Eu, nu, nāc ārā! Saņemies!
Ēriks Apaļais
Katrīnas Neiburgas izstādes “Sologāmija” apskats / Izstāde līdz 4. augustam skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē
Pirms došanās uz mākslinieces Katrīnas Neiburgas izstādi “Sologāmija”, kas no 2024. gada 8. jūnija līdz 4. augustam norisinās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē, iepazīstos ar pavadošo tekstu, ko rakstījusi izstādes kuratore Auguste Petre. Tāpat arī vienojos ar mākslinieci par sarunu, lai pietuvotos viņas pasaules redzējumam un lai darbu interpretācija saplūstu (pēc iespējas) ar mākslinieces nolūku.
Foto: Baiba Tarziera
Atrodoties Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē, sastopos ar video projekcijām, kas te iekārtas griestos, te atrodas acu līmenī. Sāku ar vienu telpas stūri, lai arī uzmetu skatu visām projekcijām kā kopumam. Uz grīdas atrodami uzploterēti mākslas darbu nosaukumi. Dažu video darbu skaņas celiņš pieejams austiņās, dažviet skaņa nāk no mazām tumbiņām. Lai sadzirdētu, ir jāatrod pareizā vieta, kur nostāties.
Foto: Baiba Tarziera
Video darbi projicēti uz dažādu formu kartona plaknēm, sastopami taisnstūra, kā arī trapeces laukumi. Dažas projekcijas ar alpīnistu palīdzību iekārtas griestos, citas atrodas nedaudz zemāk.
Tās iekārtas balti krāsotajās koka brusās. Varam tikai iztēloties alpīnistu baletu gaisā, iekārtojot izstādi. Privātā sarunā māksliniece stāsta, ka plakņu forma izrietējusi, piemērojoties izstāžu telpai. Māksliniece, adaptējoties zālē un reaģējot uz esošo koku konstrukcijām, izvēlējusies leņķus un vietas, kur darbiem būtu jāatrodas. Šī izvēle savukārt izrietējusi no mākslinieciskā nolūka iekšējās loģikas. Tāpat Katrīna Neiburga telpā izvietojusi koka trepes, uz kurām projicēts video darbs, kas mudina skatītāju idejiski domāt par identitātes meklējumiem pēc zigzaga principa. Savukārt, piemēram, darbā ar nosaukumu “Lēnā”, kur redzama māksliniece, ietinusies segā un dejojot pati ar sevi, plaknes forma atgādina kāda triptiha daļu, kas raksturīga renesanses altāra gleznojumiem. Plaknes trapeces forma man liek aizdomāties par puzli, jo redzams, ka atdalītās projekcijas iespējams prātā salikt kopā. Proti, laukumi ir saderīgi. Iespējams, ka šo dažādo laukumu formas darbojas kā alūzijas, kas saistītas ar atsevišķām pasaules kultūrām un ar tām saistītajām idejām.
Katrīna Neiburga. Sologāmija. Videodarba ekrānšāviņš. 2023.–2024. Autores īpašums. Foto: Publicitātes attēls
Ja līdz šim Neiburga bija zināma kā māksliniece, kas nodevusies antropoloģiskām studijām, tematizējot dažādu sabiedrības subkultūru ikdienu, tad šajā izstādē māksliniece pievēršas sevis izzināšanai. Video darbu protagoniste ir pati māksliniece. Lai gan privātā sarunā viņa atklāj, ka radošā procesa laikā ir tikusies ar vairākām sievietēm, kas vecumdienas pavada vientulībā. Antropoloģiskais aspekts tātad ir klātesošs, lai arī ne acīmredzams. Vairumā mākslas darbu māksliniece parādās dubulti, vai arī kā, piemēram, darbā “Satikšanās vingrinājumi Nr.1, Nr.2 utt.” redzamas pat daudzas Katrīnas Neiburgas. Žanriski šos mākslas darbus iespējams kategorizēt kā pašportretus vai kā inscenētu video dienasgrāmatu fragmentus. Kā zināms autobiogrāfijas un fikcijas nošķīrums ir slidens. Reizēm fikcija autora iekšējo pasauli atspoguļo vairāk nekā memuāri, kuru balsts it kā ir dokumentālais princips. Lai gan jāsaka, ka šajos darbos nav tās uzlādējuma sajūtas, rēgainās un metafiziskās, kas piemīt autores zināmākajiem mākslas darbiem. Šie video darbi ir it kā iztukšotāki, pietuvinātāki, un līdz ar to zudis rēgainums. Paralēles iespējams vilkt ar Neiburgas video mākslas darbu “Vientulība”.
Katrīna Neiburga. Sologāmija. Videodarba ekrānšāviņš. 2023.–2024. Autores īpašums. Foto: Publicitātes attēls
Domājot par Katrīnas Neiburgas izstādi, kas pieskaras autobiogrāfijas jēdzienam un izrietoši identitātes jautājumiem, nāk prātā tādas mākslinieces kā Sindija Šērmane un Treisija Emina. Patiesības labad gan jāsaka, ka Treisijas Eminas konfesionālie mākslas darbi šķiet teatralizētāki, tādi kā aprēķinātāki. Ja Sindija Šērmane savos darbos identitāti uzlūko kā sociālu konstruktu, izjautājot tā iedabu caur inscenētām lomām, tad Katrīna Neiburga šajā izstādē diezgan tiešā veidā metaforizē patības jautājumus caur dažādu ikdienas rituālu prizmu. Piemēram, meikaps kā maska (video darbs “Make-up”) ir klasiska, ar identitātes jautājumiem saistīta metafora. Līdzīgi protagonistes pēkšņā un īslaicīgā acu skatiena vēršanās kamerā ir klasisks paņēmiens, kā pavērst naratīva perspektīvu no trešās personas naratīva (“viņa”, “viņas”) uz pirmo personu “es”. Pavēršot skatu kameras virzienā, autore it kā dokumentāli vēstī skatītājam, ka tā tiešām ir “viņa”, dzīvs cilvēks, nevis tikai identitātes pašinscenējums kādā video darbā. No psihoanalītiskā viedokļa raugoties, interesanti kļūst mirklī, kad saprotu, ka māksliniece iet vēl tālāk un ka tā ir viņa, kas uzrauga pati sevi. Proti, skatiens kamerā ir gan vēršanās pret skatītāju, gan viņas pašas skatiens, kas vēršas uz savas identitātes inscenējumu. Sajūtu atsvešinājumu, jo “es” kļūst par kādu citu.
Foto: Baiba Tarziera
Varētu teikt, ka Katrīna Neiburga reducē savu mākslas darbu attieksmi līdz ikdienišķajam, līdz tādām vizuālajām partikulām kā “nu”, “taču”, “varbūt”, kas vienlaicīgi pauž nenoteiktības un rosinājuma attieksmi. Ikdienā bieži iespējams sevi pieķert runājam ar sevi. Piemēram, mēģinot saprast, kā vajadzētu atbilstoši rīkoties kādā situācijā vai arī vienkārši šaustot sevi, ja kaut kas nav izdevies. Neiburgas video darbos sastopamā frāze “stulbā zoss”, ko viena Neiburga adresē otrai Neiburgai, ir piemērs tam, kā sevi iespējams apsaukt. Proti, Neiburga iekšējo sarunu noreducē līdz mirkļiem, kad cenzūra pazūd un mūsos automātiski skan uz kādu situāciju reaģējoši vārdi kā paterns, ko esam dzirdējuši noteiktās dzīves situācijās no saviem vecākiem, vecvecākiem vai ne ar ģimeni saistītajiem dzīves laikā sastaptajiem cilvēkiem. Lai gan tūlīt jāsaka, ka skatītājs nevar būt drošs par to, vai šī leksika izriet no Neiburgas personiskās ikdienas vārdnīcas vai arī šis ir apmāns. Varbūt šī leksika izriet no sarunām, ko Neiburga fiksējusi ar vientuļām sievietēm?
Šajā izstādē Katrīna Neiburga pievēršas saviem iekšējiem monologiem kā jēgpilnam ceļojumam sevis izzināšanai. Caur personiskajiem emocionālajiem kāpinājumiem un kritumiem māksliniece meklē veidus, kā regulēt tādus afekta stāvokļus kā raizes un skumjas. Māksliniece aicina spert soli sevis pieņemšanas virzienā, atsakoties no paššaustīšanas, kas izspēlētajā pašlomu saspēlē nereti iet roku rokā ar imagināru pašpārliecinātību. Piemēram, kā video darbā, kur viena Katrīna Neiburga nedroši un bikli sēž iepretim otrai Katrīnai Neiburgai, kas izpilda nākotnes pavēlnieces, kāršu zīlnieces lomu. Vai arī kā darbā, kur redzamā viena Katrīna Neiburga, sēžot uz dīvāna, saka otrai Katrīnai Neiburgai zem gultas: “Eu, nu, nāc ārā! Saņemies!”.
Katrīna Neiburga. Sologāmija. Videodarba ekrānšāviņš. 2023.–2024. Autores īpašums. Foto: Publicitātes attēls
Intervijās par izstādi māksliniece teikusi, ka tiklīdz sevi ir uzfilmējusi, tā kļūst par tēlu, tā vairs nav viņa pati. Tāpat arī to, ka savas “citas” viņa sauc par “Pate” vai “Paša”. Proti, mākslinieces darbos nav jūtama pragmatiska ar identitāti saistītu jautājumu šķetināšana, bet drīzāk jautājamais un atbildāmais atrodas pašregulējošās attiecībās. Ar veselīgu pašironijas devu Katrīna Neiburga aicina skatītāju vojeristiski ielūkoties savas ikdienas dzīves inscenējumos (arī daudzu vientuļu sieviešu, ar ko māksliniece sarunājusies) un iekšējās pasaules norisēs, un rosina pārdomāt mūsu attiecības pašiem ar sevi.
