Igo skatās uz Smiļģi
Saruna ar izstādes “Nacionālais paviljons” kuratoru Valtu Miķelsonu
Izstāde apskatāma Mūkusalas Mākslas salonā līdz 19. janvārim
14/12/2018
Nu jau izskanējušo valsts jubilejas pasākumu rindā izstāde “Nacionālais paviljons” turējās mazliet nomaļus – ne tikai tādēļ, ka apskatāma Mūkusalas Mākslas salonā, bet arī izvēlētās intonācijas ziņā. Izstādē, tāpat kā līdzīgos projektos, skatāma latviešu māksla plašā spektrā, tomēr mazāk manāma oficiāla godbijība un jūsma par to. Izstāde formāli ir pieskaitāma “fondu vēdināšanas” žanram, kas ir plaši izplatīts dažādu mākslas institūciju izstāžu praksē – eksponāti nākuši no Jāņa un Dinas Zuzānu plašās kolekcijas. Vienlaikus tā nepārprotami ir viena kuratora – Valta Miķelsona – subjektīva un varbūt pat mazliet kaprīza radoša izpausme, sastatot artefaktus patvaļīgās kombinācijās. Ar Miķelsona radošo rokrakstu varējām iepazīties izstādēs SPAM (2015) un “Porno” (2018) Mūkusalas Mākslas salonā, viņš bija arī kuratoru grupā, kas iekārtoja Zuzānu kolekcijas līdz šim vērienīgāko izstādi “TOP no top” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2017. gadā.
Izstādes ievadā Valts Miķelsons raksta: “Dodoties uz "Nacionālo paviljonu", par atskaites punktu var ņemt 60 metrus augstajā mastā plīvojošo, 10 x 20 metrus lielo Latvijas karogu, kurš jau gadu no AB dambja vidus duras pilsētas panorāmā. Ejot pa Daugavas kreiso krastu pretī straumei, atrodama Ojāra Pētersona oranžās vāzes ceturtdaļa, Latvijas Nacionālā bibliotēka un Aigara Bikšes "Divi Raiņi", kā arī prātā paturama Ginta Gabrāna turpat apkārt plandošā virtuālā tēlniecība.” Ko nozīmē tas, kas apskatāms galamērķī, jautāju kuratoram sarakstes formā.
Foto: Toms Elnionis
Vai “Nacionālais paviljons" ir tīri hipotētisks, vai arī tu vari iedomāties to izstādītu, piemēram, kādā starptautiskā izstādē? Kādā? Vai tam kāds sakars ar Latvijas nacionālo paviljonu Venēcijā?
Konceptuālā līmenī – protams! Varu iztēloties tādu nacionālo paviljonu starptautiskā izstādē, kas darbojas kā zobošanās par visu to nacionālo paviljonu formātu. Attiecīgi arī – kā zobošanās par romantizētu nacionālismu un visādiem starptautisko izstāžu mītiem, neviennozīmīgo vēsturi: etnogrāfiskās izstādes, “mākslas olimpiskās spēles”, kultūras diplomātija un maigā vara, 1937. gada Parīzes Expo ar naciķiem un komīšiem. Izstādes kontekstā būtiski šķiet arī tas, ka ir kāds valstu kopums, kuras varētu sevi reprezentēt paškritiskā, pašironiskā gaismā, un ir tādas, kuras – vismaz pēc pašreizējās sociālās un politiskās trajektorijas – nebūtu viegli iztēloties tā darām.
Tādā ziņā “Nacionālais paviljons” varētu būt arī (Latvijas) nacionālais paviljons. Tomēr vienlaikus – sausi praktiskā griezumā – šī ir konkrētas privātkolekcijas izstāde ar atbilstošo žanra specifiku un asociācijām, un es īsti neiztēlojos, pa kādu institucionālo ceļu tā varētu nokļūt valsts (kaut vai simboliski) sankcionētā nacionālajā paviljonā un ko īsti tajā pārstāvētu. Kolekcijas popularizēšanai gan tas, jādomā, nekādi nekaitētu.
Izstādei ir arī priekšmetisks sakars ar Latvijas paviljonu Venēcijā. Starp eksponātiem ir porcelāna šķīvis, radīts par godu Miķeļa Fišera dalībai 2017. gada biennālē. Tas bija ne tikai Latvijai ierasti apolitisks, bet šajā gadījumā pat anti-politisks paviljons, kura estētika un retorika no šodienas skatpunkta saistās arī, piemēram, ar kaut ko no Krievijas Federācijas skaidrojumiem par to, kas īsti notika ar diviem tās pilsoņiem Solsberijas sniegā.
Zobgalīgo toni izstādes koncepcijā uztvēru. Tas panākts ar eksponātu izkārtojumu. Bet kā šajā gadījumā nodrošināties, lai skatītājs nesāk zoboties par pašiem mākslas darbiem, kas nu nekādi nebūtu kolekcijas interesēs?
Neuztveru kolekciju (nemaz nerunājot par mākslu kopumā) kā kaut ko intelektuālā ziņā trauslu. Nu, vismaz ne tādā izpratnē, ka ironija vai zobošanās to spētu sagandēt. Tieši otrādi, man šķiet, ka tajā ir potenciāls, spēks, lai neteiktu “sūtība” – pavērt telpu brīvai operēšanai ar nozīmēm, asociācijām, kā rezultātā nonākt pie estētiskas pieredzes, jaunas valodas vai vienkārši jautrības. Tam ir vistiešākais sakars ar brīvu un demokrātisku sabiedrību – šī pozīcija izriet no pieņēmuma, ka kultūra un māksla eksistē un ir brīva no kontroles, cenzūras, bezjēdzīgas iejaukšanās, ka nav nekādu jautājumu par to, vai tai būtu jāeksistē un jābūt brīvai, un ka tiem, kuri vēlas, ir pilna brīvība ar to nodarboties. Nav arī nekādu autoritāru priekšrakstu, kas un kā būtu jādara un ko par to būtu jādomā. Patoss, kurā bieži vien mēdz iepakot tā dēvēto augsto kultūru, manuprāt, tai kaitē daudz vairāk.
Demokrātija gan, protams, nozīmē arī iesaistīšanos un plašāk vai šaurāk definētu pilsonisko apziņu, atbildību.
_mikelsons.jpg)
Foto: Toms Elnionis
Tu mēdz izstādīt mākslas darbus, sekojot kādai izstādes iekšējai loģikai – augstu, zemu, par 3/4 aizgrieztus no skatītāja. Kā tu izvēlies eksponēšanas veidu?
Telpa ir viens no rīkiem, kas ir izstāžu veidotāju rīcībā, un, manuprāt, kopumā tiek izmantots visnotaļ vienveidīgi. Visa tā izlikšanās par telpas neitralitāti, “mākslinieku istabas”, laikmeta rekonstrukcijas utt.
“Nacionālais paviljons” notiek konkrētā telpā un atsaucas uz šīs telpas dīvainībām – kādēļ tur ir kolonnas? Ko iesākt ar vairogiem, kuriem tā vai citādi ir jāatrod vieta? Telpai un tās inventāram ir savi ierobežojumi, specifika, kas nosaka spēles laukumu.
Cita lieta ir, ka es neiztēlojos attēlus, tajā skaitā mākslas attēlus, kā autonomas vienības abstraktā izplatījumā. Tie vienmēr atrodas savstarpējās attiecībās – vienas sienas divās pusēs, viens augstāk par otru, cits atrodas pāri visam. Ar iekārtojuma palīdzību var gan traucēt skatīties, gan arī rosināt skatīties kādā noteiktā veidā. Daļā gadījumu tas ir tieši tik burtiski, kā aprakstīt redzamo vārdos. Tiesa, neiztēlojos arī izstādes iekārtojumu kā kādu rēbusu ar pareizo atbildi. Darba procesā izvēles pārsvarā ir vizuāli asociatīvas, nevis balstītas kādā iepriekš izdomātā stāstā. Zināma daļa izvēļu ir risinājumi praktiskām problēmām. Citas ir drīzāk estētiska interese vai arī “atradumi”.
_mikelsons.jpg)
Foto: Toms Elnionis
Kādā veidā tu nonāci līdz, piemēram, attēlu ķēdei, kurā viens portrets “skatās” uz citu, un tas uz vēl vienu – tādu pašu?
Centrā ir Georga Smeltera 1993. gada plakāts koncertam “Tev, Latvija!”. No attāluma pirmajā brīdī redzams ir tieši šis nosaukums, kā arī Latvijas karoga un trīs zvaigžņu motīvi un sintētiskās fona krāsas. Plakāta estētika ievērojami atšķiras no padomju latviešu mākslas plakāta tradīcijām. Tam apkārt ir virkne melnbaltu vīriešu attēlu, kas “skatās”. Tur ir Valta Kleina dziedātāja Igo portrets ar dziesmotās revolūcijas frizūru un mirdzumu acīs, divi Gunāra Bindes Smiļģi (ar atsauci uz kolekcionēšanas specifiku, kā arī fotogrāfijas tiražējamību), Apiņa nedaudz rezignētais Raiņa portrets, kā arī padomju laikā veidotā figūru grupa “Dzimtenes aizstāvji”. Šīs sejas, skatieni uz Latviju šajā darbu salikumā ir kaut kādā ziņā ļoti uzskatāmi un konkrēti, tomēr vienlaikus arī kā forma bez satura. Norimstot atmodas entuziasmam, tostarp attiecīgajai vizuālajai valodai, jāatzīst, ka vīzijas par to, kādai jābūt Latvijai, bija un ir krietni atšķirīgas, pat savstarpēji nesavietojamas. Iespējams, ka ar izstādes iekārtojuma līdzekļiem to var attēlot kaut kā šādi. Vai arī otrādi – šis varētu būt veids, kā runāt par attiecīgo ekspozīcijas fragmentu.
Foto: Toms Elnionis
Izstādē ir redzamas gleznas, tēlniecības darbi, plakāti, dokumenti. Kas tevi pamudināja, piemēram, izmantot pirmsvēlēšanu laika “Dienas Biznesa” vākus kā artefaktus?
Jau ilgāku laiku, ēdot darbā pusdienas, biju pievērsis uzmanību diezgan jocīgajām ziņām un attēliem, kas regulāri redzami uz “Dienas Biznesa” vāka. Jocīgi tie ir tādēļ, ka “Dienas Bizness” kādreiz – deviņdesmitajos gados? – šķietami bija nopietns biznesa laikraksts, bet mūsdienās laba daļa vāku tikpat labi iederētos dzeltenajā presē – kādā “postpatiesības” spektra punktā.
Tam, protams, ir arī estētiskā puse – avīzes papīrs aiz organiskā stikla + Līgas Purmales dūmakainā meža ainava + Mārtiņa Zaura apgleznotā flīze.
Turklāt avīzes vāks ir satura veidošanas rīks, kas ik pa laikam sastopams izstādēs, kā arī viens no plaši izplatītiem attēlu veidiem, kas kaut kādā ziņā konkurē ar “tīrajiem” mākslas attēliem. Izvēlētajos eksemplāros noteikti ir arī gluži mākslinieciska tēlainība.
Abas izstādes Mūkusalas Mākslas salonā – “Nacionālais paviljons” un Ivara Grāvleja Outlet – tapa reizē. Vai tās viena otrai ir kaut kā pieskaņotas, vai arī skatāmas pilnīgi neatkarīgi, kam, ņemot vērā tavu uzmanīgo attieksmi pret kontekstu, grūti noticēt?
Starp izstādēm, protams, var uzbūvēt konceptuālu tiltu – gan paviljons, gan autlets ir pietiekoši specifiskas telpas ar saviem uzvedības un estētiskajiem kodiem, kur konkrētajā gadījumā diezgan svarīgu lomu spēlē deviņdesmitie gadi – tomēr šoreiz vienīgā tiešā saistība ir vairāki laidumi kāpņu un kopīgs jumts. Strādājot pie savas izstādes, man bija vien aptuvens un pastarpināts priekšstats par to, kā veicas otras izstādes komandai. Saprotu, protams, ka lielākajai apmeklētāju daļai izstādes ir “kopā” un viena uz otru atstāj nospiedumu. Cerams, konstruktīvu un savstarpēji papildinošu, bet no manas puses tur nav nekā programmēta.
%20copy_mikelsons.jpg)
Foto: Toms Elnionis
