«Šis festivāls ir dzimis no neiespējamības»
Saruna ar festivāla Survival Kit 11 kuratori Katju Krupeņņikovu
Es ieeju ēkā Tērbatas ielā, netālu no Matīsa tirgus un kādreizējās Sporta pils, kuras vietā jau 12 gadus aiz žoga aug jauns mežiņš. Tas labi redzams no augšējiem stāviem namā, kurā kādu laiku atradās Rakstniecības un mūzikas muzejs, bet pašlaik pilnā sparā rit darbs pie 11. laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra lolojuma. Otrajā stāvā es nokļūstu istabā, kur jauna gara auguma sieviete džinsos, sporta kurpēs un baltā t-kreklā ar uzrakstu “Skumjas uzvarēs laimi” domā, kā pie sienām tiks piekārti Zviedrijā dzīvojošā sīriešu mākslinieka bēgļa Muhammada Ali darbi. Tā ir zīmējumu sērija uz avīžu izgriezumiem.
Sievieti sauc Katja Krupeņņikova un viņa, kā rādās, ar lielām grūtībām atraujas no organizatoriskā procesa, lai sāktu mūsu sarunu. “Kā? Vai tiešām jau pieci? Patiešām?” Taču pēc tam tieši tāpat, kā tikko veltījusi visu savu uzmanību izstādes iekārtošanai, viņa godīgi un bez ierunām iegrimst sarunā.
Katja Krupeņņikova Sigridas Vīras ekspozīcijā. Foto: Sergejs Timofejevs
Katja Krupeņņikova ir Survival Kit 11 kuratore, un festivālam viņa izvēlējusies tēmu “Būt drošībā ir bīstami”. Un vēl, kā man liekas, viņa ir maksimāliste savos centienos maksimāli būt “šeit un tagad”, savā pašreizējā nodarbē. Jāatminas, ka Katja 2004. gadā beigusi Maskavas tērauda un kausējumu institūtu “Ekonomikas informācijas sistēmu” specialitātē, bet 2008. gadā, strādādama par projektu menedžeri tādā lielā rietumu kompānijā kā Shell, viņa paralēli tam nolēma iegūt otru augstāko izglītību mākslas vēsturē Krievijas Humanitārajā universitātē. Lai drīz pilnībā pārietu pavisam uz citu pasauli.
“Es to daru, jo nevaru to nedarīt. Agrāk es strādāju IT jomā par biznesa analītiķi un projektu vadītāju. Un es to pametu, bez nožēlas, vienkārši tāpēc, ka man bija jānodarbojas ar mākslu… Kurators nav cilvēks, kas vienkārši taisa izstādes. Tas ir cilvēks, kas nes sabiedrībā jēgu, palīdz māksliniekiem, rūpējas, lai mākslinieki strādātu komfortablā vidē. Mākslinieks fokusējas dziļi, taču kādā vienā noteiktā jomā. Bet kurators to visu komponē, savieno atsevišķas tēmas tā, ka tās kļūst par koncepciju.”
Muhammad Ali. Fears Fresh. Foto: Margarita Ogoļceva
Pirmos kuratoriskos projektus Katjai izdevās īstenot Maskavas starptautiskajā jaunās mākslas biennālē “Stāt! Kas nāk?!” Pēc tam Katja sāka strādāt “Austrumu galerijā” un paralēli pamatdarbam kopā ar mākslinieku MAKE organizēja astoņu neatkarīgu projektu sēriju – izstādes preču konteinerā. Pēc diplomdarba aizstāvēšanas Humanitārajā universitātē viņa iesniedza pieteikumu Nīderlandes kuratoru centrā De Appel, kas dibināts 1975. gadā un zināms kā svarīga izglītības platforma šajā jomā. Pēc dzīves perioda Nīderlandē un vairākiem tur organizētiem vērienīgiem izstāžu projektiem Katja pirms dažiem gadiem kuratores lomā sāka sadarbību ar tādu nozīmīgu Krievijas mākslas institūciju kā fondu V-A-C (kas vistuvākajā nākotnē grasās Maskavā atklāt savu ambiciozo kultūras namu). Taču viņas pastāvīgā dzīvesvieta ir Nīderlande, kur viņa turpina strādāt pie izstāžu projektiem un pasniedz māksliniekiem – tieši to, kā veidot izstādes.
Sabian Baumann. Nirstot ar Izabellu. Foto: Margarita Ogoļceva
“Es cenšos uzmanīties, lai nesamelotos,” saka Katja. “Būt māksliniekam nozīmē nemitīgi veikt izvēli. Pat sīkas detaļas var šo izvēli mainīt, pavērst darbu citā gaismā. Kurators te ir gan ceļvedis, gan mediators, gan psihoanalītiķis. Es paņemu no mākslinieka darbu, un tā ir mana atbildība – kādā kontekstā es to ievietošu. Tāpēc es vienmēr māksliniekiem jautāju, vai viņiem ir komfortabli atrasties kopā ar to vai citu darbu. Es vienmēr viņiem atsūtu fotogrāfijas – kas vēl tiks izstādīts blakus viņu darbiem tajā pašā telpā, lai mākslinieks saprastu, ka mana attieksme pret to, ko viņš vai viņa dara, ir nopietna.”
Ēka, kur 4. septembrī tiks atklāts un līdz 18. oktobrim norisināsies festivāls Survival Kit 11. Foto: Margarita Ogoļceva
Atminēdamās kardinālo pārmaiņu savā dzīvē, Katja saka: “Esmu kā Alise Brīnumzemē. Sper vienu soli, bet tālāk tikai lido un skaties, kādi vēl brīnumi notiks.” Taču skaidrs, ka brīnumi jau nenotiek paši no sevis. Pie tiem ir jāprot strādāt, un no tā Katjai Krupeņņikovai pavisam noteikti nav bail. Lai gan baiļu tēma viņai ir ļoti svarīga – vispār izskatās, ka tā arī ir galvenā tēma 2020. gadā, kad par Survival Kit devīzi kļuvusi frāze “Būt drošībā ir bīstami” (Being safe is scary). Kuratores tekstā tas traktēts šādi: “Drošības un aizsardzības jēdzieni atrodas šodienas politiskās iztēles centrā un tiek izmantoti, lai pamatotu karus, nacionālistiskas programmas, rasismu un nevienlīdzību, lai leģitimizētu un normalizētu novērošanu un pašuzraudzību, agresiju, naidu, izolētību un citus reakcionārus uzskatus un ideoloģiju. Baiļu politika barojas no nedrošības. Valdošā sistēma balstās uz ilūziju par aizsardzību, kas veicina brutālu konkurenci un uzspiež gan finansiālas, gan morālas parādsaistības.” Ar visdažādākajām bīstamības / drošības pretnostatījuma (un savstarpējās atkarības) nozīmēm mēs arī sākām mūsu sarunu kādā no otrā stāva istabām, kur izvietojusies igauņu mākslinieces Sigridas Vīras ekspozīcija.
Zinu, ka augusta vidū atlidojāt uz Rīgu no Amsterdamas un saskaņā ar oficiālajiem priekšrakstiem jums nācās pavadīt 14 dienas karantīnā. Cik daudz tajā bija drošības un cik bīstamības sajūtas?
Godīgi sakot, tas bija lieliski. Pirmās desmit dienas es pavadīju Jūrmalā, un man kā reiz gribējās kādu laiku pabūt projām no cilvēkiem. Vispār Latvija salīdzinājumā ar pārējo pasauli ir tāda kā savāda miera saliņa, gandrīz ārpus Covid. Pēc mēneša mēs atklāsim izstādi Nīderlandē, un tur spēkā ir pavisam citi noteikumi. Tur visu nākas plānot daudz sarežģītāk.
Drošības un baiļu tēma – cik sen tā jums kļuvusi svarīga, un kāpēc frāze “būt drošībā ir bīstami”, kas publiskajā laukā nonāca vēl Kaselē Documenta 14 kontekstā, izvēlēta arī par Survival Kit 11 “moto”?
Es par to sāku domāt 2011. gadā, kad vēl tikai tapu par kuratori. Tolaik Berlīnē es redzēju grafiti kampaņu “Drošības diktatūra” pret novērošanas kameru izplatību. Un tā mani kaut kā spēcīgi aizķēra, es nofotografēju to grafiti, šis attēls ir saglabājies manā arhīvā un tas kaut kā periodiski uzpeldēja. No 2015. līdz 2017. gadam es strādāju pie izstādes Post-Peace par to, kādas ir kara robežas, kādā veidā karš ir klātesošs ikdienas dzīvē un kā vārdam “miers” patiesībā ir diezgan agresīva nozīme.
Un izstāde “Būt drošībā ir bīstami” laikam jau turpina šo interesi. Kad 2017. gadā es ieraudzīju Banu Džennetoglu darbu, arī tas mani pārsteidza un uzrunāja. Banu es pazīstu personiski, mēs iepazināmies Stambulā, kad gatavoju Post-Peace, bet pēc tam mēs kopā strādājām asamblejā Bergenā. Un es zinu, ka viņas attieksme pret to, ko viņa dara, ir ļoti nopietna. Viņai māksla ir ne tikai mākslas objekti, bet iespēja izplatīt informāciju, kas nenonāk medijos. Viņa izmantoja dažus burtus no Kaseles Fridericianum fasādes, bet citus izveidoja pati, un tā uz muzeja fasādes tapa šis uzraksts – Being safe is scary.
Un es nodomāju, ka būtu lieliski, ja šī frāze turpinātu dzīvot. Kad domāju par šo izstādi un meklēju tai nosaukumu, manā galvā visu laiku malās šis darbs. Un es uzrakstīju Banu un pajautāju, vai varu to izmantot. Un viņa piekrita. Man ir svarīgi, ka šādi darbi kā šis Banu darbs atrodas apritē un piedzīvo tālāku dzīvi, turpinājumu. Ka šāds darbs turpina dzīvot citos veidos, citos formātos.
Lai gan es, protams, tam pievienoju citu kontekstu. Tas nav tikai par to, ko domāja Banu, – ka vienu drošība nozīmē vardarbību citiem. Tāpat es mēģinu analizēt, kā vispār funkcionē sabiedrība un kādā veidā tajā tiek nodrošināta drošība – ne tikai gadījumos, kad mēs runājam par karu vai robežām, bet kad mēs runājam par ikdienas dzīvi, par attiecībām un mūsu iekšējo pasauli.
Ja šī tēma briedusi tik ilgi, tad arī dalībnieku saraksts būs radies pirms kāda laika. Kādā mērā tas mainījies saistībā ar šī gada notikumiem? Teiksim, nesen atklātā Rīgas biennāle ar nodomu apspēlē “tukšumus”, kas radušies, kad darbus nav bijis iespējams atvest vai realizēt.
Mums nav šādu tukšumu. Un tas savā ziņā ir neticami. Protams, izstāde bija “noformulēta” pirms pandēmijas. Taču jūs redzat, ka tēma “būt drošībā ir bīstami” ir aktuāla kā nekad. Es neko šajā izstādē nemainīju, izņemot dažu darbu detaļas. Vienas instalācijas daļa nevarēja atbraukt no Beirutas, taču nevis pandēmijas, bet gan 4. augusta eksplozijas dēļ. Mums ir jauni darbi, un tie, iespējams, kaut kādā veidā skar pandēmiju. Tā kā vairāki, lielākoties latviešu mākslinieču, darbi tapa tieši šajā laikā. Taču mēs par to nerunājam tieši, tas nav vajadzīgs, jo visas tēmas, ko iecerējām aktualizēt pirms pandēmijas, tā tikai pastiprinājusi. Tāpēc arī šajā izstādē nekas nav mainījies. Tā ir aktuāla, un man tas savā ziņā ir pat šoks, negatīvs šoks. Es veidoju izstādi, kas diemžēl kļuvusi vēl aktuālāka nekā tās iecerēšanas laikā.
Katrīna Neiburga. Transformācijas. Raganas slota. Vēja slota. Foto: Margarita Ogoļceva
Vai jūs nevarētu pastāstīt sīkāk par latviešu mākslinieču darbiem, ko minat un kas tapuši šajā gadā, pandēmijas laikā?
Piemēram, Katrīnas Neiburgas darbs, kas tapis pavasarī un vasarā, kad viņa ar ģimeni atradās “mežos”, izolācijā. Tas ir viņu tā brīža domu un sajūtu atspoguļojums, lai gan tā ir savdabīgi pasakaina un mitoloģiska instalācija. Konkrētajai vietai piesaistīto Elitas Vasiļjevas kompozīciju mēs šeit, Rīgā, pārrunājām tieši marta pirmajā pusē, bet 12. martā abas no šejienes aizlidojām. Tad tika slēgtas robežas, sākās lokdauns, un nebija lielas skaidrības, vai to izdosies realizēt vai ne, jo autores klātbūtne bija svarīga. Bet Evita bija Francijā, kur atradās stingrā izolācijā, bet tad pavisam nesen viņa atklāja izstādi Manifesta paralēlajā programmā. Un burtiski pirms dažām nedēļām vēl nebija skaidrs, vai viņai izdosies atgriezties. Tāpēc pandēmijā ir klātesoša arī te, lai arī netieši, jo viņas darbs drīzāk runā par permanentu baiļu un saspringuma sajūtu.
Vai arī Evita Goze. Arī viņa radīja jaunu darbu, ko ieplānojām vēl pirms pandēmijas. Taču pašizolācijas laikā parādījās daudz ziņu par vardarbību ģimenē, par to, kā cilvēkiem bija bīstami kopīgi atrasties izolācijā. Bet Evita kā reiz gribēja radīt kaut ko saistītu ar pašaizsardzību, un mēs kā tēmu nolēmām izvēlēties pašaizsardzību intīmajā dzīvē, tur, kur parasti draudus negaida, – mājās. Tas jau ir trešais šāds darbs, bet ceturtais ir Līgas Spundes projekts. Viņa strādāja ar Deivida Vetera stāstu, viņš piedzima septiņdesmito gadu beigās bez jebkādas imunitātes un 12 gadus nodzīvoja viņam speciāli izgatavotā burbulī. Diemžēl pēc tam viņš tomēr saslima, un ārsti nespēja viņu glābt. Un Līga strādā ar šo sižetu, savīdama to ar savu stāstu. Tas ir vēstījums par vīrusiem, baktērijām, aizsardzības meklējumiem. Un vienlaikus par to trauslo robežu, kas pastāv starp mīlestību, rūpēm un vardarbību, naidu, iznīcību. Overprotecting, arī pārāk daudz rūpju var mūs nosmacēt apskāvienos. Un arī te ir atsauce uz pandēmiju.
Evita Goze. Fingerlocks. Foto: Margarita Ogoļceva
Jā, te ir daudz sakritību. Un arī mēs paši vēl neesam līdz galam apzinājuši to spēcīgo pieredzi, ko esam pavisam nesen piedzīvojuši, kad pat gājiens uz lielveikalu bija tik bailīgs… Ir notikusi pilnīga robežu izplūšana – kas ir bīstams, kas nav bīstams.
Jā, patiešām, bīstamā robežas ir izplūdušas. Taču patiesībā pandēmijas laikā ļoti bīstama man likās drīzāk pat ekonomiskā situācija. Kad daudzi zaudēja ienākumus, darbu un iespēju normāli funkcionēt vai arī nevarēja laikus iegūt medicīnisko palīdzību, tā kā medicīna, atskaitot cīņu ar pandēmiju, tika apturēta. Vai kad vecāki cilvēki nevarēja satikt radiniekus vai vienkārši iziet ārā. Tas viss ir ļoti šausmīgi. Ne tikai pats vīruss, bet arī viss konteksts ap to.
Bet vai attiecībās “bīstami / droši” pastāv kāds modelis, uz kuru būtu vērts tiekties? Vai arī varētu teikt, ka viss paliek sliktāk, sabiedrībā parādās vairāk baiļu un ierobežojumu, un tāpēc nav nekādas pozitīvas perspektīvas?
Es neesmu ekonomiste vai politiķe, vismaz pagaidām ne. (Pasmaida.) Taču man liekas, ka mums pilnībā jāpārskata savstarpējo attiecību modelis, pirmām kārtām ekonomiskais modelis. Pandēmija ir parādījusi, cik viegli no ierastā komfortablā stāvokļa nonākt ļoti nepatīkamā un nedrošā situācijā. Man liekas, ka jāveido kādas mikrolīmeņa kopienas. Jo jau ir skaidrs, ka valsts savā līmenī ne vienmēr var palīdzēt vai arī nevar palīdzēt tādā mērā, kā gribētos, vai arī ne tiem, kam šī palīdzība vispirms vajadzīga, – proti, tiem, ko tā uzskata par “nerentabliem”. Tāpēc mums ir jāpārskata kaimiņu attiecības.
Lai gan man nav tiešas atbildes. Ir tikai jautājumi. Taču, piemēram, studenti, kam Nīderlandē pasniedzu, pandēmijas dēļ zaudējuši iespējas piepelnīties mācībām un dzīvošanai. Man problēma sākas jau ar to, ka viņiem jāmaksā par mācībām. Es uzskatu, ka izglītībai jābūt bez maksas. Viņi jau tā tik tikko tiek galā ar ārprātīgi dārgo īri par dzīvesvietu, tagad viņi zaudējuši arī šo iespēju. Un tad valdība vispirms saka: lai katra augstākās izglītības iestāde risina problēmu saviem spēkiem. Bet tad jau kāda konkrēta skola paziņo: mēs to risināsim ar katru studentu atsevišķi. Lūk, tā strādā neoliberālā sistēma. “Katru gadījumu mēs izskatīsim atsevišķi.” Tādā veidā tiek liegta iespēja sagrupēt cilvēkus pēc kādas nopietnas vienojošas tēmas. Un galu galā studenti paši izveidoja grupu cits cita atbalstam. Es minu šādus piemērus, jo tas ir tas, ko redzu sev apkārt, pati savām acīm.
Jāmaina, protams, ir daudz, taču svarīgi nesteigties un sākt pakāpeniski pārlūkot šīs lietas, censties saprast, ko gan nozīmē šī jaunā situācija. Jo mēs steidzamies, mēs cenšamies tai pielāgoties. Bet man liekas, ka mums jāatrod kādi jauni veidi. Taču kādi – pagaidām arī es nevaru pateikt. Es šajā ziņā varu tikai translēt savas sajūtas un priekšnojautas ar izstādes palīdzību.
Sigrid Viir, Birojs, mīļās mājas. Foto: Margarita Ogoļceva
Taču izstāde kopumā jums ir ar scary sajūtu? Vai arī vispār ne? Lūk, mēs tagad sarunājamies Sigridas Vīras ekspozīcijas telpā. Un tā ir tik krāsaina, gana pozitīva. Te ir pat iespēja apgulties…
Izstāde ir ļoti dažāda, ir rotaļīgāki un nopietnāki gabaliņi. Un mēs pašlaik it kā esam rotaļīgajā daļā. Taču Sigridas darbs runā par gana nopietnu lietu – par mūsu darba laika reglamentāciju. Mēs esam pārtapuši par uzņēmēju sabiedrību, visi ir kļuvuši neatkarīgi, mēs katrs atbildam pats par sevi. Un tā ir liela problēma. Jo tā rezultātā…
Sigrid Viir, Birojs, mīļās mājas. Foto: Margarita Ogoļceva
Mēs neatpūšamies?
Mēs nevaram atļauties atpūtu. Mums nav tādas iespējas. Jo mums ir bail, ka, ja divas nedēļas neatbildēsim uz e-pastiem un pazudīsim no komunikācijas, tad mēs vispār pazudīsim “no kartes”, un mums vairs neviens un nekad nerakstīs. Un, iespējams, tā arī būs. Mēs esam pieraduši pie šīs dzīšanās uz priekšu. Turklāt darbs ir ne tikai par šo dzīšanos uz priekšu un nespēšanu atpūsties, bet arī par dzīves un darba attiecību problemātiku un par kapitālismu vispār. Mēs dzīvojam konkrētā vidē, kur katrs ir atbildīgs par sevi. Bez arodbiedrībām un līgumiem. Nav nekādu garantiju, nekā. Tikai tagad rodas izpratne par vajadzību pēc šādām lietām. Kā arī par vajadzību ļaut otram atpūsties.
Ar Sigridas instalāciju sabalsojas arī somu mākslinieces Pilvi Takalas darbs “Glāstītāja” – par to, kā viņa Londonas birojā, kopstrādes telpā, kur strādā dažādi uzņēmēji, izlikās, ka piedāvā īpašu servisu: lai cilvēki darbā justos komfortablāk, viņa tiem pieskaras un jautā: “Kā klājas?” Un tur strādājošajiem tas patiesībā radīja daudz spiediena un nepatikas… Un te atkal jau ieskanas pandēmijas “zvaniņš” – jo tas taču ir pieskāriens, cik tas varētu būt vēlams vai nevēlams.
Foto: Margarita Ogoļceva
Kā jūs redzat Survival Kit misiju? Vai, jūsuprāt, iepriekšējie festivāli veido kādu loģisku līniju?
“Dzīvajā” es redzēju tikai iepriekšējo festivālu Rīgas cirkā, pārējos redzēju internetā. Taču vispār, kad mēs spriedām, vai vērts pārcelt vai arī realizēt festivālu, mēs kā reiz runājām par to, ka pats festivāls ir dzimis no krīzes, 2008. gada ekonomiskās un sociālās krīzes. Tāpēc mēs nolēmām neko nemainīt, atklāt festivālu tajā datumā, kurā bijām plānojuši.
Es pati ilgi nezināju, vai varēšu atbraukt, lai izstādi uzstādītu. No ārpus Baltijas valstīm dzīvojošajiem māksliniekiem gandrīz neviens nevarēja ierasties. Taču šis festivāls jau sākotnēji ir dzimis no krīzes, no tukšām telpām, no neiespējamības. Tāpēc mēs nolēmām, ka šajā neiespējamībā varam strādāt arī pašlaik. Vispār no visa, ko esmu redzējusi no iepriekšējo gadu Survival Kit, tie ir bijuši darbi, kurus es būtu izrādījusi arī pati, tie manī atbalsojas. Ir tāds mākslas griezums, kas liekas interesants arī man un kas labi atbilst Survival Kit tradīcijai – mijiedarbe ar sociālo un politisko kontekstu, ar aktuālo problemātiku. Tāpēc es domāju, ka Survival Kit darbojas tajā pašā jomā, kur es.
Katja Krupeņņikova Sigridas Vīras ekspozīcijā. Foto: Sergejs Timofejevs
Ir paralēles.
Jā, ir paralēles un krustošanās punkti.
Titulbildē: Līga Spunde. Neviena svētība par ļaunu nenāks. Foto: Foto: Margarita Ogoļceva
