Vecais pasts, jaunas tikšanās
25. augustā atklāta 14. Kauņas biennāle, pirmā projekta “Attāluma draudzības (Long Distance Friendships)” daļa, kurā tā apvienojusies ar 14. festivālu Survival Kit, kas sāksies Rīgā jau pavisam drīz
Jūs dodaties uz pastu, lai nosūtītu pāris vēstuļu. Jūs uzkāpjat pa kāpnēm un ienākat plašā zālē ar daudziem atsevišķiem lodziņiem, aiz kuriem parasti sēž pasta darbinieki, pieņemdami svešus sūtījumus. Bet kas tad tas? Šodien darbinieku vietā sēž pavisam citi cilvēki – tieši tie, kuriem jūs rakstījāt. Attālumi ir atcelti, visi atrodas vienā “šeit un tagad”, kur var viegli nodot ziņu uz 1965. gadu, tie ir komunikācijas svētki, kāds sit bungas, visi griežas dejā. Apmēram tādu sapni jūs varētu noredzēt pēc aizpagājušajā piektdienā atklātās Kauņas biennāles galvenās norises vietas apmeklēšanas.
14. Kauņas biennāles ekspozīcijas atklāšana Centrālajā pasta ēkā. Foto: Kaunas Biennial
Lieta tāda, ka šī vieta arī ir Centrālā pasta ēka, atzīts lietuviešu modernisma šedevrs. Celtne atklāta 1932 gadā, kad Kauņa bija neatkarīgās un nacionālisma pacēluma pārņemtās Lietuvas galvaspilsēta, un atrodas pašā “jaunās pilsētas” centrā – tajā Kauņas daļā, kura tika intensīvi apbūvēta pagājušā gadsimta 20. un 30. gados. No šejienes cilvēki sūtīja savas vēstules un sūtījumus uz Poliju, Vāciju, Norvēģiju un tolaik vēl koloniālo Āfriku. Pati ēka ir lepns monuments komunikācijai vai, drīzāk, pašai vēlmei nodot par sevi ziņu vai pat iesaistīties dialogā.
14. Kauņas biennāles rīkotā preses konference Pasta ēkā. Uzstājas Alīsija Noka. Foto: Kaunas Biennial 
Un grūti iedomāties labāku vietu 14. Kauņas biennāles ekspozīcijai, kuras devīze ir Long Distance Friendships. Turklāt arī biennāles programma un koncepcija ir draudzības un profesionālās apmaiņas rezultāts. Un tas nav tikai jaudīgais tandēms, kurā apvienojušās divas kuratores – Alīsija Noka no Pompidū centra (kur viņa vada laikmetīgās mākslas nodaļu un strādā pie muzeja paplašināšanas, kas iekļautu Āfrikas un Centrāleiropas mākslu) un Inga Lāce (kuratore no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra, kura jau vairākus gadus piedalās Ņujorkas muzeja MoMA Centrālās un Austrumu Eiropas mākslas pētniecības programmā). Šogad Kauņas biennāle apvienoja savu koncepciju un programmu ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra lolojumu, ikgadējo festivālu Survival Kit. Vesela virkne mākslinieku, kas iesaistīti Kauņas programmā, piedāvās savus darbus arī Rīgā. Dažos gadījumos kā, piemēram, ar Anastasijas Sosunovas darbiem Kauņas un Rīgas “versijas” piedāvās divus dažādus skatījumus uz vienu un to pašu tēmu. Kopumā Kauņas un Rīgas programmās ir iesaistīti aptuveni 40 mākslinieki. Turklāt šai sadarbībai ir vēl viens līmenis – viens no dalībniekiem Kauņā ir Ibrahims Mahama no Ganas, kurš šogad būs Ļubļanas biennāles kurators – tā tiks atklāta 15. septembrī. Viņš piedāvāja sadarboties arī Nokai un Lācei, tāpēc, piemēram, igaunis Jānuss Samma izstādīs savus darbus (kvīru tēmai veltītus rokām darinātus paklājus, kas atsaucas uz igauņu tradīciju šādus priekšmetus dāvināt jaunlaulātajiem kāzās) gan Kauņā, gan Rīgā, gan Ļubļanā – uzreiz trijās lokācijās.
Ibrahims Mahama instalācija. Foto: Kaunas Biennial 
Tas ir patiešām unikāls starptautiskās sadarbības gadījums, kas iemieso “attāluma draudzības” un “transnacionālās solidaritātes” idejas. Alīsija un Inga savā koncepcijā raksta: “Šis projekts cenšas apvienot attiecību stāstus starp Āfriku un Austrumeiropu, kuras ir daudz ciešāk vienotas, nekā varētu likties. Katra notikuma platformas izvēle nav nejauša. Vecā Kauņas centrālā pasta nodaļa un Vidzemes tirgus Rīgā ir apmaiņas un vienotības telpas brūkošā stāvoklī. Katras telpas vēsture atspoguļo tās kādreizējo iemītnieku stāstus. Balstoties šajos personiskajos stāstos, mēs izmantojam pagājušo laiku pēdas, lai ar mākslinieku palīdzību piedāvātu alternatīvus skatījumus uz nākotni. Ģeopolitiskas fragmentācijas laikā ir svarīgi tiekties nodibināt starptautiskas alianses, kuru pamatā ir draudzība un sadarbība, nevis varas dinamika.” Cik tuva Baltijas valstu postpadomju pieredze ir Āfrikas valstu postkoloniālajai pieredzei, vai tās Eiropas valstis, kas nekad nav ieņēmušas kolonizatoru lomu un kā sociālisma bloka daļiņas bija iekļautas 60. un 70. gadu kultūras apmaiņā, var kļūt par vēlamākiem partneriem dažāda veida apmaiņā ar Āfrikas valstīm?
Starptautiskās deju trupas Aura izrāde, kas tapusi sadarbībā ar māksliniekiem Yonamine un Ihosvanny Angel un veltīta kara bēgļu pieredzei. Foto: Kaunas Biennial
Interesanti, ka paralēli Kauņas biennāles atklāšanai savas idejas šīs tēmas sakarā izteicis Latvijas ekspremjers Krišjānis Kariņš, kurš tagad, kā raksta, mērķē uz starptautisko karjeru. “Valstis, kas reiz bijušas kolonijas, negribīgi ieklausās bijušo kolonizatoru padomos. Protams, mēs Latvijā to varam saprast.” Kariņš uzskata, ka tieši “jaunās Eiropas” valstis var izrādīties vēlamāki partneri Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstīm. Vai vismaz kļūt par partnerības procesu mediatoriem.
Pasta ēkas pirmais stāvs. Foto: Kaunas Biennial
Tā ka koncepcijas Long Distance Friendships starptautiskais konteksts ir gana aktuāls. Taču kādā mērā mākslas lauks pašlaik ir spējīgs radīt jaunas starptautiskās sadarbības formas – to pateikt nav viegli. Redzētais pagaidām drīzāk atgādina kontekstu pārcelšanu. Āfrikas konteksts ierodas ciemos Baltijā, kur parādās vietējā vidē, atgādina un pastāsta par sevi. Tā apmeklētājs, ienācis Kauņas pasta galvenajā zālē, ar skaņas un objektu instalācijas palīdzību, ko sagatavojis vesels viesmākslinieku kolektīvs (Sumayya Vally, Moad Musbahi, Thania Petersen, Sukanta Majumdar), nonāk “Āfrikas pasta kantorī”, bet rindas ar telpā izvietotajām pasta kastītēm, kuras senāk varēja izīrēt personiskās korespondences saņemšanai, rotā pastkartes ar Ibrahima Mahamas sagatavotajiem Ganas infrastruktūras skatiem. Šis mākslinieks Kauņas biennāles ietvaros veica arī intervenci pilsētvidē – viņa zīmējumi parādījās uz dažāda raksta auduma gabaliņiem bijušās armijas barakas grausta augšējos stāvos, adrese – Juozapavičiaus, 19.
Ibrahama Mahama instalācija kādreizējās tekstila rūpnīcas logos. Foto: Kaunas Biennial
Aktīvākas kontekstu pārcelšanas ziņā iespaidīgāka atklāšanas dienā man likās Angolas mākslinieka Yonamine un viņa kolēģes Ihosvanny Angel kopīgā instalācija, veltīta māksliniekam un kultūras personībai no Luandas Paulo Kapelam (Paulo Kapela). Tas atrodas vēl vienā biennāles norises vietā – senatnīgā, pakalnā ieraktā pulvera noliktavā, kas nesen pārtapusi par jaunu Kauņas kultūras telpu ar nosaukumu P.A.R.A.K.A.S. Ienākuši tās pazemes kazemātos, jūs pakāpeniski, iziedami gar dažu citu dalībnieku ekspozīcijām, nonākat pie garas zāles, kurā izvietota sarkani izgaismota telpa, izlikta ar svecēm un dažādiem priekšmetiem, – šeit Paulo Kapelas fotogrāfija redzama līdzās dzīvu lietuviešu politiķu fotokartiņām un priekšmetiem, no kuriem daļu mākslinieki atveduši, bet daļu atraduši Kauņā – tās ir grāmatas, figūriņas, lukturīši, pudeles, āmuri, otas, maskas. Yonamine to sauc par “instalacionālo reālismu”. Uz manu jautājumu par to, kāds princips viņu vadījis, kombinējot šos priekšmetus, mākslinieks atbildēja: “Intuīcija… Kaut ko mēs atradām uz ielas, kaut ko mums dāvināja, piemēram, lietuviešu maizi. Kauņa ir liela pilsēta, šeit var atrast visu ko. Tie ir objekti, kas saistīti ar darbu, kā āmuri, ar intelektualitāti – kā grāmatas, daudz dažādu slāņu, un tie visi uzrunā skatītāju dažādos veidos. Mēs, mākslinieki, šeit esam tikai vektors, šo priekšmetu transportētāji pie skatītāja, mēs tikai nododam tālāk to vēstījumu. Un tas, ka mēs patlaban atrodamies zem zemes, it kā iemieso formulu, ko definējis afrikāņu mūziķis un politiskais līderis Fela Kuti – Underground Spiritual Game (Pagrīdes garīgā spēle).”
Kauņas kultūras telpas P.A.R.A.K.A.S. pazemes zāle, kur norisinājās Angolas mākslinieka Yonamine un viņa kolēģes Ihosvanny Angel kopīgā instalācija, veltīta māksliniekam un kultūras personībai no Luandas Paulo Kapelam
Angolas mākslinieka Yonamine instalācijas telpā P.A.R.A.K.A.S. Foto: Kaunas Biennial
Starp citu, tas nav vienīgais afrikāņu kultūras līderu, “lielo skolotāju” vēstījums, kas ieraugāms Kauņā. Tajā pašā pasta ēkā, kādreizējā korespondences šķirošanas telpā, izvietojies apjomīgs veltījums, ko sagatavojusi afrikāņu un franču jauno mākslinieku un režisoru apvienība The School of Mutants. Viņi pievērsušies senegāliešu rakstnieka un kino darboņa, saukta par “Āfrikas kino tēvu”, Osmana Sembenes (Ousmane Sembene) figūrai. Viņš uzskatīja par savu misiju radīt attēlus un tekstus, kas spētu sasniegt daudz plašāku auditoriju, šķērsojot viņa laikmeta intelektuālās buržuāzijas robežas. “Sembene savas filmas uzskatīja par savu literāro darbu daudzvalodu tulkojumiem un uztvēra rakstīšanu un tulkošanu (kā filmu, tā arī romānu) kā ētiskus apmaiņas un iekļaušanas aktus.” Viņa spožais formulējums I am My Own Sun ir kļuvis par ekspozīcijas nosaukumu. Tajā ir uzraksti uz sienām, improvizēti altāri un “pieminekļi”, un tā pievēršas vēl kādai svarīgai tēmai – pieejamai izglītība,i kas ņemtu vērā lokālo specifiku, pieredzes apmaiņai, ticībai nākotnei.
Afrikāņu un franču jauno mākslinieku un režisoru apvienības "The School of Mutants" ekspozīcijas fragments. Ekspozīcija veltīta senegāliešu rakstniekam un kino darbonim Osmanam Sembenem.
Arī pazīstamās lietuviešu mākslinieces Anastasijas Sosunovas darbs Body of an Image, kas iespiežas atmiņā, demonstrē mutējošu pieeju, lai pārceltu kontekstus, radīdama savdabīgi aktuālus mākslas objektus. Uz viena no šķirošanas zāles konveijeriem gluži kā preparēta guļ iespiedmašīna. No vienas puses, tā ir atsauce uz konkrētu prototipu – 80. un 90. gadu Kauņas pagrīdes tipogrāfijas “ab” iespiedmašīnu, kas bija salikta no izmestām citu mašīnu detaļām. Ar to tika drukāta galvenokārt patriotiska un reliģiskā literatūra. No otras puses, balstoties šajā pretošanās pieredzē, Sosunova pārskata to, likdama lietā stratēģiju, ko viņa dēvē par “paplašināto montāžu”, un ievieto šajā sižetā vizuālos elementus no Āfrikas pagrīdes kvīru preses – ugandiešu izdevuma Bombastic (viņa izmanto arī lietuviešu deviņdesmito gadu izdevumu, geju žurnālu “Naglis”).
Anastasijas Sosunovas darba "Body of an Image" fragments. Foto: Arterritory.com
Konteksti var arī sadurties, nonākt pretrunās vai pat ignorēt cits citu. Par to atgādina gruzīnu mākslinieka Andro Eradzes darbs At the Same Time – tā ir telpa ar sarkanas plēves aizklātiem logiem, tās vidū ir samontēta ekrānu siena, uz kuras tiek projicēti videodarbi, ko Andro uzņēmis, ielaužoties “svešā teritorijā” – ielas suņu mitināšanās vietās. Izstiepti suņu ķermeņi zib palēninājumā, trauksmainā sarkanā gaismā. “Izmantodams kameru kā pavadoni, Eradze dodas pašā šo būtņu valdījumu sirdī, iemūžinādams to reakcijas, kad tie aizstāv savu baru un savu vietu. Priekšplānā izvirzās spriedze starp dziļi sakņotu nepieciešamību piederēt un instinktīvu vēlmi aizstāvēt un aizstāvēties,” vēsta pavadošais teksts.
Apmeklētājs pie Andro Eradzes darba "At the Same Time"
Izstāde centrālajā pastā iesaista teju visu ēku, izmantojot negaidītas vietas – ļoti iedarbīgi izskatās Valérie Osouf & Hamedine radītais video Une nouvelle région du monde, kas tiek projicēts telpā starp kāpņu posmiem. Tajā kadri ar Gvadelupas un Nigēras upēm mijas ar cilvēku seju tuvplāniem, Karību imigrantu portretiem. Bet ukraiņu mākslinieks Nikolajs Karabinovičs iesaistījis taksofonu būdiņas ēkas pirmajā stāvā, tieši pie ieejas – tur VEF ražojuma telefona aparātos dzirdama dziedāšana gruzīnu valodā. Tas ir audiocitāts no filmas “Mimino”, bet videocitātu var ieraudzīt kādā telpā otrajā stāvā – tur tiek projicēts filmas fragments, kurā galvenais varonis zvana uz Gruzijas miestu Telavi, bet piezvana uz Telavivu, bet klausuli otrā galā paceļ emigrants no Gruzijas, un kontakts notiek, par spīti visām kļūdām komunikācijā – divi cilvēki kopā dzied vienu dziesmu, kuru mēs dzirdam taksofonā pirmajā stāva.
Nikolajs Karabinovičs.
"Invisible to us Isaac". 2023. Foto: Arterritory.com
Ekskursijā pa pasta ēkas izstādi kuratores Alīsija Noka un Inga Lāce stāstīja, ka uz Kauņu atbraukušos afrikāņu māksliniekus ļoti ieinteresējusi senā lietuviešu daudzbalsīgās dziedāšanas tradīcija sutartines, Jā, mēs joprojām varam sastapties skaņā, emocijā, pārdzīvojumā (Par to – lietuviešu mākslinieka Andrjus Arutjunjana darbs Three to Midnight, kas ievelk ar savu sērīgo, hipnotizējošo skanējumu un kurā viņš kopā ar Anastasiju Sosunovu un Yonamine izmanto gigantiskas taures, darinātas no izmestiem instrumentiem, lai kopīgi improvizētu muzikālu vēstījumu, signālu, kas teicami iederas P.A.R.A.K.A.S. pazemes telpas atmosfērā.)
Skats no lietuviešu mākslinieces Ievas Martinaitytes-Mediodia ekspozīcijas, kur uz sienas lasāmas vēstules, kuras viņa nosūtījusi savai mammai. Foto: Kaunas Biennial
Taču apzinātam kontaktam, īstai “draudzībai no liela attāluma”, sapratnei un citu kontekstu cienīšanai mēs tikai tuvojamies. Šajā ziņā Kauņas biennāle ir svarīgs pirmais solis, kuram ir savas veiksmes (sākotnējā koncepcija apvienot divus nozīmīgus mākslas notikumus, plašs un pārdomāts mākslinieku un mākslas darbu spektrs, pārsteidzoši atbilstoša centrālā norises vieta) un savas jautājuma zīmes (varēja būt vairāk informācijas par māksliniekiem un kontekstiem, ko tie pārstāv, šai ziņā gribētos veselu žurnālu vai apjomīgu katalogu par šo tēmu). Raudzīsim, kā pieeja tēmai un tās uztveres dziļums paplašināsies Long Distance Friendships otrajā cēlienā – festivālā Survival Kit, kas tiks atklāts 7. septembrī. Ilgi vairs nav jāgaida.
Titulattēls: Pie videodarba “Jauns pasaules reģions” (Une nouvelle région du monde, Valérie Osouf & Hamedine Kane). Foto: Arterritory.com
