Alkas un grausti

30.07.2025

Mākslas festivāla “Cēsis 2025” izstādes “Kailā dzīvība” apskats /Izstāde Cēsu vecajā alus brūzi skatāma līdz 30. augustam

Kādam izstādes nosaukums atsauks prātā Darjas Hrenovas 2016. gada dokumentālo filmu “Kailā dzīvība”, kas veltīta māksliniekam un politiskajam aktīvistam Krievijā Pjotram Pavļenskim. Citiem tā asociēsies ar Andreja Upīša tāda paša nosaukuma 1926. gada noveļu krājumu. Abām atsaucēm kopīga interese par cilvēka cieņu, iekšējo brīvību un eksistenciāliem lēmumiem represīvas varas apstākļos. Kailās dzīvības metafora primāri apzīmē izdzīvošanas stratēģijas ārkārtas situācijās, kā arī, sekojot itāļu filozofam Džordžo Agambenam, nojēgums tiek izmantots biopolitiskos lēmumos, kas nosaka, kuras dzīvības ir sargājamas un vērtīgas, kuras – iznīcināmas. Kailās dzīvības jeb zoē jēdziena diapazonu izgaismo tādas struktūras kā, piemēram, koncentrācijas nometnes un citas ieslodzījuma vietas; šobrīd arī Latvijā arvien redzamākie vides un posthumānās filozofijas diskursi to ļauj attiecināt arī uz vairāk kā cilvēka dzīvības formām, tostarp tādām zemesbūtnēm (earthlings^[1]) kā gliemeži, eži, pelašķi un meži, kuri valdošajos politiskajos diskursos tiek reducēti uz piesavināmu un kontrolējamu bioloģiskās eksistences faktu.

Foto: Jānis Porietis

Tomēr izstāde aicina palūkoties viņpus indivīda brīvības un varas iekārtu binārajai opozīcijai jeb, kuratoru vārdiem runājot, “aiz ideoloģijām, sociālām struktūrām un kultūras uzslāņojumiem”, lai ieraudzītu dzīvu, ievainojamu un elpojošu cilvēku. Tā raksturošanai izvēlēta posthumānisma filozofes Rozi Braidoti interpretācija, kas kailo dzīvību skaidro kā vitālu spēku, aicinot uz “sugu nevardarbīgas sadzīvošanas iespēju un palīdzot labāk saprast mūsu iemiesoto patību”. Šāda pieeja iezīmē vēl vienu scenāriju, kā pārskatīt Rietumu filozofijā iesakņoto ideju par prātu kā unikālu cilvēka spēju un reizē – viņa privilēģiju galvojumu. Lai gan izstāde sola dekonstruēt cilvēka pārākuma antropocentrisko klišeju un pārvarēt plaisu starp cilvēku un “dzīvnieku” (zīmīgs pēdiņu lietojums anotācijā), darbu izlasē vairāk uzsvērta subjektīvā ķermeniskā trausluma un ievainojamības pieredze, kuras saistība ar antropocentriskā pasaules redzējuma šūpošanu tomēr ir attāla. Drīzāk humānisma paradigmu drupina ievirze pievērsties cilvēkam kā “kustību un afektu dinamiskais asamblāžai”, kas ved skatītāju apziņas dzīļu aptumšotajos nogabalos, kas maigi saplūst ar vairāk kā prāta un ārpus prāta maģiskās pasaules dzīvīgumu.

Pamestība

Izstādes darbi izkārtoti kā sekvence, kurā katrs objekts atsaucas uz iepriekšējo un reizē piedāvā nākamā darba motīvu. Reizēm atkārtošanās un līdzības šķita neveiklas, tomēr šāds kuratoriālais paņēmiens izceļ lineāru pēctecību, uzsverot izstādes caurviju naratīvu. Kā kailās dzīvības tēmas priekšspēle un reizē tās spilgtākais atveidojums ir Annas Egles skulptūru grupa, viena no tām – skatāma jau brūža pagalmā. Konstrukcijas, kas darinātas jaunajam materiālismam raksturīgajā biomorfisma estētikā, šķiet plūstošas un vieglas, to plastiskās “kājas” un “rokas”, kā arī nosacītās “galvas” un citi izaugumi veido sirreālus ķermeņus, kas reizē var būt kāda iekšējā orgāna tuvplāns, atgādinot par ikdienā nepamanāmajām dzīvības funkcijām.

Ceļojums robežstāvokļos un to liminālajās telpās aizsākas pamestā Japānas kūrortā Kriša Salmana video darbā “Skilando” (2016). Tajā hipnotizējošs, Bunraku leļļu teātra tradīcijā balstīts tēls – pinkains, garkājains zvērs, kuru, kā mēs ģimenē izspriedām, no miega pamodinājusi pingponga bumbiņu skaņa – klejo pa nolaisto ēku, kurā arvien ir nesenās rosīšanās un cilvēku klātbūtnes pazīmes.

Foto: No Janas Kukaines darba arhīva

Rēgainība un pamestības afekts parādās arī Ievas Raudsepas darbā “Drudzī rēgojas” (2025), kas sastāv no vairākām daļām. Vienā no tām tiek inscenēta filozofijas profesores vizīte pie dziednieces. Sarunā profesore atklāj, ka naktī pie viņas ierodas Deridā rēgs. Monologs ir atsauce uz 1993. gada Deridā darbu “Marksa rēgi” – tajā autors pievēršas marksisma idejām, kuras arvien “spokojoties” mūsdienu sabiedrībā arī pēc (nosacītajām) Aukstā kara beigām. Savukārt pats Deridā atsaucas uz Marksa un Engelsa “Komunistiskās partijas manifesta” (1848. gada) ievadfrāzes vēstījumu par komunisma rēgu, kas klīst pa Eiropu. Garā atsauču virkne noslēdzas nākamajā video daļā, kas ietver pamestas, tomēr reizē apdzīvotas lauku mājas apmeklējumu. Arī te aizmirstība un pagājība savijas ar ķermeniskas klātbūtnes sajūtu, kad ledusskapī tiek atrasta un nobaudīta desas šķēlīte. Pamestas lauku mājas tēls ir viena no Latvijas laikmetīgās mākslas ikonām – šajā mītiskajā, laika ritējuma aprītajā un reizē it kā pārlaicīgajā vietā katrs tiecas atrast un iepazīst savus rēgus un vīzijas.

Dārza ainas no Raudsepas darba veido saikni ar Ievas Putniņas vides instalāciju “Gājiens” (2025). Lielformāta glezna, kas izpildīta māksliniecei raksturīgā sirreālā, sapnim līdzīgā noskaņā, ataino detalizētu ainavu ar vairākām sīkām būtnēm, kas iegrimušas kādā ikdienas darbībā. Ainava pa koku saknēm, veidojot vizuālu referenci uz Egles skulptūrām, it kā izlīst ārpus gleznas rāmjiem, uz grīdas veidojot nelielu piena peļķi, kas pievilina akmens ežus. Tiem līdzās arī mazs meža stūrītis ar sēnēm un izstāžu telpai adaptēts zalkšu mudžeklis, kas pievēršas pirmskristīgas izcelsmes priekšstatiem par lokālām un nepersonificētām būtnēm, tostarp dažādiem mājas gariem, kas parādās zalkšu un krupju veidolā.

Htonisko spēku klātbūtni nostiprina Ievas Kraules-Kūnas instalācija “Velni manās plaukstās” (2025). Tajā māksliniece attīsta iepriekš pieteikto interesi par laikmetīgo keramiku, ko iedvesmo no mītiskajā pasaules redzējuma atvasinātas formas un tēli. Atvērumi telpas grīdā nolasāmi gan kā krāsns mute, no kuras veļas karstā gaisa mutuļi, gan vārti uz elli, gan zemes tumšais klēpis, kā māksliniece pati to dēvē. “Velni manās plaukstās” uztverams kā satikšanās ar savu tumšo pusi, ienirstot izstumto domu un vēlmju dzelmē, lai iepazītos ar tur mītošiem dēmoniem – rēcošiem zvēriem, ķērcošiem putniem, salīkušiem vecīšiem, dejojošiem velniem un citām pārdabiskām būtnēm. Šis izstādes darbs nosacīti noslēdz rēgu tēmu, paverot ceļu citiem prātam nepakļāvīgiem pieredzes segmentiem, kas skar sāpes un baudu.

Nepiepildāms

Pievēršanās intimitātei, kā arī dažādām, tostarp nepieradinātām un nenormatīvām seksualitātes izpausmēm, atbalso kuratoru komandas interesi, kas izpaudās jau nesenajā izstādē “Iekāres vārdā”, un rada vēl vienu – pašreferenciālu – spoku. Erotiskie un afektīvie miesiskās patības aspekti izstādes darbos tiek atklāti caur pieskāriena un ķermenisku sajūtu – tie kļūst par kopsaucēju un arī raksturīgu kailās dzīvības iezīmi. Janinas Sabaļauskaites un Annas Maskavas darbos bauda un tuvība ir atgriezeniska, saikņota un intersubjektīva norise. Sabaļauskaites melnbaltajās fotogrāfijās (2024–2025) satiekam cilvēkus, kuriem sava un otra ķermeņa pieredzi ikdienā iezīmē nespēja, kas ir gan fizisks, gan reizē sociāli konstruēts fakts. Sāpīgi smeldzīgi skan fotosērijas dalībnieces Aleksandras Guščas vārdi: “To, ka man patīk, ka man pieskaras, dažkārt ir grūti atzīst pat sev pašai, nemaz nerunājot par citiem. Alkas pēc pieskāriena gandrīz šķiet kaut kas tāds, kas man nav atļauts. Vai tomēr ir?”

Annas Maskavas fotogrāfijās no sērijas “Senču ķermenis” (2024), kā arī atklāšanas performancē, alkas tiek piepildītas, veidojot intīmu saikni ar bērziem un gliemežiem, izceļot sievietes seksualitāti ārpus ierastajiem fallocentriskajiem rāmjiem un ļaujot tai plūst ekoerotikas virzienā. Tas, vai fotogrāfijās saskatīsim dabas priekšmetiskošanu un varbūt pat padarīšanu par fetiša objektu vai arī sievietes un citbūtņu mijattiecības un pārtapšanas procesu, atkarīgs no skatītāja teorētiskās pozīcijas.

Foto: Vika Eksta

Noslēdzošie darbi – Annas Ceipes instalācija “Savāds laiks” (2025) un Vikas Ekstas fotogrāfijas un video kadru kompozīcijas no sērijas “Satikšanās” (2023) – pieskaras sāpju metafizikas aspektiem un rūpēm kā katra ķermeņa pamatvajadzībai. Ceipes sāpju celiņu izšuvumi sabalsojas ar Ekstas kadru sekvencēm, vizualizējot sāpju īpatnējo, viļņveidīgo temporalitāti, savukārt slimnīcas palātas estētika raksturo telpas, kurās sāpju pārņemtie ķermeņi tiek novietoti. Autores izgaismo kailās dzīvības ievainojamību un trauslumu, kas izstādes koncepcijas kontekstā nolasāms kā jautājums: vai šim ķermenim pienākas palīdzība, līdzjūtība un atbalsts? Lēmumi par to, kuras ciešanas ir īstas un remdināmas, neievērojamas un pārspīlētas, vai arī uzskatāmas par morāli cildenām (kā piemēram, dzemdību sāpes), iekļaujas klasiskajā ķermeņa uzraudzības un sodīšanas diskursā, atgādinot, ka sieviešu reproduktīvais darbs vēsturiski bijis un arī šodien turpina būt piesavināms resurss. Tomēr fotogrāfija ar jaundzimušo izstādei piešķir optimistisku skatījumu.

Foto: Vika Eksta

Kā izstādes daļa un reizē savpats notikums Cēsu koncertzālē skatāma arī Open Group (“Відкрита група”) interaktīvā videoinstalācija “Atkārtojiet pēc manis” (2022). Starptautisku redzamību darbs – precīzāk, tā otrā daļa, kas filmēta divus gadus vēlāk – ieguva 2024. gada Venēcijas mākslas biennālē. Kritiķi gan novērtējuši tā aicinājumu uz solidaritāti un līdzpārdzīvojumu, gan kritizējuši par kara šausmu banalizēšanu. Dīvainās izjūtas, kas pārņem šajā militārajā karaoke, ir pazīstamas: Latvijā darbs bija skatāms 2023. gadā izstādē “Spriedze, pretošanās, mīlestība. Īsā versija”, kas notika Mākslas stacijā “Dubulti”, un var diskutēt, cik pamatota ir tā atkārtota izrādīšana. Video ir atskurbinošs – apšaudes laikā pasaules maģija izplēn. Izstādes pieteikto ideju kontekstā instalācija atgādina par nevienlīdzību un plaisām, kā arī par nevardarbīgas sadzīvošanas ilūziju, reizē izceļot skaņu un balsi kā vienu no gaistošajām ķermeniskajām saiknēm. Kailā dzīvība, lai arī atrodas it kā aiz ideoloģijām un kultūras uzslāņojumiem, ir to caurausta, celta vai gremdēta.

^[1] Earthlings ir vides filozofijā lietots jēdziens, kas uzsver visu uz Zemes dzīvojošo būtņu savstarpējo saikni jeb vienotu ekosistēmu. Tas ir vēl viens jēdzienisks risinājums, kas ļauj pārvarēt cilvēka pārākuma stāvokli.

***

Fotoieskats Mākslas festivāla “Cēsis 2025”
izstādē “Kailā dzīvība”

Foto: Vika Eksta