Draudzības ģeogrāfijas
Survival Kit 14 izstāžu apskats
Izstādes “Attāluma draudzības” un “Mākslinieks ir klātesošs” skatāmas Vidzemes tirgū līdz 8. oktobrim
Attāluma draudzības mūsdienās ir plaši sastopamas. Šīs attiecību formas uzplaukumu ietekmē globalizācijas procesi, cilvēku mobilitāte un attīstītie sakaru līdzekļi. Lai arī draudzība ir neatņemama daļa no priekšstata par labu un piepildītu dzīvi, reizē tā ir arī trausla, jo ir brīvprātīga un nereglamentēta. Kaut gan grūti sniegt kādu draudzības definīciju, pētnieki bieži vien to saista ar tādiem jēdzieniem kā autonomija, jūtas un individuālisms, uzsverot, ka šīs attiecības veidojas bez starpniekiem un ārpus ierastajiem sociālajiem rituāliem.[1] Kultūras teorētiķe Svetlana Boima piedāvā draudzību nošķirt no vispārpieņemtas tuvības izpratnes, brālības vai māsības, kā arī tīklošanās iespējām. Tās ir attiecības bez plāna un stingri noteiktas vietas sabiedrībā, pašmērķīga pieredze.[2] Virkne teorētiķu norāda arī uz draudzības politiskajiem aspektiem. Piemēram, Žaks Deridā uzsver draudzības lomu demokrātiskas, vienlīdzības un brīvības principos balstītas sabiedrības izveidē, kas ļauj pārvarēt līdz šim Rietumu filozofijā izplatītos, vīriešu brālībās balstītos politiskos modeļus, kā arī “drauga-ienaidnieka” bināro loģiku.[3]
Skats no festivāla Survival Kit 14 atklāšanas mirkļiem. Foto: Andrejs Strokins © Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
Kuratores Inga Lāce un Alīsija Noka šī gada festivāla tēmu – attāluma draudzības – atklāj caur Austrumeiropas un Āfrikas valstu vēsturiskajām un kultūras saiknēm, kuras kopš 60. gadiem iniciēja un uzturēja Padomju Savienības “antikoloniālie” centieni, un to aizsegā tika īstenota cita veida imperiālisma politika. Grūti iedomāties ideoloģiski vēl noslogotāku draudzības piemēru, taču varas ekspansija un aprēķins nebūt neizsmeļ šī padomju mantojuma klātbūtni mūsdienu pasaulē. Kuratoru formulētais jautājums, kā izmantot kādas ideoloģijas paliekas, lai iztēlotos radikālas nākotnes, aptver to pretrunu, sarežģījumu, ilgu un utopisku vīziju sajaukumu, kas izstādē sastopams. Lai arī solidaritātes, sadarbības un draudzības idejas veido tās kuratoriālo ietvaru, ticamāks šķiet scenārijs, ka izstāde pati ir šādas draudzības uzvedums jeb īstenošanas piemērs, bet atsevišķi mākslas darbi draudzību projicē kādā mazāk vai vairāk pārskatāmā nākotnē. Personiskais turpina būt politisks, un, kā rakstīja Boima, kura pati jaunībā emigrējusi no Padomju Savienības, draudzību nevajadzētu uzskatīt par demokrātiskas un iekļaujošas sabiedrības mērauklu – tā tiecas būt selektīva. Draudzībai patīk sazvērestības un spēlēties ar ēnām. Tās mērķis nav apžilbinoša patiesība, bet gadījuma rakstura gaišums un godīgums.
Foto: Andrejs Strokins © Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
Izstādē šī iepriekš neprognozētā gaišuma un godīguma potenciāls atrasts ģeopolitiskajā izvēlē – uzmanības lokā ietvert pasaules reģionus, kas valstu klasifikācijā parasti pieder pie otrās un trešās šķiras. Šāda dislokācija paver skatam specifiskus attiecību musturus, ļaujot saskatīt vēstures procesu paralēles un kultūru radniecības, reizē ievērojot arī atšķirības un nesakritības. Tādējādi izstāde ierakstās postsociālisma studiju nogrieznī, kas pārskata padomju varas mantojumu, pēta koloniālisma un imperiālisma politikas nospiedumus gan reģionā, gan fiksē to jūtamo klātbūtni mūsdienu pasaulē. Padomju kultivētā tautu draudzības retorika, kas tomēr implicēja vienas tautas pārākumu par citām, izstādes darbos tiek pārskatīta, balstoties mūsdienu aktualitātēs. Reizē kuratores respektē arī draudzības iekšējo dinamiku – dažas attiecības attāluma pārbaudi iztur, bet citām ritms nojūk tāpat kā priekšlaicīgi izplaucinātajām rozēm Endri Dani instalācijā-performancē Natura Morta (2023).
Endri Dani instalācija-performance “Natura Morta”. Foto: Lita Millere © Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
Darījumi un aprite
Attāluma draudzību stāsti risināti Vidzemes tirgus paviljona plašumā un gaismā – festivāla atklāšanas vakarā rietošās saules stari rāmi slīdēja augstu virs apmeklētāju galvām, izgaismojot jūgendstila griestus. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, kad festivāla piedāvājums bieži vien sadrumstalots zemās istabiņās, krēslainos gaiteņos un kāpņu laidienos, šogad tirgus paviljons sveic ar viengabalainības un viegluma sajūtu – lai arī sadalīta trijās daļās, izstāde “Attāluma draudzības” ir pārskatāma, vienā skatienā ļaujot aptvert vairākus mākslas darbus, kas palīdz nostiprināt attiecības starp redzamajiem objektiem un autoru vēstījumiem. Izstādes iekšējās loģikas nepārtrauktību uzsver arī scenogrāfijas paņēmiens vairāku darbu daļas izvietot atšķirīgās vietās. Tā tas izdarīts, piemēram, ar mākslinieces Anastasijas Sosunovas darbu ciklu “Pārveidots” (2023) vai Šejlas Kameričas “Nostradams pārdošanā” (2023), ko veido pa visu tirgus paviljonu un arī ārpus tā izkaisītās frāzes par Saravejas aplenkumu deviņdesmitajos gados. Tiesa, šāda pieeja saistās arī ar risku, ka autora veikums var izstādē izšķīst – it īpaši nosacīti noslēdzošajā telpas daļā, kurā daudzkrāsainās paliekas no kādreizējā tirgus interjera, ieskaitot reklāmas, kalendārus un tirgotāju izkārtnes, var radīt izraibinājuma efektu.
Fragments no Šejlas Kameričas darba “Nostradams pārdošanā”. Foto: Helēna Kārkliņa
Redzes iespaidiem pievienojas arī akustiski elementi – Andželas Ferreiras instalācijā “Klucis dodas uz Alžīru” (2023) dzirdam Amara Laskri filmas “Patruļa uz Austrumiem” (1971) skaņu celiņa fragmentu ar Alžīrijas Nacionālās atbrīvošanas frontes radio pārraidi, kurā (kā var nojaust, taču ne droši zināt) tiek izkliegti uzmundrinājuma vārdi neatkarības cīnītājiem. Savukārt paviljona otrajā galā skan meditatīvi dziedoša sievietes balss Lalas Raščičas darbā “Počimalja – tā, kura uzsāk dziesmu” (2022), kas veltīts tepsijanje jeb “pannošanas” tradīcijai. To izkopušas sievietes Balkānu reģionā, tepsijanjes laikā dziedāšanai izmantojot seklu vara pannu, jo mūzikas instrumenti viņām nav pieejami. Instalācija ir kinētisks veltījums reģiona sieviešu neredzamajām izdzīvošanas un pašizpausmes praksēm.
Adēlas Součkovas darba “Viens par Dzimšanu, divi par Vietu, trīs par Cīņu, četri par Formu, pieci par Atpūtu, seši par Baudu, septiņi par Nāvi” fragments. Foto: Lita Millere © Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
Izstādes vizuālo mugurkaulu viedo divas apjomīgas instalācijas – čehu mākslinieces Adēlas Součkovas “Viens par Dzimšanu, divi par Vietu, trīs par Cīņu, četri par Formu, pieci par Atpūtu, seši par Baudu, septiņi par Nāvi” (2017–2023), kas izkārtota vertikālās joslās pie ieejas izstādē, un Žana Kampčuanga “Ķidas” (2019–pašlaik), kas veidots no izjauktiem krēsliem. Ja Součkovas ekoloģiskās mitoloģijās balstīti darbi ir viegli un gaisīgi – zīmējumi uz tekstila, kas krāsoti ar dabiskām krāsvielām, attēlo sievietes ķermeņa aprises, izceļot saules/maizes klaipa/dzemdes motīvu kā dzīves cikliskuma simbolu, tad Kampčuanga pievēršas krēsla dzīves cikla noslēgumam, kas saistīts ar ideju par cilvēka derīguma termiņu un lietojamību.
Skats no Žana Kampčuanga darba “Ķidas”. Foto: Helēna Kārkliņa
Instalācija “Ķidas” integrē Vidzemes tirgus atribūtus – miesnieka galdu, kuru mākslinieks izmantojis krēslu “kaušanai”, atdalot tā locekļus vienu no otra un sakārtojot glītās kaudzītēs, lai pircējs varētu izvēlēties sev tīkamāko gabaliņu. Būtu saistoši uzzināt vairāk par šo konkrēto krēslu izcelsmi – iespējams, darbs iegūtu vēl spēcīgāku vēstījumu, lai gan krēsla saistība ar cilvēka vietu sabiedrībā ir tāpat intuitīvi nojaušama, kā, piemēram, parunā “sēdēt uz diviem krēsliem”.
Fragments no Ingas Erdmanes darba “Nospiedumos”. Foto: Helēna Kārkliņa
Cieša mijiedarbe ar tirgus interjeru redzama arī Ingas Erdmanes “Nospiedumos” (2023) – uz preču letes flīzes virsmas nodrukātas fotogrāfijas, ko papildina sarunu atšifrējumi ar Rīgas Aviācijas institūta kādreizējiem audzēkņiem – studentiem no dažādām Āfrikas valstīm, kuri studijām Rīgā bija saņēmuši Padomju Savienības stipendijas. Tirgus vidē organiski iederīgais arbūzs Žulijena Nuhuma Kulibali darbā “Gaisa dārzs” (2023) ļauj sajust Latvijas sabiedrības rasisma – koloniālismā balstītas nevienlīdzības sistēmas – svaru. Augļi parādās arī Evitas Vasiļjevas objektu sērijā “Neloģiski secinājumi no precīziem pieņēmumiem” (2023). Šeit draudzības arhitektūras struktūrās modernisma idejas savijas ar mākslīgo augļu dekoratīvo funkciju un mūsdienu preču plūsmas iepakojuma dizaina estētiskajiem principiem, kā arī cieši pietuvojas ikdienas dzīvei – ierastajai eksotisko preču, tostarp, augļu, apritei un patērēšanas praksei. Virkne citu izstādes darbu turpretī veidoti, izmantojot konvencionālus muzejiskus paņēmienus – iestiklotas vitrīnas, dokumentu un pagātnes liecību apkopojumus, dokumentālas un pētniecībā balstītas filmas. Lai arī iedziļināšanās un uzmanība ir viens no laikmetīgās mākslas priekšnosacījumiem, brīžam šķiet, ka šādu darbu īpatsvars izstādē ir pārāk liels.
Fragments no Žulijena Nuhuma Kulibali darba “Gaisa dārzs”. Foto: Helēna Kārkliņa
Fragments no Evitas Vasiļjevas objektu sērijas “Neloģiski secinājumi no precīziem pieņēmumiem”. Foto: Helēna Kārkliņa
Tuvums un intimitāte
Romantiskajā mīlestībā filozofe Hanna Ārente saskata risku radīt “totalitārismu diviem” – šajā bieži apdziedātajā stāvoklī, kad svarīgs šķiet tikai viens cilvēks, pārējā pasaule pārstāj eksistēt.[4] Divi izstādes darbi – Lienes Pavlovskas “Izgriezumi” (2023) un Jānusa Sammas “Kāzu paklājs. Alo un Jāks” (2023) – pievēršas šim attiecību veidam, taču te atslēgas vārds nav “draudzība”, bet gan “attālums”, kas atklāj sociālos un politiskos aspektus intimitātes scenārijos. Liene Pavlovska pēta sava vīra tēva slepus radītās dāvanas mammai, kas tapušas kolhoza “Ādaži” suvenīru darbnīcā, un pārbauda bēniņos atrasto materiālu atgriezumu spēju savienoties jaunā veselumā. Jānuss Samma savukārt iztēlojas pūra paklāja rakstus ar jaunajam pārim svarīgiem notikumiem un priekšmetiem homoseksuālu partneru, Rīgā dzimušā igauņu dzejnieka Kristjana Jāka Petersona un viņa mīļotā Alo, neiespējamajām kāzām.
Skats no Lienes Pavlovskas darba “Izgriezumi”. Foto: Helēna Kārkliņa
Šī gada Survival Kit materializē vēl vienu draudzības izpratni, ko raksturo institucionāla sadarbība. Ja izstāde Vidzemes tirgū uztur attāluma sadraudzību ar šīs pašas kuratoru komandas veidoto izstādi Kauņas pasta ēkā Kauņas biennālē (skatāma līdz oktobra beigām), kā arī piedalās Ļubļanas Grafiskās mākslas biennālē (līdz nākamā gada janvārim), tad tuvuma draudzības piemērs rodams tirgus paviljona Brīvības ielas pusē, kur kādreizējos tirdzniecības kioskos iemājojusi izstāde “Mākslinieks ir klātesošs”. Tas ir rezultāts procesam, kura laikā mākslinieka klātbūtne meklēta dažādās Latvijas skolās, uz kurām rezidēt bija devušies Kristīne Brīniņa, Eva Vēvere, Gundega Evelone, Anda Lāce, Vika Eksta, Artūrs Punte un Maksims Šenteļevs.
Skati no izstādes “Mākslinieks ir klātesošs”. Foto: Helēna Kārkliņa
Foto: Helēna Kārkliņa
Foto: Lita Millere © Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
“Mākslinieks ir klātesošs” ir kopienas mākslas piemērs, kas tapis ilgākā laika periodā, aptverot skolas Aglonā, Jelgavā, Liepājā, Antūžos, Strenčos un Rīgā. Lai gan ekspozīcijas centrā ir skolēni, viņu skatījumi un radošās izteiksmes, katra mākslinieka klātbūtne ir jūtama caur estētiskajām izvēlēm un tehniskajiem risinājumiem. Abas izstādes izceļ laikmetīgās mākslas pedagoģisko, pētniecisko, saliedētību veicinošo un sadarbību aktivizējošo potenciālu, kā arī atklāj šī potenciāla iespējamos riskus un grūtības. Tomēr tieši būšana kopā ar bērniem un pusaudžiem šī gada festivālā piesaka vēl vienu draudzības aspektu – draudzību pašam ar sevi. Tās iekšējā ģeogrāfijā ir atvērtība, radošums, ļaušanās, godīgums un iekšējā brīvība, kas neizslēdz arī vilšanos un izmisumu.
[1] Desai, Amit, & Killick, Evan (Eds.). (2010). The Ways of Friendship: Anthropological Perspectives. NED-New edition, Berghahn Books.
[2] Boym, Svetlana (2009–2010). Scenography of Friendship. Hannah Arendt, Mary McCarthy, and anchovy paste. Cabinet Magazine. Issue 36 / Friendship / Winter.
[3] Derrida, Jacques (2006). The Politics of Friendship. Transl. by George Collins. London, New York: Verso.
[4] Arendt, Hannah (1958). The Human Condition. University of Chicago Press, p. 242.
***
Paldies mākslas vēstnesēm Aijai Kaulai un Ilzei Glavānei par ieskatiem bagātu sarunu izstādē!
Titulbilde: Endri Dani performance Natura Morta. Foto: Lita Millere. © Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
