Visbēdīgāk būtu ieiet atpakaļ tai pašā troksnī
Krīzes laika saruna ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu
Ārkārtas situācijas pirmajās dienās Katrīna Neiburga no Rīgas pārcēlās uz dzīvi Miķeļtornī un šobrīd atzīstas, ka “ir nedaudz kauns un neērti, jo vienkārši šķiet, ka tas ir pārāk labi pavadīts laiks un ka pār mani nāks kaut kāds sods, jo es par to skaļi runāju.”
Viņas pirms pāris gadiem tapušais video darbs “Mazsālīti garie gurķi” un kopā ar Andri Eglīti veidotā instalācija “Ligzda” pandēmijas kontekstā ieguvuši papildus dimensiju un aktualitāti.
Kad pirms kāda laika sazvanījāmies, atzinies, ka pirmajās ārkārtas stāvokļa dienās tevi pārņēmusi panika un tu esot pārvākusies uz lauku mājām Miķeļtornī. Kā tu jūties šobrīd un ko dari?
Interesanti, jo, godīgi sakot, es pat neatceros, ka būtu kaut ko stāstījusi par panikas lēkmi. Mani šis vīrusa laiks ir savā ziņā izārstējis no stresa un ikdienas panikas lēkmēm, kas mani pēdējos gados piemeklēja arvien biežāk. Mēs ar Eglīti (Andris Eglītis, mākslinieks – red) smējāmies, ka varbūt es esmu ārkārtas stāvokļa cilvēks, kas tieši šādos brīžos spēj saorganizēties, kaut kā nomierināties un rīkoties. Jau otrajā dienā pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas, tas bija 14. marts – visa ģimene sakrāmējām mantas un devāmies uz laukiem. Kopš tā brīža es vienu reizi esmu bijusi Rīgā. Pavisam nesen.
Taču pats interesantākais, kas ar mani ir noticis, ir tas, ka es redzēju, kā daba pamostas no miega. Pavisam nesen skatījos video, kuru biju uzfilmējusi mūsu atbraukšanas dienā, kur mēs mīcāmies pa sniegu un nesam iekšā mantas. Un tagad es sēžu un sauļojos, un ir gandrīz vai vasara. Es laikam nekad savā mūžā nebiju piedzīvojusi tik spēcīgu dabas pamošanās brīdi, bijusi tam klāt. Tas laikam ir lielākais, kas ar mani šobrīd ir noticis.
Te ir vistu templis, meditāciju kiosks mežā, izkopta bērzu birzs, pagalma zālienā nezināmu spēku radīta latviešu spēka zīme, pīti žogi, sastādīts augļu dārzs un visādas citas crazy lietas.
Daba tev spēja nodrošināt mieru un harmoniju.
Protams, noteikti! Ja es sēdētu mājās, dzīvokļa četrās sienās es ātri vien būtu sajukusi prātā. Palikusi dusmīga, neirotiska un vēl nezin kāda. Kopš atbraucām, visu radošo dziņu un visus nenotikušos darbus “pārmetām” uz šejieni. Un tā rezultātā mums ir tapušas ārkārtīgi daudzas lietas. Nesen pirmais cilvēks pēc ilga laika, kuru mēs divu metru attālumā satikām mūsu dārzā, bija Antra Priede (Latvijas Mākslas akadēmijas kuratoru kursa vadītāja un lektore – red.), kas nejauši bija ieradusies Miķeļtornī. Kad izrādījām, kas tik mums te viss ir, viņa teica: “Nevar būt, ka tas viss tapis šajā pusotrā mēnesī!” Mums katra diena ir nākusi ar jaunām idejām par to, kas jāuzceļ un jāuztaisa, kā jāiekopj dārzs. Ja salīdzina, kā te izskatījās pirms tam un tagad... ir tapis kaut kāds lībiešu krasta lauku sētas contemporary variants. Te ir vistu templis, meditāciju kiosks mežā, izkopta bērzu birzs, pagalma zālienā nezināmu spēku radīta latviešu spēka zīme, pīti žogi, sastādīts augļu dārzs un visādas citas crazy lietas. Vārdu sakot, esam dzīvojuši lielā aizņemtībā.
Var teikt, ka ir mainījusies jūsu mākslas telpa.
Kā mēs senāk ar Eglīti smējāmies, reizēs, kad abi kopā strādājam, vienmēr taisām sava veida ideālās mājas – gan darbā “Ligzda”, gan Armpit, gan “Maldugunis”. Visi šie darbi bija kā ligzdas, kā vieta, kur būt. It kā mēs būtu divi putni, kas veido sev ideālo pārošanās vietu. Un arī šeit mēs beigu beigās nokļuvām pie tā, ka atkal veidojam dīvainas vietas, bet tomēr ar praktiskāku piesitienu. Jo, protams, ir sajūta, ka tev ir tas milzīgais spēks (Eglītim fiziskais spēks ir neticams), bet, ja tu to visu ieliec nepraktiskajā un vienlaikus brīnišķīgajā domu pasaulē (kur lietām nevajag būt praktiskām), izšķied sevi, mēnesi strādā, esi uzbūvējis māju, un pēc tam tā māja kaut kur pazūd. Netiek saglabāta, tiek izmesta atkritumu kaudzē. Bet šobrīd mēs esam uztaisījuši kaut ko, kas paliks ilgāku laiku un kas mums reāli, pavisam praktiski noder. Es varu jau šodien iziet no dārza ar redīsu buntīti un visādiem zaļumiem vienā rokā, un otrā man vēl būs olas.
No vistu tempļa.
Jā! Atliek tikai jautājums par skatītāju. Jo mēs, protams, neprātīgi nopriecājāmies, kad to visu varējām izrādīt Antrai. Jautājums ir par to, kā mēs par šīm lietām komunicējam tālāk? Vai tās paliek mūsu personīgai lietošanai vai tas šeit ir vienkārši tāpēc, ka ir mums vajadzīgs, vai...
Pirms šīs sarunas es atcerējos skaisto purvu no tava video “Mazsālīti garie gurķi”, atminējos arī “Ligzdu”, kas pirms diviem gadiem bija skatāma RIBOCA1 ietvaros. Tajā mirklī tās bija abstraktas vīzijas, kas šī laika kontekstā piepeši aktualizējušās un kļuvušas ļoti reālistiskas.
Jā, kaut kādā ziņā video “Mazsalīti garie gurķi” šobrīd ir kļuvis ļoti aktuāls. Tas ir stāsts par izdzīvošanu dabā. Toreiz man šķita, ka jāparāda mūsdienu cilvēka klamzīgums, neveiklība – tas, kā viņš uzvedas dabā, kur tik ļoti vēlas būt, un kā daba viņu uzņem – kāda ir tā savstarpējā sadzīvošana. Filmēšana ilga divas nedēļas, un vissarežģītākais bija tieši montāžas process, jo tas (kopā ar tehno mūziku) ir izšķiroši pašas idejas komunicēšanai. Toreiz, kad strādāju, īsti pat nesapratu, ko filmēju. Cilvēks dabā dara jocīgas lietas... Stāsts izveidojās tieši montāžas laikā. Un man šķiet... ka arī šobrīd, kad mēs te darbojamies un nedaudz cīnāmies ar dabu (viss ir jāuzrok un jāravē un jāzāģē), es vēl aizvien esmu tikpat neveikla, tieši tāda pati kā “Mazsālītajos garajos gurķos”. Mans ķermenis ir tik trausls un tik ārkārtīgi reaģē uz visiem fiziskajiem darbiem, un es visu laiku jūtos kā tāda veca lauku sieva, kas kunkst un kaut kā nemitīgi sevi traumē, cīnoties ar to visu – steberējot pa vagām un izliekoties par lauku cilvēku. Jo tas cilvēks kļūst laimīgs, kad nokļūst Rīgā un var ieiet karstā vannā.
Tu, manuprāt, vienmēr esi bijusi īstens pilsētas cilvēks.
Man jāatzīstas, ka tagad, kad es aizbraucu uz Rīgu, es atcerējos atkal pilsētas sajūtu. Mēs pirms kāda pusgada ar Eglīti runājām, ka varbūt varētu pārcelties uz laukiem un dzīvot tur visu mūžu, ik pa laikam braukājot uz Rīgu... Šis mums bija sava veida eksperiments, lai saprastu, ka tomēr... laukos – nē. Lai arī te ir viss tik labi, bet visu mūžu tomēr nē. Visideālākais variants būtu pilsētā un ar dārzu. Nupat, kad viena pati aizbraucu uz Rīgu, mani pārņēma pilnīga laimes sajūta, ieraugot ielas un parkus. Tas, protams, liecina arī par pieradumu. Ir laikam jābūt harmonijā starp to, cik daudz laika pavadi Rīgā un cik daudz esi laukos. Nedrīkst neko pārspīlēt.
Šobrīd atkal esmu iekritusi pilnīgi jaunā interešu laukā. Ziņkārības dzīta, interneta plašumos pētu feministiskas neoraganas.
Tu vienmēr esi atradusies dažādu garīgo prakšu pētniecības un meklēšanas procesā. Vai pie kādas no tām esi arī palikusi?
Man liekas, kas tas ir drīzāk neapstādināms process. Tā ir ārkārtīgi liela ziņkārība, interese un, protams, tas man kaut ko māca un es no tā kaut ko iegūstu. Taču nekad ne pie vienas no šīm mācībām neesmu īsti palikusi. Tas vienkārši ir mans dzīves izzināšanas veids. Nevarētu arī teikt, ka kāda no mācībām būtu man kaut ko palīdzējusi vai kaut kur vadījusi tālāk. Nezinu, kāpēc tā. Varbūt esmu neticīgs cilvēks. Šobrīd atkal esmu iekritusi pilnīgi jaunā interešu laukā. Ziņkārības dzīta, interneta plašumos pētu feministiskas neoraganas. Izrādās, internets ir pilns ar tādām –viņas pareģo nākotni un darbojas ar Taro kārtīm; dažas pat ir ļoti inteliģentas un gudras, un pie tam vēl feministes. Tas ir mans šī brīža interešu lauks. Tūdaļ būs pilnmēness, un mēs ar Ludvigu (Katrīnas jaunākais dēls – red.) uzpildīsim ūdeni stikla traukā, noliksim pilnmēness gaismā, lai iegūtu pilnmēness uzlādētu buršanās ūdeni.
Vai un kā šis laiks, tavuprāt, ietekmēs mākslu?
Es īsti neticu tam, kas šobrīd ir ļoti populārs trends – virtuālajām izstādēm utt. Manuprāt, māksla tomēr ir piedzīvojums, kur ir jābūt klāt. Internetā var skatīties videodarbus, ja tiem nav nepieciešama speciāla telpa vai noskaņa, bet kopumā darbi interneta vidē totāli zaudē savu enerģiju. Man šķiet, ka vismaz īstermiņā būs vairākas izstādes, kas ļoti intīmi, ļoti emocionāli un ļoti tieši “darbosies” uz klātesamības sajūtu. Tās, iespējams, apmeklēs ļoti ierobežots skaits un būs jāiekļaujas kādos laika grafikos, skatītāji varēs nākt ik pa piecpadsmit minūtēm un lēnām iet cauri piedzīvojumam. Man šķiet, cilvēki būs izslāpuši pēc klātesamības. Ceru, ka internetā pārnestā dzīve drīz atkāpsies. Zoom konferences un Zoom ballītes – tās absolūti nevar aizstāt cilvēku satikšanos. It kā jau – ko gan mēs darām satiekoties? Mēs runājamies. Tas pats vien ir, ko darām caur Skype vai Zoom, vai citām programmām un ierīcēm. Bet izrādās, ka ir vajadzīgs tieši fiziskais tuvums. Un, iespējams, mēs ar fizisko tuvumu spējam pateikt daudz vairāk – kā izturamies, kā cits citam pieskaramies nejauši vai jauši. Ar draudzenēm arī mēģinājām rīkot “piektdienu vakarus”. Vienkārši... nav. Es vai nu uzreiz nokaitinos un kļūstu neiecietīga, vai arī mani tas viss sāk vienkārši garlaikot. Jo satiekoties galvenais nav tik daudz runāšanās, kā tas, ka cilvēku ķermeņi, enerģijas ir kopā vienā telpā. Iespējams, ka mēs patiešām komunicējam daudz smalkākos veidos nekā varētu domāt, un mums tie ir ļoti vajadzīgi.
Kas tev šķiet mākslā vissvarīgākais? Kālab tā cilvēkiem varētu būt vajadzīga?
Man māksla palīdz uztvert dzīvi daudz neegoistiskāk un daudz plašāk, bet vienlaikus arī daudz atsvešinātāk. Vienmēr labs piemērs ir Herca Franka filma Flashback, kur viņš demonstrēja savu sirds operāciju. Es vienmēr esmu domājusi par to, ka ārkārtas mirkļos, grūtos brīžos, kuros vari savā ego iegrimt pārāk dziļi, pārdzīvot un raudāt, un kliegt spilvenā, cik dzīve ir nežēlīga, un jautāt, kālab ar tevi kaut kas tāds notiek, ir labi uz to visu paraudzīties it kā no ārpuses. Tad ir daudz vieglāk par to domāt. Un vieglāk ar to tikt galā. Tu skaties uz to kā uz notikumu. Tā ir spēja skatīties uz lietām no malas. Un man ārkārtīgi palīdz tas, ka es varu noskatīties labu filmu, ka es klausos mūziku... tas mani izrauj no tā mazā cilvēka, kas ir šeit starp visām problēmām, klausās ziņas, uztraucas, dzirdot skaitļus, cik saslimuši un cik nomiruši – visas tās ikdienišķās lietas. Māksla palīdz no tā visa atkāpties. Tādā ziņā es apskaužu Ivaru Zviedri, kurš šobrīd uzņem dokumentālo filmu par Covid-19 un speciāli dodas uz visām bīstamajām vietām. Viņam ir virsuzdevums, kas viņu padara par cilvēku “no malas”. Tas palīdz izdzīvot. Kultūra palīdz redzēt visu plašāk – tev piepeši ir tik daudz vietas, kur dzīvoties un būt, nevis tikai šajā mazā cilvēka izmisumā. Tas ir cilvēkam absolūti nepieciešams, tikai tā viņš vispār var būt cilvēks.
Tu piekrīti Boisam, ka ikviens cilvēks var būt mākslinieks?
Es domāju, ka radošs – jā. Tas ir plašs jēdziens – radošs esi arī tad, kad stādi dobi, iekārto dārzu vai māju. Man šķiet, māksliniekam ir nepieciešama īpaša veida domāšana un uzdrīkstēšanās. Ļoti daudz specifisku lietu, ļoti dažādu un atšķirīgu. Māksliniekam ir vēlme pēc skatītāja – ne visiem ir šī nepieciešamība un drosme kaut ko rādīt citiem. Man šķiet, ka ir vajadzīga arī izglītība un sapratne par mākslas un kultūras vēsturi; ir svarīgi apzināties to lauku, kurā tu strādā un to, kas pirms tevis ir noticis un bijis, lai no tā smeltos un arī izvairītos no pamatīgas atkārtošanās. Protams, var būt pilnīgs autodidakts, bet tie ir reti gadījumi.
Īpašības, kas ir vajadzīgas māksliniekam, ir ļoti dažādas. Tās var sarakstīt stabiņos, un katrai mākslinieku kategorijai tās būs citādākas. Kaut vai es un Eglītis. Viņš ļoti apzinīgi katru dienu fiziski strādā pie sava ceļa, kamēr mani darbi ir vairāk... tādi sava veida brīnumi, kas notiek ar mani. Kaut kas mani ieinteresē un šķiet darīšanas vērts. Kad es saprotu, ka šis ir tieši tas, par ko man šobrīd ir milzu interese, kas šobrīd man ir ļoti svarīgs, tad godīgi varu ar to strādāt – nevis tālab, ka šķiet, šis darbs varētu labi “aiziet”. Bet starpposmos es varu arī tikai domāt, “uzņemt” sevī kaut kādas lietas. Skatos filmas, lasu grāmatas, staigāju dabā, un tā īsti it kā nestrādāju. Vienīgais, ko daru – es visu laiku domāju. Un tad notiek tas brīnums vai nejaušais atgadījums vai pārdzīvojums, kad saproti – jā, šis ir īstais, un sāc rakties dziļāk. Tu savu pieredzi uztver nevis kā kaut ko priecīgu vai bēdīgu, vai vēl citādāku, bet tu to akumulē sevī un spēj to kaut kā pārvērst. Kā krāsns, kas dedzina sevī malku, lai uzvārītu ēdienu. Tu spēj radīt kaut ko no sadegšanas procesa, kas tevī notiek.
Es vienmēr esmu domājusi par to, ka ārkārtas mirkļos, grūtos brīžos, kuros vari savā ego iegrimt pārāk dziļi, pārdzīvot un raudāt, un kliegt spilvenā, cik dzīve ir nežēlīga, un jautāt, kālab ar tevi kaut kas tāds notiek, ir labi uz to visu paraudzīties it kā no ārpuses.
Vai šī laika kontekstā tevi nav pārņēmušas eksistenciālās pārdomas par to, cik jēgpilna vai tieši otrādi ir tava nodarbošanās?
Vienmēr. Esmu par to daudz domājusi. Arī bez vīrusa un ārkārtas stāvokļa. Vienmēr esmu domājusi, ka tad, ja man būtu jādzīvo nākamā dzīve, es gribētu būt ārsts, jo tad es apzinātos un zinātu, ko es tieši daru. Man būtu daudz vieglāk dzīvot, jo es palīdzētu cilvēkiem. Vai es spētu tagad mainīt savu dzīvi un kļūt par ārstu? Jā, es varētu, lai pēc kāda laika atkal atgrieztos pie mākslas un šo pieredzi akumulētu savā darbā. Bet, protams, tādas pārdomas ir. Vienlaikus es apzinos, ka bez mākslas mēs kļūstam par tādiem maziem egoistiem, kas spirinās tikai par savu dzīvību – nekā cēlāka tad arī vairs nav. Šī, protams, ir ļoti sarežģīta tēma. Es labi atceros, kā ar vecāko dēlu nokļuvu slimnīcā laikā, kad man paralēli bija jātaisa darbs “Burvju lietas”. Dēlam bija lielas nepatikšanas, dakteri biedēja un man vienlaikus zvanīja Helēna Demakova. Un es tajā brīdī domāju: “Ak, Dievs, kāda māksla, kāda izstāde...” Pilnīgi nekādas intereses, situācija uz dzīvības un nāves robežas... kad kaut kas tāds skar tavus bērnus, ir pilnīga bedre, un tu nespēj domāt vairs ne par ko citu. Bet... es jau minēju Herca Franka piemēru: ir tomēr jāspēj paraudzīties uz visu kā uz pieredzi – no malas. Tā tad arī ir māksla. Ja mums atņemtu visu kultūras vidi, izdzēstu filmas un mūziku un iznīcinātu mākslas darbus, būtu totāls tukšums. Ārprāts!
Britu dizainers, mākslinieks un biznesa inovators Alans Mūrs šo laiku raksturojis kā kolektīvu ieskatīšanos bezdibenī. Kāda, tavuprāt, būs pēc-pandēmijas pasaule?
Manuprāt, šajā laikā cilvēku pieredzes ir bijušas ļoti dažādas. Es zinu, ir cilvēki, kas jūk no šī visa prātā un sēž četrās sienās, kuriem nav kur aizbēgt, cilvēki, kas ir noguruši no mājmācības, no darba Zoom; ir cilvēki, kurus šis vīruss ir skāris pavisam personīgi – viņiem ir miris kāds tuvinieks vai draugs; ir Spānijas un Itālijas pieredze. Latvijā – paldies valdības ātrajai reakcijai – esam pagaidām izkūlušies daudz maz sveikā. Es neesmu nekāda datu analizētāja, kas spētu ieskatīties nākotnē un saprast, kā viss izmainīsies. Parasti dzīvoju intuitīvi – izejot no savām sajūtām. Tāpēc varu runāt tikai par sevi – es esmu novērtējusi daudz vairāk iespēju tikties un būt kopā ar sev svarīgiem cilvēkiem, ļoti ceru, ka to neaizmirsīšu. Vēl esmu sajutusi brīvību nebūt vienmēr sasniedzamai – atceros bērnībā, mūs varēja sazvanīt tikai tad, ja kāds bija mājās un parasti tas bija vakaros. Šobrīd zinu tikai dažus, šķiet, divus cilvēkus, kuriem nav mobilā telefona. Es gribētu būt tik stipra un saglabāt šo brīvību arī laikā pēc vīrusa. To, ka daudzas lietas var izdarīt no mājām. Ka nav sevi jāsarausta nevajadzīgos, nesvarīgos notikumos.
Tieši māksliniekiem, domāju, šobrīd bija vienkāršāk piemēroties jaunajai kārtībai, jo mēs visu laiku dzīvojam krīzes situācijā, bez jebkādām garantijām – no projekta uz projektu. Labi, ja zinām, kas notiks gadu vēlāk. Bet, iespējams, ka tieši šobrīd daudzi novērtēs tieši mākslinieku devumu un nepieciešamību sabiedrībai – iespēju lasīt grāmatas, skatīties filmas, klausīties mūziku. Tieši šīs pieredzes mums karantīnas laikā ļauj ceļot.
Esmu sajutusi brīvību nebūt vienmēr sasniedzamai – atceros bērnībā, mūs varēja sazvanīt tikai tad, ja kāds bija mājās un parasti tas bija vakaros.
Tu rudenī atgriezīsies Rīgā?
Jā. Ir cerība, ka rudenī notiks Survival Kit – man ir jāuztaisa darbs.
Kas tas būs?
Protams, šis laiks to būs iespaidojis. Tas radies no dzīves šeit, no šīs pieredzes un pārdomām. Tā nebūs “pandēmijas dienasgrāmata”, bet... kaut kas tālāks. Sākumā man bija cita ideja, kas totāli izjuka un nebija iespējama ārkārtas situācijas dēļ. Un laikam tā arī vairs nebūtu aktuāla.
Un kur paliks vistas?
Vistas mēs ņemsim līdzi uz Rīgu. Eglītim ir darbnīca “Boļševičkā”, un mēs tu izveidosim fermu. Mans vecvectētiņš Ludvigs Neiburgs, kas uzcēla daudzos namus, pats dzīvoja Brīvības ielā – iepretim kādreizējai viesnīcai “Latvija”. Kad vasarās ģimene devās uz Bulduriem, kur bija vasarnīca, kalpone gāja ar kājām un dzina no Rīgas uz vasarnīcu govi. Un rudenī dzina atkal atpakaļ uz Brīvības ielu, kur viņi to govi turēja. Tāda, lūk, vēstures atkārtošanās.
