Kā sagatavoties nākotnei?
Inga Brūvere, Latvijas Fotogrāfijas biennāles vadītāja
Par pēdējā mēneša atslēgas vārdiem mākslas institūciju un struktūru publiskajos paziņojumos kļuva jēdzieni “atcelts” (canceled) un “pārcelts” (postponed). Šādi e-pasti pirms apmēram mēneša sāka pienākt no visas pasaules, sākotnēji radot apjukumu, skumjas un bezpalīdzības sajūtu. Tomēr laiks apstiprināja, ka dzīvi nav iespējams atcelt – neraugoties uz tuksnesīgajām pilsētu ielām, apmeklētājiem slēgtajiem muzejiem, galerijām un citām mākslas institūcijām; fiziskajā telpā nerealizētiem projektiem un pasākumiem, kuriem pēc jau savlaicīgi saplānotajiem kalendāriem bija jānotiek šai laikā, mākslas organisms turpina dzīvot. Mobilizējot visas tā iekšējās enerģijas rezerves, un nākot klajā ar jaunām – pašizolācijas laikam pielāgotām, iniciatīvām. Apzinoties, ka – pēc krīzes izraisītā apjukuma mirkļa, mums visiem šobrīd izšķirīgi svarīga ir spēja rīkoties un savstarpējais atbalsts. Mums ir jākļūst par partneriem, kas aizmirst sāncensību.
Tālab Arterritory.com vēršas pie dažādu mākslas institūciju un struktūru vadītājiem ar aicinājumu dalīties savās pārdomās un idejās par to, kā izdzīvot šo laiku un vienlaikus sagatavoties nākotnei, kurai – visticamāk – būs atšķirīgs scenārijs nekā līdzšinējai pirms-pandēmijas pasaulei.
Uz Arterritory.com jautājumiem atbild Latvijas Fotogrāfijas biennāles vadītāja Inga Brūvere.
Kā Rīgas Fotogrāfijas biennāle dzīvo un strādā šai laikā? Ko “ārkārtas situācija” nozīmē mākslas institūcijai?
No šā gada 9. aprīļa līdz 18. aprīlim bija paredzēts atklāt jau trešo Rīgas Fotogrāfijas biennāli, kuras programma norisinātos Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa”, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Latvijas Fotogrāfijas muzejā, galerijās “Alma” un “ISSP”, grāmatu veikalā – kafejnīcā “Bolderāja”, kinoteātrī “Kino Bize”, pilsētvidē Rīgā, Cēsu Izstāžu namā un Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Biennāles programma bija pilnībā sagatavota, kā arī iegādātas ceļojuma biļetes dalībniekiem.
Diemžēl 12. martā tika pasludināta ārkārtas situācija. Sākumā bija šoks! Pēc tam mēģinājām aptvert situāciju. Šobrīd ir apzināti visi dalībnieki un sadarbības partneri, kas ir gatavi pielāgoties situācijai un pārcelt izstāžu norisi uz vasaru un rudeni – piemēram, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aprīlī paredzētā izstāde šobrīd ir pārcelta uz laiku no 1. oktobra līdz 8. novembrim. Protams, paliek neziņa, vai rudenī nenāks otrais vilnis, tāpēc aktīvi sekojam situācijas attīstībai. Esam arī domājuši daļu pasākumu veidot digitālā versijā.
Kultūras procesi nevar apstāties un “gaidīt” labākus laikus.
Šis laiks institūcijai un visai komandai kopumā ir liels pārbaudījums, jo ir ne tikai jāizvērtē situācija, bet arī ātri tai jāpielāgojas – jāmeklē jauni risinājumi un komunikācijas formas. Tie ir gan papildus darbi, gan papildus līdzekļi. Man gan jāsaka, ka, neraugoties uz situācijas unikalitāti (šāda pieredze mums ir pirmo reizi), biennāles komanda ļoti konstruktīvi turpina strādāt.
Paralēli Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 “glābšanas” pasākumiem esam arī uzsākuši gatavot biennāles NEXT 2021 programmu, kas, kā jau ierasts, pievērš uzmanību jaunajiem māksliniekiem. Manuprāt, ir svarīgi ne tikai pārdzīvot šo ārkārtas situācijas laiku, bet arī domāt par nākotni. Kultūras procesi nevar apstāties un “gaidīt” labākus laikus.
Aizvien biežāk dzirdams, ka situācija “pēc tam” būs pielīdzināma pēckara laikam. Kas varētu būt lielākais izaicinājums, ar kuru mākslas institūcijām būs jāsastopas pēc pandēmijas?
Cerēsim tomēr, ka situācija “pēc tam” nebūs pielīdzināma pēckara laikam… Šobrīd varam tikai minēt, cik nopietnas būs sekas. Bet izaicinājumi, protams, būs. Pirmkārt, nezinām, cik ilgu laiku prasīs muzeju un galeriju darbības atjaunošana pirms ārkārtas situācijas režīmā. Ir gan skaidrs, ka tas notiks pakāpeniski. Iespējams, kādu laiku pasākumi būs jāorganizē pielāgojoties noteikumiem, ka telpā vienlaicīgi drīkstēs uzturēties noteikts cilvēku daudzums. Tas, protams, iespaidos arī saturu. Vienlaikus būs jādomā arī par digitālo formātu.
Otrkārt, viens no izaicinājumiem būs finansējuma esamība vai neesamība. Latvijā ir tikai viens fonds, kas nodrošina gan mākslinieku, kuratoru un pētnieku, gan NVO institūciju darbību. Valsts kultūrkapitāla fonda pamatfinansējums nav palielināts vismaz pēdējos piecus gadus. Tiek runāts un solīts, ka “zelta” laiki atnāks 2022. gadā, kad VKKF pāries uz jauno finansēšanas modeli. Kas notiks ar kultūras finansējumu pēc ārkārtas situācijas? Kas notiks 2021. gadā? Šobrīd varam tikai cerēt, ka valsts un pašvaldības saglabās finansējumu vismaz līdzšinējā apjomā. Īpaši ņemot vērā, ka ārkārtas situācijas rezultātā privāto atbalstītāju skaits saruks.
Treškārt, starptautiska sadarbība. Jau labu laiku starptautiskie pasākumi ir normāla prakse. Arī Rīgas Fotogrāfijas biennālei ir sadarbības partneri no vairākām valstīm. Šobrīd mēs nezinām, cik ilgi būs slēgta pārvietošanās starp valstīm.
Varbūt šis ir piemērots mirklis veidot valsts pasūtījumu programmas?
Aicinot “glābt” mākslas institūcijas un māksliniekus, tiek piesaukts gan tā dēvētais Rūzvelta plāns (kurators un Serpentine Gallery radošais direktors Hanss Ulrihs Obrists), gan Māršala plāns (Museo Reina Sofia direktors Manuel Borja-Ville). Kādi varētu būt instrumenti Latvijā, kas palīdzētu izdzīvot mākslas jomai?
Jāsaka gan, ka Latvijā arī līdz šim NVO sektors, kas ir dominējošs vizuālajā mākslā, nebija īpaši lutināts. Pēc ārkārtas situācijas beigām būs svarīga valsts un pašvaldību līdzdarbošanās. Ir svarīgi, ka valsts un pašvaldības saprot, ka kultūra veic ne tikai garīgo un intelektuālo pienesumu, bet tā ir arī daļa no tautsaimniecības. Nevar atrunāties sakot: “Sakārtosim ekonomiku un tad būs laiks kultūrai!”
Varbūt šis ir piemērots mirklis veidot valsts pasūtījumu programmas? Piemēram, pētniecībai, jaunradei utt. Tas nodrošinās ne tikai māksliniekiem, kuratoriem, pētniekiem un institūcijām iztikas līdzekļus šodien, bet arī valstij paliekošo produktu, kas ir ieguldījums nākotnē - mantojums.
Vai jums ir vīzija par to, kāda izskatīsies mākslas aina tuvākajā nākotnē? Kas būs galvenie pagrieziena punkti un kurā virzienā māksla varētu doties?
Šis laiks parāda, ka mūsu drošība ir šķietama, un tas liek pārskatīt mūsu vērtības. Šobrīd grūti prognozēt, kurā virzienā māksla varētu attīstīties. Viens no scenārijiem ir tāds, ka arvien vairāk dominēs digitālā telpa. Un tas ir saistīts ne tikai ar tehnoloģiju attīstību, bet arī ar pēdējos mēnešos uzkrāto pieredzi, kad fiziskā izolācijā tas ir vienīgais darba rīks un komunikācijas veids. Kaut gan pastāv jautājums, kā šajā formātā attīstīsies “tradicionālie” mākslas veidi – tādi kā glezniecība un citi. Vai tiks meklētas jaunas izpausmes formas, lai izdzīvotu jaunajā realitātē? Cits scenārijs – pēc izolācijas cilvēki būs noilgojušies pēc komunikācijas un tuvības, kas iespaidos arī mākslas darbu saturu. Iespējams, ka abi scenāriji pastāvēs paralēli.
Foto: Krišjānis Drēviņš
