Hermaņa Niča orģiju un mistēriju teātris
Saruna ar Hermani Niču
2021. gada septembrī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (Skārņu ielā 10, Rīgā) sadarbībā ar VV Foundation un Hermaņa Niča fondu tiks atklāta austriešu mākslinieka Hermaņa Niča (Hermann Nitsch) personālizstāde “Orģiju un mistēriju teātris”. 20. gadsimta 60. gados Hermanis Ničs kopā ar Ginteru Brusu, Oto Mīlu un Rūdolfu Švarckogleru izveidoja vienu no radikālākajām 20. gadsimta mākslas kustībām, kas pazīstama ar nosaukumu Vīnes akcionisms. Par savu mūža darbu Ničs atzīst 50. gadu beigās radīto Orģiju mistēriju teātri (Das Orgien-Mysterien-Theater), kas, mākslinieka vārdiem izsakoties, ir intensīva mākslas pieredze, kur savienojas glezniecība, teātris, mūzika un lirika ar liturģiski reliģioziem elementiem. Orģiju mistēriju teātra pamatā ir vēlme izveidot kaut ko vairāk par teātra iestudējumu, un Ničs uzskata, ka tas ir iespējams tikai brīdī, kad vienlīdz iesaistās gan skatītājs, gan aktieris. Savveida mākslas terapija, pie kuras Vīnes akcionisti nonāca, pakāpeniski studējot Zigmunda Freida un Vilhelma Reiha darbus. Orģiju mistēriju teātrī nevar pasīvi vērot un palikt neitrāls; kā teicis Oto Mīls: “Mūsu darbība bija ne tikai mākslas forma, bet pāri visam – eksistenciāla attieksme.”
Rituāls ir viena no būtiskākajām Niča mākslas sastāvdaļām. Jau 60. gados viņa akcijas tika aprakstītas kā “estētisks lūgšanas veids”, kur atrodami gan dionīsisko svētku, gan kristiešu rituāli. Kopumā visa mākslinieka daiļrade ir skatāma kā ritualizēta darbība, atkal un atkal izpildot vienas un tās pašas akcijas/izrādes ar savstarpēji līdzīgiem elementiem, kā vizuāli līdzīgas lielformāta abstraktas kompozīcijas, kurās iekļauti performatīvā veidā apgleznoti performanču dalībnieku krekli.
Ekspozīcijā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs apskatāmi zīmīgākie Hermaņa Niča mākslas rituāli – dokumentāli video materiāli no viņa dibinātā Orģiju mistēriju teātra akcijām, akcijglezniecības paraugi, kā arī objekti. Būtiska izstādes sastāvdaļa būs performanču programma, kuras ietvaros Baltijas jaunie mākslinieki veidos kritisku dialogu ar Niča akcijām.
Pie Hermaņa Niča viesojos pirms trim gadiem, un sāka raisīties saruna, ka šo nozīmīgo mākslas vēstures lappusi, ko viņš pārstāv, būtu jāparāda arī Latvijā – gan tādēļ, ka Ničs ir būtiski ietekmējis performances un teātra mākslas attīstību, gan arī tādēļ, ka šādas neviennozīmīgas un dialogu raisošas performatīvas prakses pie mums nav bieži sastopamas. Laikā, kad klātienē satikties nevar un Ničs nav arī digitālo sarunu fans, sarakstāmies e-pastā, un šis ir gala rezultāts.
© Hermann Nitsch, “Orģiju un mistēriju teātris”, Sešu dienu spēle, Princendorfa,1998. Foto: Archiv Cibulka-Frey
Atbildot uz visiem jautājumiem, Ničs konsekventi pieturas pie mazo burtu lietojuma, arī īpašvārdos. Vaicāts, kādēļ tā, viņš saka: “mani fascinē lielo un mazo burtu atšķirīgais lietojums agrīnajos kristīgajos tekstos. mazo burtu rituāli litāniskais plūdums ir īpaši iedvesmojošs. mazie burti man vienmēr likušies pievilcīgi. atzīstami, ka vācu lingvisti brāļi grimmi jau romantisma laikmetā demonstratīvi lietoja mazos burtus. savā darbībā lietot mazos burtus mani pamudināja arī stefans georgs. viņa dzejas ciklu tipogrāfiskais tēls uz mani atstāja lielu iespaidu. gan rituāli plūstošais burtveidols, gan valodas liturģiskā, verbālā skaņa, kas izteikta runātos pantos – tas mani ļoti iedvesmoja. arī mani draugi no vīnes grupas, kā uzzināju vēlāk, jau vēl pirms mūsu iepazīšanās bija izvēlējušies radikāli lietot tikai mazos burtus. vācu valodas tradicionālais lielo un mazo burtu lietojums ir pārāk bremzējošs, turklāt to muļķīgā veidā nosaka lietvārdu daudzums tekstā.”
Kā jūs sākāt nodarboties ar mākslu un kā jūs raksturotu tā laika Austrijas sociālpolitisko kontekstu?
nedomāju, ka sasniegumus mākslā var izskaidrot tikai arī ārējiem sociāliem un politiskiem apstākļiem. māksla ir matērija, kas atsaucas kosmiskai, iekšējai dziņai, ko izsauc dabas radīšanas brīnums. ārējās pasaules apstākļi neapšaubāmi ietekmē mākslas attīstību. taču to nevajag pārvērtēt. mans mērķis nekad nav bijis izmantot savu mākslu cīņai pret ārējiem apstākļiem. es ar savu mākslu vienmēr esmu vēlējies radīt spriegumu.
Jūs bijāt viens no centrālajiem Vīnes akcionisma dalībniekiem. Vai varat, lūdzu, pastāstīt, kā šī grupa izveidojās un kādu motīvu vadīta darbojās?
kad pēc otrā pasaules kara mēs sākām nodarboties ar mākslu, mums bija no jauna jārada pilnīgi iznīcināta kultūra.
Vai Vīnes akcionisma atklātais, dabiskais, emocionālais raksturs ir saistīts ar sociālpolitisko situāciju Austrijā pēc Otrā pasaules kara? Vai tā ir reakcija ar akciju?
maniem kolēģiem politika un sabiedrība interesēja vairāk nekā man. mākslinieciskā veidā viņi reaģēja uz dažādiem ierobežojumiem. es vairāk biju saistīts ar arhetipisko, ar cilvēces kolektīvajiem sapņiem. manu darbību noteica mīti un salīdzinošās reliģijas faktori. es ietekmējos no sengrieķu traģēdijas, nonākot līdz pat totālajam mākslas darbam. manas mākslinieciskās intereses pamatā bija psihoanalītiskas atziņas un esamības ontoloģija.
Vīnes akcionisms bieži tiek raksturots kā “estētisks lūgšanas veids”. Vai varat, lūdzu, paskaidrot sīkāk?
par akcionisma mērķiem nevajadzētu izteikt vispārinātus spriedumus. katram no četriem māksliniekiem bija savs pasaules skatījums. man jau no paša sākuma bija skaidrs, ka māksla ir metafiziska nodarbe. šajā kontekstā nevajadzētu pieminēt tradicionālo lūgšanas konceptu.
Kā jūs saskatāt atšķirību starp performanču mākslu, hepeningiem un akcionismu? Kas ir akcionisma centrā? Ar ko tas atšķiras?
šo mākslas formu būtība ir tāda, ka nekas netiek izrādīts tādā vecā, tradicionālā teātra stilā. tiek uzvesti reāli notikumi. hepenings man nozīmē kaut ko impresionistisku, gaistošu. akcionisms ir dziļāks. tā ir performanču mākslas ekspresionistiska forma ar īpašu vērību pret psihoanalīzi. fluxus kustību var raksturot kā mākslas notikuma politisku izvērtējumu. šo notikumu mākslu es vēlējos konsolidēt caur orģiju un mistēriju teātri. es radu “partitūras”, kas ļauj manus totālos mākslas darbus performēt atkal un atkal gadsimtiem ilgi. sengrieķu traģēdijas iespaids man ir ļoti svarīgs.
Jūs sakāt, ka ļoti svarīgs fakts jūsu akcijās, gleznās un citur ir sprieguma koncepts. Kas ir šis spriegums?
tas ir ļoti grūts jautājums. manu sprieguma konceptu nevar ne izmērīt, ne pakļaut kādām kategorizācijas sistēmām. ir ļoti grūti spriegumu asociēt ar morāli. tomēr “likums manā sirdī” izlemj, cik tālu varu iet. tas nozīmē, ka šis spriegums sasniedz galēju eksistences realizēšanos, taču nevienam nenodara pāri, tieši pretēji – ved dziļāk un intīmāk esamībā. es vienmēr runāja par spriegu mākslu.
Jūs atsaucaties uz spriegumu kā kaut ko, kas ir piemītošs citiem mākslas darbiem (Šīle, Vāgners). Vai jūs varētu raksturot šī sprieguma vienojošo principu?
visa izcilā māksla ir un vienmēr būs spriega. īsumā es teiktu tā, ka mākslā spriegums un spēcīgs vispārējās radošās dabas realizējums parādās caur intensīvu formas pārvaldīšanu, aptveršanu un sasniegšanu. būtu iedomīgi apgalvot, ka tikai mana māksla ir spriega.
© Hermann Nitsch. Sepulture, 20062007, oforts uz krāsaina papīra (2x3m)
© Hermann Nitsch. Ressurection Triptych II, 2016, audekls, akrils, kokvilna, koks, (3x6 m). Foto: Christoph Stallkamp
Lūdzu, pastāstiet par akcionisma mākslas saistību ar glezniecību! Kā jūs redzat šīs attiecības?
attiecības starp glezniecību un akcionismu ir diezgan vienkāršas. no termina “akcijglezniecība” es attīstīju daudz plašāku ‘akcijas’ terminu – akcijteātri, kas līdz ar to iekļauj arī orģiju un mistēriju teātri. akcijglezniecība, gleznotājam izsmērējot izlietu, izšļakstītu, no tūbiņām izspiestu krāsu uz audekla un tādā veidā panākot galēji sensuālu pieredzi, ir pirmā orģiju un mistēriju teātra fāze. gleznotājs, kurš ekstātiski lej krāsu, ir mana teātra pirmais aktieris. un tālāk jau jāsper pavisam mazs solītis, lai audeklu un krāsas nomainītu pret asinīm, miesu un iekšējiem orgāniem. tā kā mana akcijteātra izrādes prasa milzīgus ieguldījumus, diemžēl arī finansiālā ziņā, to īstenošana ne vienmēr ir iespējama. šajos gadījumos es aprobežojos ar akcijglezniecību un praktizēju sava totālā mākslas darba pirmo fāzi.
Izstādei Rīgā ir ļoti zīmīgs nosaukums – “Orģiju un mistēriju teātris”. Vai varat, lūdzu, pastāstīt par šī teātra vēsturi? Kā jūs to radījāt?
mana aizraušanās ar johanu sebastianu bahu, volfgangu amadeju mocartu, rihardu vāgneru, aleksandru skrjabinu, stefanu georgu un žorisu karlu hijsmanu iedvesmoja mani strādāt pie idejas par gesamtkunstwerk. es vēlējos, lai manā akcijteātrī tiktu izmantotas visas maņas, turklāt maksimāli tās kombinējot. šīm izrādēm ir jākļūst par realitātes kondensātu. ožas, garšas, redzes, dzirdes un taustes sajūtām formas ziņā ir jābūt savstarpēji saistītām. reliģijas un filozofijas vēsture izceļ divus konceptus: galēji sensuālu pieredzi, kas kāpināta līdz orģijai, un mistēriju – ar pretenziju uz sakrālumu un transcendenci. abi šie koncepti vienmēr uztverti kā pretēji. Es iestājos par radikālu, nīčes iedarbinātu dzīves apliecinājumu, kur nepastāv miesas un gara, sensuālās un transcendentālās pieredzes nošķīrums. ikviens mirklis transcendē. dionīsiskā orģija ir svēta, un mistiskā pieredze ir svēta. piedzīvojot to vienlaicīgi, tu kļūsti apgaismots.
es izveidoju teātri, kur intensīva, sensuāla dionīsiskā pieredze ir līdzvērtīga mistiskajai pasaules kā vienota veseluma pieredzei. es vienmēr savu teātri saucu par tiešās pieredzes skolu.
Akcionisms, mūzika, glezniecība – tas viss savienojas jūsu Orģiju un mistēriju teātrī. Kā jūs redzat visu šo izteiksmes formu vienotību?
ceru, ka neatkārtošos. caur manu teātri tiek radīti reāli notikumi. pagaršot, saost, redzēt, dzirdēt, pieskarties – tās ir reālas parādības. mans teātris automātiski rada totālo mākslas darbu.
Vai asinis, dzīvnieku iekšas, vīnogas utt., kuras izmantojat savos darbos, uzskatāt par materiālu, par krāsu? Kā jūs sākāt savos darbos izmantot “dabiskos šķidrumus”?
gan neformālajā glezniecībā, gan arī pirms tam mākslas darbos ir tikuši “iebūvēti” performatīvi objekti. neizmantoja jau tikai krāsas. var minēt marselu dišānu, jozefu boisu, danielu spjorri (jaunais reālisms). rezultātā gleznās tika inkorporēti augļi, gaļa un vēl visādi objekti. notikumi un objekti kā realitātes reprezentācijas formas ziņā tika kondensētas un pārvērstas par mākslas substanci.
© Hermann Nitsch. The Architecture of the O.M. Theatre, Folding plan, 198492, sietspiedes druka un tinte uz papīra
Kas jūs akcionisma mākslas kontekstā ir “Relikti”? Vai tas, kas paliek pāri no akcijas, kaut kāda pagātnes atbalss? Kādā veidā akcionisma mākslu ir iespējams saglabāt?
glezniecībā man vienmēr ir paticis notraipīt, sasmērēt, padarīt netīru baltu audeklu. sākumā to darīju ar otu un sūkļiem, bet vēlāk pārtraucu izmantot jebkādus papildus rīkus. sagatavojot savas akcijas, es bieži uzturējos lopkautuvēs. redzēju miesas un iekšu krāsu, izlietās asinis, ko mazgāja prom ar šļūtenēm. vislielāko iespaidu atstāja miesnieku skoteles – asinīm notraipītas, viscaur noklātas ar pleķiem. un tas viss tapis kaut kā spontāni. tas, ko tur redzēju, bija pārāks par manu glezniecību. to paturot prātā, pēc akcijām es savācu visus auduma gabalus un aktieru ietērpus. tie bija notraipīti daudz nejaušāk, spontānāk, nekā jebkad to iespējams izdarīt glezniecībā. “reliktu” tradīciju aizsāka īvs kleins, daniels spjorri, jozefs boiss un vīnes akcionisti.
Kā izvēlaties cilvēkus, kas piedalās jūsu akcijās? Un kā jūs ar viņiem strādājat pie darba veidošanas?
60. gados tie bija draugi, kuri, manu ideju aizrauti, palīdzēja realizēt šos darbus. pēc tam arvien vairāk cilvēku sāka man palīdzēt un bija gatavi piedalīties kā aktieri. šobrīd man nav problēmu savākt dalībniekus. viņi ierodas burtiski no visas pasaules.
un attiecībā uz darba procesu – mana “partitūra” nosaka, kas kuram jādara.
Viens no jūsu mākslas izcilākajiem sasniegumiem ir Sešu dienu spēle. Vai varat izstāstīt tās ideju?
šīs intervijas gaitā jau daudz esmu runājis par savu orģiju un mistēriju teātri, un tas attiecas arī uz sešu dienu spēli. tā ir visas manas ar performanču mākslu saistītās pieredzes kopsavilkums. būtiska manas mākslas iezīme ir ļaut mākslai saplūst ar dzīvi, jo ikviena dzīve būtu jākondensē caur formu. ilgais laiks, ko aizņem sešu dienu spēle, atbilst dzīves nejaušību mūžīgajai klātesamībai.
© Hermann Nitsch, “Orģiju un mistēriju teātris”, Sešu dienu spēle, Princendorfa, 1998. Foto: Archiv Cibulka-Frey
Nākamgad jūs plānojat atjaunot Sešu dienu spēli. Kā nonācāt pie tādas domas?
mana sešu dienu spēle arvien ir “darba procesā”. to nevar saukt par atjaunojumu, bet par mana koncepta realizāciju, kas ietiecas jaunās teritorijās.
