Ar dialogiem pret polaritāti
Četru Eiropas biennāļu direktori Rīgā spriež par šī laika sagādātajiem pārbaudījumiem un biennāles kā laikmetīgās kultūras formāta potenciālu
Jūlija vidū programmas Perennial Biennial (Daudzgadīgā biennāle) dalībnieki apmeklēja Rīgu, lai dalītos pieredzē un apspriestu savus nākotnes plānus. Šīs apvienības tīmekļa vietne vēsta, ka “Daudzgadīgā biennāle ir visu gadu ilgstoša sadarbība, kuras mērķis ir pārbaudīt un veicināt biennāļu praksi un partnerattiecībās ar Starptautisko biennāļu asociāciju (IBA) stiprināt sadarbību starp piecām Eiropas biennālēm Vācijā, Latvijā, Slovēnijā, Norvēģijā un Lielbritānijā. Liverpūles Biennāle, Berlīnes Laikmetīgās mākslas biennāle, Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA), MGLC (Ļubļanas Grafikas biennāle) un Bergenas Asambleja šīs programmas ietvaros sadarbojušās jau četrus gadus, kopš 2018. gada septembra. Projekts atbalsta izpēti, publikācijas un jaunu naratīvu formulēšanu biennāļu jomā ar sadarbības, kadru apmaiņas un zināšanu un ilgtspējīgas prakses modeļu apmaiņas palīdzību. Tās mērķis ir izveidot dinamisku Eiropas apmaiņas platformu, kas stiprinās laikmetīgās mākslas sektoru globālā, Eiropas un vietējā līmenī.”
Šovasar platformas dalībnieki ‒ Berlīnes Biennāles direktore Gabriela Horna, Liverpūles Biennāles direktore Sema Lekija, Ļubļanas Grafikas biennāles direktore Nevenka Šivaveca un RIBOCA izpilddirektore Anastasija Blohina ‒ satikās Latvijā ar konkrētu mērķi; viņus interesē iespēja “pārformatēt” mākslas biennāli par īpatnēju sociāli kulturālu institūciju, tādu kā humanitārais bēgļu centrs Common Ground, ko šopavasar pēc lēmuma pārcelt biennāles izstādi uz nākamo gadu iekārtoja RIBOCA komanda un citi brīvprātīgie.
Mēs nevarējām palaist garām izdevību parunāt ar šo nozīmīgo Eiropas mākslas institūciju vadītājiem par pašreizējā brīža briesmām un iespējām, uzzināt viņu domas par to, kā biennāle varētu izskatīties nākotnē. Saruna norisinājās RIBOCA birojā Ausekļa ielā. Diskusijā piedalījās arī Berlīnes Biennāles projektu vadītāja Antje Veicela.
Domājams, ka jūsu seminārā norisinājās daudz diskusiju, un, iespējams, jūs spriedāt arī par vispārējo klimatu, kādā mēs patlaban dzīvojam. Pirms divarpus gadiem, kad sākās pandēmija, mēs domājām par to, kā pēc gada vai diviem atgriezīsimies pie “normālas” eksistences. Tagad šie divi gadi ir pagājuši, tomēr mēs nevaram gluži apgalvot, ka būtu “atgriezušies normalitātē”. Pie kā tad mēs īsti esam nonākuši? Kas ir šī situācija, kas vērojama patlaban? Kā jūs uz to raugāties?
Sema Lekija: Mēs runājām par to, ka šis vēl joprojām ir moments, kad pasaule ir viegli ievainojama un trausla taču šajā neaizsargātībā ir arī zināms spēks. Vakar paviesojāmies centrā Common Ground. Un tas bija viens no iemesliem, kāpēc mēs nolēmām braukt uz Rīgu, neraugoties uz to, ka biennāle ir atlikta ‒ lai pavērotu, kā no šī ievainojamības un trausluma var dzimt dažādi attīstības modeļi un dažādi spēka avoti. Tas ir aspekts, kas mūsu sarunās ticis piesaukts diezgan bieži.
Bet kā tad paliek ar šo “normālo dzīvi”? Vai tā vispār vēl kādreiz atgriezīsies? Vai varbūt priekšstats par “normālo” vispār bijis tikai ilūzija?
Nevenka Šivaveca: Mēs visi esam ievērojuši – īpaši šovasar, saistībā ar documenta un vairāku Eiropas biennāļu atklāšanu ‒, ka liekas neiespējami atgriezties agrākajā situācijā. Turklāt biennāles formāta platformām nākas rēķināties ar iespējamām izmaiņām to ikdienas aktivitātēs un praksē. Nebūtu iespējams atgriezties pie “normalitātes”, pie situācijas, kāda pastāvēja pirms pandēmijas un kara Eiropā. Mēs spriedām par to, ka arī mūsu Daudzgadīgās biennāles projekts dažu pēdējo gadu laikā pieredzējis virkni satricinājumu. Vispirms mēs saskārāmies ar problēmām biennāļu organizēšanas loģistikā, bet tagad ar bažām domājam par savu finansiālo situāciju un stabilitāti dažu tuvāko gadu laikā, kā arī par to, ka politiskās situācijas iespaidā uz mums var raudzīties īpaši vērīgi. Tā nu diskusija pievērsās arī tādām tēmām kā alternatīvi kuratordarbības vai sadarbības ceļi, starpnacionāla solidaritāte un tamlīdzīgi.
Gabriela Horna: Vispārīgi runājot, es sacītu, ka mēs dzīvojam visai nenoteiktos laikos un ļoti nedrošā vēstures momentā, kad nevaram zināt, ko nesīs nākotne. Pilnīgi droši varam sacīt, ka mēs patlaban piedzīvojam nopietnu klimata katastrofu, tuvākajā nākotnē piedzīvosim ekonomikas krīzi, visticamāk ‒ enerģijas krīzi un visu no tās izrietošo. Un, protams, pats karš ir visīstākais murgs. Taču, ja runa ir par kultūras institūcijām, īpaši laikmetīgās mākslas jomā, biennāles formāts droši vien ir viens no elastīgākajiem instrumentiem, ar ko iespējams reaģēt uz šiem sarežģītajiem ievainojamības un trausluma momentiem. Un tas ir uzskatāmi redzams šeit, Rīgā, kur biennāle nolēma: šajā konkrētajā situācijā svarīgi atlikt biennāli, svarīgi vispirms koncentrēties uz Common Ground iekārtošanu un vairāk laika veltīt tieši sociālajai jomai. Būtībā tas nav tikai lēmums reaģēt uz politiskām, sociālām un ģeopolitiskām realitātēm. Tas ir lēmums priekšplānā izvirzīt kopības apziņu, un te politiskie un sociālie apstākļi atrod saskares punktus ar kultūru un mākslu. Domāju, ka šādu elastību spēj demonstrēt vienīgi neinstitucionālas vai daļēji institucionālas telpas. Mēs visi ar apbrīnu vērojam, kā tas saistībā ar pašreizējo situāciju norisinās Rīgā.
Anastasija Blohina: Ja atbildētu uz jūsu jautājumu tieši ‒ nav normāli un nekad nebūs normāli. Taču ‒ kas ir “normāls”? Normāls ir tikai piekabināts apzīmējums, normāls ir nosacīts jēdziens. Un tā ir ļoti relatīva kategorija ‒ gan filozofijā, gan dzīvē, jebkurā jomā, jo priekšstats par normālu katram cilvēkam ir cits. Tāpēc vienīgais, uz ko iespējams koncentrēt savu uzmanību (cilvēcisku emociju un pašsaglabāšanās kontekstā) ir vienkārši darīt visu iespējamo, lai saglabātu normalitāti tādā veidā, kā mēs katrs to saprotam ‒ vai nu tas būtu ģimenē vai kādā organizācijā, mājsaimniecībā, bēgļu centrā, valsts iestādē. Tāpēc mēs koncentrējamies uz centieniem atdot cilvēkiem to, kas rada stabilitāti. Es teiktu, ka no cilvēciskā viedokļa tas ir pats svarīgākais. Runājot par atgriešanos pie normalitātes ‒ es nedomāju, ka tam vajadzētu būt mūsu uzmanības centrā citādi kā vienīgi pielāgojoties realitātei, esot sirsnīgiem, mīlošiem un atsaucīgiem. Jo kas tad ir normāli? Braukāt pa pasauli, apmeklējot izstāžu atklāšanas? Tas atkal notiek, un notika arī pandēmijas laikā. Cilvēks ir ļoti pielāgoties spējīga būtne. Vienkārši jābūt sirsnīgiem, atbildīgiem un mīlošiem; man liekas, ka tas ir svarīgākais.
Runājot par biennāles struktūrām kā kopīgiem pamatiem (common ground), es domāju, ka mūsu projekts Common Ground ir, iespējams, viens no vērtīgākajiem pieredzējumiem manā dzīvē. Un arī viens no grūtākajiem. Šis projekts jau pēc savas dabas ir tāds, kas tapis, klausot sirdsbalsij. Un domāju, ka tas arī turpmāk mūsu institūciju skubinās izzināt, ko māksla var darīt cilvēku labā. Tie nav tikai vārdi, to apliecina arī mūsu darbi, rīcība, kas tiešām pierāda, ka māksla var palīdzēt cilvēkiem un ka mēs visi esam atbildīgi sabiedrības priekšā.
Bet vai biennāles modelis vēl joprojām attaisnojas šajā pasaulē, kas tik strauji mainās?
NŠ: Te atkal jājautā ‒ kas pagātnē tika uzskatīts par “normālu” biennāles videi un tās infrastruktūrai? Būtībā tā bija slēpta konkurence, biennāļu hierarhija, iedalījums būtiski nozīmīgajās, ietekmīgajās un bagātajās biennālēs un pārējās, to trūcīgajās mazsvarīgajās radiniecēs. Pastāvēja un vēl joprojām pastāv A, B, C un D biennāļu līgas. Tās cita citu pastāvīgi atkārtoja. Iespaidīgi dalībnieku un kuratoru saraksti, dārgi jauni pasūtījuma darbi, apmaksāts atspoguļojums presē ‒ tāda bija šīs piramīdas ideālā virsotne. Ieguvums no tā, ka nācies atteikties no šīs „normalitātes”, ir tāds, ka mēs beidzot varam sākt domāt par to visu citā aspektā ‒ kādēļ un kam mēs to vispār darām. Jebkurai biennālei vajadzētu neslēpti meklēt savus patiesos nolūkus un interešu loku. Un tomēr biennālei kā formātam kopumā vēl joprojām piemīt milzīgs potenciāls, īpaši nelielākās vietās, tādās kā Rīga vai Ļubļana, jo, kā jau es teicu, biennāle spēj strauji rīkoties un acumirklī pielāgoties; tai piemīt milzīgs elastības un atjaunošanās spējas potenciāls.
Un tomēr. Teiksim, biennāle ir izraudzījusies tēmu, sācies sagatavošanās posms; lai biennāle varētu notikt, nepieciešams zināms laiks. Un tad Ukrainā sākas karš. Ko lai mēs tagad iesākam? Vai mums vajadzētu mainīt tēmu un visu pasākuma koncepciju? Biennālēm jāreaģē nekavējoties vai arī tam vajadzētu pieturēties pie tiem plāniem, kādi bijuši garajā sagatavošanās stadijā?
GH: Tas jāizlemj katrai konkrētajai biennālei. Attiecībā uz pašreizējo situāciju ‒ biennāle, kas norisinās ārpus Eiropas, var pieņemt citādu lēmumu nekā biennāle, kura ģeopolitiski atrodas līdzās konflikta zonai.
Tas ir arī jautājums par pieaicinātajiem māksliniekiem. Un būsim godīgi ‒ mūsu galvenais mērķis taču ir izstādīt laikmetīgo mākslu. Ne biennāles, ne laikmetīgā māksla nespēj mainīt sabiedrību. Taču vēl svarīgāk nekā jebkad ir sekot tam, kā uz to raugās mākslinieki. Viņi ir tie, kas mums piedāvā stāstus no pagātnes un šodienas, un viņi ir arī tie, kas iztēlojas nākotni. Skatoties viņu darbus, mēs raidām savas domas dažādos virzienos, kuri var pavērt citādas un pilnīgi jaunas perspektīvas, alternatīvu digitāliem un uz tirgu orientētiem saziņas kanāliem.
AB: Attiecībā uz institūciju reakciju es pilnībā pievienojos Gabrielai ‒ to, kas mēs esam, nosaka mūsu mākslinieku darbi un mūsu kuratoru domas. Biennāles formāta stiprā puse ir iespēja sevi izgudrot no jauna ik pēc diviem gadiem, kad atnāk cits kurators ar citu mākslinieku sarakstu un visu pārējo. Taču nav tādas lietas kā pienākums reaģēt vai nereaģēt. Ņemot vērā biennāles formāta elastību, šis divgadīgais atdzimšanas cikls mums ļauj strādāt ar pašām aktuālākajām tēmām, tām, kuras nodarbina mākslas pasauli “šeit un tagad”. Tomēr es domāju, ir saprotams, ka laikmetīgā māksla kā progresīvi domājoša institūcija nevar palikt vienaldzīga pret kara vai jebkāda cita konflikta realitāti, kā jau pilnīgi pamatoti norādīja Gabriela ‒ it sevišķi, ja runa ir par notikumiem, kas norisinās burtiski tavā durvju priekšā. Taču nepastāv vadoši norādījumi par to, kā vajadzētu reaģēt. Tas ir atkarīgs no cilvēkiem, vēlmēm, ierobežojumiem, finansējuma, termiņiem, projektiem…
RIBOCA izpilddirektore Anastasija Blohina. Foto: Kristina Madjare
Taču, ja runājam par pašreizējo situāciju… Daudzas mākslas institūcijas ļoti atbalsta ukraiņu māksliniekus un ir ļoti atvērtas pret viņiem, un tas, bez šaubām, ir absolūti pareizi. Bet paralēli tam ‒ kā jūs veidojat attiecības ar māksliniekiem no Krievijas? Vai ir kāda kopīga nostāja šajā jautājumā? Vai arī katrs gadījums ir pilnīgi individuāls?
SL: Tas ir sarežģīts jautājums, strādājot Lielbritānijā, britu organizācijā, valstī, kura pieņēmusi lēmumu izstāties no kopējā Eiropas konteksta. Tāpēc man liekas, ka citi cilvēki varbūt uz to atbildēs citādi. Atgriežoties pie domas par normalitāti ‒ man liekas, ka patlaban par normālu jāuzskata pašreizējais moments. Jā, tā ir vesela satricinājumu virkne. Un Lielbritānijā pie tās pieder arī aiziešana no Eiropas, fakts, ka pagājušajā nedēļā pie mums reģistrēta visu laiku augstākā gaisa temperatūra un ka uz kontinenta norisinās karš. Tā ir nepārtraukta satricinājumu ķēde. Un līdzdalība šajā grupā bijis solidaritātes akts, kas vērsts uz centieniem domāt caur attiecībām ar citiem, atrast veidus, kā turpināt darboties un varbūt ieraudzīt zināmas rīcības iespējas.
Bet kā tad paliek ar krievu māksliniekiem?
GH: Tas ir jautājums par dialogiem ‒ un biennāles, cita starpā, piedāvā arī telpu dialogiem. Protams, arī daudzi krievu mākslinieki ir kritiski noskaņoti pret notiekošo; daudzi no viņiem pat aizbraukuši no savas valsts. Mums jāatbalsta šāda pretošanās un jārada telpa dialogiem ārpus karā iesaistītajām valstīm. Bet konkrētās situācijās notiek arī tas, kam nevajadzētu notikt, proti, mākslinieki no Krievijas un Ukrainas nevēlas piedalīties vienā izstādē, izstādīties vienā telpā. To var saprast, taču, domājot par nākotni, mums vajadzētu izturēties kā cilvēciskām būtnēm un tiekties uz kopīgu nākotni. Mēs taču nekādā gadījumā nepaliksim pie šī kara. Mums jāveicina un jāiedrošina dialogs, jāpiedalās tajā, jāiesaistās tajā ‒ pat, ja mums ir atšķirīgi viedokļi. Tikai sarunājoties un veidojot dialogu, mēs varam atrast izeju.
NŠ: Ļubļanas biennālē, vispārīgi runājot, krievu mākslinieki var piedalīties. Slovēnijā, protams, ukraiņu māksliniekiem ir spēcīgs atbalsts, bet krievu mākslinieki, īpaši jau tie, kuri savas pretkara nostājas dēļ bijuši spiesti emigrēt, Ļubļanā nebija aizliegti. Laimīgā kārtā mūsu kultūras kontekstā nebija aktuālas sākotnējās plānprātīgās idejas, teiksim, neatskaņot Čaikovski vai neizdot Dostojevski. Tomēr šodien ļoti svarīgi arī tas, ka politiskās aprindas, valdība un plašāka sabiedrība kopumā velta laikmetīgajai mākslai tik lielu vērību kā vēl nekad. Paraudzīsimies kaut vai uz neseno situāciju documenta un citur. Turklāt labējās politiskās partijas iegūst arvien vairāk varas un ietekmes. Slovēnijas kultūras joma pēdējos divus gadus bija spiesta saskarties ar labējo valdības kontroli, un tas laikmetīgās mākslas institūcijām bijis skarbs atgādinājums par realitāti.
Kā Polijā?
NŠ: Tas bija ļoti līdzīgi Polijas vai Ungārijas situācijai. Mūsu iepriekšējā valdība bija ļoti tuva Polijas un Ungārijas valdošajām aprindām.
Ļubļanas Grafikas biennāles direktore Nevenka Šivaveca. Foto: Urška Boljkovac. MGLC Archive
Jūs pieminējāt situāciju, kāda izveidojās documenta izstādē, kur tika aizliegts viens no izstādītajiem darbiem. Un tā autoru kolektīvs par savu darbu nesniedza sīkāku paskaidrojumu, ko daudzi no viņiem gaidīja. Vai jums liekas, ka māksliniekam ir tiesības nepaskaidrot ‒ atstāt saviem skatītājiem interpretācijas brīvību?
GH: Es nedomāju, ka māksliniekiem vispār būtu pienākums paskaidrot savus darbus, taču šis jautājums var izrādīties sarežģītāks saistībā ar konkrēto reģionu un auditoriju, ar ko jāsaskaras māksliniekam vai kuratoram. Par laimi, mēs vairs nedzīvojam Mežonīgajos Rietumos, un tieši tāpēc tas ir sarežģīts jautājums. Vakar mēs runājām arī par solidaritāti un atbalstu politiskām idejām, ko dažādos pasaules reģionos nav iespējams atspoguļot biennālēs cenzūras dēļ. Un šis cenzūras gadījums ir viens tāds piemērs. Varbūt tas ir kopības jautājums – teiksim, pieņemt to, ka ne visur var izstādīt kailu cilvēku tēlus.
Vai jums liekas, ka laikmetīgie mākslinieki mūsdienās ir vairāk tendēti uz aktīvismu un savos darbos reaģē uz sociāliem jautājumiem, vai arī viņiem ir tuvāka tīri estētiskā sfēra?
SL: Man šķiet, ka mēs šajā sarunā pastāvīgi spriežam par lietām pēc principa “vai nu ‒ vai arī”. Teiksim, normāls/ne-normāls, estētisms/aktīvisms. Domāju, ka pašreizējā momentā, mūsu politiskajā kontekstā, ir lielas ilgas pēc tās skaidrības, ko piedāvā polaritātes. Taču patiesībā šāds uzstādījums ‒ “vai nu viens, vai otrs” ‒ gluži nepastāsta par to, kā mākslinieki dzīvo pasaulē vai kā viņi rada savus darbus, vai kā mēs varam būt vidutāji starp šiem darbiem un visiem pārējiem cilvēkiem, kas dzīvo šajā pasaulē. Tāpēc uz šo jautājumu grūti atbildēt ar atbildi.
Ar jā vai nē ‒ protams.
NŠ: Ir būtiski svarīgi, ka, ja mākslas darbs tiek pasludināts par aktīvismu vai politisku izteikumu, tam jābūt ārkārtīgi precīzam un atbildīgam. Politiskās mākslas pamatā jābūt pamatojumam; tā ir liela atbildība. Ēra, kad salonu politika, kas maskējusies kā māksla, pildīja izstāžu telpas ar Agambena, Fuko vai Ransjēra citātu fotokopijām pie sienām, ir pagājusi.
AB: Atgriežoties pie polaritātes, par kuru mēs te visu laiku spriežam… Mums kā pulcinātājiem, kā cilvēkiem, kas sadarbojas ar māksliniekiem, kuri strādā ar ļoti sarežģītām izjūtām un vissmalkākajām nokrāsu niansēm, nevajadzētu sevi ierobežot, nosaucot lietas par vai nu melnām vai baltām, estētiskām vai sociāli aktīvām, labām vai sliktām, kreisām vai labējām. Jo šīm galējībām pa vidu vienmēr ir daudz dažādu sakarību un pavedienu. Tāpēc mums šī polaritāte, kas šobrīd tiek pieprasīta vai vismaz sagaidīta, nozīmē dzīvi ļoti sarežģītā situācijā. Liekas, ka mūsu centieni būt mākslas mediatoriem un veicināt kritisko domāšanu nav sasniegusi pietiekami daudz cilvēku. Tāda sajūta, ka mēs neesam kārtīgi darījuši savu darbu. Tāpēc tas sagādā man arī zināmu nepatīkamu sajūtu.
Taču, ja nu mēs esam pievērsušies šim pavedienam, es atgriezīšos pie tēmas par krievu māksliniekiem. Es domāju, ka daudzi brīnišķīgi krievu mākslinieki palikuši Krievijā. Un viņi būtībā pilda partizānu funkciju. Ar katru savu soli viņi riskē ar savu dzīvību un brīvību. Un viņu darbi tiek cenzēti un izņemti no izstādēm. Es domāju, ka uz jautājumu “Ko iesākt ar krievu māksliniekiem?” nav atbildes. Taču ir diezgan skaidra atbilde uz jautājumu par to, ko nevajadzētu darīt. Mums nevajadzētu viņus “atcelt”. Mums jābūt piesardzīgiem. Un mums jādomā par ukraiņu mākslinieku jūtām, taču ne tikai ‒ arī par krievu un citu mākslinieku, arī jebkura cita ar mūsu institūciju saistīta cilvēka vai sadarbības partnera jūtām. Krievijā mākslas aktīvisms jau ilgus gadus bijis pakļauts uzbrukumiem; nodarboties ar to bijis ļoti problemātiski, bet šobrīd notiek reālas represijas. Tāpēc es domāju, ka tiem drosmīgajiem cilvēkiem, kuri cīnās par tiesībām tikt sadzirdēti, nepieciešams tāds atbalsts, kādu vien mēs spējam sniegt. Tāds ir mans viedoklis.
Liverpūles Biennāles direktore Sema Lekija. Foto: Mark McNulty
Runājot par polaritāti ‒ es gribētu pievērsties citam polarizējošam jautājumam. Mēs jau pieminējām documenta, izstādi, ko veido kolektīvs. Vai jūs uzskatāt, ka nopietnas biennāles izstādei vēl joprojām vajadzētu palikt tās galvenā kuratora atbildībai, vai arī mēs virzāmies uz kolektīvāku praksi, kurā atbildību dala kolektīva locekļi?
AB: Man jāteic, ka documenta es vēl neesmu redzējusi. Es turp došos nākamnedēļ. Taču, runājot par kolektīvu darbu, es domāju, ka jebkurā procesā ir noderīgi uzklausīt citu cilvēku domas. Un mums bijis ļoti svarīgi kultivēt šādu koleģiālu atmosfēru Daudzgadīgās biennāles ietvaros. Attiecībā uz dalītu atbildību ‒ domāju, ka mums jānošķir, vai te runa par tādu atbildības dalīšanu, kad viens cilvēks uzņemas finanšu lietas, cits ‒ ražošanu, vēl cits nodarbojas ar komunikāciju un izplatīšanu, un tā tālāk. Tā ir viena lieta. Bet attiecībā uz kolektīvu atbildību par rezultātu, par pasākuma vēstījumu ‒ man liekas, ka pirmkārt svarīgi, lai šis vēstījums ir spēcīgs. Un spēcīgs vēstījums un spēcīga balss var piederēt vienam cilvēkam vai, tikpat labi, kolektīvam.
GH: Es sacītu to pašu ‒ lai radītu mākslu vispār vai veidotu izstādes, nav nekāda pienākuma darboties kolektīvās struktūrās, taču ir nepieciešams domāt kopā, meklēt pieeju kā kolektīvam, lai kaut ko vispār iekustinātu.
AB: Un apzināties šī vēstījuma dažādās puses ‒ pārliecināties, ka šis pieredzējums tiek aplūkots kolektīvi, lai rezultāts būtu sfēra, nevis plakana bilde.
NŠ: Bet kā ar kolektīvo atbildību, kad kaut kas noiet greizi? Galu galā jāatkāpjas bija documenta direktorei.
Antje Veicela: documenta 15 kuratori ir Ruangrupa, taču viņi pieaicināja vēl citus kolektīvus un sadalīja atbildību par izstādes kuratora pienākumiem, jo šie citi kultūras producenti savukārt varēja pieaicināt citus. Tas ir ļoti specifisks kuratordarbības koncepts. Mēs te runājam par kolektīvām domām, kolektīviem procesiem. Runa nav tik daudz par kolektīvu kuratora lomā, cik par pašu kuratora darba procesu.
Berlīnes Biennāles direktore Gabriela Horna. Foto: Karin Müller, 2014
Bet jums liekas, ka ir tāda tendence?
AV: Nē, pastāv daudzi un dažādi ceļi, kā veidot izstādi. Un ir dažādi ceļi, kā izmēģināt dažādas izstādes veidošanas prakses. Tai pašā laikā nevienu liela mēroga izstādi neveido viens vienīgs cilvēks.
Vēl viena lieta, ko es gribētu pieminēt, ir īpašais vilinājums, kas piemīt biennālēm kā mākslas pasākumiem. Esmu dzirdējis pat tādu viedokli, ka par biennāles panākumiem iespējams spriest, saskaitot, cik tās skatītāju vidū bijis bērnu. Tad ir redzams, ka biennāle piesaista ne tikai izglītotu auditoriju, kas spējīga uztvert mākslu visdažādākajos līmeņos, bet arī nesagatavotus skatītājus, kurus biennāle vairāk pievilina kā interesanta telpa vai teritorija, kurā norisinās kaut kas jocīgs, dīvains un iedvesmojošs.
AB: Es, protams, domāju, ka mākslinieciskajam saturam un tam, ko mēs cenšamies radīt ar savām izstādēm, vajadzētu sasniegt pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu. Mēs gan nekad neesam dalījuši auditoriju izglītotajos un nesagatavotajos skatītājos. Mēs esam centušies atrast tādu mākslas mediācijas ceļu, kas aizsniegtu jebkuru sabiedrības grupu. Un es domāju, ka ļoti svarīgi strādāt ar dažādām grupām ‒ ar bērniem un skolām, un… es nezinu, ar taksometru vadītājiem. Tā ir lieta, kas mums jādara. Mums šīs auditorijas ietvaros nav vienas galvenās fokusa grupas. Lai uzrunātu dažādus cilvēkus, jāizmanto dažādi komunikācijas instrumenti, jo tā sauktā “izglītotā auditorija” jau atnāks šā vai tā. Mēs, piemēram, no savas kolēģes Ingrīdas, kura pārstāv Bergenas Asambleju, nupat dzirdējām, kā viņi pamudina uz Bergenu atbraukt cilvēkiem no visas Norvēģijas ‒ izmantojot sadarbību, kas ļauj reklamēt triennāli uz vilcienu biļetēm. Tā ka iespējami daudzi un dažādi paņēmieni. Visumā es neko nevērtēju pēc kādas noteiktas kategorijas datiem ‒ vai nu tas būtu mākslinieku skaits vai tas, cik bērnu bijis skatītājos.
GH: Vēl viens jautājums ir ‒ vai biennāle var atļauties atteikties no ieejas maksas. Piemēram, Sanpaulu Biennāle ir pasākums ar senu vēsturi, un ieeja tajā ir bez maksas. Skolās ir tradīcija, ka katra klase apmeklē Sanpaulu Biennāli. Turpretim, ja biennāles ieejas maksu var atļauties ne tuvu ne visi ‒ tas jau ir atkal pavisam citādi.
AV: Apgriezīsim šo jautājumu ar kājām gaisā ‒ man liekas, šajā raundā mēs visi esam vienisprātis; mēs apkarojam mītu, ka, lai baudītu laikmetīgo mākslu, nepieciešama īpaša izglītība. Tā nav tikai “izglītotajiem”; laikmetīgo mākslu spējīgi saprast visi. Nav kaut kāda viena pareizā veida, kā skatīties mākslu. Mākslinieks nāk klajā ar piedāvājumu, kuru, kad tas nonācis skatītāju priekšā, var interpretēt dažādos veidos.
GH: Tiklīdz mākslas darbs nonācis publiskā apskatē, to iespējams nolasīt ‒ un to var darīt no visiem iespējamiem skatpunktiem. Tas ir pilnīgi atvērts interpretācijai. Protams, var censties mediēt mākslinieka ieceri, kas ir darba pamatā, taču tas nav nepieciešams. Cilvēkam, kurš stāv mākslas darba priekšā, vienkārši jābūt atvērtam un tas jānolasa.
Un varbūt pēdējais jautājums ‒ jūs pārstāvat mākslas institūcijas un mākslas pasākumus no dažādām Eiropas daļām. Vai jūs sajūtat šo kopīgo Eiropas kontekstu kā kaut ko patstāvīgi eksistējošu? Vai arī tas ir kaut kas konstruēts un ik pēc dažiem gadiem tas jāuzbūvē no jauna, lai šī vide turpinātu pastāvēt? Kā šobrīd klājas Eiropas mākslas institūcijām? Vai ir viegli kaut ko kopā paveikt?
NŠ: Mums visiem ir lielas cerības uz Eiropas Savienību. Šim politiskajam procesam jāpaliek, tas jāatbalsta, jo tā ir vienīgā garantija reģiona nākotnei un pasaulei pašreizējos ģeopolitiskas polarizācijas apstākļos. Tomēr, ja runājam par kopīgām Eiropas vērtībām un identitātēm, mums jābūt ļoti piesardzīgiem. Tās tik viegli var deformēt, izslēdzot visas pārējās kultūras.
AB: Protams, pastāv Eiropas konteksts, bet ir arī vienotība. Valstis un nācijas, kuras mēs pārstāvam, ir ļoti dažādas ‒ katra ar savu kultūras kodu, savu politisko situāciju, savām struktūrām, līdzībām un atšķirībām, konfliktiem un visu pārējo. Taču pats svarīgākais ir tas domāšanas veids, tās vērtības un mērķi, kas mums ir kopīgi. Es teiktu, ka pats svarīgākais ir vērtības, un te mums ir struktūra, kas atbalsta šīs vērtības un iedzīvina tās.
SL: Es tagad domāju par to satricinājuma un normalitātes ideju, ar ko mēs sākām šo sarunu, un par to, kā reaģēt uz šiem satricinājumiem ‒ ar aktīvu solidaritāti, ar vienotību un atbalstu. Alternatīva ir sava veida pašaizsargāšanās uzvedība ‒ izstāšanās. Un, lai arī šīs lietas var funkcionēt vienlaicīgi, mana pieredze liecina, ka kultūras kontekstā šādā nenoteiktības spiediena momentā lielākā vērtība atrodama tieši kopībā. Vienotība ir tas spēks, kas var kompensēt Austrumeiropas un Rietumeiropas ļoti atšķirīgo situāciju sarežģītos apstākļus un grūtības.
GH: Un mēs atgriežamies pie jautājuma par dialogu veidošanu un komunikāciju. Tikai tā mēs varam pārraut šo polaritāti ‒ tikai ar dialogiem.
Tātad mēs noslēdzam sarunu, atgriežoties pie cīņas ar polaritāti.
AB: Jā, ar dialogiem pret polaritāti.
Ar dialogiem pret polaritāti. Liels paldies.
