Atceros visu. Vai tiešām?
Ekspresintervija ar mākslinieci Andu Lāci par izstādi “Atceros visu”
04/12/2018
Pagājušajā nedēļā ar īpašu performanci tika atklāta mākslinieces Andas Lāces izstāde “Atceros visu”, kas līdz 20. decembrim skatāma koncertzālē “Tu jau zini Kur!” Tallinas ielas kvartālā (Tallinas iela 10). Kā teikts izstādes pavadošajā aprakstā, izstāde vēsta par atmiņu dabu, iesaistot klātesošos atcerēšanās pārdzīvojumā un pārdomās par to, kas ietekmē atmiņu procesu.
Izstādē apskatāmi vairāki darbi: lielformāta gaismas un skaņas instalācija jeb interaktīvs “sūkļu gobelēns”, divas nelielas gleznas “Zīlīte uz apsnigušas cepures” un “Putni manā prātā”, kā arī divas nelielas instalācijas “Cerības ir” un “Vissenākā atmiņa”.
Skaņu celiņu pēc Andas Lāces atmiņu tekstu motīviem radījusi komponiste Evija Skuķe kopā ar vokālistiem Kalvi Jencu un Laumu Malnaci.
Arterritory tikās ar mākslinieci Andu Lāci, lai uzzinātu mazliet vairāk par izstādes tapšanu, tās tēmu, kā arī – kas ir hipertimēzija.
Instalācija "Atceros visu". Foto: Valdis Jansons
Pastāsti, kā tev radās izstādes ideja un kāpēc tevi interesē atmiņu tēma?
Šī izstāde ir turpinājums Punctum festivālam par atmiņu tematiku. Kad pirms gada mani uzrunāja Laura Brokāne, izstāstot par festivālu un tā tēmu, sapratu, ka mani tas varētu interesēt. Gan atmiņa, gan visādas nobīdes, dažādas situācijas, ka nav līdz galam skaidrs, kas īsti ir kas, mani interesējušas vienmēr. Pagājušajā rudenī nejauši noskatījos vairākas dokumentālās filmiņas par specifisku smadzeņu sindromu – hipertimēziju. Neesmu 100% droša, ka šis stāsts nav izgudrots, taču man patīk domāt, ka tā varētu būt. Cilvēki, kuriem piemīt hipertimēzija, spēj atcerēties katru savu dzīves dienu līdz sīkākajai detaļai, bet domāju, ka lielākā daļa cilvēku no šī sindroma cieš, nevis izmanto to kā īpašu superspēju, ar ko būt kaut kādā ziņā pārākiem vai spēcīgākiem. Pārsvarā šie cilvēki ir ļoti nomākti un vēl skaudrāk cīnās ar dzīvi, daži to uztver kā interesantu gadījumu, bet neko vairāk.
Man, piemēram, telefons ir pilns ar fotogrāfijām – ja gribu, varu ļoti vienkārši un ātri uzzināt, kas katrā no dienām ir noticis. Informāciju tagad var saglabāt daudzviet, kur agrāk tas nebija iespējams. Protams, ir cilvēki, kas agrāk pierakstīja katru savu dzīves dienu dienasgrāmatā, bet agrāk maznozīmīgu brīžu informācija tik daudz netika saglabāta.
Vai, tavuprāt, vispār ir iespējams objektīvi kaut ko atcerēties? Vai ir tāda viena patiesā atmiņa?
Domāju, ka nav. Man var šķist ļoti svarīga kāda atmiņa, par kuru esmu ļoti pārliecināta, bet kādam citam šis notikums palicis atmiņā pavisam citādāk un varbūt nav tik zīmīgs kā man, kas ir arī mazliet skumīgi, bet tajā pašā laikā interesanti. Tas, ko es gribēju teikt, ir ka ne pārāk patīkama atmiņa, piemēram, izlien un moka, bet apziņai, ka varbūt lielā mērā tā ir mana interpretācija, vajadzētu man palīdzēt un mazliet nomierināt.
Instalācija "Atceros visu". Foto: Valdis Jansons
Var jau arī būt tā, ka cilvēki, kuriem piemīt šī hipertimēzija, vienkārši ir ar ļoti bagātu fantāziju apveltīti cilvēki, kuri var izdomāt visas dzīves dienas. Es, piemēram, nez vai vēlētos atcerēties visas dienas, man dažreiz ir par grūtu ar tām dažām, ko atceros.
Jā, mums jau liekas, ka mēs kaut ko nevēlamies atcerēties, taču īstenībā ir ļoti daudz informācijas, ko vēlamies pieturēt… mēģinām nelaist to atmiņu vaļā. Visi tie attēli, fotogrāfijas un pieraksti, tie pietur. Domājot par šo tēmu, pārlasīju savas dienasgrāmatas, man ir fantastiski daudz pusaudžu laika dienasgrāmatu.
Oho, neesi izmetusi ārā?
(Smejas.) Vairākas reizes esmu stāvējusi pie krāsns, lai tās sadedzinātu. Man tiešām ir kauns par to cilvēku, kas lielāko daļu tur ir rakstījis. Agrāk man šķita, ka paies laiks un es spēšu pasmieties, bet vēl joprojām lasot man paliek grūti un neērti, ka tā esmu vai esmu bijusi es. Tagad man šķiet, ka es to cilvēku nepazīstu, kas man liekas pat labi. Pārlasīju pēdējo gadu dienasgrāmatas, atradu savas pusaudžu laika dienasgrāmatas, un likās, ka te jābūt materiālam, ar ko strādāt.
Performancē lasīji fragmentus gan no Žana Pola Sartra, gan Rolāna Bārta…
Gan Raiņa, gan Blaumaņa.
Kāpēc esi izvēlējusies šos autorus un konkrētos fragmentus? Kāds tiem ir vēstījums šīs izstādes kontekstā?
Astoņu atlasīto tekstu gabaliņu kopums ir diezgan nejaušs, bet fragmenti tika izvēlēti no šo autoru dienasgrāmatām vai tekstiem, kas rakstīti dienasgrāmatas formātā. Tāpēc arī lasīju Raiņa dienasgrāmatu. Vairāki citāti no Sartra “Nelabuma” izraisīja spēcīgas sajūtas, kaut gan paņēmu viņu nejauši. Gan Sartrs, gan, piemēram, Kamī man bija aktuāli autori 20 gadu vecumā. Sapratu, ka gribu arī pieminēt ļoti tuvus cilvēkus, kuri man vairs nav pieejami, ka tādā veidā vēlos viņus neaizmirst. Skaņu celiņu instalācijā nevajag uztvert kā gatavu recepti, jo teksti jaucas un veido jaunas kompozīcijas. Šādi mazi fragmentiņi var virknēties bezgalīgi daudz un veidot arvien jaunas kompozīcijas. Domāju, ka neliels ritms veidojas, bet uz to nav jāskatās kā uz pabeigtu formu.
Susējas apkārtnes bērnu performance, kuru Anda Lāce veidoja festivāla "Sansusī" rezidences ietvaros, saistot ar Punctumfestivāla šī gada tēmu, kas veltīta atmiņu motīviem. Foto: Uldis Pāvuls
Kas tā bija par rezidenci Aknīstē, kur strādāji ar neiroloģijas slimniekiem?
Festivāla “Sansusī” ietvaros pieteicos rezidencē, ko organizēja Māra Pāvula. Tur strādāju ar atmiņu tēmu, darbojos ar vietējiem Aknīstes bērniem, veidoju radošās darbnīcas. Rezidences ietvaros bija iespēja veidot arī radošo darbnīcu psihoneiroloģiskās klīnikas rehabilitācijas nodaļā. Aknīstē šī nodaļa paredzēta tikai vīriešiem.
Bailīgi nebija?
Bailīgi nebija, bet biju uztraukusies, jo tiešām nezināju, ko sagaidīt. Domāju, vai mani uzdevumi nav pārāk bērnišķīgi, mēģināju izdomāt visus iespējamos scenārijus.
Vissenākā atmiņa, 2018, instalācija. - Burtu virknējumi, kurus kāds psihoneiroloģiskās klīnikas pacients uzrakstīja, pēc mana lūguma uzzīmēt vissenāko atmiņu. Foto: Valdis Jansons
Kā sapratu, viens no šajā izstādē aplūkojamajiem darbiem ir kāda pacienta atmiņa. Kādus uzdevumus tu devi?
Es lūdzu viņiem mēģināt atcerēties pašu pirmo savu atmiņu, to attēlot vai izstāstīt. Sapratu, ka dažiem bērnības atmiņas bijušas ļoti traumatiskas un ietekmējušas viņu tālāko dzīvi, to varēja saprast to tiem, kuri spēja kaut ko vairāk izstāstīt. Gribēju, lai viņi mazliet atbrīvojas, dara kaut ko neierastāku. Man bija lieli papīri, gribēju, lai viņi padomā par sevi kaut kā citādāk. Viens cilvēks tur bija ļoti īpašs, viņa burti arī ir izstādīti šajā izstādē. Par viņu vēl joprojām domāju. Ceru, ka izdosies viņu vēl kādreiz satikt, kaut ko iesākt ar viņa zīmējumiem. Atstāju tur lielo papīra rulli, ceru, ka personāls viņam neko neliedza.
Kas tieši viņā tev likās īpašs?
Neparasta sirsnība un ļoti neizprotama gudrība un aizrautība, viņa zīmējumi bija ārkārtīgi naivi, vienlaikus spēcīgi konstruēti. Viņš zīmēja ar lielu aizrautību un daudz. Tie tēli ir ļoti aizkustinoši, bet, manuprāt, tur nav tikai naivums, bet arī stingra konstrukcija un kaut kas ļoti specifisks, kam piemīt vērtība.
Viņš jau iepriekš bija zīmējis?
Jā, viņam ir pilnas klades ar zīmējumiem un tēliem. Dažus uzdāvināja arī man.
Viņš runāja?
Jā, runāja. Ne ļoti paplašinātos teikumos, bet runāja. Tādā mūsu normālā izpratnē viņš rakstīt neprot, bet raksta šādi – kā redzams izstādes ekspozīcijā. Pats teica, ka saprot, ko ir uzrakstījis, un ļoti noskuma, ka es nesapratu.
Vai figūras instalācijai ir jaunas vai ņemtas no iepriekšējām performancēm?
Visas figūras ir no iepriekšējiem darbiem – galvenokārt no performances “Atindēšana”, kur šie porolona tēli savu dzīvi sāka balti un tīri. Daļa no tiem tika izmantota “es Es ES” instalācijā, kā arī performancē “Varianti”; tad 2017. gada pavasarī bija izstāde Klaipēdā, kur tie bija integrēti lielā 3D figūru grupā, bet pirms gada aizvedu viņus uz Maincas biennāli, kur pirmo reizi tos izliku vienā plaknē. Tie, kas pabijuši vairāk saulē, ir kļuvuši dzeltenīgi vai laša krāsā. Katrā no tēliem ir daudz informācijas. Šīs izstādes apstākļos viņi nemaina savu krāsu, varbūt vienīgi kāda nagla būs uztaisījusi caurumu.
Zīlīte uz apsnigušas cepures, 2018, audekls / eļļa, 12 x 16 cm. Foto: Valdis Jansons
Putni manā prātā, 2009, audekls / jaukta tehnika, 40 x 40 cm. Foto: Valdis Jansons
Izstādē ir divas gleznas. Kā tās sasaucas ar šo izstādi un tēmu?
Lasīju Raiņa dienasgrāmatu, ļoti sajūsmināja viņa ieraksts par cīņu ar disciplīnas un ēšanas grūtībām. Man ļoti patika, kā viņš sirsnīgi rakstīja: “Mana zīlīte nāk kārtīgi pēc sava sviesta uz loga, no viņas varu mācīties, kā kārtīgi dzīvot”. Domājot par izstādes kopumu, sapratu, ka būtu nepieciešams tāds viegls un šķietami nenozīmīgs elements. Šo Raiņa dienasgrāmatas fragmentu izlasīju septembrī, bet maijā pati biju ierakstījusi savā dienasgrāmatā par zīlīti. Atradu bērnības burtnīcu, kurā ļoti rūpīgi esmu uzrakstījusi lugu par putnu dzīvi, galvenajās lomās bija zīlīte un viņas meita. Nav tā, ka zīlītes ir mani mīļākie putni, bet tagad viņas ievēroju, dažas dienas pirms atklāšanas pavisam naivi uzgleznoju zīlīti uz apsnigušas cepures, man likās, ka viņai te ir jābūt. Tad nejauši ieraudzīju darbu “Putni manā prātā”. Man gribējās tādu vieglu, mazliet naivu sadaļu. “Putni manā prātā” ir darbs, ko esmu uzgleznojusi vienkārši tāpat, iegleznoju divus mazus papagaiļus, kas kādu laiku pie manis dzīvoja.
Cerības ir, 2018, instalācija. - Aptuveni vienpadsmit gadu vecumā zīmēta komiksa fragments. Foto: Valdis Jansons
Kas attēlots instalācijā ar stikliem?
Tas ir fragments no garāka komiksa, ko uzzīmēju 11 gadu vecumā, zem stikliem ir zīmējums, kas saistīts ar bērnības sajūtu – zinātniski medicīnisko fantastiku, kurā ir iespējams visu izdziedināt, izdzēst jebkādas rētas.
Tu par to domāji 11 gadu vecumā?
Jā, mani pašu tas pārsteidza. Patika teksti, ka cerības nav vai cerības mazas, bet beigās cerība ir.
No kurienes tādas domas?
Tiešām nezinu. Mans krusttēvs bija ķirurgs, slepeni pētīju visādas grāmatas, bet šādus aparātus, kādus esmu zīmējusi, neatceros citur redzējusi. Es iztēlojos, ka var izdziedināt un atveseļot jebkuru, biju uzbūrusi medicīnas visvarenības tēlu.
Vai tu gribētu atcerēties visu?
Nē, nē.
