Pret bailēm no banalitātes
Par Rīgas Biennāles rīkoto pasākumu “Svešinieku mielasts” ar vēsturnieka Teodora Zeldina līdzdalību Dailes teātra vestibilā 7. oktobrī
10/10/2019
Foto: Ansis Starks
Man bija diezgan vienalga, vai runāties latviski vai angliski, līdz ar to “Svešinieku mielastā” nodarbinātie izpalīgi iešķieba man angļu valodas uzlīmīti, jo acīmredzot šajā grupā pietrūka dalībnieku. Neskatoties uz to, kad uzkāpu Dailes teātra otrā stāva vestibilā, kur divās garās rindās bija izvietoti galdi kādiem 200 sarunbiedriem, beigās tik un tā tiku sasēdināts ar partneri, kas runāja latviski. Viņa bija kādas ietekmīgas Rīgas aģentūras vadītāja, gudra un vitāla, ievērojami atšķirīgs cilvēks no manis, un mēs nekad iepriekš nebijām tikušies. Iepriekšēja nepazīšanās ir svarīgs noteikums šajā Teodora Zeldina izveidotajā sarunu formātā, kas kļūst arvien populārāks daudzās pasaules valstīs, un ar laiku man kļuva skaidrāks, kāpēc.
Teodora Zeldina uzruna
Īsumā tas notiek šādi: pasākumam sākoties, dalībnieku simti nejaušā kārtā sasēžas pie galdiem pa pāriem viens otram pretim. Vienīgie kritēriji, kas jāievēro, ir nepazīšanās un izvēlētās sarunas valodas sakritība. Tad šie nejaušie pāri iepazīstas ar ēdienkartēm, kas sastāv nevis no ēdienu, bet gan apspriežamo jautājumu asorti, un apmēram divu stundu garumā tos kopīgi notiesā. Šāds formāts balstās Zeldina pārliecībā, ka ikviens – ikviens – cilvēks ir interesants, un, atveroties jēgpilnai sarunai ar kādu, kas varbūt ir ļoti atšķirīgs no tevis, mēs varam bagātināt savu dzīvi un mācīties labāk saprast līdzcilvēkus. Uzreiz jāsaka, ka piekrist šai domai vairums cilvēku – pat tad, ja apgalvo pretējo – nešķiet gatavi. Tas skaidri parādās divos momentos. Pirmkārt, nenovēršamajā mirklī, kad, starp garajiem galdiem drūzmējoties, ar saskatīšanās, žestu un ķermeņa valodas palīdzību diviem dalībniekiem kļūst skaidrs, ka tieši viņi šovakar būs nolemti viens otram, abiem caur apziņu izveļas noklusēta novērtējuma spriedumi un prāts reģistrē, vai šis cilvēks šķiet atbilstam vakara gaidām. Otrkārt, kad pasākums jau noslēdzies, tie, kas savā starpā pietiekami tuvi, daudz dalās iespaidos par to, kā katram “paveicās” vai “nepaveicās” ar sarunbiedru. Bet saskaņā ar Zeldinu neveiksme šeit principā nav iespējama – izņemot gadījumu, ja tavs sarunbiedrs atsakās piedalīties spēlē vispār. Šādas reakcijas droši vien ir saprotamas un cilvēcīgas, tomēr liecina arī par problēmu, uz ko Zeldins norāda – cilvēkiem mūsu laikā samazinās interese citam par citu neatkarīgi no piederības visdažādākajām sociālajām un citām grupām.
Starptautiski populārais publiskais intelektuālis Teodors Zeldins (1933) parasti tiek pieteikts kā vēsturnieks, kas viņš patiešām ir, turklāt ar vērā ņemamiem akadēmiskajiem sasniegumiem. Taču akadēmiskā vēstures pētniecība nu jau vairākus gadu desmitus nav viņa primārais darbības lauks; tā vietā viņš nodarbojas ar kaut ko, ko varētu nosaukt par individuālu cilvēku sapņu, kaislību un prioritāšu pētniecību cauri gadsimtiem, vienlaikus meklējot veidus, kā šobrīd dzīvajiem cilvēkiem labāk domāt un nodarboties ar saviem sapņiem, kaislībām un prioritātēm. Savus atklājumus, pārdomas un secinājumus viņš pierakstījis tādās daudzās valodās tulkotās grāmatās kā “Cilvēces intīmā vēsture” un “Dzīves slēptās baudas”. Nodaļu nosaukumi šajās grāmatās formulēti jautājumu veidā, piemēram, “Kā cieņa kļuvusi iekārojamāka par varu?”, “Kāpēc draudzība starp vīrieti un sievieti vienmēr bijusi tik trausla?”, “Kāda jēga strādāt tik smagi?” un “Pēc kā vēl var tiekties mākslinieki, izņemot pašizpausmi?” Kā jau noprotams, viens no, viņaprāt, efektīvākajiem veidiem, kā cilvēkiem par šādiem jautājumiem domāt, ir – sarunājoties. Viņa “svešinieku mielasta” pasākumu formāts kļūst aizvien populārāks visā pasaulē, un tagad, pateicoties Rīgas Biennāles pūlēm, tas ir noticis arī Rīgā.
Latviešiem, kuru intravertums ir ne tikai populārs mīts, bet nupat jau arī tīri veiksmīgs mārketinga rīks, iespēja divas stundas runāt ar pilnīgi svešu cilvēku var viest pamatotas bažas. Taču tās ir veltas – kā apliecinās, manuprāt, absolūtais vairums pasākuma dalībnieku, šis laiks paiet nemanot. Galvenais palīglīdzeklis šeit ir visiem izdalītās “ēdienkartes”, kurās sarakstīti aptuveni divdesmit jautājumi, kurus šo stundu laikā apspriest. Tematiski tie ir līdzīgi Zeldina grāmatu nodaļu nosaukumiem, vienīgi šeit tie formulēti nevis vispārīgā, bet personiskā veidā. Piemēram, no sadaļas “Zivju ēdieni” vakariņotāji var izvēlēties jautājumu “Kas sagādā lielāko baudījumu katrai no jūsu piecām maņām, un no kādām sajūtām jūs vairāties?” Viens no grilēto ēdienu piedāvājumiem ir “Kā jūs esat veidojis un zaudējis draudzības, un kādi būtu draugi, kurus jūs vēl gribētu atrast?” Desertā var ņemt, piemēram, “Ko jūs domājat par to, kā mēdzat tērēt naudu, un kas jums vajadzīgs no lietām, kas par naudu nav nopērkamas?” Lielākoties gan nekāda izvēlēšanās nenotika, jo vairums pāru izgāja cauri visiem jautājumiem.
Teodora Zeldina uzruna
Tas, kas strauji parādījās gan manā, gan, kā pēcāk uzzināju, citu pāru sarunās, bija neparasta līmeņa atklātība. Iespējams, tam palīdz tieši nepazīšanās aspekts – apziņa, ka šo cilvēku, ļoti iespējams, drīzumā tāpat nenāksies satikt atkal, ļauj būt vaļsirdīgākam. Kaut kas neparasts patiešām notiek, piekrītot šim noteikumu rāmim, kurā galvenie notikumus virzošie faktori ir nepazīšanās un priekšā uzrakstīti jautājumi. Protams, ir jābūt iepriekš pastāvošai vēlmei tiem piekrist un iesaistīties, bet skaidrs, ka cilvēkiem, kuri no brīva prāta uz šo pasākumu iegādājušies biļetes, ar to problēmu nebija. Gan sarunu gaitā, gan īsajā āfterpārtijā bija jaušama vispārēja pacilātība un prieks par nupat piedzīvoto. Kādi tieši ir tā cēloņi, grūti pateikt. Ja šis pasākums kaut ko parādīja, tad droši vien to, ka atklāta un sirsnīga saruna par nozīmīgiem, personiskiem un dziļiem jautājumiem daudzu privātajās dzīvēs ir reta parādība, un līdz ar to daudziem šis likās kā gandrīz vai eksotisks piedzīvojums.
Arī es biju starp tiem, kam divas stundas pagāja nemanot un šī dalīšanās raisīja prieku un pacilātību. Šķiet, ka viens no iemesliem, kāpēc mēs ikdienā nelabprāt izvēlamies sarunas par laiku, darbu, satiksmi vai seriāliem aizvietot ar sarunām par “zeldiniskiem” jautājumiem, ir bailes no savas banalitātes. Proti, nav jau tā, ka mēs par tiem nemēdzam domāt. Bet lielākoties mūsu atbildes uz tiem ir – vai vismaz pašiem šķiet – paredzamas, garlaicīgas un banālas, labākajā gadījumā no kādas pašpalīdzības grāmatas vai aforisma aizgūtas, virspusējā psihoterapijā secinātas vai vienkārši vecāku iemācītas. Bailes izklausīties neinteresantam ir bailes, kas liek izvairīties no šādu jautājumu apspriešanas. Bet brīdis, kad tev pretim sēdošais svešinieks ar neviltotu interesi un iejūtību klausās tavās banālajās atbildēs un tu ar tādu pašu klausies viņējās, satur sevī kaut ko mierinošu. Pat ja tava atbilde uz jautājumiem par mīlestības izpratni vai motivējošākajām bailēm šķiet tevi vienojam ar vēl miljoniem citu cilvēku, tajā vienmēr būs kāda individuāla un unikāla dimensija. Kas, ja cilvēkmīlestības garā izvēlamies piekrist Zeldinam, vienmēr būs interesanta.
Klātesošs bija arī pats maestro, kurš pirms sarunu sākuma uzstājās ar sirsnīgu un siltu, bet arī dažādām sociāli liberālām un savlaicīgām klišejām (“mēs kļūstam nošķirtāki”, “mūsu dažādībā ir spēks”) pietiekami piesātinātu ievadrunu. Man nav iebildumu pret pozīciju, ka mūslaiku likstas iespējams vismaz daļēji dziedēt, vairojot savstarpēju sapratni starp dažādām sabiedrības grupām ekonomiskajā, sociālajā, kulturālajā un citās dimensijās. Nedz arī pret to, ka atklāta saruna ar abpusēju mērķi saprasties ir labs veids, kā to vairot. Savu motivāciju rīkot šos svešinieku mielastus Zeldins un viņa sekotāji saista ar šādu sarunu iespējamības radīšanu, kas, protams, šķiet utopiski. Nezinu, kā šis formāts ir noticis citviet, bet vairums publikas, kas 7. oktobra vakarā savācās Dailes teātrī, ideoloģiski šīm nostādnēm jau tāpat ir pietiekami tuva, lai sanāktu vairāk tāds savstarpējas pašapliecināšanās un pašatgādināšanās pasākums, kura sausais atlikums ir dziļi individuāls katram dalībniekam. Protams, no kurienes tad vēl tās sociālās pārmaiņas var sākties, ja ne no mazām, individuālām darbībām, izvēlēm un attieksmēm. Tomēr aina varētu izvērsties krietni interesantāka un radikālāka, ja kādā no nākamajiem “Svešinieku mielastiem” satiktos ne tikai mākslinieki un kultūras darbinieki, korporatīvā vide, liberāli studenti un pasākuma rīkotāju draugi, bet arī mikrorajonu pensionāri, policisti, noziedznieki, taksisti, bezpajumtnieki, skolēni, scientologi un lauksaimnieki. Lai ko tādu realizētu, vajadzīga, pirmkārt, spēcīga ticība tam, ka šādi notikumi un šāda sarunu pieredze patiešām var vest pie kā vēlama. Pēc sevis (un – caur dalīšanos iespaidos – citu) piedzīvotā varu piekrist, ka potenciāls tajā ir. Bet, ak vai, piedabūt cilvēkus atvērties un sarunāties ir tik ļoti grūti. Tā vien šķiet, ka nākotne atkarīga no tās ārkārtīgi mazās, bet bezgala vērtīgās indivīdu saujiņas, kuros izglītotība, cilvēkmīlestība un cerība uz labo apvienotas ar enerģiju, mērķtiecību un labām menedžera spējām. Var jau būt, ka tas tā arī vienmēr ir bijis.
