Viņi iedzer alu
Ronalda Rusmaņa gleznu izstāde “Kad tiekamies?” Mūkusalas Mākslas salonā līdz 30. martam
07/02/2019
Izstāde nav ideāla, un es neesmu pārliecināts, vai tā pat ir laba. Tomēr par to ir sasodīti interesanti prātot. Kā tādos gadījumos mēdz būt – neesmu arī pārliecināts ne par ko – vai pareizi redzēju, vai pareizi sapratu, vai mana domu gaita maz novedīs līdz kādam skaidram secinājumam, bet, ja jums nav garlaicīgi, aicinu prātot līdzi!
Foto: Kristīne Madjare
Mūkusalas Mākslas salona pirmajā stāvā iekārtota Zuzānu kolekcijas izstāde, kuras kuratore ir Arta Vārpa. Izstādes nosaukums ir “Nebaidies” (bez izsaukuma zīmes, kas liek domāt, ka tā nav pavēles forma), bet tēma formulēta īsi – “par ērmīgo”. Lai gan šī recenzija ir veltīta citai izstādei, iesaku! Eksponāti ir gana interesanti, un Arta Vārpa atkārtoti apliecina kuratoru vidē reti novērojamu spēju saskatīt tēmu pašos mākslas darbos, nevis kaut kur riņķī apkārt (pagājušogad tepat bija skatāma viņas iekārtota izstāde “Valoda”). Lūk, izstādē, laikam jau ne bez nolūka, centrālu vietu ieņem Ronalda Rusmaņa glezna “Buča”, kas tapusi 2008. gadā. Sižets tiešām ir ērmīgs – divas lidmašīnas, kas saskārušās ar purniem. Loģika saka, ka nākamajā sekundes simtdaļā sekos eksplozija, briesmīga katastrofa, bet nosaukums – ka abi lidaparāti tikai maigi sabučojušies. Nebaidies!
Darbs no Ronalda Rusmaņa izstādes "Lidmašīnas". Publicitātes foto
Ronalds Rusmanis ir gleznotājs, kas sevi mākslā pieteica gana spilgti – tieši ar gleznām, kurās bija attēlotas lidmašīnas. Tas notika pirms vairāk nekā desmit gadiem. 2008. gadā Ivonnas Veihertes galerijā tika sarīkota viņa pirmā personālizstāde – “Lidojam?”, 2010. gadā galerijā “21”, kuru vadīja tā pati Ivonna Veiherte, – izstāde “Lidmašīnas”. Ir vēl kāda kuratore, kas palīdzējusi Rusmanim kļūt pamanāmam mākslas aprindās – Diāna Barčevska, kuras kūrētās grupu izstādes “Arsenālā” – “Candy Bomber / Našķu bumba. Jaunie Latvijas glezniecībā” (2008) un “Pilsētasbērni” (2011) –, paveica daudz, lai par tajās izstādītajiem māksliniekiem turpmāk runātu. Rusmanis piedalījies abās. Arī kritika bija vēlīga – pats esmu iesaistījies tolaik jaunā talanta slavēšanā, piemēram, žurnālā “Studija” izstādi “Lidmašīnas” nosaucot par vienu no 2010. gada notikumiem (“Studija” 75, 2010. gada decembris) un autoru pieskaitot visai patvaļīgi definētam virzienam – “jaunajai vienkāršībai” (“Jaunā vienkāršība. 2000–…”, “Studija” 72, 2010. gada jūnijs), kas šur tur tiek pieminēts joprojām.
Savus vārdus neņemu atpakaļ arī šodien, aplūkojot Ronalda Rusmaņa “lidmašīnu perioda” bildes internetā. Toreiz pārsteidza romantiskās tēmas kontrastējošais izpildījums sausā, cieti lietišķā manierē. Tagad pārsteidz, cik šis posms bijis stilistiski vienots un izteiksmē lakonisks. Tomēr skaidrs, ka jauns mākslinieks nevarēja mūžīgi turpināt vienas tēmas variācijas. Par Rusmani pēdējos gados nebiju dzirdējis – esam knapi pazīstami, personisku sakaru vai kopēju paziņu mums nav. Izstāde “Kad tiekamies?”, kas sarīkota Mūkusalas Mākslas salonā (atkal ar Diānas Barčevskas gādību), tādēļ likās divtik intriģējoša – kas māksliniekam rādāms pēc ilgākas pauzes?
Foto: Kristīne Madjare
Izstādes kodolu veido daudzfigūru kompozīcijas. Tās ir izpildītas izteikti plakanā manierē, tādā, kas tuvojas ilustrācijas vai komiksa žanram. Tomēr krietni mīklaināki par formu ir gleznu sižeti – pieķēru sevi aizkavējamies kāda darba priekšā, mēģinot tur atrast zemtekstus vai mājienus, kuru, iespējams, tur nemaz nav.
Foto: Kristīne Madjare
Autors izstādes ievada tekstā apgalvo, ka viņa “tēma ir cilvēki un viņu attiecības kādā konkrētā vidē un notikumā”. Vide, jāsaka, ir visai neitrāla, par to var spriest galvenokārt pēc to pašu cilvēku tipāžiem un uzvedības. Arī tā nav nekāda daudzveidīgā, bet acumirklī pazīstama gan. Rusmanis ir pievērsies ļaudīm, kas latviešu mākslā parādās nepelnīti maz – tā saucamajiem jaunajiem profesionāliem jeb vidēji veciem jauniešiem, kam studiju gadi aiz muguras, bet priekšā – nebeidzami augšupejoša karjeras līkne. Vienīgais analogs, ko spēju atrast latviešu prozā, ir vairāki Gundara Ignata stāsti un romāni. Iespējams, šie cilvēki darbojas kādā radošā jomā – bet, atgādināšu, neesam ar autoru un viņa modeļiem personiski pazīstami, tā ka nevaru būt drošs pat par to, vai pareizi atstāstu saturu. Savus secinājumus izdarīju tikai no tā, kas redzams katra acīm. Lūk, piemēram, glezna “Verve”. Es neesmu drošs, vai tas ir kāda uzņēmuma kolektīva portrets, vai fantāzijas tēls. Iespējams, pat pasūtījuma darbs, kā lai es zinu? Vienādi stalti un apņēmīgi vīrieši un vienādi piemīlīgas un enerģiskas sievietes pozē “grupas bildei” pie gara galda, uz kura novietotas skārdenes ar uzrakstu “Verve”. Fonā milzīgs “E” burts. Sejas panti ir mazliet individualizēti, bet tā saucamais korporatīvais gars no gleznas burtiski pludo. Optimisms, ticība uzņēmuma “misijai un filozofijai”, lojalitāte produktam, saliedētība un draudzība – tikai līdz brīdim, kad viena darbavieta tiek nomainīta ar citu, kurā izdevīgāki noteikumi, bet korporatīvie tikumi – tādi paši. Kas patiesībā šiem cilvēkiem aiz ādas, nemūžam nepateiksi! Ko tur varētu ieraudzīt, solās parādīt vairākas citas gleznas, kurās vairs ne tik jaunie jaunieši parādīti izklaidējamies. Tas pats biroja planktons, tikai brīvā laika apģērbā, kas ir tikpat unificēts kā formālais. Bet arī tās nesaka neko daudz – meitenes ar raksturīgi iztaisnotajiem matiem “drusku pāri pleciem”, vīrieši – kāds šortos, kāds kreklā ar uzrakstu, kāds micē. Gan vieni, gan otri palaikam uzpīpē. Vairākās gleznās atkārtojas kāršu spēles motīvs, divās – sievietes spēlē “uz izģērbšanos”. Ko vīrieši? Neko, viņi iedzer alu. Fonā viegli iedomāties visai skaļu bāra mūziku. Varbūt tās sievietes, kas stīvē nost topiņus, ir tikai vīriešu iztēle, jo patiešām – kādēļ gan lai viņas, vienas būdamas, spēlētu “uz izģērbšanos”? Vairāku gleznu atšifrējumos minētas visas portretētās personas – es diezgan labi saprotu, ko viņas tur dara, lai gan neviena no tām nav man pazīstama. Vienīgā aktrise, kuru pazīstu dzīvē, bija ne visai atpazīstama gleznā. Loģiski, esmu četrpadsmit gadu vecāks par autoru, un draugu loks cits – manējais šādi izklaidējās… līdz ekonomiskajai krīzei 2008. gadā. Tad arī uz brīdi pieklusa bāru troksnis, pārlūza viena otra karjera, sašķobījās daudzu lojalitāte dzimtajam uzņēmumam un pārliecība, ka radoši patērējošais dzīvesstils ir nesatricināms. Plus vēl slavenās četrdesmitgadnieku krīzes, kas parādīja, uz ko katrs patiesībā ir spējīgs! Vai vēsture atkārtojas? Vai es Ronalda Rusmaņa gleznās saskatu apakštoņus, kurus pats izdomāju? Varbūt tie tur ir, bet autoram pašam vēl nezināmi? Viņam viss vēl priekšā!
Foto: Kristīne Madjare
Sacīdams, ka izstāde varbūt arī nav pārāk laba, domāju gleznu atlasi. Darbu skaits ir ievērojams, bet starp tiem arī tādi, kas mierīgi varēja palikt ārpus izstādes ietvara – kāda klusā daba, vairāki portreti… Redzams, ka arī stilistiski autors ir bijis meklējumos – vietām parādās gleznieciski bagātāka izteiksme, kas elementārajiem sižetiem šķiet jau par samākslotu.
Ja Ronalda Rusmaņa gleznu pasaulē ir tas viss, ko es pazīstu, gribētos tikai vienu – lai tas parādās skaidrāk, mērķtiecīgāk, artikulētāk. Bet ja šī pasaule tiešām ir tik bezrūpīga, kā izskatās, tad es to nepazīstu.
