Brūss, Beilijs un Mārgareta
Par festivālu Survival Kit
Nav iemesla, kādēļ mākslinieks nedrīkstētu nodarboties ar politiku savos darbos. Festivāls Survival Kit Rīgas mākslas ainavā ir reta platforma šādas ievirzes darbiem. Mazliet mulsinoša ir festivālam veltītā kritika par līdzekļiem un resursiem, kas, dažādos fondos un veidos apgūti, spiež mākslinieku izpildīt tādu kā politisku pasūtījumu un, nebūdams nekāds politiķis, viņš ir spiests par tādu izlikties, ja reiz grib izstādīties mākslas skatēs, kas garantē apmeklētāju plūsmu, kritiku, un gala beigās – elementāru iespēju radīt jaunus darbus.
Visticamāk, arī Survival Kit gadījumā tas notiek tieši otrādi. Kurators vai kuratoru komanda gadiem vāc datus, vēro māksliniekus, zīmē savas kartes un tad kādā noteiktā brīdī izsaka piedāvājumu sadarboties. Grūti iedomāties abstraktās glezniecības adepta piespiešanu gleznot reāli (atvainojos par vienkāršotu piemēru), aizbildinoties pat ar visizsmalcinātāko kuratora koncepciju.
Pretnostatīt kuratora darbošanos mākslinieka eksistencei, manuprāt, nav diez cik auglīgi. Kurators nav vampīrs, kas ieradies uzvārīties uz nabadziņa enerģijas. Kuratoriālā prakse ir tikai vēl viens instruments, ar kura palīdzību mūsdienās rodas mākslas darbi, un bieži vien kurators ir pirmais un arī vienīgais, kurš ir ar mieru uzklausīt mākslinieka šaubas un labprātīgi uzņemas kopā pārlaist panīkuma brīžus. “Kā tev iet?” – viņš pajautās māksliniekam. Un mākslinieks izbīsies – ne jau tāpēc, ka darbs nav gatavs (tas nav gatavs nekad, termiņi uzbrūk vienmēr). Viņš izbīsies, jo “kā tev iet” viņam nenākas dzirdēt diez cik bieži.
“Būt drošībā ir bīstami” – kuratores Katjas Krupeņņikovas koncepcijas izklāsts Survival Kit katalogā ir saprotami pavēstīts, tas nav uzpūsts vai mākslīgi sastatīts, un interesanta vieta viņas tekstā ir pats sākums – kuratore apraksta, ka izstādes nosaukums radies no mākslinieces Banu Džennetoglu darba, kas radīts izstādei Documenta 14. Savukārt Banu šo uzrakstu pamanījusi Atēnās – grafiti bija uzpūsts uz universitātes sienas (tur 2016. gadā tika parakstīta ES un Turcijas vienošanās par bēgļu atbalsta mehānismu). Katjas apraksts norāda, ka kuratore nav neatkarīga dieve, kas savos prāta augstumos rada koncepcijas, ar kurām pakļaut vispirms tieši māksliniekus. Kuratoru un mākslinieku darbs bieži vien tikai ārēji šķiet savstarpēji nesaistīts – līdz brīdim, kad, piemēram, šī kuratore saistošā veidā izstāsta “visu apkārtējo”. Un viss apkārtējais bieži vien ir jau eksistējoši mākslinieku darbi.
Latvijā nenākas bieži redzēt skaidri definētas, uz politiskajām reālijām reaģējošas izstādes vai to koncepcijas. Un, ja salīdzina Survival Kit ar RIBOCA 2, kas ir neizbēgami, jo kādu brīdi abas izstādes brālīgi dalīja Rīgas karti, tad Survival Kit liekas koncentrētāks, kompaktāks un asāk definēts mākslas notikums, kurā grūtāk atrast “vienkārši skaistus darbus”. RIBOCA 2 darbi (un daudzi no tiem bija brīnišķīgi) brīžam šķita tādi kā nomaldījušies ostas ēkas caurvējā, kas burtiski rāva pa durvīm ārā kā skatītājus, tā izstādes ideju par ziedēšanu; tā nenācās viegli Austrumeiropas industriālā mantojuma skarbajās ēnās. Mērogā mazākais Survival Kit neradīja jautājumus par atrašanās vietu, darbu atlasi vai izvietojumu – šaurās papes durtiņas ar alumīnija rokturiem, dažāda zaļuma eļļas sienu krāsojums un šizofrēniska paskata linolejs, kas aiz vecuma brīžam krakšķ, bet brīžiem līp pie kurpju zolēm – tas viss liek justies kā uzgaidāmajā telpā pie izbijuša kara ārsta, viņa ūsas nopīpētas dzeltenas, dators receptes izrakstīšanas brīdī uzkāries, un viņš skatās šķībi un draudzīgi, un saka – nu ko, vēl dzīvojam? Tur ir maz smalkuma un dziļdomības, un šāda paskata gaiteņos jāmaldās katrā Survival Kit-ā, bet vēl arvien tā šķiet godīga un situāciju pilnā mērā atspoguļojoša vieta, kur mākslai Latvijā uz brīdi piesēst.
Cik izmisušam, nosalušam vai, gluži otrādi, pārtikušam un abos gadījumos bez jebkādas intereses par apkārtējo ir jābūt māksliniekam, lai nekad mūžā neķertos pie “klajas” politikas? Pēdējā “Domuzīmes” numurā ir lasāma Ingmāras Balodes tulkotā Mārgaretas Atvudas eseja – un tur ir izlasāma šāda rindkopa: “Bet, tāpat kā romāns nav politiska deklarācija, pavārgrāmata, socioloģijas rokasgrāmata, pareizas morāles atveids, tas nav arī tīrs skaistums, māksla mākslai, un tas nav šķirts no reālās dzīves un tās sociālajām vai psiholoģiskajām pretrunām” [1]. Vārdu “romāns” varam droši aizvietot ar “vizuālās mākslas darbs”, Mārgareta neiebilstu – un tad raudzīties, vai tas var līdzēt izstādes gaiteņos.
Omars Mismara. “Šmits, tu un es”. Foto: Madara Gritāne
Visticamāk, mākslas darbā, kurā gribēsies iedziļināties (un Survival Kit plašais video piedāvājums paredz tiešu šādu izšķiršanos – skatīties vai neskatīties; ja skatīties, vai darīt to līdz galam?), būs kāda maza nobīde, kaut kāds sīkums, joks, nesakritība, kas piesaistīs uzmanību – bet tad nu gan, lai varētu spriest par darbu cik necik godīgi, to vajadzētu noskatīties līdz galam. Izstāde šai ziņā ir prasīga. Lai arī pirmajā brīdī liekas, ka četri stāvi un divdesmit deviņi dalībnieki nav nekas neaptverams, tomēr dažiem autoriem ir vairāki darbi un daži video ir aptuveni stundu gari. Viens no šiem garajiem video ir Beirūtas mākslinieka Omara Mismara darbs “Šmits, tu un es”. Uzmanības piesaistītājs (manā gadījumā) bija neskaidrs uzraksts uz vienas no varoņa beisbola cepurēm – tur bija kaut kas par Trampu un tas noteikti nebija ierastais sauklis. Video ekrāns nelielajā telpā bija novietots uz grīdas, diezgan zemu un skatītājam tuvu, tādā pietuvinājumā attēls gluži negribot kļūst pikseļains, uzraksta saburtošana nevedās, bet ar to pietika, lai uzmanība nofiksētos. Mismara filmas varoņi Brūss un Beilijs ir mazas amerikāņu pilsētiņas ieroču veikala īpašnieki.
Omars Mismara. “Šmits, tu un es”. Foto: Madara Gritāne
Omars Mismara. “Šmits, tu un es”. Foto: Madara Gritāne
Darbība risinās aiz veikala letes, fonā ir tumša ieroču rinda. Abi tirgotāji pa vienam vai kopā lasa un apspriež mākslinieka priekšā likto tekstu – Otrā pasaules kara nacistiem lojāla vācu politiskā domātāja Karla Šmita “Politisko jēdzienu”. Īsti nevaru piekrist filozofa Kārļa Vērpes recenzijā [2] paustajam, ka divi baltie vīrieši plus šaujamie plus Šmita teksts ir izteikti stereotipisks gājiens. Pat ja izejas punkts ir stereotips, ir grūti nepamanīt visu citu, kas risinās veikalā. Brūss un Beilijs pārsakās un brīnoties atkārto dažādus, cik var noprast, vairs neizmantojamus angļu valodas vārdus (titru filmai nebija, ne visu bija iespējams saprast). Paralēli lasījumiem kameras priekšā abi vīri turpina apkalpot veikala pircējus, kāds atnes salabot, šķiet, bisi. Abi tirgotāji ģērbušies ikdienišķās drēbēs, Beilijam ir rudi mati un rēta uz kakla, Brūsam – gaiši zils T-krekls, nostiepts pār omulīgu vēderiņu un notrieps sīkiem eļļas pleķīšiem. Tērpi mainās, brīžiem parādās treniņjaka ar mirdzošu zelta breloku pie aizdares, un visu darbības laiku abi vīri uztur dzīvu kontaktu ar mākslinieku, kas atrodas kaut kur aiz kameras. Nevarētu teikt, ka viņi nervozē, jūtas neērti vai apdraudēti. Uz īsu mirkli Beilija skatiens metas kaut kur sānis un pat ja viņš tobrīd nodomā “johaidī, nu kas par sviestu” – viņš turas, jo savu čomu, to melnīgsnējo mākslinieku, nepievils. Un te sākas viss foršais. Lai kāds būtu bijis Šmita teksta lasīšanas mērķis, abi vīri pārteiktos tieši tāpat, ja viņiem liktu lasīt Šarloti Brontē vai rīta laikrakstu – jo tas ir jādara kameras priekšā, skaļi, un “tā ir māksla”. Atslēga nav pretrunīgajā tekstā, kam Brūsu un Beiliju kā noteikta dzīvesveida piekopējus būtu jāpieķer un jāpiespiež pie sienas (un tad tās plintes blīkšķēdamas varētu krist uz grīdas un šaut, un šaut). Atslēga ir abu vīru laipnībā. Un te spilgti atklājas Atvudas minētās “sociālās un psiholoģiskās pretrunas” – nevar neievērot abu tirgotāju cilvēcību, silto uzmanību, jokus – filma izkūlusies ārpus baltā ieročnesēja stereotipa. Un es attopos, beidzot salasījusi beisbola cepures uzrakstu – Trump Fence Building Co. True installation [3]. Ne tikai šaušanu es būtu ar mieru apgūt pie Brūsa un Beilija, bet arī spridzināšanu – un viņi to izdarītu godprātīgi un likuma ietvaros, un nekāds teksts nedrīkstētu viņus apturēt. Lai kādā teritorijā mākslinieks dotos iekšā, pat ja viņš apmaldīsies un nespēs visu savaldīt, jo soļos atmuguriski, visticamāk, viņš kaut kam uzdursies – kaut kam tādam, kam es savā ikdienas dzīvē diez vai tikšu klāt. Un ne jau tādēļ, ka Amerika ir tālu.
Marta Tuomāla. FinnCycling-Soumi-Perkele! Foto: Madara Gritāne
Otrs tikpat garais video darbs, kas attaisno skatītāja uzmanību stundas garumā, ir somu mākslinieces Martas Tuomālas velotrenažiera instrukcija FinnCycling-Soumi-Perkele!. Darbs paredz skatītāja fizisku iesaisti – sēšanos uz velotrenažiera, ekrānā vērojot instruktores (kas, protams, ir māksliniece) sparīgu mīšanos un tik pat sparīgu dažādu Somijas politisko notikumu un negāciju komentēšanu. Arī šis darbs saņēma Kārļa aizrādījumu. Nav tiesa, ka Marta skandē tieši feministu repa saukļus. Viņa skandē ļoti daudz ko. Izrādās, valdības ne visai pārskatāmo mahināciju dēļ somiem nācies saskarties ar strauju elektrības tarifu celšanos; apmēram piekto daļu Somijas elektroenerģijas pārvalda Austrālija, kas pats par sevi ir diezgan māksliniecisks žests. Tā nu Marta piedāvā mīties ar trenažieri un saražot vismaz tik lielu enerģijas devu, lai varētu uzsildīt picu. “Minies, es tev saku, minies, nav cita veida, kā to picu uzsildīt!” No elektrības ražošanas viņa pāriet pie bezdarba problēmām, un, minoties garām gleznainajām dzimtenes ārēm, izstāsta, kā mēģinājusi sazvanīt Somijas bezdarbnieku sociālā dienesta kantori, “dzīve ir sacensība cīņā par darba iespējām” – un tā tālāk. Arvien komiskāk. Viņa ar sviedriem vaigā apspēlē gan pret enerģijas zagļiem, gan pret patriarhātu vērstus saukļus – demonstrējot izmisuma komisko devu “visos saukļos visā pasaulē”. Nudien, tā viņa tur minas un bļaustās, muļķīte. Vai viņai nav ienācis prātā, ka varētu nemīties un kļūt laimīgi apaļa? Ar šo jautājumu visam komiskajam pēkšņi pienāk gals. Var saprast, kur un kā šāds jautājums rodas, tomēr pārmest sievietēm, kurām ilgstoši nācies salāgot savus ķermeņus ar skaistuma standartiem, nespēju no šiem standartiem veikli izkāpt un kļūt smukai un apaļai – tas ir dubults pārmetums. Jā, intelektuāls. Un tikpat nežēlīgs, cik intelektuāls. Tā nu Marta turpina mīties, un ekrāna kreisajā apakšējā stūrī hronometrs skaita atlikušo mocību minūtes. Es arī paminos. Laikam kaut kas bija noticis ar sēdekli. Jo vairāk es minos, jo vairāk sēdeklis liecās atpakaļ, manu ķermeni virzot prom no stūres un kājas ceļot uz augšu. Paliekot iekrampējusies ar rokām trenažiera stūrē, nodomāju – pārraus māksla mani uz pusēm vai nepārraus? Kādā brīdī instruktore-māksliniece rezignēti piebilst – lai kā tu mītos enerģijas ražošanas vārdā, tava māja vienmēr uzvarēs šo pokera spēli.
Līga Spunde. “Neviena svētība par ļaunu nenāks”. Foto: Madara Gritāne
Un Survival Kit istabiņās nudien bija atrodama māja, kas pilnīgi noteikti uzvarēs spēli pret savu iemītnieku – tā ir Līgas Spundes multimediju instalācija “Neviena svētība par ļaunu nenāks”. Arī šajā darbā ietilpst video, tiesa, ne stundu garš. Līgas instalācijai piemīt tik blīva tēlainība un barokāla greznība, ka brīžiem šķita, nu gan visa kā ir par daudz – tomēr izvēlētā stratēģija atbilst “mīlestības un rūpju” stāsta iecerei. Mīksto porolona māju (Līga izmantojusi reālu dzīves stāstu par kādu amerikāņu zēnu, kam smagas saslimšanas dēļ nācās dzīvot speciāli izveidotā, sterilā izolatorā) apdzīvo kāda krustmāmiņa un maza meitene. Krustmāmiņa pakāpeniski pierunā sākotnēji nepakļāvīgo meiteni valkāt medaljonu ar Svētā Jūdas – visu bezcerīgo aizbildņa – atveidu. “Ar savu tīro un sāpīgo roku krustmāte noglauda manus biezos matus” – pie šiem vārdiem, kas atskanēja no ekrāna, es burtiski salēcos. Un tas nebija tāds vienīgais teikums, tur ir vēl un daudz. Izstādes katalogā neizdevās atrast norādi, ka Līga būtu izmantojusi kādu jau eksistējošu literāru tekstu. Ja šis un visi pārējie ir Līgas rakstīti teikumi, tad lietas kļūst pavisam nopietnas – bez blīva vizuālā materiāla (ar medaljoniem, krustiņiem, eņģeļiem, sirsniņām ir izrotāta arī pati māja) te ir blīvs, talantīgi uzrakstīts teksts un viss kopā izveido spēcīgu, pārliecinošu balsi mūsu kopējā “mīlestības un rūpju” mājā – Latvijas mākslā.
Līga Spunde. “Neviena svētība par ļaunu nenāks”. Foto: Madara Gritāne
Bet kur gan te politika? Līgas porolona namiņā? Jau pieminētajā esejā Mārgareta Atvuda nosauc trīs savus mīļākos 19. gadsimta romānus. Gan Zolā Germinal, gan Džordža Eliota “Mildmārča”, Atvudasprāt, ir “acīmredzami politiski darbi. Ja man būtu jānosauc vēl trešais, tas būtu “Kalnu aukas”, kurā vispār nav nekādas uzskatāmas politikas, lai arī to var caurcaurēm lasīt kā nepakļāvības piemēru”. Rakstniece nesaka, ka “Kalnu aukas” ir nepakļāvības piemērs. Viņa saka, ka to var lasīt kā nepakļāvības piemēru. Šī ir būtiska nianse. Neviens mākslinieks taču nebrāžas virsū skatītājam ar asinīm parakstāmu līgumu par politiku daiļajās mākslās. Nu bet nepakļāvība, tā māksliniekiem, tāpat kā porolona namiņa meitenei, kas izauga par ne visai pakļāvīgu laulāto draudzeni, var lieti noderēt. Vismaz tik daudz, lai uzstātu, ka viņi, tāpat kā Mārgaretas Atvudas aprakstītie romānisti, drīkst būt mulsinoši radījumi.
[1] Mārgareta Atvuda “Burves ar aptraipītām rokām: sieviešu sliktās uzvedības problēmas literatūras radīšanā”. Ingmāras Balodes tulkojums. “Domuzīme” 2020. 3. 29.lpp
[3] Patiesībā uz cepures ir rakstīts Trump Fence Building Co. Free installation
Ikgadējais laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit” skatāms vēl tikai līdz 4. oktobrim Rīgā, bijušajā Rakstniecības un mūzikas muzeja ēkā Tērbatas ielā 75.
