Trīsdesmit gadu pēc revolūcijas
Čehu kinematogrāfisti HBO Europe paspārnē radījuši Samta revolūcijai veltītu seriālu “Guļošie” (The Sleepers / Bez vědomí), kas pieejams arī latviešu skatītājiem
29/11/2019
Jubilejas varbūt ir labs iemesls mākslas radīšanai, bet mani tās bieži vien atturējušas no baudīšanas. Kādēļ? Oficiāls stīvums, patosa pilnas runas, nekritiska sajūsma… Tas viss, ko Gunārs Priede reiz nosauca par papīrpuķainību, manuprāt, īsti nesader ar patiesu, personisku attieksmi, kas, manuprāt, mākslai piestāv daudz labāk. Tā, lūk, 1989. gada jubilejai es pieslēdzos tikai tagad. Kas tad tik nozīmīgs notika šajā gadā? Daudz kas: Baltijas ceļš, Berlīnes mūra krišana, Samta revolūcija Prāgā... Procesi Austrumeiropā, kas daudzās vietās norisinājās gandrīz vienlaicīgi. Tie bija arī samērā līdzīgi – daudz vairāk atšķirību ir stilā, kādā mēs šodien par tiem atceramies.
Manu pēkšņo aizraušanos izraisīja nevis kāda kampaņa, bet laiskums un nejaušība: spaidot televizora pults pogas, es kārtējo reizi iegāju filmu un seriālu pasaulē – jau bez cerībām, ka tajā ieraudzīšu ko svaigāku par amerikāņu mājsaimnieci, kas pusmūža krīzē atklāj pornogrāfijas jaukumus… Paldies, es to jau mēģināju skatīties! Bet te, lūk, jauns seriāls ar maz ko izsakošu nosaukumu: The Sleepers, tātad “Guļošie”. Saintriģēja anotācija – šis ir seriālu producēšanas milža HBO produkts, kas sola vismaz noteiktu līmeni, tomēr tapis Eiropā. Patiesībā seriāls ir pilnībā čehu komandas radīts un vēsta par 1989. gadu Prāgā. Ar to vien pietika, lai es pieliptu ekrānam. Jāatzīstas, ka esmu vājš pret čehiem – man patīk viņu miermīlība un valodas skaņa, un Čehija tomēr ir kino lielvalsts! Bet Prāga – es tajā pirmoreiz pabiju tikai dažus gadus vēlāk, un man tā likās pasakaini skaista pilsēta. Seriāls pavisam minimāli saskan ar manām atmiņām – patiesībā es nemaz nemīlu atminēties “senās, skaistās dienas”, bet jo tālāk, jo vairāk biju spiests atsaukt atmiņā detaļas. Vai tiešām šī burvīgā vieta kādreiz bija tik nolaista, nejauka, neviesmīlīga? Laikam gan tikai par kapeiku glītāka nekā Rīga, kas man laikam toreiz šķita daudz. Vai tiešām tur valdīja tik nehumāns, cietsirdīgs režīms un baiļu pilna atmosfēra? Un tā tālāk. Tieši tā The Sleepers (čehu nosaukums Bez vědomí gan, iespējams, drīzāk nozīmētu bezsamaņu – jāprasa tulkotājiem!) manī modināja atmiņas par Rīgu, Latviju, savu pieredzi tajā tālajā gadā – negaidīti un pārliecinoši.
Seriāls, protams, nav nekāda augstā māksla. Šis konkrētais turklāt ir spiegu filma – tātad noteikta žanra izstrādājums ar paredzamiem varoņiem un sižeta peripetijām. Tomēr – vai nu scenogrāfijas departamenta titāniskā darba dēļ, vai tāpēc, ka filmas scenāriju rakstījis debitants Ondrejs Gabriels, kas iedziļinājies vēsturē, bet ne vienmēr to pratis savaldīt žanra rāmjos – man kinematogrāfiskā spiegošana šķita daudz mazāk svarīga un kaitinoša kā citos, iespējams, tīrākos paraugos. Tiesa, režisors Ivans Zaharjašs ir gana pieredzējis, lai filmu kopumā virzītu psiholoģiski reālistiskās sliedēs, radot daudzplākšņainus raksturus – viņa iepriekšējais seriāls ir arī mums pieejamais Wasteland. Iespaids rodas tāds, kā kādreiz lasot Andra Kolberga romānus – krimiķis, protams, bet dzīve jūtama daudz vieliskākā nekā jebkurā latviešu daiļās literatūras sējumā.
Tātad – čehu disidents un viņa gados jaunākā draudzene, vijolniece, kuri savulaik aizbēguši uz ārzemēm, 1989. gadā nolemj atgriezties Prāgā. Un tad tikai sākas – britu, čehoslovāku un krievu specdienestu sagādātas nepatikšanas, kurās iekļūst arī visi vietējie, kas nonāk ar šo pārīti jebkādās darīšanās. Jau minēju, ka ir atšķirība, ko un kā mēs vēlamies atcerēties – mūsu literatūrā un kino šādu tēlu nav, nav arī tik politiska skata uz vēlīnajiem padomju gadiem. Čehiem tomēr ir vērā ņemama pretošanās pieredze un Vāclavs Havels, kas simbolizē visu to, kā tik ļoti pietrūkst mūsu fikcionālajā vēsturē – pirmkārt jau, skaidra skata, kas ir kurš, un saprašanas, ka režīma maiņa nevar būt pilnīga bez lomu maiņas. Ko gan latvieši varētu iedomāties kā Atmodai veltīta seriāla varoņus? Kamēr nav seriāla, jautājums retorisks. Vai varbūt – arī pie mums bija gan līdzīgi varoņi, gan pretinieki, tikai dziesmotajā revolūcijā kopīgi vilktie meldiņi liek visu atcerēties skaistākās, sentimentālākās toņkārtās?
Seriāls The Sleepers nav bez trūkumiem. Kādu laiku ir grūti izjust emocionālu piesaisti varoņiem, lai gan galvenās lomas atveidotāja Tatjana Pauhofova ir īsta zvaigzne – viņu jau pazīstam pēc Agņeškas Holandas seriāla “Degošais krūms” (2013). Ne pārāk simpātiskais galvenais varonis ātri nozūd, lai kāpinātu intrigu. Sižets aizplūst blakuslīnijās, no kurām izceļas “labā” iekšlietu sistēmas darbinieka Honzas (atcerieties čehu tautas pasakas!) un viņa iemīļotās neapskaužamais liktenis. Monumentālu pieminekli padomju teroram radījis vecākās paaudzes aktieris Jans Vlasaks tēvišķīgā slepenpolicijas majora lomā. Brīžam sižeta samezglojumi liekas par sacerētu skarbi reālistiskajai videi. Tomēr čehu drosme revolūcijas gadadienā paskatīties patiesībai acīs notur arī mani nomodā līdz vēlai naktij!
Vai iesaku noskatīties? Atkarīgs no tā, kas jums patīk un ko jūs meklējat. Ir jau pierasts, ka britu karaļnama dzīve mūsdienās ir daudz redzamāka nekā kaimiņu ģimenes. Tāpat audiovizuālajā telpā dominē anglofonās pasaules tēli, bet mums vēsturiski tuvāku tautu pieredze varētu likties svešāda, prasīt sevišķu iedziļināšanos. Seriāla veidotāji gan ir darījuši daudz, lai stāstu padarītu saprotamu starptautiskai auditorijai. Mums ir iespēja tajā iekļauties! Dziesmotās un Samta revolūcijas ārējos atveidos līdzību varbūt būs grūti saskatīt. Tomēr iekšējie procesi droši vien ir bijuši līdzīgāki, nekā mēs domājam!
