Laika materialitātes: spoki, sūnas un skārds
Mākslas festivāla “Cēsis 2023” izstādes “Tagadnes artefakti” apskats / Izstāde Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā skatāma līdz 20. augustam
Cēsu Mākslas festivāls, kuru šogad atklāja 15. jūlijā, tradicionāli iezīmē vasaras virsotni, kur atvaļinājumu, siltu vakaru, kafejnīcu un vieglu, vējā plandošu tērpu noskaņas ir neatņemama festivāla atmosfēras daļa. Vizuālajā mākslā, kā ierasts, vērienīgākā ir laikmetīgās mākslas izstāde, kuru šogad veidojusi kuratore Žanete Skarule. Tās nosaukums – “Tagadnes artefakti” – aicina pārdomāt vārda “artefakts” nozīmi, kas ir “cilvēka darinājums”, “mākslas darbs”. Vai tagadne ir tikai vieta – artefaktu krātuve – vai pati ir aktīva artefaktu radītāja? Vai runa ir par tagadni tās “tagadnības” totalitātē, vienveidošanā, vai tomēr – aizgūstot formulējumu no filozofes Māras Rubenes – par “dzīvo tagadni”, kas ne tikai atklāj personīgās pieredzes nozīmi, bet arī nomaina filozofijai citkārt raksturīgo orientāciju uz mūžību un metafiziku ar uzdevumu apzināt galīgo, ķermenisko, pārejošo un ierobežoto?[1] Šādu ievirzi var saskatīt arī mūsdienu mākslas procesos. Izstāde “Tagadnes artefakti” minētā uzdevuma izpildē ievieš arhitektoniskas attiecības ar izstādes telpu. Tās tagadnes brīdi, kura rāmi notur atskati tuvākajā un tālākajā pagātnē, iezīmē dialoga veidošanas iespēja, taču ne dialoga solījums. Izstādē piedalās Oļa Vasiļjeva un Kristaps Ancāns, kā arī lietuviešu izcelsmes mākslinieki Augusts Serapins (Augustas Serapinas) un Lina Lapelīte (Lina Lapelitė).
Foto: Anete Rudmieze
(Ne)redzamā kopiena
Oļas Vasiļjevas lielformāta instalācija ēkas pirmajā stāvā interpretē Cēsu neredzīgo[2] biedrības mācību un ražošanas uzņēmuma, kas šeit atradās no 1952. līdz 1999. gadam, sociālo un kultūras nozīmi. Vasiļjevas darbs ietver arhīvu materiālus, atrastus un modificētus, industriālas un manuālas izcelsmes objektus, kā arī skulpturālus veidojumus, kuri iesēdināti absurdā scenogrāfijā – improvizētā kultūras namā, kur ir skatuve, skatītāju rindas un garderobe. Redzamās figūras – sniegavīri-lelles – ir formas pēcteči 2021. gadā tapušajiem veidojumiem izstādē “Laika Tips” (galerijā “427”), kas līdzīgi apspēlēja telpas vēsturi, bet kompaktākā estētiskā risinājumā. Šeit savukārt objekti iemājo telpas plašumā. Blakus skatuvei tiek projicēti “rediģēti” attēli no uzņēmuma arhīva: grūti pateikt, vai redakcija vienkārši nozīmē atlasi vai noteiktu attēlu apstrādi, tos bagātinot ar pleķiem un švīkājumiem, lai tādējādi “pielaikotu” vājredzīga cilvēka acis.
Uzņēmumā tika ražoti skārda vāciņi, kā arī korķi, elektriskās kontaktu rozetes, tehniskie pamatlīdzekļi ar taustes zīmēm un orientācijas spieķi, un tā pastāvēšanas mērķis bija sniegt “redzes invalīdiem” iespēju strādāt. Reizē kopiena baudīja aktīvu kultūras dzīvi un izklaidi. Būtiskus uzlabojumus uzņēmums piedzīvoja, kad tā vadību pārņēma neredzīgo un vājredzīgo kopienas tiesību aktīvists – kā to šodien varam formulēt – Aleksandrs Svilāns, kurš organizēja ražošanas un dzīvojamo ēku celtniecību uz jauna gruntsgabala. Svilāns atceras, ka šai iecerei pretojušies sociālās nodrošināšanas ministrijas darbinieki, aizbildinoties, ka “Cēsis ir tūrisma pilsēta, nav ko tūristus ar neredzīgajiem baidīt”.[3] Svilāna atmiņas publicētas Latvijā vienīgajā neredzīgo žurnālā “Rosme”, kura nosaukumu māksliniece aizguvusi savam mākslas darbam. Arī mājsaimniecībā tik bieži sastopamo skārda vāciņu grafiskais motīvs ir ievīts izstādes telpas inscenējumā. Tas piepilda ikdienas dzīves estētikas interesi par šķietami neredzamiem – sadzīvē ierastiem un plaši izmantotiem priekšmetiem, ko reizē var tulkot arī kā sociālo neredzamību, kas raksturo dažādas sociālās grupas.
Šodien neredzīgo ražotne ir slēgta, taču kopiena turpina pastāvēt, un tās saskarsmi ar laikmetīgo mākslu vairākus gadus Cēsīs iniciē Ruckas mākslas fonds. Līdz vasaras beigām Ruckas muižā skatāma izstāde “Kopienu projekts” (kuratori Līga Lindenbauma un Oskars Goba), kurā cilvēki ar redzes traucējumiem sadarbībā ar mākslinieci Lieni Mackus izveidojuši nelielu skulptūru dārzu. Var iebilst, ka kopienu māksla un laikmetīgā māksla ir dažādas prakses, katrai raksturīgs savs mērķu, rīku un stratēģiju arsenāls. Tomēr nesenā mākslas vēsturē ir neskaitāmi piemēri, kur abas pieejas satuvinās un viena otru papildina. Šādas iespējas spilgti apliecina gan līdzdalības mākslas tradīcija, kas sāk veidoties 20. gadsimta 70. gados, gan 2006. gadā mākslas teorētiķes Klēras Bišopas nostiprinātais sociālais pavērsiens mākslā. Cieņa pret vietējām kopienām var izpausties dažādās gradācijās – no radikālas autorības nodošanas līdz simboliskam pateicības žestam. Izstādes atklāšanā Cēsu neredzīgo un vājredzīgo kopiena tika pieminēta, taču tai vārdu neiedeva.
Problemātisks ir arī kuratores publiski izskanējušais komentārs par to, ka “vājredzīgie nevarēja iedomāties, ka būs izstāde, kurā viņu dzīve tā pēkšņi tiks apskatīta (sic!)” (Latvijas Radio, “Kultūras Rondo”, 14. jūlijs)[4]. Ko cilvēki ar redzes traucējumiem varēja iedomāties un kāds ir viņu viedoklis par izstādi, vislabāk pajautāt viņiem pašiem, taču nemanīju, ka izstādē būtu bijis padomāts, kā to padarīt pieejamu arī sociālai grupai, kura tik ilgi šo ēku ir apdzīvojusi. Pirmajā stāvā valdošajā pustumsā, cenšoties saburtot darbu aprakstus, kā vājredzīgi varēja sajusties daudzi, un nelīdzenā grīda diez vai veicināja stabilitātes sajūtu. Varam spekulēt, vai vājredzīgo kopiena un tās arhīvs nav konvertēts par mēmu un pasīvu izejvielu, ko māksliniece kā vērtīgu atradumu izmanto sava rokraksta kopšanai? Jebkurš sadarbības moments vai norāde uz kopienas subjektivitāti un autonomiju kliedētu objektivizācijas un instrumentalizācijas riskus.
“Es nezinu, kas es esmu”
Telpa izstādes otrajā stāvā ir gaismas pilna, un viegluma atmosfēru pārrada Kristapa Ancāna “piekārtie griesti” – lielformāta digitālizdruka ar stuka rotājuma motīviem. Tagadnes artefaktus mākslinieks piedāvā skaidrot caur “konteksta amnēzijas” jēdzienu. Izstādes telpa kļūst par šādas amnēzijas paraugdemonstrējumu, ko raksturo, atsaucoties uz mākslinieku, gan dažādu, savā starpā nesavienojamu pārklājumu līdzpastāvēšana, gan “kontekstu nesapratne”. Kā formāla, tā ideoloģiska atgrūšanās parādās tagadnes mirklī, turpretī vēsturiskā skatījumā to varam dēvēt par kultūras uzslāņojumu un atmiņu, kas tomēr ļauj nolasīt darbos ietvertās atsauces gan uz minimālismu, gan anti-mākslas principiem, kas orientējas uz industriālu atkritumu, būvgružu krāvumu un celtniecības pārpalikumu estētiskā potenciāla aktivizēšanu. Kristapa Ancāna skulptūras kā būvmateriālu asamblāžas piedāvā arhitektonisku versiju par postmoderno eklektismu, kur stuka dekors paslēpts metāla cilindra gliemežvākā, bet laka uz koka grīdlīstēm atklāšanas dienā vēl smaržo pēc remonta. Darbi reflektē ne tikai par noteiktu mākslas stilu un ideoloģiju pārejošo dabu, bet arī iezīmē sintēzes un turpinājuma iespējas.
Mazāk pamanāma Ancāna instalācijas daļa ir koka soliņš pa telpas perimetru. Savu funkciju tas atklāja drīz – dzīvās performances laikā, kad Cēsu jauktais koris “Beverīna” atskaņoja Līnas Lapelītes skaņdarbu “Spoks” ar ukraiņu mākslinieces Darjas Čečuškovas vārdiem. Dziesmā ietverta atsauce uz Krievijas iebrukumu Ukrainā, taču dziesmas noskaņa ir sērīgi rimta. Dzīvās performances scenogrāfija, kora dalībniekiem šķērsojot telpu no viena gala līdz otrai, ir ļoti vienkārša, taču reizē rada dziesmā minētās ierašanās efektu, kad piecos no rīta spoki sastājas virs gultas un guļošajam “pakāpeniski atņem visu, kas bija”. Atmiņa te parādās kā identitātes priekšnosacījums (“Es nezinu, kas es esmu, es aizmirsu”), arī kā piederības un māju pamats. Dziesmu var dzirdēt video instalācijā, kurā kora dalībnieki izkāpj no kāda ezera Cēsu apkaimē. Šeit dzelmes metafora strādā gan kā atsauce uz zemapziņu, kas ir spoku iecienīta mājvieta, gan latviešu tautas teikām par ezera dzīlēs nogrimušo pili, savukārt ūdens aktivizē ķermenisko, jutīgo un plūstošo.
Dzīvā tagadne
Uz ēkas jumta redzama Augusta Serapina instalācijas “Divas mājas un viens jumts” (2023) daļa, kas ir apsūnojusi koka jumta konstrukcija, vairāk kā simts gadus veca un uz Cēsīm atvesta no Drustiem. Otra daļa – guļbaļķu ēkas sienas fragments – izvietots pie ieejas izstādē. Tas savukārt atvests no Rūdninkiem Lietuvā. Darba anotācijā uzsvērtā mākslinieka interese par koka māju arhitektūru acīmredzami kondensējas šīs arhitektūras pamestības situācijās un laika zoba skārumos. Lai arī uz viena jumta novietot otru var likties savāda doma, nolupušu lubiņu ritms un zvīņainā, irstošā materialitāte to padara par vairāk kā cilvēka (more than human) darinātu redīmeidu, kuru veidojušas ne tikai amatnieku rokas, bet laika ritējums, koksnes dzīves cikls un laikapstākļi.
Lai cik atšķirīgas, “Divas mājas un viens jumts” sasaucas ar Ancāna instalācijām: uz Cēsīm atvesti ir pamestu māju fragmenti, kļūstot par nevienam nevajadzīgām atliekām, kultūras un vēstures būvgružiem. Guļbaļķu konstrukcijas izvietojums līdzās rūpnieciskajai ēkas fasādei rada vēl vienu “pārklājumu” neatbilstības jeb “konteksta amnēzijas” situāciju. Savukārt turpinot Oļas Vasiļjevas ekspozīcijas daļas impulsu, Serapina instalāciju var lasīt arī kā zudušas dzīves formas arhīvu, liecību par aktivitāti, kas nu izsīkusi, taču satur bagātīgas norādes tiem, kuri spēj tās nolasīt, proti, atcerēties, piešķirot tai jaunu lietojumu un turpinājumu tagadnē. Atmiņu objekti ne vienmēr paslēpti dziļā pagātnē vai nogrimuši apziņas tumšākajos ūdeņos – atcerēties nozīmē arī pieredzēt, piedzīvot un sajust to, kas notiek tepat un tagad. Šis vērīgums pret tagadni ļauj pārvarēt tās vienveidību un vienkāršošanu un pamanīt mainīgo sarežģītību, kas nav tikai cilvēka roku, bet irstošas un no jauna pārdzimstošas materialitātes darinājumi.
Pateicos Agnesei Pundiņai, Līgai Lindenbaumai un Mārai Žeikarei un par sniegto informāciju raksta tapšanā.
[1] Rubene, Māra. No TAGADNES uz tagadni. Rīga: Minerva: 1995, 11.–29. lpp.
[2] “Neredzīgs” ir institucionāli pieņemts apzīmējums, lai gan faktiski šajā kopienā ir cilvēki ar dažādiem redzes traucējumiem un nebūt ne visi ir neredzīgi. Tāpēc kopienas apzīmēšanai tālāk lietoju gan “neredzīgs”, gan “vājredzīgs”, lai aptvertu šo cilvēku dažādību.
[3] Ozoliņa, Inita. Cilvēks blakus — Aleksandrs (nobeigums). Latvijas Neredzīgo biedrības žurnāls “Rosme”, 2021 (jūnijs). Pieejams: file:///C:/Users/User/Downloads/31092439.htm#_Toc75164790
[4] Raidījuma ieraksts pieejams te: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla/14.07.2023-cesis-piepilda-maksla-muzika-un-teatris-saksies-cesu-makslas-festivals.a516424/
