Virzīšanās dziļumā
Intervija ar mākslinieci Ingu Melderi
Tallinā, galerijā Temnikova&Kasela skatāma Ingas Melderes personālizstāde Bluetooth (Sister N.). Helsinkos dzīvojošā latviešu māksliniece, kuras pirmā profesija ir restaurators, rada trauslu un jūtīgu glezniecības realitāti, kurā skatītājs var iegremdēties un zaudēt ikdienišķos atskaites punktus, ļaujoties stāstam un noskaņai, kurai ir klusuma skaņa. Viņas mākslai klātesošs ir naratīvs/konkrēts atskaites punkts, taču to nav iespējams viennozīmīgi atrast gleznas plaknē ‒ tie drīzāk ir fragmenti, kadri, kuros sižetiskais nospiedums (stāsta interpretācija) atklājas caur detaļu, nianšu skatpunktu; šim stāstam nav sākuma un beigu, tās vairāk ir emocijas, kuras mijiedarbojas un savstarpēji pārklājas, uzplaiksnot atsevišķām konkrētībām. Arī stāsts par viduslaiku mākslinieci, kura dzīvojusi klosterī un bijusi manuskriptu radītāja (pēc arheologu teiktā ‒ viņas galvaskausa rentgens atklājis ultramarīna daļiņas zobakmenī), kas ir izstādes Bluetooth (Sister N.) stāsta sākums, nolasāms pastarpināti ‒ tam drīzāk ir emocionālā kapacitāte, kas atver kādu telpu, kur pagātne mijiedarbojas ar tagadni; kur mūķene tikpat labi ir pati Inga un otrādi. Restauratores profesijas fons viņas mākslā ir klātesošs vienmēr ‒ gan interesē par vēsturiskiem notikumiem un personībām, gan glezniecības instrumentu klāsta apzināšanā un pētniecībā. Viņa pati saka, ka glezniecība lielā mērā ir stāsts par virsmu. “Mani vienmēr interesējušas glezniecības metodes, rīki, materiāli. (..) Viens no jautājumiem, par kuru šai izstādē reflektēts, iespējams, ir par glezniecības mediju, par pašu amatu ‒ par krāsu, par krāsu pagatavošanu, par noskaņošanos darbam, par rokas treniņu.”
Ingas Melderes darba fragments. Foto: Ansis Starks
Tava glezniecības telpa ir ļoti trausla, caurspīdīga... Jūtīga?
Jā, jūtīgums vai niansētība varētu būt precīzākie vārdi, bet tas ir tā neapzināti. Minētā izvēle atbilst maniem priekšstatiem par to, kādai vajadzētu būt glezniecībai. Tas, ko es kā gleznotāja radīju un kā es raksturotu šo izstādi vienā vārdā, ir “klusa”. Virsmas ir izteikti neuzkrītošas, bet vienlaikus ļoti vedinošas atklāt un lūkoties dziļāk. Likās, ka, gleznojot, kaut ko pavisam jaunu atklāju arī sev.
Skats no Ingas Melderes personālizstādes "Bluetooth (Sister N.)" galerijā "Temnikova&Kasela" Tallinā. Foto: Ansis Starks
Zini ko?
Jā, bet ļoti izkaisīti, formulējums noteikti nāks vēlāk. Vismaz man parasti tā notiek, ka pēc izstādēm uzreiz nevari pateikt, kam esi “pieskārusies”. Ir tāds samulsums un šaubas, tās, protams, ir vienmēr, bet šoreiz virzīšanās dziļumā (ir man vien zināms atskaites punkts, kas nav arogance pret skatītāju, bet vairāk sekošana iepriekš aizsāktu metodisko meklējumu glezniecībā turpināšanai) bija galvenā, svarīgākā. Nevis katras gleznas vēstījums, bet kopums, kopējā sajūtu telpa, kuru man gribējās radīt.
Spējā artikulēt virsmu esmu daudz meistarīgāka, nekā prasmēs domu tūlītēji noformulēt vārdos vai izlikt secīgā tekstā ‒ tur jūtos samērā iesprostota. Intensīvākie darba mēneši pie izstādes gatavošanas tieši sakrita ar kara sākšanos Ukrainā. Un būšana darbnīcā, no vienas puses, palīdzēja pilnīgi neapjukt. Meditatīva darbošanās pie audekliem deva balansu tam, par ko rakstīja mediji, kas notika un kam es nemitīgi sekoju līdzi.
Vai šai laikā esi domājusi par to, kāda loma globālas krīzes brīžos ir mākslai un māksliniekam un par to, vai māksla šādos mirkļos ir nepieciešama; vai no tās ir kāda jēga un vai konkrētajā brīdī māksla nekļūst mazsvarīga? Tu pati meklēji/atradi atbildi tam, kāpēc jāturpina gleznot - ārpus šīs iespējas būt citā domu telpā?
Pirmajās nedēļās sajūtas mijās ‒ starp bezspēcību ietekmēt lietu gaitu un niknumu. Tās neatstāja vietu radīšanai, likās, ka tai tobrīd nav aktualitātes un jēgas.
Ilgstoši tāda destrukcija nav panesama. Un vispār, redzot notikumu un lietu attīstību, kā saglabāt kaut nedaudz vēsa prāta? Šajās situācijās saproti, ka jādara tas, ko tu proti vislabāk. Man tā ir gleznošana. Šī spēcinošā pašpalīdzības atziņa nav mana, to esmu dzirdējusi no vairākiem savstarpēji nesaistītiem avotiem. Cerēju, ka varbūt kāds tieši tajā, ko es esmu radījusi, gūs mierinājumu; tādu, kas kaut uz mirklīti nomierinās, palīdzēs emocionāli (un tagad es pati kļūstu emocionāla).
Māksla kā dziedniecības instruments? Pēdējos divus gadus ‒ pandēmijas rezultātā māksla daudz skaļāk atgādina par savu intelektuālo un mentālo potenciālu, par tās kapacitāti palīdzēt dzīvot.
Mākslā pavisam noteikti saredzu aktīvās terapijas instrumenta lomu, kurā var iesaistīties ikviens, jebkurā vecumā un bez pieredzes. Šobrīd atkārtoti pierādās mākslas kā aktīva politiska rīka nozīme, caur/ar kuru runāt un sasniegt plašākas auditorijas, iegūt tūlītēju uzmanību. Manuprāt, nemitīgi skatoties kara reportāžas, mainīgās info ziņu lentas, uztvere, pašam to negribot, pēc kāda laika notrulinās, bet aktīvā māksla tādās situācijās joprojām spēj piesaistīt un radīt rezonansi. To arī apliecina visas protesta akcijas, kuras mākslinieki šobrīd rīko visā pasaulē, un tas ir arī veids, kā pašam aktīvi iesaistīties, paust nostāju, nemaz neesot radošās industrijas pārstāvim.
Saskares punkti te, tāpat kā mākslas terapijā, ir ekskluzivitātes neesamība un visu sabiedrības grupu iekļaušana. Var iesaistīties ikviens, tikai, iespējams, politiskās mākslas gadījumā māksliniekam ir rīki/prasmes to izdarīt precīzāk un tiešāk.
Helsinkos pati piedalījos un palīdzēju organizēt vairākas akcijas par vardarbības tūlītēju pārtraukšanu Ukrainā. Rezonēja, vismaz ar vietējo auditoriju noteikti. Atkārtošos, bet domāju, ka aktīvās, politiskās mākslas loma tieši šobrīd ir nozīmīgāka kā jebkad.
Vienlaikus šis laiks ir arī skaidrāk atklājis Austrumeiropas un Rietumeiropas mākslas pasaules sajūtu un fonu atšķirības. Pirmajai šis karš ir privāta traģēdija, kamēr otrajiem tas tomēr ir tāls un it kā uz sevi neattiecināms. Šausmīgs, briesmīgs, tomēr jaušama tāda formāla līdzjūtība. Kā Tu, Austrumeiropas māksliniece, kas dzīvo Helsinkos, tur jūties?
Man šķiet, Helsinkus (to neteiktu par visu Somiju) pēdējos gadus aizvien vairāk interesē Austrumeiropas balsis un stāsti, šobrīd, protams, arī ukraiņu. Bet īstenībā tas, ko tu saki, man kaut kur zemapziņā ir nemanāmi klāt stāvējis ‒ rietumu ignorance, kas šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk nostājas un nolasās attiecībās. Caur plašo kara darbības informācijas plūsmu ir pieeja tik daudz jaunai, iepriekš “nesadzirdētai” informācijai. Esmu sev vairākas lietas daudz skaidrāk noformulējusi. Kā māksliniece no Austrumeiropas (te vairāk runāju par tautību) daudz precīzāk nolasu savu agency (sociāls termins), kas man kā indivīdam apzīmē spēju piepildīt savu potenciālu, noformulēt sev, kur stāvu, par ko ir manos spēkos runāt, un par ko varu ar aktīvu balsi iesaistīties. Tieši Krievijas aizsāktais karš Ukrainā man vēl jo skaidrāk licis noformulēt “telpu”, kurā atrodos un kurai piederu. Lasu rakstnieces, pilsoņu tiesību aktīvistes Odrijas Lordes (Audrie Lourde) grāmatu Sister Outsider (1987). Tā man dziļi sabalsojas ar iepriekš teikto. Viņa min, ka “mums” ir jāmācās respektēt savas sajūtas un tās pārvērst valodā, ar kuru dalīties. “Tur, kur šāda valoda vēl neeksistē, mūsu dzeja/poētika palīdz to veidot/modelēt. Dzeja nav tikai sapnis vai vīzija, bet tā ir mūsu dzīvju skelets, arhitektūra. Tā ieliek pamatu izmaiņām nākotnē un tā ir kā nebijis tilts pāri mūsu bailēm.” Sev formulēju, ka rodu līdzību starp Odrijas Lordes minēto “dzeja” ‒ arhitektūra, valoda ar kuru būvēt tiltu pāri bailēm, un agency ‒ prasmēm savām spējām atbilstīgi rīkoties, “nolasīt” teritoriju, pozīciju, par kuru iestājos. Patreiz aktīvi strādāju pie/ar abām.
Tāpat, liekas, ka uz visu ģeopolitisko notikumu fona, marginālās, “neiekļautās” sabiedrības grupas, nācijas ir ieguvušas daudz skaidrāku balsi, kura spēj izlauzties cauri kādam ilgstoši dominējušu ideju un pārliecību kopumam. Marginālās balsis tiek sadzirdētas. Ne visur, bet kopumā, gribētos domāt, šobrīd tas aktīvi notiek.
Pēc Venēcijas biennāles atklāšanas medijos izlauzās vēl kāda aktuāla tēma. The Financial Times kritiķe Jackie Wullschläger savā rakstā apgalvoja, ka galvenās kuratores Sesīlijas Alemani izvēle par labu sievietēm māksliniecēm, kuras veidoja ievērojamu pārsvaru pār vīriešiem centrālās izstādes The Milk of Dreams ietvaros, rezultējusies/upurējusi mākslas kvalitāti par labu femīnām idejām. Piebilstot, ka to jo uzkrītošāku padarījušas izstādes pilsētā, kur eksponējās tādas zvaigznes kā, piemēram, Anselms Kīfers, Anišs Kapurs utt. Vai tu kā sieviete māksliniece esi kādreiz sajutusies nesaprasta, nenovērtēta, nesadzirdēta? Nespējīga sacensties un nespējīga izpildīt noteikumus.
Mana māksla ar savu jūtīgumu un marginālo tēmu izvēli, varbūt, daudz kur neierakstās. Šāda veida jūtīgums nav īsti “pieprasīts”. Sievišķo pārdomu, femīno ideju neagresīva, ne-krāšņa, varbūt meditatīva izpausme nav aktuāla, un tā, iespējams, spēj piesaistīt, atbalsoties nelielā auditorijā. Vienlaikus es nevaru arī sūdzēties, tāpat kāds to pamana, nolasa, novērtē un uzaicina iesaistīties apjomīgākos projektos. Mana balss ir atradusi savu telpu.
Komentējot tavu piemēru jautājumā par vīriešu zvaigžņu ekspo, kopumā lielformāta maskulinitāte ir pamatīgi nogurdinājusi. Ir tik daudz vēl neizstāstītu stāstu, tik daudz nepelnīti piemirstu vai vēl neatklātu radošo pasauļu, par kurām ir vērts un ir svarīgi runāt, rakstīt, diskutēt. Tas mani šobrīd un ilgtermiņā interesē. Parīzes pilsētas muzejā (šobrīd uzturos mākslinieku rezidencē Cité) ir skatāma čehu izcelsmes kvīru mākslinieces Toyen milzīga retrospekcija. Godīgi ‒ tas man bija atklājums. Tik ļoti uzrunāja viņas darbu jūtīgums, tēmu drosmīgums un izpausmju daudzpusība, arī emancipētība, ar kādu viņa ierakstījās sava laika sabiedrībā. Kaut kādā ziņā ‒ role model, tik smalki un niansēti un vienlaikus ‒ I couldn’t care less! Toyen darbu jūtīgums man atklāja ko pilnīgi jaunu par pašas darbiem.
Iespējams maskulīnā lielummānija, kas bieži izpaužas caur gigantiskiem formātiem, apjomiem, ir spējīgāka uzrunāt arī tālab, ka esam notrulinājuši savu spēju saskatīt, sadzirdēt.
Mākslas darbs (jo īpaši glezniecība) ir par skatīšanos. Minēšu, ka to patiesi dara retais. Varbūt tevis minētais lielais formāts un žesti spēj ilgāk noturēt uzmanību, fiziski tiec ar to tiešāk konfrontēts, vieglāk aizpildīt izstāžu telpu (smejas)...
Kad domāju, ko es meklēju mākslā, kas uzrunā, esot izstādē, vai liek aizmirsties, nodomāt ‒ šis ir lieliski vai spēcīgi, tas bieži vien ir manis daudzkārt minētais jūtīgums, ko saskatu. Pavisam neapzināti meklēju citu veikumos atbalsi tam, kas mani pašu nodarbina un aizņem domas. Skatoties uz mākslas darbu, novērtēju iespēju izsekot ceļiem, kā mākslinieks ir darbojies (īpaši klasiskajā mākslā), atrast kļūdiņas, sirsnīgas neveiklības, virtuozitāti vienkāršā izpildījumā, sekot mākslinieka meklējumiem, ko bieži vien darbs labi atklāj. Tādas lietas patiesi sagādā prieku. Atmiņā palikusi frāze no gleznotājas Bridžitas Railijas teiktā saviem studentiem, ka pētīt un kopēt citu mākslinieku darbus ir ieteicams un ka tas ir viens no veidiem, kā atrast savu ceļu. Tieši tāpat kā ar valodu, kuru iemācāmies, atdarinot skaņas.
Izstāde Bluetooth (Sister N.), kas šobrīd skatāma Temnikova&Kasela galerijā Tallinā ‒ kas ir tās centrālais vēstījums, kas tev svarīgs?
Vēlme radīt meditatīvu noskaņu telpu, kurā nebūtu uzmācības (detaļu, informācijas, virsmas utt.). Man gribējās “uzburt” noskaņu kopumu. Angliski tas skan labāk ‒ to create a mood. Tā es arī darbnīcā radīju darbus ‒ nesteidzīgi un meditatīvi. Sēžot pie katra un vienlaicīgi skatoties uz visiem. Izstādes konceptuālais atskaites punkts ‒ stāsts par sievieti, mūķeni, ir ļoti konkrēts, tas vienlaikus sniedza iespēju darbus veidot ļoti abstraktus. Viens no jautājumiem, par kuru šī izstāde reflektē, ir glezniecības medijs, pats amats. Proti, interesē par krāsu, par krāsu pagatavošanu, par noskaņošanos darbam. Arī vairāku darbu nosaukumi to uzsver, piemēram Doodling ‒ kas ir rokas treniņš pirms uzsākt rakstīt. Tā ir vienkārša ķeburu vilkšana, instrumenta un materiāla iepazīšana, kas pārvēršas abstraktos zīmju klājumos vai vienkāršā rokas atbrīvošanā, prāta noskaņošanā darbam.
Darba procesa ietvaros savu iespēju robežās es diezgan daudz pētīju viduslaiku manuskriptus, iluminācijas, kuros mani vairāk interesēja to vizuālā valoda un tas, kas notiek līdzās rakstīšanas procesam. Visas sagataves jeb rakstītāja treniņi, kas nereti atrodami uz manuskripta malām, likās kā pusslepeni vēstījumi. Writing on the margins (jeb atstātās ziņas uz apmalēm) īsi noraksturo pašu rakstītāju, viņa tābrīža mirkļa noskaņojumu, dzīves telpu, vidi; to, kas tajā brīdi notiek viņam apkārt. Tās ir gandrīz vai tādas dienasgrāmatas piezīmes ‒ līdzās nopietnam liturģiskam tekstam ienāk šādi personīgi vēstījumi (diemžēl nevienas sievietes balss). Tas man likās tik aizraujoši! Kad kopā ar izstādes kuratori Zani Onckuli gatavojām pavadošo tekstu, daudz sazvanījāmies, un izrādījās, ka viņa bija piefiksējusi atsevišķas mūsu dialogu frāzes, no kurām daļu iestrādājām izstādes tekstā. Ar roku rakstītie iestarpinājumi, veido paralēlu, šodienai piesaistītu izstādes noskaņu. Iespējams, ka šie vēstījumi par izstādi spēj pateikt daudz vairāk nekā rūpīgi “noaustais” izstādes teksts.
Atsauces uz vēsturiskām personībām, notikumiem, parādībām (kā šai gadījumā uz viduslaiku mākslinieci-mūķeni) vienmēr ir būtiska tavas mākslas daļa. Vai šī vēlme pētīt, iedziļināties pagātnē ir tavas otras profesijas ‒ restauratores dzinulis?
Jā, tev taisnība par restauratores profesiju un tās metožu pielietošanu, veidojot izstādes. Bieži lietas, kuras man šķiet interesantas pētīšanai, izrādās notikušas pirms vairākiem gadsimtiem. Jo tālāk no mūsdienām ir notikums, jo vairāk iespēju ar to spēlēties un interpretēt.
Atsaukšos uz vācu izcelsmes gleznotāju un teorētiķi Jutta Koether, kura izmanto ļoti līdzīgu metodi (viņa ir vecākas paaudzes un viens no maniem iedvesmas avotiem). Kādā intervijā Jutta Koether min, ka strādāšana ar, piemēram, baroka vai viduslaiku mantojumu viņai sniedz iespēju ceļot laikā un viņai patīk doties uz “vietām”. Tas sniedz daudz lielāku brīvību, tā ir iespēja nepieķerties lietām un nepiespiestāk interpretēt. Mani ļoti uzrunā šis koncepts un patīk, ka atradu to viņas praksē, kas bija kā apstiprinājums pašai sev ‒ jā, tā arī var, un ka, neatkarīgi no kāda cita pieredzes, pati pie tā biju nonākusi.
To var arī uztvert kā savveida bēgšanu no šodienas.
Es par to tā nedomāju. Parasti ierakstos laika problemātikā, kontekstā, kurā tie tapuši un šaubos vai kādam skatoties uz šo konkrēto darbu kopumu, nezinot kontekstu, prātā ienāktu viduslaiki. Konkrēti šai izstādei lielai daļa darbu nosaukumu rasti datorvalodas terminoloģijā, arī izstādes nosaukums. Piemēram, Domaine of Birds, kas izskatās pēc glītas zobu rindas, sakodiena vai ērģeļu stabulēm, kur ērģeles un putni ir kā skaņas transformatori, pārnesēji.
Datorvaloda ‒ tā ir pandēmijas sajūtu integrācija?
Kaut kādā veidā, iespējams, ka jā, bet ne apzināti. Piemēram, viena darba nosaukums ir Touch ID - rādītājpirksts, ar kuru pieskaramies jūtīgajam ekrānam, tā virsmai, ir kļuvis par neatņemamu ikdienas instrumentu. Tādu, kas “pāršķir” un izpilda komandas. Līdzīgi kā mūķene Sister N, uz kuru es atsaucos izstādē, un kura, iespējams, visu savu laiku, talantu, uzmanību, koncentrēšanos veltījusi tam, ko viņa ir radījusi, taču tas palicis anonīms, tikai zilais, zoba aplikumā atrastais ultramarīna gabaliņš liecina par viņas radošā pienesuma varbūtību. Arī mūsu pirksts bieži vien anonīmi atstāj nospiedumus bluetooth un wireless laukos.
Tu pieminēji, ka šī izstāde ir savveida refleksija par glezniecību. Cik Tev būtiski ir tieši formālie glezniecības aspekti?
Iespējams restauratores izglītība šos aspektus padara vairāk noturīgus ‒ man vienmēr bijis svarīgs materiāls, ar kuru strādāju, un secība, kādā to daru; arī pati radīšanas loģika. Tad sanāk, ka formālā puse neizbēgami ir klātesoša, jo glezniecība ļoti lielā mērā ir stāsts par virsmu.
Tāpat mani vienmēr ir interesējušas glezniecības metodes, rīki un materiāli. Pēdējā laikā diezgan daudz ir sanācis darboties ar dabas pigmentiem. Pirms dažiem gadiem pabiju kādā burvīgā darbnīcā, kas atrodas vienā no augstākajiem punktiem Somijā ‒ mākslinieku rezidencē Mustarinda. Vārījām pigmentus no visa, ko apkārtnē varēja atrast. Process bija jaudīgs arī kā atslodze, lai uzturētu dzirksteļojošu glezniecības procesu. Precīzi trīs minūtes, kad bezkrāsainais šķidrums pārvēršas par kaut ko krāsainu, ir īsteni maģiskas, līdzvērtīgas tam, kad gleznojot pilnīgi atslēdzies no visa, kas notiek apkārt.
Saslēgums? Ar to, ko varētu dēvēt par “dievišķo”?
Mūsdienās ir nedaudz muļķīgi gaidīt iedvesmu, šīs gaidas jau pieder pagātnei, bet domāju, ka noskaņai jeb gatavībai gan ir ļoti liela nozīme. Kāds tu sēdies pie darba, cik koncentrējies, cik labi izgulējies, kāda ir emocionālā un fiziskā pašsajūta, vai neesi norūpējis (piemēram, aizmirsis bērnam uzvilkt otras zeķes, vedot viņu uz bērnudārzu, bet ārā ir auksts). Savs ritms, kas nav ilgs ‒ stunda, pusotra ‒ vismaz man. Un, kad pilnībā esi radīšanas procesā, tas ir līdzīgs trīs pigmenta vārīšanas minūtēm ‒ mirklim, kad kaut kas top. Kad no kaut kā bezkrāsaina rodas jauna pasaule (skan diezgan banāli).
Roku darbs, mākslinieka tieša klātbūtne mākslas darbā šobrīd piedzīvo savveida atgriešanos.
Jā, bet ar jaunu, citu attieksmi, citādāku vēsmu un izpratni par romantismu.
Mākslas izteiksmes līdzekļi vienmēr ir arī sava laika liecība, noskaņas un tendences apliecinājums.
Tas notiek visās jomās ‒ zaļā domāšana, zaļā enerģija, zaļais nospiedums. Mākslinieki nav izolēti no pārējās pasaules. Tradicionālie mākslas veidi šobrīd atkal piedzīvo savu atdzimšanu. Nav tā, ka tie iepriekš būtu kaut kur pazuduši, bet vizuālās mākslas skatēs tie ir daudz klātesošāki. Tie paši materiāli ‒ marmors, akmens, māls u.c. ‒ tikai ar citādāku rokas pieskārienu, laužot tradīciju. Varbūt tas vairs nav tik ierasti meistarīgi vai akadēmiski precīzi, bet brīvāk, un ar citu, mežonīgāku, patvaļīgāku jūtīgumu, nojaucot robežas starp to, kas ticis uzskatīts par mākslu, un to, kas ‒ nē. Mani ļoti uzrunā jaunās paaudzes mākslinieku radītā sirrealitāte un mirkļa sajūta mākslā, kas esošām idejām iedevusi jaunu formu, dažreiz baudāmu tikai caur ekrānu.
Tev ir svarīga atzinība?
Jā, ir svarīga. Vismaz kaut kāda atgriezeniskā saite, reakcija. Man galīgi nevajag daudz, bet patīkami, ka kāds, kura viedokli ņemu vērā, “iebiksta” un saka “forši”! Tas ir tāds ārējs apstiprinājums. Ja kāda kolēģa veikums uzrunā, es pati visai bieži mēdzu tā darīt. Varbūt ne vienmēr tie ir paši darbi, bet kopējā radītā noskaņa vai ideju virziens. Lai būtu mākslinieks, jābūt kaut kādam ego, un ego ir nedaudz jāuztur un jāpamasē, pakakle jāpakasa. Jebkurai radošai personai pēc kāda lielāka enerģijas izvirduma ir svarīgi kaut ko saņemt atpakaļ.
Titulbilde - Inga Meldere. Foto: Kristaps Kalns
