Metafizisks pieredzējums paplašinātas apziņas «mežā»
Piezīmes pēc Lorāna Graso izstādes Anima pieredzējuma College des Bernardins Parīzē
Viens no grieķu filozofa Hērakleita slavenajiem teicieniem ir: “Dabai patīk slēpties.” To iespējams interpretēt burtiski – piemēram, sēnes izlien virszemē tikai uz ļoti īsu brīdi un pēc tam pazūd līdz nākamajam rudenim; tāpat asinszāļu ziedēšanas mirklis, kad tās ir piemērotas ievākšanai zāļu tējai, ir pavisam neilgs, un pēcāk tās necili saplūst ar pārējo pļavas ekosistēmu. Taču šo teicienu iespējams interpretēt arī citādi – mēs redzam tikai to realitātes daļu, ko līdz šim esam spējuši saredzēt/pamanīt/saprast ar sev pieejamiem instrumentiem. Taču tas nenozīmē, ka nav tā, ko mēs neredzam.
Skats no izstādes "Anima", Collège des Bernardins, Parīzē, 2022-2023 / © Laurent Grasso / ADAGP, Paris, 2022 / Foto: Tanguy Beurdeley / Attēls izmantots ar mākslinieka un Perrotin atļauju
Dabai un universam kopumā ir savi noslēpumi, un šī ir teritorija, kurā, nevērtējot un ieturot vērotāja distanci, darbojas franču mākslinieks Lorāns Graso (Laurent Grasso). Nepretendējot uz jaunu patiesību atklāšanu, kas vēlāk varētu izrādīties tikai šķietamības, bet ļaujot piedzīvot klātesamību, viņš paver plīvuru aizvien jaunām realitātes kārtām – piedāvājot no paplašināta dažādu iespējamību skatupunkta paraudzīties uz lietām, procesiem un parādībām, par kurām priekšstatus veidojuši mūsu aprobētie pieņēmumi, fragmentāra privātā pieredze un dažkārt arī neprecīza vai pat apzināti sagrozīta informācija. Viņa darbi un apziņas ceļi, kuros aizved to pieredzējumi, netieši atgādina Sokrata leģendāro frāzi: “Es zinu, ka neko nezinu.”
Skats no izstādes "Anima", Collège des Bernardins, Parīzē, 2022-2023 / © Laurent Grasso / ADAGP, Paris, 2022 / Foto: Tanguy Beurdeley / Attēls izmantots ar mākslinieka un Perrotin atļauju
Lorānu Graso interesē fizika, filozofija, alķīmija, antropoloģija, zinātniskā fantāzija, paranormālas parādības, dažādas konspirāciju teorijas un to robežšķirtne ar realitāti. Ar savu darbu starpniecību viņš nemitīgi stumj sevi un skatītāju ārpus viņa ierastās pieredzes rāmējuma. Tāds – vizuāli sensors ceļojums starp redzamo un neredzamo – ir arī projekts Anima, kas līdz 18. februārim skatāms College des Bernardins Parīzē, 13. gadsimtā celtajā bijušajā cisterciešu mūku koledžas ēkā, kas kopš 2008. gada pārtapusi kultūras telpā.
Skats no izstādes "Anima", Collège des Bernardins, Parīzē, 2022-2023 / © Laurent Grasso / ADAGP, Paris, 2022 / Foto: Tanguy Beurdeley / Attēls izmantots ar mākslinieka un Perrotin atļauju
Anima ieved skatītāju paplašinātās apziņas teritorijā, kurā robežšķirtne starp fizisko un metafizisko ir izplūdusi, kā metaforu jeb portālu izmantojot mistēriju apvīto Pagānu sienu Elzasas mežos. Tiek lēsts, ka aptuveni 10 kilometrus garo un dažviet metrus trīs augsto un divus metrus plato vairāk nekā 300 000 akmens monolītu krāvumu Senodiles kalna (Mont Sainte-Odile) apkaimē savulaik būvējuši ķelti. Tolaik kalns ticis dēvēts par Altitonu jeb “augsto kalnu” un jau tad ticis uzskatīts par svētvietu. Vēlāk ķelti tur uzcēluši cietoksni, kura vēsturiskais mūris šobrīd pazīstams kā Pagānu siena. 7. gadsimtā šajā teritorijā valdījis Elzasas hercogs Etikons jeb Adalriks, kurš, kā vēsta leģendas, atteicies no savas jaundzimušās meitas, vēlākās Svētās Otīlijas, jo viņa piedzimusi akla. 12 gadu vecumā meitene brīnumaini kļuvusi redzīga, un vietā, kur tas noticis, uzcelts klosteris, kas vēlāk kļuvis par svētceļojuma vietu – īpaši cilvēkiem ar redzes problēmām.
Skats no izstādes "Anima", Collège des Bernardins, Parīzē, 2022-2023 / © Laurent Grasso / ADAGP, Paris, 2022 / Foto: Tanguy Beurdeley / Attēls izmantots ar mākslinieka un Perrotin atļauju
Pagānu sienu apvij dažādi mītiski stāsti, mistēriju sēriju pastiprinot arī salīdzinoši neseniem notikumiem – 1992. gada 20. janvārī šajā apkaimē avarēja Air Inter pasažieru lidmašīna, kas izpildīja vietējo lidojumu no Lionas uz Strasbūru. Lidojums notika naktī, sliktos laika apstākļos, un lidmašīna nogāzās blīvā meža nogāzē, negadījumā ejot bojā 87 cilvēkiem. Deviņi katastrofā izdzīvojušie, cieši saspiedušies, mēģināja aukstajā naktī viens otru uzturēt pie dzīvības, kamēr ierodas glābēji.
Skats no izstādes "Anima", Collège des Bernardins, Parīzē, 2022-2023 / © Laurent Grasso / ADAGP, Paris, 2022 / Foto: Tanguy Beurdeley / Attēls izmantots ar mākslinieka un Perrotin atļauju
Skats no izstādes "Anima", Collège des Bernardins, Parīzē, 2022-2023 / © Laurent Grasso / ADAGP, Paris, 2022 / Foto: Tanguy Beurdeley / Attēls izmantots ar mākslinieka un Perrotin atļauju
Lorāna Graso darbs vienlaikus ir arī ļoti personisks: mākslinieks šajā apkaimē aizvadījis bērnību un savā ziņā provocē mūs viņa uzburtajā teritorijā ieiet ar atvērtību un sīkākās detaļas pamanīt spējīgu zinātkāri, kas raksturīga bērniem viņu pasaules izziņas sākumposmā. Pirmais, ar ko sastopas Collège des Bernardins ienākušais skatītājs, ir pie koledžas gotiskajām kolonām piestiprinātās eļļas gleznas ar cikla nosaukumu “Studies into the Past”, ko iedvesmojuši 17. gadsimta Holandes vēsturiskie interjeri un rombveidīgās piemiņas plāksnes ar aizgājēju ģerboņiem, ko pēc apbedīšanas mēdza piestiprināt pie baznīcu pīlāriem.
Vien Lorāna Graso gleznās to šķietami reālistiskajos interjeros cilvēka galvas augstumā vai pat zemāk “peld” sudrabaini pelēks mākonis, un akmens velvēs sirreāli iekārtas virmo mazas uguntiņas, kas asociējas gan ar datorsimulāciju, gan transcendentālu pieredzi. Atmiņā nevilšus uzvirmo Netflix seriāla “The Witcher” epizodes, mākonim apziņā kļūstot par ekrānu, uz kura iznirst seno leģendu un klātesošās neredzamās pasaules epizodes.
Lorāns Graso. The Schumann Spheres, 2018 / Skats no izstādes "Anima", Collège des Bernardins, Parīzē, 2022-2023 / © Laurent Grasso / ADAGP, Paris, 2022 / Foto: Tanguy Beurdeley / Attēls izmantots ar mākslinieka un Perrotin atļauju
Otrpus daļai gleznu iekārti meteorītiem līdzīgi mākslīgie akmeņi, kuros kā futūristiski minerāli virmo mazas, sarkanas gaismiņas, tādējādi gleznas un ar tām sasaistē esošos objektus padarot par savveida portāliem – starp pagātni un nākotni, senajām izzudušajām zināšanām un mūsdienu tehnoloģijām, kas tiecas tām piekļūt vai vismaz piefiksēt to esamību. Par to simboliski atgādina arī stikla, misiņa un zelta sfēras, kas veidotas kā Šūmaņa rezonanses, ultrazemas frekvences, kas cirkulē telpā starp Zemes virsmu un jonosfēru un sakrīt ar cilvēka smadzeņu frekvencēm.
Katrai sīkākajai detaļai/objektam izstādē ir nozīme; tie ir kā metafiziska izziņas puzle, kas hipnotiski ievelk skatītāju stāstā, kuru, sekojot Lorāna Graso zīmēm, sev stāsta skatītājs pats. Viņa soļi pamazām pielāgojas stāsta ritmam, kļūstot klusi un lēni, pamanīt, sajust, piedzīvot alkstoši, neapzināti cenšoties ar nevilšas straujas kustības/trokšņa frekvenci neiztraucēt telpā virmojošo sajūtu un informācijas tīmekli. Kavējoties gleznu, objektu un koledžas patinas uzburtajā teritorijā, skatītājā pamazām iemājo miers, un viņš kļūst atvērts mistiskajam mežam, jeb, precīzāk, ir gatavs tajā ieiet.
Skats no izstādes "Anima", Collège des Bernardins, Parīzē, 2022-2023 / © Laurent Grasso / ADAGP, Paris, 2022 / Foto: Tanguy Beurdeley / Attēls izmantots ar mākslinieka un Perrotin atļauju
Izstādes centrālā ass ir 18 min. un 14 sek. garā filma Anima, metafizisks pieredzējums paplašinātas apziņas “mežā”, kaut kas līdzīgs apzinātam sapnim, tādējādi ļaujot transcendēt laiku un telpu, un sevis izziņas robežas. Anima sevī iemieso fizisko un sapņu realitāti vienlaikus, teritoriju, kurā tās abas ir klātesošas sinhronā vienumā. Lēni slīdošā procesijā garu pasaule te sadzīvo ar mākslīgo intelektu, apsūnojuši akmeņi un simtgadīgi koki – ar vīziju (un arī digitālajai) pasaulei raksturīgu zaļuma košumu, fiziskās būtnes – ar 21. gadsimtam piederošiem artefaktiem. Futūristiskai zinātniskai laboratorijai asociatīvi piedienošas stikla caurules šķietami ļauj atmosfērā izplūst zemes elpai; kāda nezināma roka griež misiņa “rīkstīti”, ik pa mirklim ekrānam, savā gaitā notverta, pārskrien neticami skaista lapsa. Gaisā lēkā uguntiņas; starp kokiem pavīd tas pats mākonis, kas gleznās, un mītisks burvja/šamaņa/starp pasaulēm staigājoša cilvēka tēls. Kā vēsta izstādes apraksts: “Anima izveido ekosistēmu, kurā robežas starp dzīvām būtnēm un nedzīvo pasauli, redzamo un neredzamo, cilvēcisko un ne-cilvēcisko ir izplūdušas.”
Skats no izstādes "Anima", Collège des Bernardins, Parīzē, 2022-2023 / © Laurent Grasso / ADAGP, Paris, 2022 / Foto: Tanguy Beurdeley / Attēls izmantots ar mākslinieka un Perrotin atļauju
Filma tiek eksponēta uz gala sienas koledžas vēsturiskajā sakristejas telpā; solu te nav, skatītājs stāv kājās – brīvi vai atbalstījies pret kādu no akmens kolonnām. Un savā ziņā tas ir arī ideālais veids, kā vērot šo darbu –ļaut mistiskajam mežam sevi ievilkt, skatītājam kļūstot par nemitīgā kustībā esošās procesijas daļu, pieredzētāju un vērotāju vienlaikus. Kaut viņa kājas fiziski atrodas uz koledžas akmens grīdas, ne meža sūnās, un viņš to apzinās, ir sajūta, ka viņš ir kādā dīvainā realitāšu krustpunktā, sper soļus īsos pārskrējienos – vienā elpā ar lapsu, kas pārlec apsūnojušam akmenim un simtgadīgam nokrituša koka stumbram. Domu un vīziju uzplaiksnījumi iluzori nojauc robežas starp skatītāju un darbu, satuvina un ļauj saplūst/ieiet ainavā. Sinhronitātē ar filmas naratīva plūdumu viņš dodas arvien dziļāk mežā, un, kamēr vien atrodas kustībā, viņam ir iespēja vērot, piedzīvot un uzzināt.
Kā savā esejā “Pēdas cauri laikapstākļu pasaulei: staigāšana, elpošana, zināšana” (“Footprints through the weather-world: walking, breathing, knowing”) raksta britu antropologs Tims Ingolds, “prātu neiegrožo ķermeņa robežas; tas aizplūst pa neskaitāmajiem sensoru ceļiem, kas ieauž ikvienu dzīvu būtni kopējā pasaules pinumā. Šie ceļi, kā mēs to jau esam redzējuši, gan izsekojami uz zemes kā taustāmas takas, gan caurvijuši gaisu kā smaržu plūsmas ievilktās sliedes.
Tātad staigāšana nav gājēja ķermenī ietvertā prāta izpausme uzvedības izteiksmē. Drīzāk jau tā pati par sevi ir sava veida domāšana un zināšana – “darbība, kuras norisē sirds un prāts iesaistīti ne mazākā mērā kā kājas” ([Džeina] Rendela). Staigātājs, tāpat kā dejotājs, domā caur kustību.”
Kaut prāts, kuram piemīt nelāgais niķis mēģināt visu izskaidrot, konceptualizēt un pakļaut savai režijai, čukst ausī, ka viss uz ekrāna redzamais – lai gan teorētiski norisinās un ticis filmēts Senodiles kalna apkaimē – ir fikcija, digitālo tehnoloģiju meistardarbs, Anima uz mirkli ļauj tam pieklust un transcendēt racionalitāti. Piedzīvot esības mirkli ārpus rāmējuma un laiktelpas. Katram savu. Jo mēs katrs šo pasauli pieredzam pilnīgi citādi. Arī Lorāns Graso. Arterritory piedāvā nelielu īssarunu ar mākslinieku.
Ko jūs pats par sevi uzzinājāt, veidojot savu darbu Anima? Vai laiks, ko pavadījāt Vogēzos, ļāva piekļūt arī kaut kādiem līdz tam neapzinātiem un nepamanītiem savas patības aspektiem?
Filmas ideja bija strādāt pie jauna skatījuma uz pasaules kopainu, kurā cilvēciskais un ne-cilvēciskais, dzīvais un nedzīvais, dzīvnieki un augi visi ierindoti vienā un tai pašā līmenī un izpratne par tiem sniedzas tālāk par pierastajām kategorijām. Arvien plašāk tiek pieņemta un izmantota pieeja, kas atzīst, ka visām šīm esamības formām ir arī katrai sava iekšējā pasaule. “Jaunā pasaule”, pareizāk, šis jaunais skatījums uz pasauli kļūst iespējams, pateicoties gan jutekliskiem pieredzējumiem, gan jaunām teorijām, kas dekonstruē mūsu vecās attiecības ar pasauli – teiksim, tādām, kādas šodien attīsta Eduardo Kons, Filips Dekolā un Bruno Latūrs.
Ciktāl tas attiecas uz mani, es savus projektus vienmēr esmu veidojis, izejot no jutekļu pieredzes un jautājumiem, kas radušies man pašam, kaut arī vēlāk gadās atklāt, ka pastāv zināmas teorijas, kuras ir vienisprātis ar manis izjusto. Piemēram, filmējot aborigēnu svētvietas, es aptveru, ka šo cilvēku vide, zeme, tās reljefs pieder pie viņu kopienas ne mazākā mērā kā cilvēciskas būtnes. To apstiprina zināmu antropologu pētījumi, taču tā ir atziņa, pie kuras es nonāku pats – eksperimentālā ceļā.
Runājot par projektu Anima, pie tā man sagribējās ķerties, staigājot pa mežu ap Senodiles kalnu, jo es atklāju, ka turienes gaisma, smaržas, koku un zināmu akmeņu klātbūtne veido ļoti interesantu ekosistēmu, kas rada noteiktu efektu. Tā ir apkaime, ko apvij dažādi stāsti un notikumi, kuri visi ir ārkārtīgi interesanti un visnotaļ heterogēni: gan stāsts par Sv. Otīliju, kura kļuva redzīga, gan tur notikusī lidmašīnas avārija, pieņēmumi par kosmiski-telūriskajām enerģijām, kas tur darbojoties. Savu iespaidu atstāj arī daudzie ģeobiologi, kuri ieradušies iegūt informāciju par šo vietu ar dažādu mērinstrumentu palīdzību – un pat tie senie rituāli, ko šajās vietās piekopj vēl šodien. Šos iespaidus vēl vairāk pastiprināja Pagānu siena, kā arī daudzie ticējumi un mīti, kas saistīti ar tās celšanu. Filmēšana bija ļoti saspringts process; bieži lija, konkrētās filmēšanas vietas, ko es biju izvēlējies, atradās samērā tālu un bija grūti sasniedzamas, un viss nepieciešamais inventārs mums uz tām bija jānogādā, ejot kājām. Liegā gaismā mežs bija ļoti mierpilna vieta, taču lietainā laikā šī vide likās pat naidīgi noskaņota pret mums. Arī klosteris, kurā mēs nakšņojām, manī radīja visai nepatīkamas izjūtas.
Kas ir mistiskais pieredzējums un kāpēc mums tik svarīgi to piedzīvot? Tajā skaitā ar mākslas starpniecību.
Es personīgi teiktu, ka mans darbs vairāk saistīts ar nemateriālo, ar neredzamo un ar metafiziskiem pētījumiem. Vārds “mistisks” man liekas pārāk spēcīgs un raisa pārāk specifiskas asociācijas. Šodien ticējumu un ideoloģijas vietu ieņēmušas zinātniskas teorijas, kas mums ļauj paraudzīties uz pasauli no cita skatpunkta un dod vielu mūsu iztēlei un cerībām. Atsevišķu teoriju radošais un naratīvais potenciāls ir daudz spēcīgāks nekā zināmi reliģiskā ticībā sakņoti stāsti. Zinātnisku pētījumu secinājumi par tādām lietām kā stīgu teorija un kvantu fizika, arī saules vēja atklāšana pavēruši ceļu jauniem iztēles ceļiem. Piedevām vēl ir arī virkne citu, ne gluži tik zinātnisku lauciņu, ko man arī patīk pētīt, jo tie ir protozinātniski – tādā izpratnē, ka tie ir vairāk intuitīvi apgūti, taču, iespējams, tagad jau atrodas racionalizēšanas procesā. Interesanti vērot, kā tiek izmantota Vinfrīda Oto Šūmaņa atklātā 7,83 Hz frekvence vai kā ģeobioloģija tagad tiek pielietota zemkopībā.
Skats no izstādes "Anima", Collège des Bernardins, Parīzē, 2022-2023 / © Laurent Grasso / ADAGP, Paris, 2022 / Foto: Tanguy Beurdeley / Attēls izmantots ar mākslinieka un Perrotin atļauju
Skats no izstādes "Anima", Collège des Bernardins, Parīzē, 2022-2023 / © Laurent Grasso / ADAGP, Paris, 2022 / Foto: Tanguy Beurdeley / Attēls izmantots ar mākslinieka un Perrotin atļauju
Sākot ar izstādēs redzamajām ierīcēm, kuras gan neaizved skatītāju līdz mistiskam pārdzīvojumam, es cenšos radīt darbu, kas tomēr rada viņā zināmu efektu. Tam jāuzvedina skatītājs uz jautājumiem, kas dod vielu viņa prātam un izrauj viņu no pārejošā, iesviež sava veida modificētas apziņas stāvoklī, tādā kā nomoda sapnī – kā tas var gadīties ar ikvienu no mums, skatoties filmu vai vērojot izrādi. Lūk, tas apraksta pieredzējumu, ko es mēģinu radīt. Un katra cilvēka ziņā paliek aprakstīt šo pārdzīvojumu tā, kā nu kuram liekas atbilstošāk. Manas instalācijas ir atvērtas sistēmas, kuras nav skaidri definētas, bet ir samērā sarežģītas, un es tajās cenšos panākt vajadzīgo iespaidu, izmantojot visus man pieejamos elementus: apgaismojumu, arhitektūru, skaņu, zināmu manās instalācijās iekļauto objektu radītās frekvences. Piemēram, Šūmaņa sfēras ir aprīkotas ar shēmas plati, kas pārraida Anima izstādes telpā 7,83 Hz frekvenci.
Lorāns Graso. The Schumann Spheres, 2018 / Skats no izstādes "Anima", Collège des Bernardins, Parīzē, 2022-2023 / © Laurent Grasso / ADAGP, Paris, 2022 / Foto: Tanguy Beurdeley / Attēls izmantots ar mākslinieka un Perrotin atļauju
Kad apmeklētājs ienāk jūsu izstādē, viņš vispirms ierauga jūsu eļļas gleznojumus uz koka. Tie piestiprināti pie gotiskajām kolonnām – it kā tas būtu savveida portāls. Kāpēc jūs izvēlējāties gleznošanai koka virsmu, un kāda ir glezniecības kā medija loma šajā netveramajā universālajā dejā starp redzamo un neredzamo?
Ienākot Collège des Bernardins, pirmais, ko jūs ieraugāt, ir kolonnu mežs. Šīs kolonnas ietiecas dziļi pazemē. Tās pašas par sevi ir kā zemes enerģijas raidītāji. Projekta izpētes stadijā es uzgāju dažas flāmu gleznas, kurās bija attēlota iedomātu baznīcu arhitektūra un interjers. Tas, ko es šajās ainās sākotnēji noturēju par gleznām, patiesībā izrādījās heraldiska satura plāksnes, kas norāda uz kapa vietu kolonnas pakājē. Tad es nolēmu izstrādāt īpaši konstruētu gleznu piestiprināšanas sistēmu, kas ļautu tās piekārt pie Collège des Bernardins joma kolonnām.
Lai gan šīs gleznas izskatās kā atnākušas pie mums no pagātnes, projekts vairāk pievēršas domai par ceļojumiem laikā. Šai kolonnu veidotajā koridorā ir kaut kas futūristisks – kā laika mašīna. Tas ir laika koridors, un šo kolonnu mežu vēl tālāk pagarina mežā augošie koki, kurus redzam filmā, kas tiek projicēta šīs perspektīvas tālākajā punktā.
Cikls “Studies into the Past” pats par sevi ir kā ceļojums laikā: tas izmanto informāciju no manām agrākajām filmām. Filmā redzamie elementi tiek projicēti uz citām realitātēm, uz citu laiku. Man patīk vilkt līnijas, kas savieno nākotni un vēsturi. Šajā izstādē tās izpaužas tīri fiziskā veidā, aizsākoties ar pagātni un nobeidzoties nākotnē – ar filmu un šo jauno skatījumu uz pasauli. Izteikti vēsturiskā koledžas vide, tāpat Senodiles kalna Pagānu siena pieder pie attiecībām, kas aizsniedzas pāri zinātniskās fantastikas pasaulei un arheoloģijai. Mans objekta un arhitektūras redzējums ir daļa no pieejas, kurā atmiņas, iekšējās dzīves un iespējamās ietekmes projekcijas sniedzas tālāk par pašu objektu.
Skats no izstādes "Anima", Collège des Bernardins, Parīzē, 2022-2023 / © Laurent Grasso / ADAGP, Paris, 2022 / Foto: Tanguy Beurdeley / Attēls izmantots ar mākslinieka un Perrotin atļauju
