«Tā, iespējams, ir godīgāk»
Saruna ar Medicīnas vēstures muzeja direktoru Kasparu Vanagu par “planetāro veselību” un to, kā piešķirt jaunas nozīmes veciem medijiem
“Muzejs ir platforma, kur satikties – mediķiem, dabas un humanitāro zinātņu pārstāvjiem, veselības aprūpes ekspertiem un sabiedrībai. Tas, ka arvien biežāk trūkst diskusiju starp nozares speciālistiem un sabiedrību un tās vietā stājas vienvirziena komunikācija, populisms vai sazvērestības teorijas, ir patiešām bīstama parādība. Šobrīd zinātņu muzejiem, līdzīgi kā skolu pedagogiem, priekšā ir svarīgs uzdevums – apgūt jaunas prasmes, lai stāstītu par sarežģītam un starpnozarēs balstītām zinātniskajām atziņām visdažādākajiem auditorijas segmentiem: ar atšķirīgu izglītības līmeni, no dažādām sociālajām grupām un neviendabīgu attieksmi pret zinātni vispār. Vakcinācijas skeptiķi un sazvērestības teoriju piekritēji lielā mērā ir “mūsu” pašu radījums, rezultāts tam, ka gadu desmitiem mūsu valstī nav investēts izglītības sistēmā vai zinātnes nozarēm veltītos muzejos. Arī medicīnas vēstures muzejs šos gadus ir dzīvojis neticamā nabadzībā,” man saka Kaspars Vanags, jaunais Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktors. Muzeja kolekcijas veidošanās aizsākumi meklējami vēl 1930. gados, bet ēka Antonijas ielā vēra durvis apmeklētājiem 1961. gadā.
18. un 19. gadsimtam veltītā zāle Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pastāvīgajā ekspozīcijas. Foto: Reinis Hofmanis
Muzejs nosaukts par godu mediķim Paulam Stradiņam (1896–1958), kurš 1914.–1919. mācījās Petrogradā, tur arī sāka savu profesionālo karjeru, bet 1924. gadā atgriezās Latvijā, no kurienes vēlāk devās stažēties uz Angliju un ASV kā Rokfellera fonda stipendiāts. Trīsdesmitajos gados Stradiņš vadīja Rīgas otro pilsētas klīniku, bet padomju periodā cita starpā bija Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas institūta vadītājs. Profesors Stradiņš bija arī medicīnas vēstures muzeja tapšanas iniciators. “Pirmā pastāvīgā ekspozīcija izveidota 1945. gadā bijušajā vācu karavīru atutošanas darbnīcā. Taču par oficiālo muzeja sākumpunktu uzskata 1957. gadu, kad Stradiņš neilgi pirms nāves savu kolekciju uzdāvināja valstij,” – vēsta muzeja jaunā vietne. Atklāšanas brīdī muzeja kolekcijā ietilpa 12 300 dažādu priekšmetu un vairāk nekā 9000 senu grāmatu, kopš tā laika kolekcija ir tikai augusi.
Daudziem rīdziniekiem un Latvijas iedzīvotājiem šis muzejs ir sava veida konstante, kuras ekspozīcija iepazīta vēl bērnībā, bet nākamais apmeklējums parasti tiek plānots jau kopā ar paša bērniem. Laika gaitā muzejs ir pārvērsties par pieminekli pats sev, lai arī pārmaiņu temps gan medicīnā, gan sabiedrības uzskatos par veselību būtu prasījis jaunas pieejas arī muzeja darbībā. Tās tad arī kopā ar muzeja komandu un Veselības ministriju uzņēmies izstrādāt Kaspars Vanags, izstāžu kurators, kura veidotie projekti šķērso robežas starp dažādām disciplīnām, ieskaitot laikmetīgo mākslu un “laikmetīgo vēsturi”.
Kaspars ir pastāvīgs daudzu procesu un pārmaiņu iniciators, un tā tas bijis kopš 90. gadu vidus, kad viņu interesēja elektroniskā mūzika, jaunatnes subkultūras un laikmetīgā māksla. Kopš tā laika viņa darbības vektors mainījies vairākkārt, tomēr interese par sociālajiem procesiem vienmēr bijusi viņa personiskā iekšējā dominante. Un nu radusies šī jaunā loma, jaunā misija, kas, no vienas puses, šķiet negaidīta, bet no otras – pilnīgi piemērota. Kāpēc tieši piemērota un kādā virzienā tagad grasās virzīties Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs – par to mēs arī parunājām ar Kasparu uz 2021. gada pavasara sliekšņa.
Latvijas 1920.-30. gadiem veltītā zāle Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Foto: Reinis Hofmanis
Vēl pirms dažiem gadiem es domāju, ka tu pamazām tuvojies tam, lai ieņemtu direktora amatu laikmetīgās mākslas muzejā, kuram vajadzēja tapt ar ABLV bankas un Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu. Taču banka pārstāja eksistēt, un plāni saistībā ar šo muzeja projektu ir palikuši pagātnē. Kādu laiku tu strādāji Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennāles komandā, un pēkšņi pagājušā gada vidū parādījās informācija, ka tu kļūsi par medicīnas vēstures muzeja jauno direktoru. Kā notika šī pāreja no vienas jomas uz citu?
Komplekss jautājums, kas prasa kompleksu atbildi. No vienas puses, ir jāstrādā ar to, kas ir, bet laikmetīgās mākslas muzeja mums joprojām nav un grūti pateikt, vai būs. No otras puses, pēdējos divos trijos gados esmu strādājis pie izstādēm, kas tapušas uz dažādu arhīvu materiālu bāzes un bija sava veida starpdisciplināri vēstījumi par kultūrsociālajiem aspektiem, kas noteiktu vēstures periodu pārskatos aiz iepriekšējo ideoloģiju inerces joprojām ir aplūkoti nepelnīti maz. Te varu piesaukt izstādi “TEV IR PIENĀKUŠAS 1243 ZIŅAS. Dzīve pirms interneta” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kura diez vai īsti atbilst mākslas izstādes formātam, jo primāri bija centrēta uz ikdienas dzīves sociālpolitiskajiem aspektiem, mediju vēsturi un “ierindas cilvēka” radošajām kaislībām. Arī Maskavas laikmetīgās mākslas muzejā “Garāža” veidotā izstāde “Sekretiki. Rakņāšanās padomju pagrīdes kultūrā, 1966–1985/Sekretiki: Digging Up Soviet Underground Culture, 1966–1985”), kas bija veltīta disidentu strāvojumiem, īpaši pievērsos 1960. gados izplatītajai sabiedrības interesei par zinātni un tolaik populārajiem žurnāliem Знание-сила un Техника молодёжи. Arī darbā pie RIBOCA starpsezonu programmas, mēs pievērsāmies pilsētplānošanas problēmām, arhitektūras un urbānisma vēsturei no ikdienas skatpunkta.
Medikalizācija ir radikāli mainījusi mūsu dzīves bāzes komponentes. Medicīna jau nav tikai vizīte pie ārsta, ķirurģiska operācija vai vakcinācijas programmas. Labs piemērs te ir mūsdienu kontracepcijas līdzekļi. Kopš mūsdienu farmācija atvieglojusi iespēju kontrolēt dzimstību, pilnībā mainījušies ir iepazīšanās un attiecību veidošanas paradumi, profesionālās dzīves standarti, ģimenes tradīcijas. Medikalizācijas ietekmē ir mainījušās, piemēram, mūsu prasības pret personisko higiēnu. Atminoties, ka 1960. gadā komunālā ūdensapgāde bija tikai sešās no Latvijas pilsētām, turklāt, nepilnīga, gluži citādāk varam paraudzīties uz ķermeņa kopšanas kulta šodienas pārmērībām vai Borisa Bērziņa pirts ainām.
Medicīnas sociālās vēstures fokusā ir pārklājumi un mijiedarbība starp visdažādākajām dzīves jomām. Tādēļ man šķiet, ka nav lielas atšķirības, vai strādāju laikmetīgās mākslas jomā vai šeit, medicīnas vēstures muzejā. Kā vienā, tā otrā gadījumā uzmanības centrā šobrīd ir tie paši globālie jautājumi – klimata pārmaiņas, posthumānisms, ilgtspējība. Arī veselības politikā arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta “vienotas veselības” koncepcijai, proti, rūpes par cilvēku labbūtību ir tiešā sasaistē ar pārējās ekosistēmas stāvokli – dzīvnieku populācijām, augu pasauli. Sapratnei par veselību jākļūst planetārai, vai arī tādas nav vispār.
Pirms 60 gadiem, kad jaundibinātais muzejs vēra durvis pirmajiem, kosmosā devās mūsu ekspozīcijā aplūkojamā sunīte Černuška un Gagarins, bet reti kurš tolaik aizdomājās par veselību planetārā mērogā. Priekšstatiem mainoties, jāmainās arī muzejam – stāstīt par ievērojamiem mediķiem, diagnostikas un ārstniecības progresu vien šobrīd ir par maz.
Kadrs no Katrīnas Neiburgas videodarba “Klāra Fonti un kailā krūts” (2020)
Ja palūkojamies uz aizvadīto gadu un 2021. gada sākumu, medicīna ir kļuvusi par tēmu numurs viens. Un tai ir parādījusies arī politiska nokrāsa – vakcīnu sacīkste, sacensība starp “Rietumu” un Krievijas vakcīnu, ko stāda priekšā kā “nākamo krievu panākumu pēc kosmosa”, sava veida ietekmes sfēru sadalīšana, saistīta ar tās vai citas vakcīnas izplatīšanu. Tāpat rodas jautājumi saistībā ar taisnīgu pieeju šāda veida medicīniskajai palīdzībai, kas ir asi nepieciešama ne tikai “pirmās pasaules” valstīs. Un tas viss nāk tieši no šodienas un tās dienaskārtības.
Tāpēc arī jaunie darba pienākumi man liekas tik interesanti. Pandēmijas apstākļos skaidrāk iezīmējas arī medicīnas vēstures starpdisciplinārais raksturs un virkne jautājumu, uz kuriem iespējams atbildēt tikai ar antropologu, sociologu, mediju teorētiķu, politologu līdzdalību. Antivakcīnistu un sazvērestības teoriju gaisotnē redzot ekspertu statusa eroziju, pamanāmāks ir arī fakts, ka medicīnas vēsturnieki Latvijā pārāk reti pacienta un ārsta attiecības aplūkojuši kā sociāli kompleksu divvirziena satiksmi. Pagājušā gadsimta 1970. gados sevi pieteikusī sociālās vēstures skola ieviesa terminu “vēsture no apakšas” (history from below), kas tā laika medicīnas vēsturnieku jaunajai paaudzei rietumos rosināja līdztekus ievērojamu mediķu darbam vai ārstniecības metožu pētniecībai pievērsties arī pacientu stāstiem. Pāršķirstot 18. gadsimta zināmākos piemērus – Semjuela Pīpsa (Samuel Pepys) dienasgrāmatas vai Ženēvas ārsta Samuela Ogista Tiso (Samuel Auguste Tissot) arhīvā saglabātos pacientu vēstuļu tūkstošus —, redzams, ka arī tolaik slimnieki un viņu tuvinieki salīdzināja uzrunāto speciālistu atšķirīgos viedokļus, labprāt uzklausīja ārsta padomu, bet vairumā gadījumu pieturējās pie vecajiem paradumiem vai ņēma vērā vienīgi vieglāk izpildāmos. Tas ļauj mums nedaudz labāk saprast arī šodienas sabiedrības neviendabīgo attieksmi pret veselības aprūpes jautājumiem vai drošības pasākumiem pandēmijas apstākļos.
Pacienta skatpunkts ir svarīga medicīnas vēstures tēma. Sadzīvošana ar paša slimību. Sociālās iekļāvības problemātika - attiecības starp slimnieku un pārējiem ģimenes locekļiem, paliatīvā aprūpe mājās vai pastāvīga dzīvošana līdzās gados vecajiem radiniekiem (ne pansionātos, bet kopā ar mums). Domāju, sabiedrības attieksme pret pasākumiem pandēmijas ierobežošanai būtu savādāka, ja visvairāk skartie būtu gados jaunie, nevis seniori. Līdzīga ignorance pret sociāli marginālām grupām taču bija vērojama arī AIDS epidēmijas aizsākumos.
Kadrs no Katrīnas Neiburgas videodarba “Mantegaca un lielie soļi” (2020) Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pastāvīgās ekspozīcijas ietvaros. Foto: Toms Majors
Zini, man Medicīnas vēstures muzejs kopš bērnības šķitusi tāda ļoti interesanta, noslēpumaina un nedaudz krīpīga vieta. Liekas, tieši tur es uzzināju, kas ir instalācija – kā lietu komplekts, kas rada mūsos noteiktu atmosfēru vai rosina noteiktu domu gaitu. Kādā mērā tu grasies saglabāt šo noslēpumaini pabaiso sajūtu? Vai varbūt kaut kur to saglabāt, taču kaut ko pielikt klāt… Kādu atmosfēru tu kopumā gribētu redzēt muzejā?
Tas ir visgrūtākais no uzdevumiem, jo šis muzejs pats par sevi jau ir kļuvis par muzeoloģijas vēstures daļu. Kā, saglabājot kultūrvēstures mantojumu, runāt arī par to, kas laika gaitā mūsu attieksmē pret medicīnu vai vēstures rakstīšanas principiem ir radikāli mainījies?
Piemēram, muzeja konferenču zāli rotā freskas imitācija – ar audumu apvilkts preskartons – 38 medicīnas vēstures spīdekļu grupas portrets. Vēl studenti būdami, šo pasūtījuma darbu veikuši pašreizējais Mākslas akadēmijas rektors Kristaps Zariņš kopā ar savu brāli Kasparu, Vija Zariņa un Atis Kampars. Starp 38 portretētajiem, sākot ar Hipokrātu un Galēnu un beidzot ar padomju armijas ģenerāļiem-mediķiem (tostarp arī Nikolaju Burdenko, Krievijas norīkotās Katinas traģēdijas izmeklēšanas komisijas vadītāju, kurš NKVD kara noziegumu Polijā pierakstīja nacistiskajai Vācijai), nav nevienas sievietes. Vienīgā sieviešu dzimuma pārstāve tur, iespējams, ir fiziologa Ivana Pavlova kucīte. (Abi smejas.) No vienas puses, varētu teikt: OK, tāds nu ir bijis vēstures skatījums 1980. gados – “gadsimtiem gara veselības aprūpes vēsture bez sieviešu līdzdalības”, bet vai mēs gribam saglabāt šādu pieeju arī XXI gadsimtā? Un ja vēlamies to mainīt, tad, kā mums rīkoties – noņemt šo attēlu? Vai arī piezīmēt klāt dažas sievietes? Atstāt, kā ir? Bet, ja atstāt, tad kāpēc vispār te kaut ko mainīt? Muzeja autentiskumu savienot ar vēsturisko taisnīgumu nav vienkārši.
Kristaps un Kaspars Zariņš, Vija Zariņa, Atis Kampars “Pasaules izcilākie ārsti” (1987 - 1988) Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja konferenču zālē. Foto: Reinis Hofmanis
Man pašam muzejā visvairāk pietrūkst vēstījumu par to, kā veidojas mūsu attiecības ar paša ķermeni un kāda loma šajās attiecībās ir sociālajai dimensijai. Teju divas trešdaļas muzeja apmeklētāju ir skolu jaunatne, bet te ir maz iespēju atrast atbildes uz jautājumiem, kas rūp šajā vecumā. Sociālās normativitātes “spiediens” attiecībā uz izskatu, seksualitāti, invaliditāti ietekmē garīgo līdzsvaru, veicina atkarības. Tā vietā ar muzejpedagoģiskiem līdzekļiem propagandēt alkohola kaitīgumu vai sportisku dzīvesveidu drīzāk ir cīņa ar sekām, nevis ilgtspējīga stratēģija.
Muzejā ir saglabājušies unikāli ekspozīciju risinājumi, kas sen piederīgi muzeoloģijas mantojumam un mediju vēsturei. Piemēram, Paula Stradiņa vadībā tapušās diorāmas vai butaforiskā viduslaiku pilsēta. Mūsdienās tie noteikti nav parocīgākie līdzekļi, lai runātu par tēmām, kuru labad veidoti. Toties apmeklētājiem tās var šķist interesantas pašas par sevi kā eksotiska aizgājušo laiku muzeja liecība. Ja vēlamies tās saglabāt, priekšplānā izvirzās restaurācijas problēmas. Izmantoti lēti, grūti konservējami un vēl grūtāk kopjami izejmateriāli. Problemātiska ir arī saturiskā komponente. Piemēram, ņemsim pagrabstāvu, kurā stāstīts par akmens laikmeta dziednieku veiktajām galvaskausu trepanācijām, latviešu pirtiņu, Sibīrijas ņemcu šamanismu un austrumu tradicionālo medicīnu. Tik vien kā pārdēvēt to no “pirmatnējās kopienas ekspozīcijas” par “etnomedicīnas ekspozīciju” ir par maz. Ideja par cilvēces progresu, izklāstīta lineārā formā, virkni civilizāciju vai veselu ģeogrāfiskos reģionu kultūras nosēdina vēstures “uzgaidāmajā telpā”. Lai to mainītu, nepieciešama postkoloniālisma teoriju optika.
Muzeja 60 pastāvēšanas gados notikušo mediju revolūciju lieliski ilustrē arī Paula Stradiņa pasūtītie medicīnas zinātnes korifeju eļļas portreti zelta rāmjos. Savulaik ar to bija gana, lai stiprinātu “eksperta” sociālo statusu. Ir labi zināms profesora Stradiņa viedoklis, ka pat vāji darināta glezna ir labāka par jebkuru fotogrāfiju, un muzeja krājumā atrodamas no periodikas un grāmatām izgrieztas fotogrāfijas un gleznu fotoreprodukcijas, pēc kurām darināti muzeja ekspozīcijā aplūkojamie portreti.
Iestājoties par muzeja vēsturiskās ekspozīcijas saglabāšanu, nākas pētīt tās autentiskumu. Šarmanti ir noticēt mūsu bērnības atmiņām par pirmo muzeja apmeklējuma reizi. Cita lieta ir muzeja arhīvā noglabātie ekspozīciju plāni, kas stāsta par nemitīgām izmaiņām un pārbūvēm. Pat “viduslaiku pilsēta” ar leģendāro kājas zāģēšanas ainu un mēra upuriem līķu maisos, kas tapa Paula Stradiņa tiešā uzraudzībā, līdz mūsdienām nemaz nav saglabājusies. Šobrīd aplūkojamā versija izgatavota pilnībā no jauna 70. gadu beigās – 80. gadu sākumā, jo iepriekšējā gāja bojā, iebrūkot ekspozīciju zāles griestiem.
Rokoties viduslaikos dziļāk, savukārt uzzinājām, ka tagadējās vaska figūras un mulāžas veidoja Valsts Leļļu teātra meistari, turklāt, tajā pašā laikā, kad mākslinieks Miervaldis Polis pēc muzeja pasūtījuma darināja gleznas par viduslaiku alķīmiķiem. Šobrīd pētām, vai tieši tad arī viņš leļļu teātra māksliniekiem nepasūtīja savu “Bronzas cilvēka” masku, un vai viens no pirmajiem body-art žanra darbiem Latvijas laikmetīgās mākslas vēsturē nav tapis saistībā ar medicīnas vēstures muzeju. Akli nenoticot autentiskuma mītiem, paveras ne mazāk vērtas vēstures liecības.
Etnomedicīnas zāle Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Fotogrāfiju sērija ar prof. Paulu Stradiņu pie muzeja diarāmu tapšanas. Foto: Reinis Hofmanis
Man liekas, ka tev ļoti interesē arī fotogrāfijas un fotodokumentu medijs. Un te, muzeja arhīvā, visticamāk, šai ziņā glabājas īstas bagātības. Bet kas vēl no muzeja kolekcijas – iespējams, no tā, kas vēl nav izstādīts tā plauktos, – tevi pārsteidza vai uzrunāja?
Tur jau tā sāpe, ka direktoram nākas nodarboties ar lērumu laikietilpīgu jautājumu, kas saistīti ar administratīvajiem pienākumiem, nevis darbu krājumā. Cīnos gan ar niecīgā budžeta klapatām, gan ēkas elektroinstalāciju, kas atšķirībā no pastāvīgās ekspozīcijas pavisam droši nav mainījusies kopš 1960. gadiem. Tāpēc man pašlaik nav tādas privilēģijas kā ierindas kuratoram – pavadīt kādu nedēļu, rokoties arhīvos un muzeja glabātuvēs. Tomēr prātā kņud vairākas tēmas, kurām gribētos pievērsties. Viena no tām – Nobela prēmijas laureāta Iļjas Mečņikova kolekcija. Pārsteidzošs personāžs gan medicīnas vēstures kontekstā, gan tīri cilvēciski. Viņa zinātniskais mantojums imūnsistēmas pētniecībā īpaši aktualizējies patlaban vakcīnu kontekstā. Cita viņa interešu tēmām bija saistīta ar novecošanu un ilgmūžību. Vairākas desmitgades krājis petri traukos savus arvien sirmākos matus (tie tagad aplūkojami muzeja ekspozīcijā), viņš iedvesmo domāt par muzeju gerontoloģiju. Noveco taču arī viņi.
Ekspozīcijas fragments no rezidenču programmas “Muzeja asinsaina”. Foto: Toms Majors
Vēl, protams, mani vienmēr neprātīgi ir saistījusi kunstkameru jeb kuriozitāšu kabinetu tēma. Tā nu sanācis, ka šajā muzejā krustojušies dažādu privātkolekciju likteņi. Pauls Stradiņš, studējot Pēterburgā un tur pavadot arī pirmos darba gadus, savām acīm redzēja, kā revolūcijas gaitā izjuka un zuda vērtīgas privātās bibliotēkas un kolekcijas. Iespējams, tieši tāpēc 1940. gadā un pēckara laikā viņš veltīja tik daudz pūļu šādu apdraudēto kolekciju glābšanai. Tas, ko mēs tagad dēvējam par Paula Stradiņa kolekciju, lielā mērā ir šo izjukušo krājumu kolāža. Tie paši jau pieminētie zeltītie rāmji. Pieņemu, ka to vairums savulaik ieskāva gleznas no vācbaltiešu kolekcijām, kuras repatriācijas tika noņemtas no apakšrāmja un sarullētas ērtākai līdzņemšanai. Jautājums par “kolekcijām kolekcijā” ir ne viena vien Latvijas muzeja “skelets skapī” un būtu jāšķetina no vēsturiskā taisnīguma perspektīvas.
Kad apskatīju muzeja jauno vietni, es ievēroju šo akcentu uz kolekcionēšanu, nodarbi, kas padomju laikā nebija pārāk vēlama, ja bija runa par privātām kolekcijām. Tomēr, pateicoties Stradiņa interesei, viņa pūliņi vēlāk kļuva par bāzi muzeja izveidei. Agrāk es neaizdomājos par šo “kolekcionēšanas” aspektu šī muzeja kontekstā. Vēl jāsaka, ka Medicīnas vēstures muzejs pēdējos gados kļuvis par nozīmīgu platformu vairākiem mākslas projektiem. Var atcerēties ar Purvīša balvu godalgoto Miķeļa Fišera izstādi un poļu mākslinieka Artura Žmijevska darbu ekspozīciju, kas iesaistījās aktīvā dialogā ar muzejā izstādītajiem priekšmetiem. Pašlaik muzejā notiek Katrīnas Neiburgas un Jāņa Novika izstāde. Kā tu redzi šo māksliniecisko dimensiju muzejā?
Vēsturiski, sākot jau ar Senās Romas Galēnu, medicīna tiek interpretēta gan kā amats, gan māksla. Mākslas pasaule ir bijusi mijiedarbībā ar šo muzeju kopš tā dibināšanas. Jau minēju profesors Stradiņa pasūtītos medicīnas korifeju portretus, tostarp arī profesoram Jānim Tillbergam, kurš bija labs viņa draugs. Viņš sagādāja darbu māksliniekiem, kas bija politiski represēti, mākslas akadēmijas studentiem, kā arī tiem, kuru profesionālā darbība neatbilda ideoloģiskajiem uzstādījumiem. Arī vēlāk muzejā strādājis ne viens vien zināms meistars. Piemēram, Bruno Vasiļevskis, kas tādējādi izvairījās no dienesta padomju armijā. Auseklis Baušķenieks. Mārcis Bendiks bija muzeja fotogrāfs, viņam šeit bija sava fotolaboratorija.
Pikantuma labad te vietā minēt, ka pateicoties vairāku muzeja administrācijas cilvēku atbalstam, padomju laikā te sanāca kopā arī pagrīdes homoseksuāļu loks, kas izgāja no skapja 90. gadu sākumā. Šeit Andrejs Žagars 90. gadu vidū muzeja piebūves pagrabstāvā atvēra vienu no pirmajiem Latvijas geju klubiem. Arī es pats tur kā divdesmitgadnieks pabiju. Mani tur dramatiskā slepenībā aizveda kritiķis Normunds Naumanis.
Katrīnas Neiburgas un Jāņa Novika izstādi muzejs bija ieplānojis vēl pirms manas atnākšanas. Pats nedaudz pieliku roku vienīgi pie sadarbības formāta, ieviešot muzejā rezidenču programmu. Tās ietvaros ceram piesaistīt muzeja izpētei dažādu jomu profesionāļus no malas – dabas un humanitāro zinātņu pārstāvjus, māksliniekus, ieinteresētās sabiedrības grupas. Domājot par muzeja nākotni, mums interesē, kādu potenciālu tā krājumā un eksponēšanas tradīcijās saredz citi. Katrīna Neiburga, kura savos darbos bieži izmanto sociālajai antropoloģijai raksturīgas pētniecības metodes, vai Jānis Noviks, kuru fascinē lauka pētījumi skaņu pasaulē, manuprāt, ir laba izvēle šādiem mērķiem. Katrīnai likās interesantas sasodīti stīvās mediķu ģīmetnes, par kurām jau runājām. Viņa gribēja tām pretstatīt video portretus, kuros tie atainoti kā cilvēki, kas pakļauti riskam un reizēm ir gatavi eksperimentēt pat paši uz sevi. Jāņa darbs savukārt pievērsies faktam, ka muzeja vēstījumos nav dzirdama pacientu balss. Viņš radījis audio darbu, izmantojot ierakstus, kas laisti klajā kā vinila pielikums 50.-60. gadu Padomju medicīnas enciklopēdijai – sirdsklauves, plaušu čīkstoņa un tamlīdzīgas šausmas.
Ekspozīcijas fragments no rezidenču programmas “Muzeja asinsaina”. Foto: Toms Majors
Un kas būs nākamie rezidences mākslinieki?
Man gribētos rezidenču programmā ieturēt balansu un – nedod Dievs! – nepārvērst šo atmiņu institūciju par laikmetīgās mākslas muzeju. Šķiet, daudzi mediķi šai sakarā jau skatās man uz pirkstiem. Mani interesē muzeja sadarbība ar visdažādāko akadēmiskās vides nozaru pārstāvjiem, skolu pedagogiem, invalīdu biedrībām. Skumjš paradokss, bet medicīnas vēstures muzeja ekspozīcijas un izglītības telpas joprojām nav pieejams cilvēkiem ratiņkrēslā. Muzeja glabātās vēstures tradīcijas ir laba lieta, bet to dzīvotspēju nosacīs tas, vai uz muzeju nāks jaunākā paaudze, studējošie, no mācībām ārzemēs mājās pārbraukuši jaunie zinātnieki. Muzeja nākotne atkarīga arī no tā, vai viņi te cēlus vārdus atradīs saskaņā ar darbiem - tas par to ratiņkrēslu situāciju.
Starp citu, vietnē es ievēroju arī iepriekšējo muzeja direktoru sarakstu. Interesanti, ka katrs savā amatā pavadīja vairāk nekā 10 gadus. Vai tu redzi sevi šajā vietā tik ilgā perspektīvā?
Es sev apsolīju, ka “piecgades” plānu es šeit noteikti izpildīšu. Citādāk nemaz nav vērts sākt. Ja nopietni, tad muzejam ir brīnišķīga komanda. Apjomīga starpdisciplināra rakstura kolekcija. Kā zinās teikt jebkura vieda ome, visa pamatā galvenais taču ir veselība. Tas ļauj muzejam runāt ļoti plašā tēmu diapazonā, vienlaikus fokusējoties uz eksistenciāli būtiskāko. Kas mēs esam? Kas ir dzīvība? Kas īsti ir mūsu ķermeņi un kam tie pieder, ja mikrobioma iemītnieku tajā ir vairāk nekā paša cilvēka šūnu? Tie, protams, ir jautājumi, kas tiek uzdoti arī laikmetīgajā mākslā, kurā arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts antropocēnajam, sociālās nevienlīdzības pieaugumam, ekoloģiskas dabas antiutopiju scenārijiem. Taču man liekas, ka reizēm par šiem jautājumiem labāk ir runāt tieši, nevis ar mākslas starpniecību. Tā, iespējams, ir godīgāk.
