Realitāte pārspēj jebkādas zinātniskās fantastikas filmas
Intervija ar franču konceptuālo mākslinieku Lorānu Graso
Franču mākslinieka Lorāna Graso (Laurent Grasso) darbi ir nemitīgs apliecinājums, ka realitātei nav rāmējuma. Nevērtējot un ieturot vērotāja distanci, mākslinieks tikai atsedz aizvien jaunas tās kārtas – savveida maijas plīvurus, - lietām, procesiem un parādībām, priekšstatus par kurām veidojuši mūsu aprobētie stereotipi, fragmentāra privātā pieredze un dažkārt arī neprecīza vai pat apzināti sagrozīta informācija. Viņš izaicina arī klasisko mākslinieka “rāmējumu” mākslas pasaules komforta kūniņas ietvaros. Lorāns Graso ir pārliecināts, ka mūsdienu mākslinieks nevar atļauties nodarboties ar dekoratīvu eskeipismu; viņam ir jābūt intelektuāli līdzvērtīgi spēcīgam partnerim lēmumu pieņemšanā. Vizionāram, kurš ar mākslas kā instrumenta starpniecību palīdz skatītājam izprast pasauli.
Jau no pašiem karjeras pirmsākumiem Graso interesējusi fizika, filozofija, alķīmija, antropoloģija, zinātniskā fantāzija, paranormālas parādības, dažādas konspirāciju teorijas un to robežšķirtne ar realitāti. Savos darbos viņš atrodas nemitīgā dialogā ar šo jomu pārstāvjiem un trenc pats sevi, kā arī skatītāju ārpus komforta zonas. Katrs no viņa darbiem, to medijiem variējoties no tēlniecības līdz video un glezniecībai, ir savveida pētniecisks projekts, kas eksistē teritorijā ārpus ierastās pieredzes.
Lorāns Graso, Eclipse, 2006, animācija, 10’.
Instalācijas skats, Parīze, Galerie des Galeries Lafayette, 2008
Foto: Marc Domage
Ar mākslinieka atļauju
© Laurent Grasso / ADAGP Paris, 2020
Teiksim, filmā Éclipse (2006) Graso balansē uz robežas starp pārliecību un mitoloģiju, uzburot viltus brīnumu ‒ saules aptumsumu saulrieta brīdī. Filmu iedvesmojuši nostāsti par dažādiem neizskaidrotiem notikumiem, starp kuriem ir NLO un brīnumainā Jaunavas Marijas parādīšanās Fatimā 1917. gadā, pēc dažu domām ‒ patiesībā agrīna 20. gadsimta militārā eksperimenta rezultāts. Saglabājot veselīgu skepsi un izmantojot dažādus kinematogrāfiskus rīkus, lai manipulētu ar skatītāju, “Eklipse” uzvedina uz daudz plašāka mēroga pārdomām par to, kā tiek režisēta mūsdienu dzīve.
Reālā un prāta telpa, materiālais un nemateriālais, redzamais un neredzamais ‒ tās visas ir krustceles, kurās Graso mūs ieved ar saviem darbiem. Piemēram, savā darbā The Horn Perspective (“Rupora antenas perspektīva”, Pompidū centrs, 2008) viņš lika mēroties spēkiem 13,7 miljardus gadu senām skaniskām paliekām no universa piedzimšanas brīža (tā sauktās “fosilās skaņas”) un pirmajai radio antenai, ko 1899. gadā izgudroja serbu izcelsmes amerikāņu inženieris Nikola Tesla. Toreiz tā tika uzstādīta Kolorādospringsā un, domājams, bija pirmā antena, kas uztvērusi radio viļņus no kosmosa.
Nikolas Teslas laboratorijas celtniecība Kolorādospringsā, 1899, fotogrāfija
Viens no Graso jaunākajiem projektiem, filma OttO (2018), 21. Sidnejas biennāles pasūtījums, tapa Austrālijas tuksnesī, sadarbībā ar Varlukurlangu Aborigēnu mākslinieku apvienību un Juendumu aborigēnu kopienu. Tā rāda un īpaši izceļ aborigēnu kultūras parādību, kas pazīstama kā Sapņu laiks ‒ unikāla senu stāstu saglabāšanas un iemiesošanas metode. Izmantojot mūsdienīgu tehnoloģiju ‒ dronos iemontētas termālās un hiperspektrālās kameras ‒, Graso filmēja aborigēnu svētvietas un mitoloģisko (un arī fiziski fiksējamo) enerģiju, kas tajās mājo. Filmā šī enerģija materializējusies futūristiskās caurspīdīgās lodēs, kas meditatīvi un hipnotiski slīd pāri klintīm, kalniem, kanjoniem un sālsūdens ezeriem kā neredzamas metaforiskas enerģijas zīmes. OttO apvieno vārda tiešā nozīmē galvu reibinošu estētiku, hipnotisku misticismu un skarbo realitāti, ievedot skatītāju sirreālā starptelpā, gandrīz fiziski taustāmā tagadnes momentā, kurā pagātne un nākotne saplūdusi vienā veselumā. Pirmsantropocēna, antropocēna un pēcantropocēna laikmetā.
Graso ir saņēmis Bergamo Meru mākslas*zinātnes balvu un Marsela Dišāna balvu, ir Francijas Mākslas un literatūras ordeņa kavalieris. Mēs tiekamies 21. janvārī, viņa Parīzes darbnīcā, un mūsu saruna turpinās vēl kādu laiku pēc diktofona izslēgšanas, pievēršoties tikai nedaudzām no mākslinieka šībrīža zinātniskajām interesēm. Starp tām pieminama Noriļska (viena no desmit piesārņotākajām pilsētām pasaulē) un Globālā sēklu krātuve Norvēģijas Svalbāras arhipelāgā, kurā glabājas 930 000 augu sēklas, citiem vārdiem ‒ 13 000 gadi lauksaimniecības vēstures.
“Realitāte pārspēj jebkādas zinātniskās fantastikas filmas,” saka Graso, kaut mūsu sarunas brīdī COVID-19 pandēmija vēl ir nākotne.
Lorāns Graso, OttO, 2018, filma, 21’26’’
Instalācijas skats, mākslas centrs Carriageworks, 21. Sidnejas biennāle, Austrālija
Foto: Silversalt Photography
Ar mākslinieka, Sean Kelly Gallery (Ņujorka) un galerijas Perrotin atļauju
© Laurent Grasso / ADAGP Paris, 2020
Jūs reiz teicāt, ka vienmēr esat uzskatījis savu darbu par zināmā mērā antropoloģisku. Filmas OttO (2018) uzņemšanas laikā Austrālijā jūs pētījāt noslēpumaino fenomenu, ko sauc par Minminas gaismām un kas pieminēts aborigēnu mītos. Savā darbā Radio Ghost (2003), ko iedvesmojuši paranormāli incidenti, kas it kā sadzirdēti radio viļņos Honkongā, jūs mēģinājāt iedziļināties zudušā paralēlā pasaulē. Strādājot pie Soleil Noir (2014), jūs sākāt kolekcionēt dažādus senus artefaktus, tajā skaitā ‒ Pompeju fotouzņēmumus, kas datēti ar 19. gadsimtu. Kas kopīgs antropologam un māksliniekam?
Man māksla vienmēr bijusi ceļš, kā saprast pasauli un interesēties par daudz ko vairāk nekā tikai mākslu kā tādu. Es vienmēr esmu veidojis kontaktus ar citiem. Es domāju, ka uzturēšanās citās kultūrās, citos domāšanas veidos māca smadzenēm būt atvērtākām, plašāk izprast laikmetīgo pasauli.
Man kā māksliniekam ir svarīgi uzturēt šo saikni ar cilvēkiem no visdažādākajām jomām ‒ ar sociologiem, antropologiem, vēsturniekiem, zinātniekiem, kino cilvēkiem. Tās ir sfēras, kas mani vienmēr interesējušas. Antropoloģija ir veids, kā kontaktēties ar cita veida zināšanām, citiem uzskatiem, citām kultūrām. Taču pats vārds man nepatīk, jo tas piešķir autoritāti tam, kurš veic šo pētījumu, un objektizē pētījuma priekšmetu. Tas it kā norāda uz zināmu attālumu, it kā tu raudzītos no savveida augstumiem un ar zināmu varu pār to, ko pēti.
Pēdējā laikā, runājot ar antropologiem, es esmu sapratis, ka viņi ir mainījuši savu attieksmi pret citām kultūrām. Mūsdienās antropologi cenšas cilvēkus, kuru zināšanas, atmiņas un kultūru viņi pēta, iesaistīt kā līdzvērtīgus dalībniekus. Antropologi tagad vairāk akcentē sadarbību. Un tieši šī iemesla dēļ daži no viņiem, ar kuriem man nācies iepazīties, nopietni ieinteresējās par to, ar ko nodarbojos es. Viņiem likās, ka tas ir tuvu jaunai pieejai dažādām idejām. Tikmēr es pats gan uzskatu, ka tas, ko daru es, tomēr ir savā ziņā pilnīgi atšķirīgs no antropoloģijas.
Problēma ir tāda, ka kultūras piesavināšanās dēļ tā šodien ir ļoti sarežģīta teritorija. Te darbojas zināma pašcenzūra, jo tev kā māksliniekam sev jāvaicā, vai situācijā, kad tu dodies uz kādu vietu ar noteiktu kopienu, to nevar uztvert kā šīs konkrētās kultūras savtīgu izmantošanu ‒ vai tu neizmanto šo cilvēku kultūru, lai radītu pats savu mākslu.
Un vai tas nav tikai tavs mākslinieka ego.
Tāpēc es cenšos veidot sadarbību. Pēc direktores Mami Kataokas uzaicinājuma es veidoju projektu 21. Sidnejas biennālei Austrālijā. Es sazinājos ar Juendumu pilsētas aborigēnu kopienu, kas pieder pie varlpiri cilts, īpaši ar vienu cilvēku ‒ ar Oto Džungaraji Simsu (Otto Jungarrayi Sims), kurš pats ir mākslinieks un Varlukurlangu Aborigēnu mākslinieku apvienības prezidents. Arī viņa tēvs bija mākslinieks un 1989. gadā piedalījās Žana Ibēra Martēna veidotajā mitoloģiski orientētajā izstādē Les Magiciens de la terre (“Zemes burvji”) Parīzē.
Viņa kopiena dzīvo netālu no Alispringsas, Ziemeļu teritorijā, un viņš ir “tradicionālais īpašnieks”; tas nozīmē, ka viņam ir nemateriālas tiesības uz zināmām svētvietām un viņš ir stāstu glabātājs tai unikālajā mutvārdu tradīcijā, ko sauc par Sapņu laiku. Es lūdzu, lai viņš man palīdz piekļūt šīm aborigēnu svētvietām un pastāsta par to nozīmi, protams, ciktāl to pieļauj viņu mitoloģijas slepenības noteikumi, jo svešzemniekam tā nekad netiks atklāta pilnībā. Filmēšanu es organizēju ar viņa palīdzību, un viņš kļuva par šīs filmas tēlu ‒ mēs redzam viņa siluetu staigājam pa šīm dažādajām svētvietām. Pēc tam es izveidoju vairākus lodveida objektus, kas lidinājās virs svētvietām kā abstrakts šo vietu maģiskā spēka un ar to saistīto slepeno naratīvu attēlojums.
Tā ir tēma, kas prasa ļoti iejūtīgu pieeju, un es centos visu laiku uzturēt kontaktu ar vietējiem cilvēkiem, ar aborigēnu kopienām, ar dziļu pietāti izrādot par to visu interesi un neuzbāzīgu vēlēšanos paplašināt savu prātu un domāšanas veidu, uzzinot un cenšoties saprast, ko dara citi cilvēki un kā viņi domā. Un kaut arī mums nekad nebūs pilnībā pieejama viņu Sapņojumu, viņu Dziesmu līniju bagātā un sarežģītā nozīme, viņu realitātes karte, mēs tomēr varam censties saprast ļoti daudz. Un man bija patiesi interesanti un pat aizraujoši pavadīt ar viņiem laiku un iepazīt šo aborigēnu kopienu.
Lorāns Graso, HAARP, 2009
Instalācijas skats, Parīze, Palais de Tokyo
Foto: André Morin
Ar mākslinieka atļauju
© Laurent Grasso / ADAGP Paris, 2020
Ja es pareizi saprotu, Sapņu laiks Austrālijas aborigēnu ciltīm ir kaut kas līdzīgs “laikam ārpus laika”. Aborigēnu zemes visos iespējamos virzienos šķērso tūkstošiem Dziesmu līniju, kas piesaista šos cilvēkus viņu zemei, senčiem, dzīvniekiem un augiem.
Būtībā aborigēniem ir ārkārtīgi neparasts ceļu meklēšanas un orientēšanās veids, kas saskatāms viņu gleznojumos, viņu teritorijas kartogrāfijā - proti, veids, kā iezīmēt ceļus, izmantojot stāstus ar dažādām nodaļām. Katra no šīm “nodaļām” ir piesaistīta dažādiem svarīgiem punktiem uz viņu zemes. Aborigēnu ciltīm ir arī ļoti spēcīgas attiecības ar izplatījumu un zvaigznēm, kā arī pašiem savi paņēmieni, kā lasīt debesis. Interesanti ir arī tas, ka aborigēnu cilšu cilvēkiem dievi un dažādas citas dzīvās un nedzīvās būtības daudz biežāk mājo zemē nekā debesīs.
Šī kultūra kopumā ir milzīgs dārgums, un filmēšanas process kopumā man bija tiešām spēcīgs pārdzīvojums. Mūža nogalē jau līdzi var paņemt tikai šāda veida pieredzējumus, šādas atmiņas un tikšanās ar šādiem īpašiem cilvēkiem visā pasaulē. Ja tu esi mākslinieks, tu nodarbojies ar savu mākslu, bet caur savu praksi tu vari arī pievērst skatītāju uzmanību zināmām pasaules daļām, uzskatiem, zināmām jomām. Tu vari uzšķilt to mazo dzirkstelīti, kas iedvesmos skatītājus uzzināt kaut ko nedaudz vairāk – par kādu lietu, parādību, cilvēkiem.
Savā ziņā jūsu darbs ir par jautājumiem: tas liek pārskatīt līdzšinējās zināšanas; to, ko mēs uzskatām par jau noskaidrotu, un parāda, ka vienmēr atrodama kāda jauna dimensija, cits skata punkts. Kāpēc tas jums ir svarīgi?
Mans priekšstats par mākslu nav četrdesmit gadus radīt dekoratīvus objektus vienā noteiktā veidā, lai cilvēki varētu uzreiz atpazīt manu stilu. Veids, kā es uztveru mākslas sūtību, ir piedāvāt zināmu pārdzīvojumu un vienmēr radīt kaut ko jaunu, vienmēr pavērt plašāk skatītāja prātu, rotaļāties un pētīt, kā strādā mūsu smadzenes un kā mēs esam saistīti paši ar savu domāšanas veidu. Un lai to panāktu, jā, es izmantoju dažādas zināšanu jomas, dažādas kultūras prakses. Man pasaule ir kaut kas tāds, ar ko es varu strādāt. Es nepalieku vienatnē ar savu darbnīcu un saviem objektiem. Man ir svarīgi vienmēr saglabāt spēju radīt kaut ko jaunu. Cilvēki tajā drīzāk var uztvert kaut kādu kopīgu garu vai pieeju; tas nav viens un tas pats atpazīstamais darbs, kas vienmēr atkārtojas. Es atzīstu, ka turēties pie vienas konkrētas manieres var būt arī skaisti, taču tas nav mans darba stils.
Lorāns Graso, OttO, 2018, filma, 21’26’’
Instalācijas skats, mākslas centrs Carriageworks, 21. Sidnejas biennāle, Austrālija
Foto: Zan Wimberley
Ar mākslinieka, Sean Kelly Gallery (Ņujorka) un galerijas Perrotin atļauju
© Laurent Grasso / ADAGP Paris, 2020
Savam projektam OttO jūs sadarbojāties ar zinātniekiem un izmantojāt viļņus, frekvences, gaismas, vibrācijas, atmiņas un vienas konkrētas vietas rēgus. Jūs centāties atklāt citu realitāti, plūsmu, kura nav aizsniedzama ar mūsu acīm. Ko jūs, strādājot pie šī projekta, pats sev atklājāt par šīm aborigēnu svētvietām?
Iecere bija izmantot šodienas instrumentus, lai radītu jaunu skatījumu, atsegtu jaunu realitātes slāni. Teiksim, šodien mums pieejamas spektrālās un termālās kameras, un tās var parādīt katra citu daļu no cilvēka acīm neredzamā, piemēram, ar redzi neuztveramas gāzes. Taču OttO bija arī pētījumu process. Protams, tas ir lielā mērā izdomājums, taču, nav izslēgts, ka kādu dienu tas var kļūt arī par realitāti. Ir vietas, kurām piemīt īpašs spēks; tās izstaro kaut ko īpašu, jo tās tiešām ir īpašas, un tās ir izvēlētas starp citām kaut kāda noteikta iemesla dēļ. Un varbūt kādudien mēs varēsim šīs vietas izpētīt pamatīgāk, izmantojot visdažādākos parametrus.
Šādi parametri pagaidām vēl neeksistē, taču manas filmas ideja bija mēģināt iet šādā virzienā, parādīt šo svētvietu caur zinātniskas zinātkāres prizmu un izmantot jaunus instrumentus, lai atsegtu to, ko mēs nevaram saskatīt – parādīt neredzamo. Un pēc tam es tam visam vēl pievienoju īpašus efektus, lai norādītu uz vēl vienu slāni, kuru es nevaru parādīt. Mani vienmēr interesējusi tā dīvainā sajūta, kas rodas, kad saskaramies ar jaunu un vēl nepazīstamu realitāti.
Es esmu pētījis dīvainas un nepazīstamas prakses arī citos reģionos, piemēram, Francijā un Spānijā. Mani interesē to estētika, pārliecība, kas pavada šīs prakses, un sistēmas, kas tās rada. Piemēram, antropozofija vai “prāta zinātne”, kam 20. gadsimta sākumā pamatus lika Rūdolfs Šteiners.
Es neesmu vienkāršs vērotājs vai cilvēks, uz kuru visas šīs lietas atstājušas spēcīgu iespaidu. Un es nebūt obligāti neticu visam, ko pētu. Te mēs atgriežamies pie jūsu jautājuma par antropoloģiju. Iemesls ir vairāk tas, ka man patīk tikt skaidrībā par to, kādus stāstus cilvēkiem nepieciešams sacerēt, lai izdzīvotu. Es šos stāstus vienkārši vācu, lielā mērā no tiem distancējoties. Mani interesēja rēgi, daudz kas tamlīdzīgs, bet es nekad nekādus rēgus neesmu redzējis. Man patīk saprast, kā darbojas cilvēka smadzenes.
Mani interesēja arī krievu zinātnieks vārdā Georgijs Lahovskis, kurš Francijā eksperimentēja ar frekvencēm, mēģinot dziedināt cilvēkus. Viņam bija tāda doma, ka katrai šūnai ir sava rezonanses frekvence. Kad mums ir zināmas slimības vai veselības problēmas, šūnas dabiskā frekvence tiek traucēta, bet mūsu ķermeņa šūnas, pēc Lahovska teorijas, iespējams atjaunot ar elektromagnētisko viļņu terapijas palīdzību. Šim nolūkam viņš 20. gadsimta sākumā izgudroja ļoti interesantu ierīci, ko nosauca par daudzviļņu oscilatoru (Oscillateur à Longueurs d'Onde Multiples jeb OLOM); tas ir kaut kas līdzīgs spirālei, kas pārraida dažādas frekvences viļņus. Viņš atklāja, ka veselas šūnas izturas kā mazas baterijas un ka, pārraidot enerģiju diapazonā starp 750 kHz un 3 gHz, iespējams paaugstināt šūnas spriegumu un tādējādi to no jauna uzlādēt.
Es interesējos arī par alternatīvās medicīnas veidu, ko sauca par radioniku. Tās galvenais elements ir lakota koka aparāts, ko 20. gadsimta sākumā uzbūvēja Alberts Abramss, mediķis, kura izstrādātās ārstēšanas metodes pamatā ir radiācija, ko izstaro dzīva matērija. Tika apgalvots, ka šādas radionikas kastes spēj uzstādīt diagnozi jebkurai dzīvai būtnei, no cilvēkiem līdz augiem, konstatējot organismā slimības skartus audus un izdziedinot tos ar ārkārtīgi sīku vibrāciju palīdzību. Šis aparāts ir ārkārtīgi interesants, jo tas ir skaists un papildina zinātni ar zināmu estētiku; piedevām vēl tā visa pamatā ir arī vienkārši ticība.
Mans skatījums uz mākslu ir arī cieši saistīts ar maģiskā objekta ideju. Tā ir lieta, kas ir ne tikai vizuāla, bet arī apveltīta ar zināmu spēju ietekmēt. Mani fascinē tādi neparasti priekšmeti kā radionikas kastes, jo šīs ierīces daudz ko pasaka arī par to, kas norisinājies to cilvēku smadzenēs, kuri tās izdomājuši.
Lorāns Graso, Lakhovsky, 2018, eļļa, pallādija lapa, koks, 117 x 160 cm
Foto: Claire Dorn
Ar mākslinieka un galerijas Perrotin atļauju
© Laurent Grasso / ADAGP Paris, 2020
Jūs teicāt, ka raugāties uz šiem stāstiem krietni distancēti. Bet vai šī distance nesarūk, kad jūs padziļināti pievēršaties kādai noteiktai tēmai vai vietai?
Es esmu vairāk tāds kā kinorežisors, un mani interesējošās jomas, valstis un varoņi arvien mainās. Beigu beigās jau tas vienmēr ir viens un tas pats stāsts, tikai parādīts citā rakursā. Pasaulē ir lietas, kas pirmajā brīdī šķiet galīgs trakums, bet tad pēkšņi kļūst reālas un zinātniski nozīmīgas. Un tieši tādu teritoriju es arī meklēju. Tātad jums taisnība. Un, ja mēs atskatāmies vēsturē, tā bijis vienmēr. Teiksim, mēs jau visi labi zinām, ka no alķīmijas attīstījās ķīmija.
Personība, kura man tiešām ļoti patīk, ir Nikola Tesla (1856‒1943, serbu izcelsmes amerikāņu izgudrotājs, elektroinženieris, inženiermehāniķis un futūrists ‒ Red.). Viņš bija kaut kas līdzīgs zinātnes dzejniekam; viņš radīja jaunas lietas vienkārši no paša iztēles. Kāpēc lai cilvēks kādā jaukā dienā vienkārši sāktu meklēt veidu, kā pārraidīt cilvēka balsi, kā to izdarīja Tesla, kad izgudroja savu tā saukto Teslas transformatoru, ko radio tehnoloģijā izmanto vēl šobaltdien? Tam nebija nekāda iemesla. Taču, protams, var saprast, ka tam ir sava funkcija un ka tas ir kaut kas noderīgs. Tesla izgudroja arī tālvadību un bija viens no radara tehnoloģijas, rentgena tehnoloģijas un vairuma maiņstrāvas iekārtu pamatā liktā rotējošā magnētiskā lauka atklāšanas un izpētes pionieriem. Tas ir ārkārtīgi iespaidīgi, jo savā ziņā jau tā visa bija vistīrākā jaunrade.
Teiksim, strādājot pie OttO, es sev atklāju vācu fiziķi Vinfridu Oto Šūmanu, kurš jau pagājušā gadsimta 50. gados paredzēja starp Zemes virsmu un jonosfēru riņķojošo elektromagnētisko frekvenču eksistenci. Šīs frekvences ir ārkārtīgi lēnas (starp 7,83 un 32 Hz) un vēlāk tika nosauktas par Šūmana rezonansēm. Ar tām saistīti arī visdažādākie pieņēmumi, un zināmas ārstnieciskās viļņu terapijas šīs frekvences izmanto mēģinājumos “harmonizēt” orgānus un šūnas ar telūrisko strāvu palīdzību. Daži cilvēki konstruējuši instrumentus, kas ļauj ģenerēt šo frekvenci, jo uzskata, ka, ja tu neesi kontaktā ar Zemes īstajiem pamatiem, tad tev trūkst enerģijas. Tā nu viņi mēģina to imitēt, un tas ir ļoti interesanti gan vizuālā, gan naratīvā aspektā.
Domāju, ka šodien realitāte tiešām bieži ir dīvaināka nekā izdomājumi. Tāpēc mana pieeja ir strādāt kā tādam visdažādāko eksperimentu, pieredzējumu un atšķirīgu domāšanas veidu kolekcionāram. Un savos atklājumos es dalos ar skatītājiem, izmantojot objektus, kurus radu.
Nikola Tesla lasa savā laboratorijā Kolorādospringsā zem sava izgudrojuma (Teslas transformatora), 1899, fotogrāfija
Un tāpēc, skatoties uz jūsu darbiem, pārņem arī zināma hipnotiska sajūta, jo skatītājs nonāk citā uztveres stāvoklī. Vai tas nav nedaudz ekstrēms paņēmiens, kā sagādāt vielu pārdomām?
Mani galu galā interesē arī, kā mēs paši sevi iespaidojam ar dažādu spēku palīdzību. Reizēm es izmantoju hipnotizējošas vai maģiski fascinējošas situācijas iespējas, lai to parādītu. Tā ir tehnika, ko plaši izmanto kino industrijā.
Patlaban es gatavoju projektu Orsē muzejam Parīzē, septembrī paredzētai izstādei, kas būs veltīta Darvinam ‒ Les Origines du monde. L’invention de la nature au siècle de Darwin (“Pasaules izcelšanās ‒ dabas izgudrošana Darvina laikmetā”), un man būtu jāreaģē un jāparāda, kāda būs pasaules nākotne. Izstāde rādīs visu, kas saistīts ar evolūcijas teoriju mākslas vēsturē. Pateicoties darbam pie šī projekta, es atgriežos pie daudzām lietām, kas man patīk un kam es esmu pievērsies jau iepriekš.
Teiksim, man 2006. gadā bija darbs par novērošanas programmu tīklu Echelon. Esmu veidojis arī darbu par Augstfrekvences aktīvās polārblāzmu pētniecības programmu jeb HAARP (High-Frequency Active Auroral Research Program). Tas viss notiek ārkārtīgi dīvainā vietā Aļaskā, ASV militārajā bāzē, ko dibinājuši ASV Gaisa spēki, kara flote, Aļaskas Universitāte Fērbenksā un Aizsardzības attīstīto projektu aģentūra DARPA (Defense Advanced Research Projects Agency), un tas ir lauks ar antenām, kuras raida jonosfērā elektrību. Taču mēs precīzi nezinām, kāds ir šīs militāro pētījumu programmas patiesais mērķis.
Ir arī citas tamlīdzīgas lietas ‒ ļoti interesantas, ļoti noslēpumainas, bet arī visnotaļ reālas. Teiksim, izstādei Orsē muzejā es meklēju stāstus par ģeoinženieriju, jomu, par kuru nemēdz daudz runāt. Ģeoinženierija būtībā ir tehnoloģiju izmantošana klimata problēmu risināšanai. Teiksim, sēra kaisīšana atmosfērā, lai kompensētu Saules aktivitāti un tādējādi pasargātu Zemi. Taču ģeoinženierija ir saistīta arī ar neskaitāmām baumām, teiksim, par tā sauktajām lidmašīnu ķīmiskajām astēm. Es nesen noskatījos video par itāļu zinātnieku, kurš devās uz lidostu, lai mazā mēģenītē savāktu šķidrumu, kas nopil no komerciālas lidmašīnas, un analizētu šķidrumu uz lidmašīnas spārniem. Un viņš konstatēja, ka tas ir pilns ar dzīvsudrabu un cinku. Tā ir informācija, kam iespējams piekļūt. Bet vai tā ir realitāte? Vai tā ir patiesība vai nē? Es nezinu. Taču tas eksistē. Un ir cilvēki, kas nodarbojas ar šāda veida pētījumiem, un tas ir patiesi interesanti. Viņi cīnās par iespēju parādīt mums lietas, kas izskatās dīvaini, un mēs visi varam tās novērot, taču neko daudz par tām nezinām.
Un tā nu šī ir tā teritorija, kurā es darbojos ‒ kaut kur starp politiku, zinātni un sazvērestības teorijām. Vienkārši pieminu un norādu uz lietām, nevērtējot tās un neapgalvojot, ka tās ir labas vai sliktas, reālas vai izdomātas. Bieži cilvēki man pārmet, ka es nepasaku, ko pats par to visu domāju, jo viņi pieraduši dzīvot starp mākslas darbiem, kas pasaka, ko tev vajadzētu domāt. Un viņi sagaida, ka es darbošos tādā pašā veidā, bet es neesmu tāda veida mākslinieks. Es neizliekos, ka es kādu glābju. Es esmu vienkārši mākslinieks, kurš izmanto visdažādākos jautājumus un piedāvāju skatītājam arī pats savus jautājumus. Tas arī viss. Es nepiedāvāju atbildes.
Lorāns Graso, ECHELON, 2007, 19 sfēras stereolitogrāfijas tehnikā, melns polimetilmetakrilāts, melni krāsots MDF pjedestāls
Instalācijas skats, IAC Villeurbanne, Francija, 2007.
Foto: Blaise Adilon
Ar mākslinieka atļauju
© Laurent Grasso / ADAGP Paris, 2020
Man gan šķiet, ka skatītāji mūsdienās ir ļoti mainījušies, jo mums visiem ir daudz plašāka piekļuve šāda veida informācijai. Teiksim, var skatīties Gaia, kas ir tāds kā Netflix garīgās pasaules un sazvērestības teoriju cienītājiem. Tur, cita starpā, ir daudz interesantu filmu par neiroloģiju, kvantu teoriju un pirmiedzīvotāju kultūru zināšanām. Lietas mainās.
Jā. Tāpēc, ka cilvēkiem nepieciešams arī kaut kam ticēt – kaut kam, kas palīdz izdzīvot.
Mani interesē arī tāds apsvērums ‒ fakts, ka ir informācija, kas patlaban ir atslepenota un pieejama, nozīmē, ka ir arī cita, - tāda, kurai mums piekļuves nav. Šis TV seriāls par Černobiļu – tas ir ļoti interesants, ļoti labi uzņemts. Bet kas būs nākamais stāsts? Kāds ir šodienas stāsts? Es nezinu. Vai arī ‒ neiedomājami bagātie cilvēki, kas ceļ mājas Jaunzēlandē, lai paglābtos kāda sistēmiska sabrukuma scenārija gadījumā, vienalga, vai tā būtu pandēmija, no kontroles izgājis mākslīgais intelekts, kodolkarš vai kas cits. Plāns ir mierīgi nogaidīt, kamēr beigsies civilizācijas bojāeja. Un tas notiek šodien. Teiksim, jaunais auto, ko radījis Īlons Masks ‒ ne Tesla, bet tas otrs. Tas ir kaut kāds kara auto, tas izskatās kā auto, ar ko braukt pēc globālas katastrofas.
Un savā ziņā mans topošais projekts Orsē musejam ir pēcantropocēna laikmeta projekts. Jo antropocēns jau ir palicis pagātnē. Ir jau par vēlu. Ar ko tad mēs šodien nodarbojamies? Saceļam lielu troksni un rīkojam dažādas akcijas, lai glābtu planētu, bet netiek darīt nekas reāls. Nevienam tas nerūp.
Jā, pietiek paskatīties uz neseno Davosas forumu, kur klimata pārmaiņas bija viens no centrālajiem jautājumiem ‒ un tajā pašā laikā tā privāto lidmašīnu armāda, ar kuru bija ieradušies foruma dalībnieki...
Šī doma, ka atbildība ir indivīdu rokās, ir tikai zināma ticības forma. Prezidents Makrons nespēj pārliecināt prezidentu Trampu, ka jāparaksta klimata vienošanās. Ir cilvēki, kuri zina, ka panākt kaut kādas pārmaiņas ir ļoti grūti.
Man liekas, vienīgais, ko mākslinieks tiešām var darīt, ir izmantot savu darbu, lai izgaismotu kādu problēmu. Strādājot pie HAARP projekta, ko pirmīt jau pieminēju, es centos pievērst uzmanību lietai, kas ir varbūt 10 000 reižu bīstamāka nekā plastmasas maisiņi, jo te ir runa par situāciju, kad atmosfērā tiek raidīts milzīgs elektrības daudzums. Daži domā, ka tas ir vilnis, kas spēj izraisīt klimata pārmaiņas. Norisinās neredzams klimata karš.
Arī stāsts par Austrālijas mežu ugunsgrēkiem ir ļoti dīvains. Es neesmu speciālists, bet esmu dzirdējis, ka pastāv sena aborigēnu ugunsgrēku kontroles prakse. Un mēs to uzfilmējām ‒ šie cilvēki mums to parādīja. Mēs atradāmies uz tās zemes un bijām tam visam ļoti tuvu, un to visu var redzēt filmā OttO. Ugunsgrēks normāli ir veids, kā pasargāt zemi, jo ar atsevišķu nelielu ugunsgrēku palīdzību tiek novērsti lielāki. Taču, cik noprotams, šādu lokalizētu ugunsgrēku piekopšanas prakse tiek ierobežota. Un šodien, kad deg pilnīgi viss... Nē, es nesaku, ka nav iespējams darīt pilnīgi neko. Es tikai saku, ka es izvēlos pievērsties problēmas cēlonim nevis tikai redzamajai daļai.
Man bija projekts Élysée (“Elizeja”, 2016), kura vajadzībām es filmēju Salon Doré (jeb Zelta istabu), kas ir Francijas Republikas prezidenta kabinets Parīzes Elizejas pilī. Šis darbs bija Valsts arhīva pasūtījums izstādei Le Secret de l’État (“Valsts noslēpums”) Parīzes Hôtel de Soubise, un es saņēmu atļauju filmēt šajā telpā. Mana doma bija tādā veidā parādīt, kur Francijā mājo vara un kādi ir šie apstākļi. Redzot šo apzeltīto krāšņumu visas karaliskās regālijas, mēs saprotam, ka šī vieta, kur tiek lemts par nācijas nākotni, patiesībā ir tieši tāda pati kā sendienās. Tā savā ziņā iemieso autoritārisma estētiku un varas kontinuitāti ‒ to, kā tā eksistē augstāk un ārpus savas inkarnācijas viena konkrēta indivīda personā.
Lorāns Graso, Elysée, 2016, 35mm filma, 16’29’’
Ar mākslinieka un galerijas Perrotin atļauju
© Laurent Grasso / ADAGP Paris, 2020
Lorāns Graso, Elysée, 2016, 35mm filma, 16’29’’
Ar mākslinieka un galerijas Perrotin atļauju
© Laurent Grasso / ADAGP Paris, 2020
Pēdējos gados daudzas mākslas biennāles, arī arvien vairāk izstāžu tiek veltītas vides un klimata problēmām, bet kādas ir jūsu domas par pašas mākslas balsi? Cik skaļa tā ir mūsdienu sabiedrībā?
Es domāju, ka mākslas reālā vara nekad netiek izmantota ar pilnu spēku. Lai mākslinieks būtu patiešām aktīvs, viņam jābūt daļai no sabiedrības. Viņam vajadzīga īsta balss, nevis tikai vieta, kur izrādīt savu mākslu; viņam jābūt daļai no sabiedrības procesiem. Es uzskatu, ka māksliniekiem ne tikai jāizstāda māksla, bet arī jāiesaistās ‒ viņiem jādalās ar savām jūtām, zināšanām, pieredzi. Viņiem jāstrādā vienotā komandā ar uzņēmējiem, politiķiem un zinātniekiem. Es domāju, ka tas ir ceļš, kā vienkārši neļauties izmisumam par to, kas notiek pasaulē, vai vienkārši radīt mākslas objektus.
Es to cenšos panākt, piemēram, runājot ar daudziem cilvēkiem. Un es cenšos izmantot šo pieeju katru reizi, kad man ir izdevība nodemonstrēt citu veidu, kā iespējams kaut ko darīt. Teiksim, mums ir daudz publisko pasūtījumu, lielizmēra instalāciju publiskajā telpā. Mēs strādājam ar arhitektiem, cenšamies viņus iesaistīt un parādīt, ka mākslinieku iespējams iesaistīt komandā jau no pašiem pirmajiem soļiem. Nevis vienkārši izveidot objektu kaut kur gatavās ēkas iekšpusē vai ārpusē, bet piedalīties ideju meklēšanā, domājot par projekta globalitāti.
Redzēju, ka Olafs Eliasons nesen uzcēlis ēku. Viņš šo projektu veidojis pēc kādas kompānijas pasūtījuma kā mākslinieks un arhitekts vienā personā, un man tas likās interesanti. Man patīk, ja mākslinieki iznāk ārpus sava lauciņa, savas komforta zonas. Man tas patīk, bet tas ir riskantāk.
Domāju, ka māksliniekiem mūsdienās jāpārskata sava loma. Un mani tracina doma, ka mākslinieki lielākoties paliek ārpus nozīmīgiem projektiem un procesiem. Citiem vārdiem izsakoties, ka māksliniekus vajag “ielikt” muzejā. Man liekas, ka mākslas pasaule šodien ir savā ziņā daudz konservatīvāka nekā senāk. Protams, ir lieli zīmoli, kurus interesē laikmetīgā māksla, taču tie šo mākslu vēlas vienkārši kā objektu, kā dekorāciju. Daudz interesantāk un nozīmīgāk ir dot māksliniekam varu būt arī kaut kam citam, ne tikai vienkārši objektu darinātājam. Tajā skaitā ‒ iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesā un globālajā stratēģijā, piedalīties. Patlaban tā diemžēl nenotiek.
Prezidents Emanuels Makrons reiz sarīkoja tikšanos, uz kuru aicināja māksliniekus, arhitektus un kino cilvēkus, lai apspriestu jauno klimata katastrofas scenāriju. Man tas likās ārkārtīgi interesanti. 2009. gadā arī Vatikāns sarīkoja diskusiju ar māksliniekiem. Bija uzaicināti apmēram 200 mākslinieki, kinorežisori un arhitekti no visas pasaules. Starp viņiem biju arī es, un tas bija ļoti vērtīgs pasākums.
Politikā vai reliģijā es neiesaistos. Es esmu novērotājs.
Lorāns Graso, Soleil Double in Pompeii, 2015, Fresona iespiedums, alumīnija pamatne, riekstkoka rāmis, 62,2 x 82,2 cm
Foto: Studio Laurent Grasso
Ar mākslinieka atļauju
© Laurent Grasso / ADAGP Paris, 2020
Vai jums liekas, ka šāda pieeja varētu pakāpeniski attīstīties tālāk un kļūt pašsaprotama?
Tas ir sarežģīti. Viens no maniem iecienītākajiem māksliniekiem patlaban ir Trevors Peglens. Viņš fotografē dažādas slepenas vietas Savienotajās Valstīs un padara redzamu neredzamo, dokumentējot pašreizējo Ameriku kā vispārējas novērošanas valsti. Viens no viņa projektiem ir iecere palaist ģeostacionārajā orbītā pašam savu laika kapsulu ar fotogrāfijām, un tur tā būtu pieejama nākotnes civilizācijām.
Nelaimīgā kārtā mūsdienās daudziem cilvēkiem ir lielāka vara nekā māksliniekiem, un viņi dara interesantākas lietas nekā mākslinieki. Es nepiederu pie tiem māksliniekiem, kas mīl savu nozari tik stipri, ka nevēlas neko citu kā vienīgi būt kopā ar savējiem, ar cilvēkiem no mākslas pasaules. Mans redzējums jau no sākta gala bijis plašāks. Man šķiet, tieši šī iemesla dēļ man patīk tādi cilvēki kā Nikola Tesla. Tādi cilvēki kā Īlons Masks, kurš arī neatbilst klasiskajam priekšstatam par biznesmeni. Biznesmenis vienkārši nodarbojas ar biznesu, bet šādi cilvēki ir tādi kā jaunas realitātes būvnieki, un man tas patīk. Reizēm cilvēki, kas dibina uzņēmumus, ir interesantāki nekā mākslinieki. Un tas pats attiecas uz zinātniekiem.
Franču filozofs Bruno Latūrs antropocēna laikmeta Zemi apraksta kā “aktīvu, lokālu, ierobežotu, jūtīgu, trauslu, trīsošu un viegli aizkaitināmu aploksni”. Kā jūs aprakstītu Zemi un mūsu pašreizējās attiecības ar to?
Es domāju, ka Latūrs šo priekšstatu par antropocēnu propagandē tādēļ, lai mēs varētu korekti identificēt situāciju, kādā atrodamies. Proti, ka šis ir ārkārtas stāvokļa brīdis. Nelaimīgā kārtā man šķiet, ka pat pašas drūmākās prognozes ir pozitīvākas nekā situācija, kādā mēs patlaban esam nonākuši. Kad jūs redzat, kas tikko noticis Austrālijā ‒ tas taču ir šeit un tagad. Un stāvoklis ir ārkārtīgi saspringts. Vai mēs varam pavērst šos procesus atpakaļgaitā? Es nudien nezinu. Neesmu drošs, vai tas ir iespējams. Turklāt Austrālija jau nav vienīgā vieta, kur notiek tamlīdzīgi ugunsgrēki. Milzīgi ugunsgrēki pēdējā laikā plosījušies daudzās vietās. Un postošas vētras. Austrālijā nesen tika plānots atvērt milzīgas raktuves, un tas arī ir ārkārtīgi bīstami. Tas viss pieder pie šīs ārkārtas situācijas, pie šīs nebeidzamās katastrofas. Mēs zinām, ka dažādas katastrofas agrāk bija relatīvi izolētas parādības, bet tagad tās norisinās pastāvīgi. Tam nav gala. Un tas ir biedējoši, jo realitāte pārspēj jebkādas zinātniskās fantastikas filmas.
Lorāns Graso, Soleil Noir, 2014, 16mm filma, 11’40’’
Instalācijas skats, Fondation d’entreprise Hermès, Tokija
Foto: Nacása & Partners Inc.
Ar Fondation d’entreprise Hermès, mākslinieka un galerijas Perrotin atļauju
© Laurent Grasso / ADAGP Paris, 2020
Tātad jūs esat noskaņots drīzāk pesimistiski un nedomājat, ka tie sīkie solīši, ko mēs speram, var kaut ko mainīt globālos mērogos?
Nav nekāda iemesla darīt lietas, par kurām mēs zinām, ka tās ir sliktas. Individuālā atbildība var un tai jātiek liktai lietā. Īpaši ņemot vērā to informācijas apjomu, kāds šodien ir mūsu rīcībā. Teiksim, mēs zinām, ka ir slikti ēst gaļu. Vai lidot ar lidmašīnu ‒ mēs zinām, ka tas nav labi. Mēs savā dzīvē varam mainīt ļoti daudz. Bet es neesmu drošs, vai tas kaut ko mainīs globālajā situācijā; lai kaut ko tādu panāktu, nepieciešama nopietna valsts līmeņa politika. Var mēģināt piedāvāt informāciju citiem un likt pirmajā vietā savu cilvēcisko atbildību ‒ nepalikt vienkāršam ierindniekam.
Savukārt māksliniekiem vajadzētu vairāk iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesos ‒ nebūt vienkārši izklaidētājiem, bet atrast savu balsi un izmantot to. Laikmetīgā māksla šodien ir tik stilīga aizraušanās; mēs varam izmantot šo faktu, lai kaut ko pasaulē mainītu.
Tātad jūs uzskatāt, ka mākslinieku uzdevums šodien ‒ vairāk nekā jebkad ‒ ir mudināt cilvēkus domāt, iesaistīties un, izmantojot estētiskus izteiksmes līdzekļus, pavērt skatītājam dažādas mūsdienu pasaules paralēlās realitātes.
Noteikti. Es cenšos strādāt ar pasaules apziņu un sniegt zināšanas par dažādu tradīciju, dažādu domāšanas veidu, dažādu vietu vai dažādu personību eksistenci un arī par to, kādas ir tās ietekmes, kurām mēs esam pakļauti. Būtībā es vienkārši cenšos darīt savu mākslinieka darbu, un es cenšos paplašināt savu teritoriju, savu sapratni un arī savu sakaru tīklu ‒ nevis vienkārši izolēties savas nelielās mākslas pasaules sienās.
Piemēram, Solar Wind (“Saules vējš”, 2016), mans pilsētvides projekts uz cementa kompānijas Calcia silosu sienām Parīzes 13. apgabalā. Mēs ik dienu saņemam Saules aktivitātes datus, un tie ar gaismas un krāsas palīdzību tiek atspoguļoti uz instalācijas virsmas; tā ir 40 metrus augsta un 2 x 20 metrus plata un atrodas uz Périphérique apvedceļa. Tas ir veids, kā parādīt, ka mūs iespaido ne jau tikai lietas, kas atrodamas tepat uz Zemes. Mēs esam pakļauti arī Saules aktivitātes un solāro vētru iedarbībai. Un tas arī ir interesanti, jo tas mudina domāt ne tikai par antropocēnu, bet arī par mūsu situāciju plašākos mērogos. Es cenšos dalīties ar jaunu informāciju, ko esmu uzgājis.
Lorāns Graso, Solar Wind, 2016, pastāvīga gaismas instalācija, Silos Ciment Calcia, Parīzes 13. apgabals
Foto: Studio Laurent Grasso
Ar mākslinieka un galerijas Perrotin atļauju
© Laurent Grasso / ADAGP Paris, 2020
Mākslinieka loma varētu būt arī tāda kā sava veida moderatoram, kurš apvieno vienkopus atšķirīgas disciplīnas. Teiksim, OttO skaņu celiņš apvieno Zemes rezonansi ar aborigēnu sakrālajiem skandējumiem.
Aborigēnu cilšu cilvēki, ar kuriem es iepazinos, ar lielu prieku piedalījās šajā projektā, kurš tapis visīstākajā sadarbībā un kura mērķis bija vairāk pievērst cilvēku uzmanību aborigēnu teritorijas eksistencei nekā pretendēt uz viņu problēmu atrisināšanu. Šiem cilvēkiem šodien vēl reti tiek dots vārds, un aborigēnu cilšu dzīve nav bieži aplūkota tēma. Bet iespējams, ka ugunsgrēku dēļ pēkšņi radusies visai plaša interese par viņu senajām tradīcijām.
Tātad tas ir viens veids, kādā mēs varam strādāt. Es rīkojos mākslas darba, mākslinieciskas formas ietvaros, un cenšos pēc tam realizēt stratēģiju runāt par dziļākiem, svarīgākiem jautājumiem. Mums ir dota šāda iespēja atstāt kāju pavērtās durvīs, nepieļaut, ka tās aizcērtas, un mums tā jāizmanto. Bet šis ir kluss darbs. Tas nav nekas acīs krītošs. Patiesībā tieši otrādi ‒ jo tas ir redzamāks, jo mazāks no tā labums.
Vai pasaule ir mākslas darbs?
Mākslai nevajadzētu būt mākslai tādā izpratnē, kā mēs to parasti pieņemam; tai vajadzētu vairāk daļai no pasaules. Tādā nozīmē ‒ jā, es domāju, ka pasaule varētu būt mākslinieciska. Un māksliniekiem vajadzētu vairāk interesēties par pasauli. Mākslai jābūt rīkam, kas palīdz saprast pasauli. Rīkam, ko var izmantot cilvēki. Mākslai jābūt interesantai, tai jābūt gudrai un skaistai, bet tai kaut kas arī jāsniedz. Mākslinieku pienākums ir būt spējīgiem paust savas patiesās domas, palīdzēt un būt kontaktā, nevis vienkārši pieņemt, ka mūsu rokās ir liela vara. Un mums arī jāizjūt spēcīga vēlēšanās būt daļai no šīs pasaules.
Lorāns Graso, OLOM, 2018, varš, alumīnijs, elektriskais svārstību ģenerators, Ø 2,1m.
Foto: Claire Dorn
Ar mākslinieka un galerijas Perrotin atļauju
© Laurent Grasso / ADAGP Paris, 2020
