Ja uzdod jautājumus, tiem jābūt monumentāliem
Inita Saulīte-Zandere
13/12/2019
Māksliniece Frančeska Kirke vienmēr ir spēlējusies ar mākslas vēstures citātiem. Arī jaunajā personālizstādē “Trauslums/ Fragile”, kas līdz 16. februārim skatāma Mākslas muzejā “Rīgas Birža”. Šoreiz Franka provocē. Sākot ar to, vai skatītājs, klusi slīdot pa muzeja telpām, vispār pamanīs viņas radītos darbus, kas izvietoti starp pastāvīgās ekspozīcijas artefaktiem? Izstāde ir kā laika, vietas un nozīmju cilpu mudžeklis. Franka uzdod nopietnus jautājumus, un tev jādomā par globālo sasilšanu un Ķīnas neseno vēsturi, par kolonizāciju un kultūras objektu apdraudētību, ekoloģiju un Trešo reihu. Par mūžīgo jaunību un muzejmākslu, galu galā.
Franka, kad un kā tev radās ideja šim projektam?
Ideja radās pirms trīs gadiem, bet pats sākums ir daudz senāks. Jau 1998. gadā man bija izstāde “Neiespējamās tikšanās/ Impossible Meetings” Ņujorkā, kur vēsturiskie personāži no vecmeistaru darbiem satikās reāli neiespējamās kombinācijās. Tā ka šī tēma mani interesē jau aptuveni divdesmit gadus, un iekšējā dialogā es to attīstu no izstādes uz izstādi. Bezgalīgi plašs lauks, kur spēlēties.
Es ceru, ka cilvēki ir informēti par mākslas vēsturi, varbūt tas ir mans ideālisms. Varbūt daļa to vispār nenolasa. Es runāju ar tiem, kas nolasa, vismaz vispārzināmus, leģendārus mākslas vēstures personāžus, kā, teiksim, Vermēra “Meitene ar pērļu auskaru”. Bet gan jau kaut kas tiek arī tiem, kas nav pazīstami ar mākslas vēsturi.
Šoreiz savus darbus esi izvietojusi dažādās vietās “Rīgas Biržas” pastāvīgajā ekspozīcijā. Birža šķiet tāda ļoti pareiza, nopietna, perfekta mākslas institūcija – kā viņi uzņēma tavu “ielaušanos”?
Daiga Upeniece (“Rīgas Biržas” direktore – Red.) mierīgi uzklausīja manu ideju, un visi Biržā bija ļoti pozitīvi, draudzīgi un pretimnākoši.
Redz, te jau tas joks, kāpēc tieši šeit. Valdemāra ielas muzejs ir vairāk atvērts mūsdienu laikmetīgās mākslas izstādēm, tur pastāvīgo ekspozīciju tā īpaši neievēro. Bet šeit ir tas muzejiskais gars, nemainīgums, tāda kā iekapsulējusies institūcija. Gribējās to tā kā uzspridzināt, lai ar manu darbu klātbūtni cilvēks tiktu mazliet izsists no sliedēm. Kaut kas ir ne tā. Kaut kas ir mainījies. Vai tu to pamani?
Ir tāda cilvēku kategorija, kas pa muzejiem klīst kā pusaizmiguši. Skaitās, ka it kā vajag apmeklēt muzeju. Mūsdienu vēlme piesaistīt aci kļūst arvien intensīvāka, jo vajag vēl un vēl vairāk, vēl lielāku triku, šovu... Tad tu ieej muzejā, un tur viss ir it kā mūžīgs, tāds rāms un mazliet miegains. Tu slīdi tam cauri, nekas tevi īpaši nepiesaista. Es gribu provocēt skatītāju – vai cilvēki vispār ievēro atšķirību. Vai pamana, ka kaut kas te ir ne tā. Man šķiet, ka puse ne. Smieklīgi. Patiesībā varēja būt izstāde vispār bez anotācijām, un tad beigās cilvēkiem pajautāt, vai jūs ievērojāt kādas atšķirības ekspozīcijā?
Man interesē, kā cilvēki vispār skatās muzeja darbus, cik ļoti viņi iedziļinās. Ja te būtu atvesta “Mona Liza”, protams, visi zinātu, kāda ir apdrošināšanas summa, cik izmaksājusi pārsūtīšana, un visi stāvētu rindā un taisītu selfijus “Es un Mona Liza”. Tā taču ir – kad cilvēki aiziet pie “Monas Lizas”, viņi to nez kāpēc fotografē. Kāpēc? Stāvi un baudi. Pēc tam vari nopirkt ļoti labu fotoreprodukciju vai grāmatu, bet ir tik spēcīga vēlme iemūžināt šo “es un kaut kas”.
Otra lieta, kas man šķiet interesanta, – mūsdienu klasiskajiem muzejiem ir jāmainās, jāspēlē līdzi laikam. Vairs nevar gulēt uz lauriem. Šeit līderis manā izpratnē ir Luvra. Piemēram, pagājušajā gadā Beyonce ar Jay-Z Luvrā uzņēma savu video klipu. Luvrā! Tiešām fantastisks klips. Var patikt vai nepatikt mūzika, bet vizuāli klips ir izcils, parāda arī daudzus Luvras šedevrus. Skaidrs, ka tas radīja papildus popularitāti pašai Luvrai. Tas parādīja vēl vienu tendenci – pirmo reizi muzejā, kur izstādīti balto mākslinieku vīriešu darbi, dzied melnādaina sieviete un melnādains vīrietis. Tā arī ir laikmeta zīme.
Pat es piedalījos konkursā, ko izsludināja Luvra, – par iespēju naktī kopā ar kuratoru izstaigāt muzeju, tur ietilpa fantastiskas vakariņas, Michelin zvaigžņu restorāna šefpavāra uzklātas, un iespēja pārlaist nakti stikla piramīdā. Vajadzēja tikai uzrakstīt pamatojumu, kāpēc tev jāredz Mona Liza. Rakstīju, ka esmu gleznojusi Monu Lizu vairākkārtīgi un dažādos veidos, bet vienalga bija kāds cits laimīgais. Gan jau ka tur bija arī kāds mārketinga triks.
Redz, kā tagad muzeji strādā! Luvra ir pierādījums tam, ka muzeji sāk apzināties, ka viņiem ir jāmainās.
Un tad nāku es iefiltrēties Biržā...
Frančeska Kirke. No cikla BLUR I. 2017. Audekls, eļļa. 73 x53cm
Kāpēc tavi darbi ir konkrētajās zālēs un vietās?
Tā kā es piedāvāju versiju, ka mani darbi nomaina ekspozīcijā esošos darbus, esmu pateicīga par jebkuru vietu. Nebija tā, ka es varētu parādīt, – gribu to, to un to nost un likties vietā. Katram muzejam ir obligātie darbi, kuriem jābūt ekspozīcijā, tādi, kuriem ir audio paskaidrojums vai kuri ir svarīgi izglītojošās programmās. Nevar tā gluži jebkuru aizvākt. Labi, labi, es arī kaktiņā varu izvērsties.
Parasti tavos darbos redzamie citāti par mākslas vēsturi bijuši ar ironiju. Bet šoreiz tie ir pārsvarā nopietni...
...tādas bažas, jā. Rūpe.
Kas ir mainījies?
Realitātes uztvere. Tādā laikā dzīvojam. Daudz kas jauns, fantastisks tiek izdomāts, bet laika limits pēkšņi ir kļuvis ierobežots. Tagad par to ziņās runā katru dienu: klimata izmaiņas, kas nesīs tādas vai šādas pārmaiņas. Tā nu slavenais teiciens par tauriņa spārnu vēzienu, kas ietekmē notikumus otrā pasaules malā, kļūst ļoti aktuāls. Viss ir saistīts. Un tagad ar mākslinieku un bērnu mutēm runā taisnība. Grēta Tunberga ir mūsu laikmeta zīme. Protams, no vienas puses, viņu neņem vērā – tie, kas ir atbildīgi, lai civilizācija izdzīvotu. Bet varbūt arī nevajag, lai tā izdzīvotu...
Viss ir saistīts. Tāpēc es tādā it kā nenopietnā, nelielā formātā – tiešām nelielā – mēģinu runāt par nopietnām lietām.
Tu gan jau agrāk savos darbos esi runājusi par pasaulei būtiskām tēmām. Kaut vai tava slavenā “Globālā klusā daba” – pasaule kā viena liela atkritumu kaudze.
Jā, arī bēgļu tēma man ir bijusi.
Šoreiz ir vēl viens slānis. Domāju par trauslumu, par zūdamību. Tas ir saistīts arī ar to, ka mēs varam burtiski tiešsaistē vērot, kā citā pasaules daļā kaut kas tiek iznīcināts. Mēs vērojam Parīzes Dievmātes katedrāles degšanu – ah, ah... Paldies, Dievam, Dievmāte tika saglabāta. Mēs nosēžamies Ķīpsalā krastā un vērojam, kā deg Rīgas pils. Interesanti, ka arī šī, Biržas ēka ir degusi. Man patīk degradētas, laika zoba saēstas, faktūrainas virsmas. Paskatījos fotogrāfijas no tā perioda, šķiet, 80. gadi, kad Birža dega, – ļoti skaisti izskatās. Es – ciniķis, atvainojos. Bet tātad arī Birža dega. Tāpēc ir trauslums.
Zināms teiciens “Ars longa, vita brevis” (Māksla ir ilgstoša, bet dzīve īsa), bet ir arī otrs – “Kad lielgabali runā, tad mūzas klusē”. Tie ieroči visu laiku kaut kur nonstopā grabinās. Civilizētības pakāpe kaut ko bremzē, bet mūsu zemiskās zemapziņas tieksmes vienalga kaut kur, kādā reģionā laužas atkal ārā. Kultūras slānis ir ārkārtīgi plāns, bet apakšā viss gadsimtiem vārās. Tam veltīts mans darbs “Slikts scenārijs”.
Frančeska Kirke. Slikts scenārijs. 2019. Audekls, akrils, celtniecības putas. 60 x 65 cm
Indonēzijas kolekcijas zāle tagad smaržo pēc krustnagliņām. Kāpēc?
Protams, arī te ir nopietns stāsts. Vitrīnā redzams portrets, kur satiekas divas kultūras: britu mākslinieka Tomasa Geinsboro “Dāma zilā” jeb “Hercogiene de Boforta”, kas aizsegusies ar indonēziešu masku. Starp citu, uzzināju, ka tieši šāda maska esot arī Biržas muzeja krātuvē, viņi gan to nav izlikuši apskatei. Pētot Indonēzijas vēsturi, atradu kopsakarību. 18. gadsimtā atklāja arvien jaunas zemes, arī Moluku salas Indonēzijā, kas bija garšvielu paradīze un tāpēc tirgotāju iekārots mērķis. Kādu laiku te bija holandieši, bet, kas man bija svarīgi, – īsu brīdi tās kļuva par britu koloniju. Briti slepeni izveda garšvielu stādus, un vienas no ekskluzīvākajām bija tieši krustnagliņas.
Stāsts ir par kolonizāciju. Par to, kā izmantoja resursus kolonizētajās zemēs. Pēc trīs gadsimtiem tas nāk atpakaļ – cilvēki ir neapmierināti, viņiem trūkst resursu, un viņi laivās dodas uz Eiropu.
Ak, šādu kopsakarību tu saskati...
Jā, jo uzskatu, ka viss, kas noticis, rikošetā nāk pāri gadsimtiem atpakaļ. Revenge. Ja uzdod jautājumus, tiem jābūt monumentāliem. Citādi nav vērts.
Nākamais slānis ir tas, ka tagad daudzi trešās pasaules valstu muzeji pieprasa, lai viņiem atgriež atpakaļ darbus. Ir sākusies restitūcija – tas, kas gadsimtiem bijis salaupīts, prasās atpakaļ uz mājām.
Starp citu, interesanti, ka šis Geinsboro portrets oriģinālā atrodas Ermitāžā Pēterburgā. Varbūt kāds no cariem nopircis, kas to lai zina, tik tālu neaizrakos. Katrā ziņā, šis ir vienīgais Geinsboro portrets Ermitāžā.
Bet krustnagliņas... Sākumā gribēju maisiņus piepildīt tikai ar krustnagliņām, bet izrādījās, ka tās joprojām ir ļoti dārgas. Pat tirgū viena neliela saujiņa maksā divi piecdesmit. Ja gribētu visus šos maisiņus piepildīt, sanāktu noteikti vairāki simti. Liku klāt arī krustnagliņu esenci. Tagad jācer, ka tās smaržos visu izstādes laiku.
Frančeska Kirke. Ziemas ainava. 2019. Audekls, eļļa. 80 x 70 cm
Vairāki tavi darbi iemitinājušies 17.–18. gadsimta holandiešu zālē. Ko šeit tu gribi pateikt?
Piemēram, “Ziemas ainava” ir mana brīva improvizācija par 17. gadsimta mākslinieka Klāsa Molenāra darbu. No sākuma uzgleznoju identisku kompozīciju, tad pārklāju to ar dažādu gadsimtu “bojājumiem” – no mitruma, netīrības, šāviņu pēdām, tas cietis no visa iespējamā. Reiz gāju pa Rīgu ziemā slapjdraņķī un vējā plīvoja sarkanbaltās lentas – tipiskās mūsdienu pilsētas ainavas brīdinājuma zīmes. Arī šī mūsu laikmeta zīme tika gleznā. Ja nopietni, stāsts ir par klimata pārmaiņām. Tajā laikā, kad holandieši gleznoja fantastiskos aizsalušos kanālus un slidotājus, kad tapa slavenās Brēgeļa ziemas ainavas, bija mazais ledus laikmeta periods, kas ilga aptuveni divus gadsimtus. Tāpēc bija bargas ziemas, ko gleznot. Tagad tas nav reāli. Reiz Hāgā iegāju kādā antikvariātā, skatos, ka ķekariem karājas senās holandiešu slidiņas. Jautāju, kāpēc cilvēki grib no tām tikt vaļā. Man saka: pie mums kanāli vairs neaizsalst.
Frančeska Kirke. Pastorālā ainava. 2019. Audekls, eļļa. 70 x 85 cm
Darbā “Pastorālā ainava” redzama pastorāle un batālija vienā kompozīcijā, kas savulaik bija neiespējami. “Papildināju” Biržas kolekcijā esošo 17. gadsimta holandiešu mākslinieka Ālberta Jansa Klompa darbu “Ainava ar ganāmpulku” ar šodien tik aktuālo lādiņa sprādzienu potenciāli jebkurā pasaules malā.
Vai šī krogus aina, kas tik tipiska 17. gadsimta “mazajiem holandiešiem”, kad valdošais protestantisms ļāva brīvāk attēlot sadzīvi un uzdzīvi. Protams, tie nebija darbi augstmaņiem, vide, ko glezno Vermērs, ir cita. Te vienam pliks dibens, sieviete grābstās gar veča bikšu priekšu, tur klēpī savu vīrieti – iet jautri. Domāju, kas viņus varēja novest līdz tādam diezgan ekstrēmam stāvoklim. Papētīju, ko viņi dzēra, ja tā nolopiskojās. Izrādās – dzērienu, kura sastāvā bija kadiķogas un ko bija atklājis kāds Leidenes zinātnieks, domājot, ka tas palīdzēs pret buboņu mēri. Tas vēlāk kļuva par holandiešu džinu – jenever. Darbs tā arī saucas “Jenever”.
Frančeska Kirke. Jenever. 2019. Audekls, eļļa. 40 x 50 cm
Zini, par ko vēl mēdzu domāt... Muzejos izstādīto darbu autori pārsvarā ir vīrieši, bet muzeju darbinieces – glabātājas, vadītājas, darbinieces – viss personāls, izņemot tehniskos darbiniekus, visas ir sievietes. Padomā, cik mīļi, – sievietes glabā vīriešu paveikto.
Tavs audio darbs “Kinder. Küche. Kirche” gan nav par 17.–18. gadsimtu, kaut Meisenes porcelānam, kura zālē tas skan, ir 300 gadu senu vēsture.
Te ir divas tēmas. Bet vispirms paklausies ierakstu!
Skan Rilkes dzeja – kā etalons skaistai vācu valodai –, Brāmsa “Šūpuļdziesma”, dzirdamas plīstoša porcelāna skaņas. Es uzdodu jautājumu: kā tāda nācija, kurā dzimuši ģeniāli filozofi, dzejnieki, mūziķi, varēja nonākt līdz Trešajam reiham un “Kristāla naktij” (Nakts 1938. gadā no 9. uz 10. novembri, kad Vācijā notika masveidīgi pret ebrejiem vērsti grautiņi. – Red.)?
Te ir sieviete, kas krāmējas pa virtuvi un dzied. Buržuāziska vācu mājsaimniece, kurai apkārt ir Meisenes porcelāns. Kinder, Küche, Kirche – tāds vācu sievietes etalons. Vācu sieviete, kas dzemdē dēlus Trešajam reiham, lai viņi var karot. Dēli savā apmātībā uztver greizās idejas un demolē ebreju tirgotāju veikaliņus, kuros plīsa arī Meisenes porcelāns.
Dzied Andra Muižnieks. Viņa ir dzimusi Venecuēlā, tad dzīvojusi Vācijā, viņai ir perfekta vācu valoda, turklāt viņa ir pianiste un dziedātāja, klavierspēli mācījusies Hamburgā, bet dziedāšanu pie Anitas Garančas. Te nekas nav nejaušs.
Un kurš tos traukus plēš?
Plēsām mēs ar skaņu inženieri Māri Lāci. Turklāt sapratu, ka jāplēš tieši porcelāns, lai būtu autentiski.
(Pasēdiet tās septiņas minūtes pie Meisenes kroņluktura! – Red.)
Ar pavisam citu laiku un vietu saistās Mao vāze.
Kad sāku strādāt izstādei, domāju, kas varētu būt tipiskākais Ķīnas zālei? Ķīniešu porcelāns, loģiski. Atcerējos, ka savulaik Zvārtavas pilī Egils Rozenbergs, viņš bija Mākslinieku savienības priekšsēdis, bija nomenedžējis vorkšopus, kur kopā ar keramiķi Inesi Brands mākslinieki apgleznoja porcelāna vāzes. Par laimi Egilam bija saglabājusies viena, pēdējā balta, klasiskas formas vāze. Dekorā izmantoju tipiskus ķīniešu motīvus plus Mao Dzeduna portretu dažādos izmēros, kas ņemts no viņa laika naudas zīmēm. Vēl ir hieroglifi, kas apzīmē “lieliskais”, “mūžam dzīvais”, “mūsu vadonis” utml. “Protesta vāze” ir kā replika par neseniem notikumiem Ķīnas vēsturē: Mao Dzeduna personības kults, kultūras revolūcija, notikumi Tiaņaņmeņa laukumā, kur apšāva protestējošos studentus.
Saplēstā vāze blakus reflektē par Ķīnas mākslinieka Aja Veiveja performanci, kurā viņš, protestējot pret Ķīnā pastāvošo sistēmu, saplēsa Haņu dinastijas vāzi. Savukārt cits mākslinieks publiski saplēsa Aja Veiveja vāzi kādā muzejā Maiami, protestējot pret sistēmu, ka muzejos tiek izstādīti tikai slaveni mākslinieki. Te veidojas tāds laika un nozīmju cilpu mudžeklis.
Frančeska Kirke. Protesta vāze. 2019. Porcelāns, virsglazūras dekolu apdruka, gleznojums, zīmējums ar spalvu. h 42 cm
Centrālais, uz ielūguma redzamais darbs “Jaunības eliksīrs”, šķiet, ir visironiskākais šajā izstādē.
Te samiksētas divas netālu redzamas gleznas – jaunas sievietes ķermenis spilgtās drēbēs un vecas sievietes seja. Ja parok šo tēmu dziļāk, jau no seniem laikiem cilvēki ir meklējuši eliksīru, kas ļautu saglabāt mūžīgo jaunību. Jau 16. gadsimtā Paracelzs apstrīdēja Aristoteli un Avicennu un apgalvoja, ka spēj metālus pārvērst zeltā un ka viņam izdevies atklāt jaunības brīnumtinktūru. Vai grāfs Senžermēns – kādi par viņu ir stāsti! Viņš esot manīts vienā gadsimtā, pēc tam – citā, un viņam esot piederējis nemirstības eliksīrs. Jau tad cilvēki pētīja, kāpēc viņš ir tik ilgmūžīgs. Varbūt viņš tiešām ir mūžīgs.
Viss turpinās. Cilvēki sapņo par jaunības eliksīru arī mūsdienās, mainījušās tikai formas. Zinātne ir attīstījusies un piedāvā arvien jaunus risinājumus, tagad ir anti-age krēmi, īpašas atjaunināšanās programmas utt. Kā tagad saka, sešdesmit gadi ir jaunie četrdesmit, deviņdesmit – jaunie septiņdesmit. Droši velciet drēbes, kas jūs izceļ!
Frančeska Kirke. Jaunības eliksīrs
Izstādē tavi darbi ir dažādās tehnikās. Vai izmēģināji arī kaut ko sev jaunu?
Protams, es varēju visur vitrīnās ielikt pa gleznai, bet man gribējās, lai katrā vietā ir kaut kas veidots atbilstošā tehnikā.
Kā labi audzināta meitene parasti domāju: “ja māku gleznot, tad arī jāglezno”, bet tā jau nav, protu arī šo to citu. Un ir pēdējais brīdis pamēģināt. Tā radās “Atradums” pie nimfām. Tur es tiešām izpaudos pa jaunam. Darbs priekam.
Man gribējās izcelt zāli, kur ir trīs baltās marmora jaunavas Psīhe, Venēra un Bakhante. Prasījās kaut kas telpisks, nosacīti “skaists”, kas no attāluma atgādinātu kādu brīnumainu svētku dekoru. Būtu nekaunīgi no manas puses, ja es pēkšņi ņemtu un veidotu kādā paliekošā materiālā, – nekad neesmu to darījusi. Viņas tādas ilgmūžīgas, marmors tomēr. Kādreiz mākslinieki ar marmoru strādāja mūžībai. Pret to es lieku savu plastmasu, ģipsi, celtniecības putas. Tie visi ir dabai nedraudzīgi materiāli. Stāsts ir par ekoloģiju, jo šie materiāli arī paliks kaut kur mūžībai. Lai man piedod daba!
Frančeska Kirke. Atradums. 2019. Celtniecības putas, alumīnija stieple, ģipsis, plastmasa. 100 x 100 x 80 cm
Vēl ir arī sietspiedes.
Jā, “Kirisima manga” pie japāņiem. Sietspiedi, protams, pati nevaru uztaisīt, vajadzīga pamatīga tehnika, tas ir nopietni. Uztaisīju zīmējumu, drukājām variantus. Vieta prasīja savu. Blakus ir japāņu krāsainās gravīras. Es krāsainu negribēju. Gribēju melnbaltu un dramatisku.
Parasti runājot par Japānu, domājam par Fudzijamu, bet Kirisima ir ļoti sens vulkāns, kas ik pa laikam izvirst. Utugavas Kunijoši gravīras motīvam esmu pārlaidusi pāri seismogrāfisko līkni. Apakšējās sietspiedēs, kā tādā mangā vai komiksā, redzamas attēla dažādas stadijas.
Manuprāt, blakus vitrīnā esošā Budas miers sasaucas ar japāņu ieturēto attieksmi gan pret dabas stihijām, gan citām katastrofām, kas piemeklējušas Japānu. Tas piemīt tieši japāņiem kā nācijai. Attieksme pret notiekošo. Var reaģēt dažādi – plēst matus, kaisīt pelnus uz galvas, bet viņi vienmēr ir ieturēti. Un tik atvērti pret skaisto. Nekur citur neredzēsi, ka cilvēki masveidīgi izbrauc skatīties sakuras ziedēšanu vai vienkārši vērot rudeni. Latviešiem arī kaut kas no tā ir, bet ne tik intensīvi. Attieksme pret dabas procesiem, sava veida samierināšanās, pieņemšana, bet tādā cēlā veidā.
Interesanti, kas te notiks ar papīru, tas ir ļoti trausls. Viss var mainīties. Vakar kāda restauratore pienāca paskatīties un teica, ka var būt visādi. Bet izstādē jau runa ir par trauslumu. Mēs to pieņemam. Tāda ir dzīve.
Frančeska Kirke. Kirisima manga. 2019. Papīrs, sietspiede, gaismas kaste. 79 x 100 cm
Trausluma tēmu un to, ka nekas nav mūžīgs, varētu attiecināt arī uz glezniecību kā tādu?
Agrāk mākslinieki strādāja pilnīgi citādāk. Viņi gleznoja tehnoloģiski pareizi un perfekti, cik nu to varēja tolaik iedomāties, kā ir jāglezno uz audekla vai koka dēlīša. Viņi domāja par mūžību, ka tas saglabāsies mūžīgi. Mūsdienās saprot, ka saglabāties nevar, vajag restaurēt. Tagad mākslinieki bieži strādā tikai konkrētam projektam, vienai izstādei, pēc tam to izmet. Izteiksmes forma ir mainījusies. Nav tādas domas, ka tam ir jāsaglabājas mūžīgi. Nav pat tādas vēlmes. Tu izsakies, un viss. Strādā tālāk.
Kā tu vēro šī brīža Latvijas mākslas vidi?
Ļoti cerīgi. Mākslinieku ir daudz par daudz. Lai mokās. Jo vairāk profesijā ir talantīgu cilvēku, jo vairāk viņi cenšas attīstīt savas mākas. Ja būtu pāris, tie gulētu uz lauriem, bet tā viss attīstās. Turklāt cilvēki tagad vis-kaut-kur braukā, daudz ko redz. Pilnīgi citādāk, nekā stagnācijas laikos, kad biji laimīgs, ja dabūji informāciju no Polijas žurnāliem. Ir tomēr forši zināt, kas notiek, salīdzināt sevi ar citiem pasaulē.
Kādi notikumi tev aizvadītajā gadā ir sagādājuši patiesu baudījumu?
Ik pa laikam par kaut ko sapriecājos, bet nāk kas jauns un tad to iepriekšējo kaut kur noglabāju. Mani ļoti pārsteidza latviešu kino – pozitīvā veidā. Tas ir nebijis fenomens. Jāsaka liels paldies Ditai Rietumai un viņas aktivitātēm. Projekti notiek, un notiek pilnīgi citā līmenī, beidzot var strādāt starptautiski, var apvienoties pāri robežām. Filma “Oļegs”. Mani satrieca Elita Kļaviņa, skaista sieviete, pazīstama aktrise, iestājas Kultūras akadēmijā, kļūst par diplomētu kinorežisori, uztaisa filmu “Zorjana Horobraja”, kas kļūst par bestselleru. Esmu kļuvusi šausmīgi kritiska, bet tiešām izgāju un par šo kino notikumu domāju pāris dienas.
Protams, izrāde “Pūt, vējiņi!” Nacionālajā teātrī. Es neesmu nacionālais, sentimentālais tipāžs, galīgi ne. Bet tur viss nostrādāja lieliski.
Vai MAREUNROL’S izstāde – tiešām lepnums par latviešiem.
P.S. Frankas pleiliste, kas aktuāla izstādes sakarā, jo atbilstot tās noskaņai: Max Richter – Sleep; Asaf Avidan – Small Change Girl; Olafur Arnalds; Nils Frahm – Montreux Jazz Festival 2015; Mari Samuelsen – Max Richter – November; Boards of Canada – Slow this Bird Down; Yann Tiersen – Sur le fil piano; Antony & the Johnsons. “Mūzika, kas paceļ pāri realitātei,” saka Franka.
