kad tā beidzas. Reizi gadā opera, teātri, simfoniskie orķestri izziņo preses konferences un vadošās personas mazliet pompozi ceļ priekšā nākamās sezonas plānus. Šīs ziņas aši aplido interneta portālus un avīzes, jo visi grib zināt – kas tik neparasts un aizraujošs drīzumā tiks piedāvāts viņu uzmanībai? Bieži vien izziņotās pirmizrādes, jauniestudējumi, pirmatskaņojumi ieceres stadijā izklausās daudz varenāk, iekārojamāk, iedvesmojošāk nekā pēc gada, kad tie jau notikuši. Dzīvošana ar vienu kāju nākotnē ir dabisks kā mākslinieku, tā mākslas mīļotāju stāvoklis.
Vizuālajā mākslā nekādu sezonas izziņošanas tradīciju nav, tādēļ tā pretojas sadalīšanai laika nogriežņos. Tik vien tās atšķirības, ka ziemā izstāžu zālēs ir siltāk nekā ārā un otrādi, kas arī nosaka apmeklētāju plūsmas dinamiku. Tomēr, kopš Valsts Kultūrkapitāla fonds organizē projektu konkursus, rezultātu izziņošanas diena mākslas pasaulei ir daudz būtiskāka par Jaungadu vai Jāņiem, turklāt tā pienāk ik pa četriem mēnešiem. Atzīšos, ka arī man, kaut sen neesmu projektu konkursos piedalījies, šī diena ir īpaša – KKF mājas lapa izkonkurē visus citus ziņu kanālus, jo tiek aplūkota pirmā. Ziņkārība ir varens spēks! Protams, projektu konkursa rezultāti tikai aptuveni ļauj noprast, kādus iespaidus gaidīt tuvākajā laikā, jo nav nekādas oficiālas programmas: tikai tabula ar projektu nosaukumiem, iesniedzēja vārds, uzvārds un piešķirtā naudas summa. Tomēr, tā kā reti kurš būtisks mākslas notikums Latvijā spēj notikt bez KKF atbalsta, šo to sev noderīgu var uzzināt arī, lasot starp rindiņām. Arī šonedēļ es savā galvā uzmodelēju nākamo mākslas “sezonu” ar visiem tās plusiem un mīnusiem, speciāli nekādu papildus informāciju nemeklējot. Tā es saglabāju sev iespēju tikt pārsteigtam un vienmēr labticīgi ceru, ka labā nozīmē. Dažās cerībās labprāt dalos, tomēr laikus brīdinot, ka vēl neko nevērtēju un ierobežotās informācijas dēļ ne par ko neatbildu!
Valsts Kultūrkapitāla fonda misija ir veicināt mākslas procesu, tādēļ nav ko brīnīties, ka daudzu projektu nosaukumi nekādu redzamu rezultātu nesola (pašu projektu, protams, nav manā rīcībā). Kaut gan mēs, mākslas patērētāji, tieši to kārojam – ieraudzīt kaut ko elpu aizraujošu, lielu vai mazu, vai vispār neredzamu, bet katrā ziņā apdomāšanas vērtu! Protams, nav iebildumu arī pret studiju stipendijām jaunajiem censoņiem, jo mēs zinām – būs kompetenti, pasaules mākslas procesos integrēti profesionāļi, kas, pat ja neatgriezīsies Latvijā, pildīs vismaz vēstnešu funkciju lielajos mākslas centros. Domāju, jebkurš no viņiem caurskata šo sarakstu un redz, ka tik daudz naudas, cik prasījušas viņu studijas, turpmākai radošai darbībai Latvijā neredzēt.
No izstāžu ieteikumiem manas cerības piesaistīja divu Latvijas mākslas “lielo dāmu” paredzamie uznācieni – var noprast, ka Frančeska Kirke gatavojas izstādei Rīgas Biržā, bet Aija Zariņa – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē. Sausā informācija izrādās gana izteiksmīga – skaidrs, ka vienīgās konsekventās latviešu postmodernistes darbiem Biržas daudzslāņainais konteksts ir kā radīts, un, jāatzīst, postmodernismam kā tādam arī tur īstā vieta. Savukārt Aijas Zariņas – mākslinieces, kuras izstādes es gaidu vienmēr, – izsaucienam “Mosties, mosties reiz, svabadais gars!” jānovēl pienācīgi izskanēt LNMM Kupola zāles kristāliski baltajos režģos. Lieliem notikumiem labprāt pieskaitu arī keramikas zīmola Skuja Braden izstādi Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kā arī Barbaras Gailes atgriešanos LNMM.
Piešķirtās radošās stipendijas apliecina, ka sparīgi strādā vairāki mākslinieki radošo spēku plaukumā, kuru darbus es personiski ilgotos redzēt vēl un vēl: Daiga Krūze, Atis Jākobsons, Ginters Krumholcs un citi. Tiesa, viņu atbalstam izbrīvētās summas liecina, ka kaut vai materiālu ziņā nekāda izšķērdība nav gaidāma vai arī gulsies uz pašu autoru pleciem: piemēram, zinot, ka pēdējais no minētajiem ir tēlnieks, speciāli noskaidroju, kādu priekšmeta vērtībai atbilstošs ir personālizstādes tapšanai piešķirtais finansējums: lūk, diviem šādiem IKEA dīvāniem:
Attēls no IKEA kataloga
Kā redzat, nekāda bronza tā nav!
Pēc visa spriežot, interesanti iecerētas grupu izstādes ir gaidāmas izstāžu zālē “Arsenāls” (“Nenorunātās tikšanās”, ko organizē Laikmetīgās mākslas centrs) un Mākslas stacijā “Dubulti” (“Latvijai 102”). No plašai auditorijai pieejamām izstāžu vietām jāizceļ galerija “Daugava”, kur bez Gintera Krumholca intriģē arī Kristas Dzudzilo plānotā personālizstāde, kā arī galerija “Alma”, kur Rīgas Fotogrāfijas biennāles laikā varēsim skatīt Toma Harjo darbus. Es noteikti apmeklēšu arī galeriju “Māksla XO”, kas gan šoreiz atbalstīto sarakstos neparādās (atgādinu, ka man pieejams tikai projektu nosaukumu saraksts).
No mazāk tradicionālām izstāžu vietām ar lielu atrāvienu līderos izvirzījies Rīgas cirks – tajā, pēc visa spriežot, gaidāma vesela jauno un vidēji jauno mākslinieku parāde: Amanda Ziemele, Elīna Vītola, Ieva Kraule-Kūna, GolfClayderman, Ieva Putniņa, Anna Ceipe un vēl, un vēl. Ar ko skaidrojams šāds popularitātes bums – jauno mākslai piemērotu telpu trūkumu, modes kaprīzēm vai telpu turētāju gudro politiku ar mākslinieku palīdzību rekrutējot jaunu mērķauditoriju – KKF saraksts, protams, atbildi nesniedz. Ne tik daudz, bet intriģējoši pieteikumi nākuši arī no Kim? Laikmetīgās mākslas centra, galerijas “427” un citām, noteiktai publikai labi zināmām adresēm.
KKF atbalstīto projektu saraksts ir daudz garāks par manu subjektīvo gaidu izlasi, tādēļ jāpaskaidro, kas paliek ārpus tās: manuprāt, daudz jezgas, rosības, kņadas, kas, protams, nodrošina sākumā minēto procesu, taču ne uz ko daudz vairāk nepretendē. Tas, kas duras acīs, pārskatot lakonisko tabulu, ir piešķirto atbalsta summu vienmērīgais lielums vai, pareizāk sakot, mazums pēdējā ailītē – neatkarīgi no tā, vai nauda piešķirta nerimtīgi aktīvajiem bērnu grāmatu ilustratoriem, kuplajai jauno mediju mākslinieku kopienai vai ambiciozām iecerēm lielākajās izstāžu zālēs. Ar kaut ko grandiozāku acīmredzot izcelsies vien Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2020, kas izpelnījusies 20 000 eiro atbalstu.
Tomēr nevaru nepieminēt jomu, kurā mana ieinteresētība pārsniedz vienkāršas ziņkārības slieksni. Nepavisam nepārsteidz, ka tai arī klājies visplānāk: nedaudzie Latvijas mākslas kritiķi var cits caur citu atkārtot, ka laikmetīgā māksla ir pelnījusi vērtējumu specializētos izdevumos vai ka tā pati ir diskursīvs fenomens, bet KKF ekspertiem acīmredzot ir cits viedoklis. Plašsaziņas līdzekļos jau izskanējis, ka teātra nozarē uzvirmojuši strīdi, vai tai ir nepieciešami divi izdevumi – šoreiz līdzekļu pietrūcis interneta vietnei kroders.lv, kuras funkcijas it kā dublējoties ar drukāto izdevumu “Teātra Vēstnesis”. Izskanējuši arī argumenti, kādēļ vajadzīgi abi. Vizuālās mākslas nozare var palielīties, ka trīs valodās iznākošais interneta resurss Arterritory.com eksperimentu ar līdzekļu nepiešķiršanu jau ir pārdzīvojis, pat nedublējoties ne ar ko: šajā “sezonā” minimāls atbalsts (3000 eiro sešu mēnešu periodam) ir atgriezies. Tiesa, tas tāpat daudzreiz atpaliek no citu nozaru kritiskajai refleksijai atvēlētajām summām (piemēram, portāla kinoraksti.lv darbībai 2020. gadā nozare ir piešķīrusi desmit reižu vairāk). Gada griezumā vēl mazliet mazāk līdzekļu ticis specializētajam portālam fotokvartāls.lv un diviem radio raidījumiem – acīmredzot tas arī ir viss, ko nozare vēlas par sevi zināt. Iepriekš ir bijušas diskusijas, vai nebūtu lietderīgi mākslas kritikai atvēlēt īpašu mērķprogrammu – tas beidzās ar aicinājumu kritiķiem pieteikties projektu konkursā ar pētniecisku rakstu iecerēm. Nu redzams, ka vai nu neviens pat nemēģina, vai viņiem neveicas. Uz šī fona nav pārsteidzoši, ka arī līdz paliekošākiem formātiem nonāk galēji maz rakstītu tekstu: KKF projektu konkursa rezultāti liecina, ka “procesā” šobrīd ir tikai divas grāmatas par mākslu – ekspertu padomes priekšsēdētājas Santas Hiršas monogrāfiskais albums par Andri Breži un jaunā autora Tomasa Pārupa manuskripts par Sarmīti Māliņu. Abi mākslinieki, protams, ir ilgi gaidījuši.
