Nospiedumi un saknes. Anatolija Turcijas mūsdienu mākslā
Vita Birzaka
12 darbu stāsti
Līdz 2026. gada 18. janvārim Mākslas muzejā Rīgas Birža norisinās izstāde “Nospiedumi un saknes. Anatolija mūsdienu Turcijas mākslā”, kas piedāvā iespēju iepazīt 12 nozīmīgus Turcijas māksliniekus, kuru darbi atklāj Anatolijas tūkstošiem gadu senā kultūras mantojuma un mūsdienu mākslas satikšanās stāstu.
Eiropas un Āzijas kontinentu krustceles – Anatolija – jau kopš civilizācijas pirmsākumiem bijusi dažādu tautu kultūru sastapšanās vieta, kur slāņu slāņiem veidojies mūsdienu Turcijas vērtību kopums. Iedvesmojoties no dzimtās zemes bagātīgās vēstures un kultūras gan intelektuāli, gan vizuāli, šie 12 mākslinieki apvieno Anatolijas pagātnes nospiedumus, tradicionālus motīvus un simbolus ar laikmetīgu mākslas valodu, vedot skatītāju iespaidīgā ceļojumā no pagātnes uz mūsdienām.
Izstādes mākslinieki ir Alajbejs Karoglu (Alaybey Karoğlu), Aidins Ajans (Aydin Ayan), Berila Anilanmerta (Beril Anilanmert), Devrims Erbils (Devrim Erbil), Fevzī Karakočs (Fevzi Karakoç), Habips Aidoģdu (Habip Aydoğdu), Hasans Pekmezdži (Hasan Pekmezci), Resuls Ajtemurs (Resul Aytemur), Šikrana Pekmezdži (Şükran Pekmezci), Temīrs Kērans (Temür Köran), Jalčins Gekčebags (Yalçin Gökçebağ), Zehra Čobanli (Zehra Çobanli). Izstādes kuratore ir Sireta Ujanika (Siret Uyanik).
Piedāvājam iepazīt katru no 12 izstādes māksliniekiem caur vienu darbu, kuru izvēlējusies izstādes projekta vadītāja Vita Birzaka.
Aidins Ajans
(Aydın Ayan, 1953, Trabzona / Trabzon)
Aidins Ajans. Kokogļu ieguvēji. 2011. Audekls, eļļa. 30x162 cm. Publicitātes foto
Aidins Ajans ir viens no nozīmīgākajiem Turcijas mūsdienu gleznotājiem, kura daiļrade aptver vairāk nekā četrdesmit gadu. Viņa glezniecība ir figuratīva un simboliska, apvienojot vēsturiskos, mitoloģiskos un sociālos slāņus vienotā tēlojumā. Tie ir metaforiski stāsti par cilvēku pieredzi un laikmeta garu, kuros savijas Anatolijas leģendu motīvi, pretrunīgā pagātne un tagadne, sakrālais un ikdienišķais.
Ajanam raksturīgas monumentālas, bet detalizēti izstrādātās kompozīcijas, kur realitāte pārtop par vizuālu alegoriju. Mākslinieks izmanto dinamiskas līnijas un kolorītā siltus zeme toņus — okeri, sarkano, brūno ar vēsākiem zilā un pelēkā akcentiem. Šī tonalitāte kopumā rada līdzsvaru starp trauksmi un mieru, starp materiālo un garīgo pasauli.
Ajana māksla ir dziļi sakņota Turcijas un Anatolijas reģiona kultūrā, bet tās vēstījums ir daudz aptverošāks. Mākslinieks izstādes katalogā raksta: “Lai gan manas mākslas izejmateriāls ir dzīve, gleznas nav sauss, naturālistisks realitātes atspoguļojums, kuru patērēt vienā acu uzmetienā. Šī artikulācija ir vērsta uz jaunas realitātes radīšanu, dimensiju paplašināšanu. Lai gan tas nav vienīgais mērķis, bet priekšroku es dodu skatītāja virzībai uz intelektuālām pārdomām, vērojot manas gleznas. Varētu teikt, ka esmu ideju gleznotājs.”*
Aidins Ajans ir arī kultūras teorētiķis, kurš raksta un lasa lekcijas par mākslu. Savulaik viņš ieņēmis Sinana Mākslas Universitātes prorektora amatu, vadījis Mākslas fakultātes Glezniecības nodaļu un bijis Stambulas Glezniecības un tēlniecības muzeja direktors.
*Izstādes katalogs “Nospiedumi un saknes. Anatolija Turcijas mūsdienu mākslā”. 2025. Izdevējs: Turcijas Republikas vēstniecība Latvijā, 44. lpp.
Alajbejs Karoglu
(Alaybey Karoğlu, 1961, Trabzona / Trabzon)
Alajbejs Karoglu. Variācija par aizsargājamo teritoriju (1). 2025. Audekls, akrils. 110x140 cm. Publicitātes foto
Alajbeja Karoglu glezniecības galvenā tēma ir Melnās jūras reģiona ainava, vai precīzāk, autora paša emocijās balstītas noskaņas, atmosfēras radīšana, izmantojot tipiskus dabas motīvus. Mākslinieka valoda ir introspektīva, jutekliska un filozofiska — tā atklāj reālas ainavas, kultūrslāņu un personiskās pieredzes kopumu.
Gleznu ciklam “Variācija par aizsargājamo teritoriju” raksturīgi izteiksmīgi krāsu laukumi un plašs triepiens. Te apvienota Anatolijai būtiska simbolika, kultūras motīvi un ikonogrāfiju, piemēram, izmantojot tādus tēlus kā Mavi Türkü (Zilā tautasdziesma), lai stāstījumu padarītu arī saturiski daudzslāņainu.
Par saviem darbiem Karoglu saka: “Manās gleznās jūra reizē simbolizē vēlmi saraut saites, pārkāpt robežas, salauzt važas un kļūt brīvam — un vienlaikus arī vajadzību atgriezties pie saknēm, ilgas pēc dzimtenes. Šīs brīvības alkas un dzimtenes ilgas iemiesojas manās kompozīcijās kā dabas abstrakcijas — reizēm rotaļājoties ar līnijām, reizēm saplūstot gaismēnās, reizēm krāsās izplaukstot ar emociju spēku. Tās kļūst par lirisku vizuālu valodu, kurā šīs sajūtas iegūst dzīvību un jēgu.”*
Alajbejs Karoglu ir arī Gazi Universitātes Mākslas fakultātes Glezniecības nodaļas profesors.
*Izstādes katalogs “Nospiedumi un saknes. Anatolija Turcijas mūsdienu mākslā”. 2025. Izdevējs: Turcijas Republikas vēstniecība Latvijā, 96. lpp.
Berila Anilanmerta
(Beril Anılanmert, 1942, Izmira / İzmir)
Berila Anilanmerta. Altāris. 2014. Fajanss, glazūra. 35x29x14 cm. Publicitātes foto
Berilas Anilanmertas keramikas darbi veido sērijas, kas aptver dažādas tēmas un atsaucas uz mitoloģiju, reliģiskiem simboliem un mūsdienu parādībām. Pati māksliniece izteikusies, ka keramika ir materiāls, kas ļauj visefektīvāk paust viņas domas un interpretēt sajūtas. Viņu interesē pārvērtību process, esošo formu dekonstrukcija ar mērķi meklēt jaunu izteiksmi un naratīvu savos skulpturālajos objektos. Darbos viņa mēdz izmantot arī papildmateriālus, piemēram, metālu, tekstilu, kaut kur atrastu lausku fragmentus, radot kontrastu saspēli un akcentējot nepabeigtību kā estētisku vērtību.
Izstādes darbi ir no cikla “Svētais upuris – altāri”. Tie kritiski uzlūko tradīciju, kas saglabājusies no seniem laikiem līdz pat mūsdienām. Anilanmertai “Altāri” ir rituālas telpas, kur dvēselēm būtu jārod miers un patvērums pēc grēku atlaišanas, bet bieži svēto kārtā te tiek ieceltas lietas – simboliski vai arī reāli objekti.
Berila Anilanmerta ir Ženēvas Starptautiskās keramikas akadēmijas biedre. Bijusi pazīstama un strādājusi kopā keramikas simpozijos arī ar izcilo latviešu keramiķi Pēteri Martinsonu.
Devrims Erbils
(Devrim Erbil, 1937, Ušaka / Uşak)
Devrims Erbils. Stambulas Suleimanje mošeja sarkanā. 2021. Audekls, eļļa.120x160 cm. Publicitātes foto
Devrims Erbils ir viens no ievērojamākajiem un ietekmīgākajiem Turcijas mūsdienu māksliniekiem. Viņa rokrakstu veido abstrakcijas un figurālu elementu apvienojums, radot gleznieciskus ainavu tēlojumus, kuros īpaša vieta ir Stambulai. Erbila mākslā modernisma estētika organiski savijas ar tradicionāliem turku motīviem un kaligrāfisku ritmu, veidojot vizuāli bagātu kompozīciju.
Erbila pazīstamākie darbi ataino Stambulu rakursā it kā no putna lidojuma skatupunkta — kā pulsējošu, bezgalīgu pilsētas organismu. Te nolasās minareti, tilti, kupoli un ūdensceļi, īpaši Bosfors, un smalko līniju ritms iemūžina pilsētas kustību, haosu un enerģiju. Nedaudz sirreālās ainavas rada sajūtu, ka redzama nevis konkrēta vieta, bet drīzāk attēlota kāda emocionāla sajūta par to.
Erbila darbiem raksturīgais līniju tīklojums atgādina gan Osmaņu impērijas laika miniatūru mākslu, gan kaligrāfiju. Šīs līnijas veido faktūras, kas līdzinās austiem audumiem vai ar rokām darinātiem paklājiem, piešķirot gleznām dziļuma dimensiju. Erbils bieži izmanto ierobežotu krāsu gammu vai monohromus risinājumus. Viņa darbos dominē zaļie, sārtie, zilie un dzeltenie toņi, kā arī zelta, okera un sarkanbrūnas nianses. Daudzos darbos krāsa tiek pakārtota līnijai, un melnbaltās kompozīcijas atklāj struktūras un formu arhitektonisko raksturu.
Pēc mākslinieka skicēm ir tapuši paklāji, vitrāžas, intarsijas kokā, viņš strādājis arī keramikā.
Fevzī Karakočs
(Fevzi Karakoç, 1947, Čankiri / Çankırı)
Fevzī Karakočs. Sarkanie lauki. 2025. Audekls, akrils. 100x70 cm. Publicitātes foto
Fevzī Karakoču saista misticisms, cilvēka emocionālā pasaule un simboliski tēli (zirgi, putni, koki), ar kuru palīdzību viņš risina eksistenciālas tēmas. Viņa glezniecībai raksturīgs poētisks un bieži abstrakts izteiksmes veids. Anatolijas daba, folklora, sūfisma tradīcijas un turku dzeja ir Karakoča iedvesmas avoti.
Ar sulīgiem triepieniem ritmiski gleznotās figūras drīzāk līdzinās simboliskām zīmēm, kas mijiedarbojas ar izteiksmīgajiem foniem, piešķirot darbiem papildus dziļuma dimensiju. Savukārt piesātinātās krāsas, īpaši sarkanā un zilā, klātas dažādos virzienos ar pabiezu faktūru, rada dinamiskas kustības efektu.
Habips Aidoģdu
(Habip Aydoğdu, 1952, Konja / Konya)
Habips Aidoģdu. Nakts murgs. 2017. Audekls, akrils. 150x150 cm. Publicitātes foto
Habipa Aidoģdu glezniecība piesātināta ar spēcīgu krāsu enerģiju un dinamismu. Viņu mēdz dēvēt arī par sarkanās krāsas meistaru: “ Zināmi simboli atsaucas uz to, kas jau kādu laiku notiek mūsu reģionā – konflikti, sprādzieni, etniskais un sektantisks naids – tie ienākuši manās gleznās. Dažreiz to izceļ sarkanā krāsā, bet dažreiz tā kļūst par zīmi, kas atgādina upurēšanas tēlu. Es cenšos atstāt pēc iespējas vairāk vietas improvizācijai. Mani saista neregulāras formas, traipi un līnijas. Es cenšos skatītājam pateikt, ka gleznošanas akts ir un var būt performance.”*
Aidoģdu abstraktās kompozīcijas vēsta par cīņu un kultūru sadursmju vēsturi gadsimtu garumā, kuru atskaņas jūtamas līdz pat mūsdienām. Kompozīcijas veido lieli krāsu laukumi, gleznieciskas faktūras, kuras reizēm papildina grafiskas zīmes, teksti un dažkārt arī ready-made elementi.
*Izstādes katalogs “Nospiedumi un saknes. Anatolija Turcijas mūsdienu mākslā”. 2025. Izdevējs: Turcijas Republikas vēstniecība Latvijā, 52. lpp.
Hasans Pekmezdži
(Hasan Pekmezci, 1945, Konja / Konya)
Hasans Pekmezdži. Ak, laiks. 2024. Audekls, eļļa. 120x135 cm. Publicitātes foto
Hasans Pekmezdži ir Turcijas glezniecības vecmeistars, kura darbos ekspresīvi figurāli elementi un dekorativitāte apvienoti ar spēcīgu naratīvu un savas zemes identitātes izjūtu. Gleznā “Ak, laiks” ietvertais pulksteņa motīvs raksturo daudzas mākslinieka kompozīcijas, izceļot galveno tēmu – cilvēka dzīves nepielūdzamo laicīgumu un tās jēgpilnu pavadīšanu. Mākslinieks raksta: “Dzīve pati par sevi ir liela dāvana. Dzīvot, daloties ar cilvēkiem pasaulē, dabā, kultūru daudzveidībā un cilvēciskajās vērtībās: draudzībā, mīlestībā, saprātā un jūtās, ir patiesi cilvēcīgs ideāls. Piepildīt laiku — katru stundu, katru dienu — ar radošumu un dalīšanos, ir dzīves jēgas būtība.”*
Hasans Pekmezdži bijis profesors Gazi Izglītības institūtā un Hačetepes Universitātes Mākslas fakultātē, viņš dibinājis un viņa vārdā nosaukta “Ceļojumu grupa”, kas gadiem ilgi sniedza Turcijas māksliniekiem iespēju apmeklēt dažādus muzejus un mākslas centrus visā pasaulē.
*Izstādes katalogs “Nospiedumi un saknes. Anatolija Turcijas mūsdienu mākslā”. 2025. Izdevējs: Turcijas Republikas vēstniecība Latvijā, 120. lpp.
Jalčins Gekčebags
(Yalçın Gökçebağ, 1944, Denizli / Denizli)
Jalčins Gekčebags. Atgriešanās ciematā ziemā. 2017. Audekls, eļļa. 100x100 cm. Publicitātes foto
Jalčins Gekčebags glezno idilliskas Anatolijas lauku dzīves ainas, parādot cilvēka un dabas savstarpējos ritmus, mierpilnu ikdienu, kur darbs mijas ar atpūtu. Viņa gleznās tieši rakurss no augšas piešķir attēlotajam dzīves plūdumam pārlaicīgumu un nedaudz nostalģisku atmosfēru. Salīdzinoši nelielajos gleznu formātos panorāmisks efekts tiek panākts ar atvērtu kompozīciju un meistarīgi iezīmētu horizontu. Viņš izmanto siltas, harmoniskas krāsas – zaļos, brūnos, okera, dzeltenos un baltos toņus, kas atspoguļo Turcijas dabas noskaņas dažādos gadalaikos.
Lai gan Gekčebagu, kurš guvis akadēmisku mākslas izglītību, reizēm dēvē par naivās mākslas pārstāvi, viņš pats uzsver, ka šāds stils ir apzināti izvēlēts nevis intuitīvi bērnišķīgs: “Savās gleznās es attēloju Anatolijā pavadītās bērnības iespaidus. … Līdzsvars, ko panāku ar simetriju, rada neredzamus tiltus, kas savieno pagātni un tagadni. Katrs otas triepiens sevī ietver slēptu atmiņu un šīs zemes senos stāstus.”*
Jalčina Gekčebaga darbi regulāri tiek izstādīti mākslas galerijās un muzejos, tos augstu vērtē arī kolekcionāri.
*Izstādes katalogs “Nospiedumi un saknes. Anatolija Turcijas mūsdienu mākslā”. 2025. Izdevējs: Turcijas Republikas vēstniecība Latvijā, 80. lpp.
Resuls Ajtemurs
(Resul Aytemür, 1951, Malatja / Malatya)
Resuls Ajtemurs. Tolga pie durvīm. 2014. Audekls, eļļa. 140x116 cm. Publicitātes foto
Resuls Ajtemurs lielākoties glezno urbānas ainas – ielu tirdziņus, transporta pieturas, laukumus un publiskos dārzus. Parasti tās ir daudzfigūru kompozīcijas vai konkrētu cilvēku portretējumi ar piesātinātu krāsu gammu, kur sajūtama pilsētas atmosfēra: attiecības, prieks, kolektīva spriedze vai protesta gars. Ajtemurs raksta: “Manu gleznu tēmas gandrīz pilnībā iedvesmojusi Stambulas ikdienas dzīve. Lai gan es pētu pilsētai raksturīgas ainas, piemēram, parkus, atkritumu izgāztuves, rajona tirgus, autobusu pieturas, es meklēju arī īpašākus notikumus un vietas – kā policija konfrontē ar protestētājiem, naktsklubus, bordeļus un prostitūtas. Manās gleznās ir vitalitāte, uzdzīve un haoss. Es cenšos atspoguļot cīņu par izdzīvošanu, raizes un drāmas. Manu glezniecisko pieeju raksturo plašs dzelteno, sarkano un zaļo krāsu toņu izmantojums, kuru piesātinājums rada unikālu un dinamisku stāstījumu.”*
*Izstādes katalogs “Nospiedumi un saknes. Anatolija Turcijas mūsdienu mākslā”. 2025. Izdevējs: Turcijas Republikas vēstniecība Latvijā, 60. lpp.
Šikrana Pekmezdži
(Şükran Pekmezci, 1946, Čankiri / Çankırı)
Šikrana Pekmezdži. Sniegs Kalfatā. 2013. Audekls, eļļa. 110x180 cm. Publicitātes foto
Šikrana Pekmezdži savā glezniecībā akcentē sievietes lomu Anatolijas kultūrtelpā. Ikdienas dzīves ritualizēto notikumu attēlojumā veidojas saikne starp pagātni un tagadni, izteiksmes ziņā atgādinot seno miniatūrglezniecības manieri. Pekmezdži glezniecības tēmas sakņojas lauku ciematu dzīves notikumos: kāzas, tautas svētki, pirmā sniega sagaidīšana, un atspoguļo Anatolijas tradīciju autentiskumu līdz pat mūsdienām. Māksliniece saka: “Mākslas darbs savā būtībā ir cilvēka pasaules uztveres un iekšējās izpratnes atspulgs. Šajā nozīmē arī es piederu tiem, kuri cenšas attēlot, saglabāt un nodot tālāk savu vidi: dzīvesveidu, tradīcijas, rituālus un kultūras nospiedumus, kas kopš bērnības ir veidojuši manu identitāti. Tie nāk no Anatolijas vidienes — Čankiri reģiona — un es vēlos tos iemūžināt kā pretošanos laika plūsmai, pārmaiņām un aizmirstībai.”*
Šikrana Pekmezdži līdzās radošajam darbam gandrīz sešdesmit gadu garumā ir strādājusi arī par skolotāju nelielos Turcijas lauku ciematos, savā ziņā uzskatot to par misiju.
*Izstādes katalogs “Nospiedumi un saknes. Anatolija Turcijas mūsdienu mākslā”. 2025. Izdevējs: Turcijas Republikas vēstniecība Latvijā, 112. lpp.
Temīrs Kērans
(Temür Köran, 1960, Sivereka / Siverek)
Temīrs Kērans. Bez nosaukuma. 2014. Audekls, eļļa. 130x160 cm. Publicitātes foto
Temīrs Kērans ir kļuvis pazīstams ar savu izteiksmīgo vizuālo valodu, kurā apvienojas abstrakti un figuratīvi elementi ar piesātinātu krāsu kolorītu un dinamisku kompozīciju. Viņa darbi bieži atspoguļo atmiņas, identitātes un cilvēka emocionālā stāvokļa tēmas. Izstādes katalogā mākslinieks raksta: “Tā vietā, lai attēlotu mani ietekmējušās emocijas, jēdzienu, būtni vai priekšmetu to burtiskajā realitātē, es labprātāk izvēlos izmantot tēlus, kas ļauj tiem skatītāja apziņā attīstīties par jauniem, subjektīviem stāstiem — tēlus ar atvērtu, brīvu interpretācijas potenciālu.
Glezniecības plastiskās kvalitātes veido manas radošās prakses pamatu. Īpašu uzmanību veltu formas un krāsas mijiedarbībai, bieži izmantojot intensīvi piesātinātas krāsas. Manā mākslinieciskajā darbībā galvenais virzītājspēks ir vēlme atklāt ko jaunu, būt atvērtam eksperimentiem un nebaidīties no nezināmā.”*
Temīrs Kērans līdztekus glezniecībai veido arī darbus uz papīra, kuros apvieno dažādus materiālus vienotā kompozīcijā.
*Izstādes katalogs “Nospiedumi un saknes. Anatolija Turcijas mūsdienu mākslā”. 2025. Izdevējs: Turcijas Republikas vēstniecība Latvijā, 104. lpp.
Zehra Čobanli
(Zehra Çobanlı, 1958, Bandirma / Bandırma)
Zehra Čobanli. Katrai zivij ir sava jūra un ceļš, kur peldēt. 2025. Akmens masa, māls, krāsainas glazūras, apgleznojums. 200x30x12 cm. Publicitātes foto
Zehras Čobanli keramikas darbi bieži vien no pirmā acu uzmetiena saistās ar intīmiem, ierasti it kā sievietei raksturīgiem elementiem un nodarbēm – kurpes, tējas/kafijas rituāli, mājputnu barošanu. Bet šie ikdienišķie motīvi veido naratīvu tādām tēmām kā statuss, migrācija, neaizsargātība, klimata izmaiņas. Viņas darbos nav nejaušību. Tie visi ir ilgtermiņa projekti, kas ietver apjomīgus pētījumus un formālos meklējumus. Čobanli apvieno Anatolijas keramikas mantojumu ar konceptuālo mākslu, pārinterpretējot vēsturiskos motīvus mūsdienīgā kontekstā.
Kompozīcijā “Katrai zivij ir sava jūra un ceļš, kur peldēt”, kas sastāv no 17 elementiem, zivs iezīmē atsauci uz dažādu kultūru mitoloģijā sastopamo ūdens spēka, pārpilnības, auglības un laimes simbolu. Klimata pārmaiņu ietekmētās bioloģiskās daudzveidības kontekstā šis darbs, kurā nolasās arī tradicionālās kaligrāfijas ietekme, aicina vairot izpratni par jūras piesārņojumu, patērēšanas kultūru un globālo sasilšanu visā pasaulē, arī Latvijā un Turcijā.
Zehra Čobanli ir arī viena no Starptautiskās keramikas mākslas izglītības un apmaiņas asociācijas (ISCCAEE), kuras galvenā mītne atrodas Japānā, dibinātājiem un viceprezidentiem. Viņa piedalījusies Turcijas pirmā laikmetīgās keramikas mākslas muzeja atvēršanā un līdz 2024. gada beigām pildījusi muzeja koordinatores un kuratores pienākumus.
***
Izstādi rīko Latvijas Nacionālais mākslas muzejs / Mākslas muzejs Rīgas Birža sadarbībā ar Turcijas Republikas vēstniecību Latvijā
Titulbilde: Jalčins Gekčebags (Yalçin Gökçebağ). Ražas novākšana. 2016. Audekls, eļļa
